Ēģiptes tuksnešos un oāzēs

Ahmed El-Nahla 22.07.2010 8 min lasīšanai 264 foto

Ar Ēģipti katram no mums vispirms saistās stāsti par piramīdām, sfinksām un faraoniem. Pašlaik gan šī zeme daudzus vairāk vilina ar iespējām atpūsties kūrortos... Tomēr vai kūrorti un lepnās viesnīcas ir Ēģipte? Vai šīs zemes lielais valdzinājums un noslēpums nav meklējams citur, ārpus eiropiešu iecienītajām atpūtas vietām?

Aiz muguras palikusi Kaira ar trokšņainajām, uzmācīgo tirgoņu pārpilnajām un neticami netīrajām ielām. Esam apbrīnojuši majestātiskās piramīdas, skatījuši Lielo Sfinksu, kas, eleganti pieglaudusi asti, vērš skatienu bezgalībā un glabā savu noslēpumu četrus tūkstošus gadus ilgāk nekā mīklainā Mona Liza. Ne velti arābi Sfinksu dēvē par Nāves tēvu. Esam ielūkojušies Tutanhamona ideāli skaistajā zelta sejā Kairas muzejā, kura bagātības liek domāt, vai tik tā nav kāda citplanētiešu kultūra, kas uz brīdi atradusi mājvietu uz Zemes, jo neticami, ka tik izsmalcinātas mākslas formas varēja tik strauji uzplaukt pirms tūkstošiem gadu, kad mēs, eiropieši, vēl zvērādās tērpušies, sirojām pa mežiem un Latvijas teritorijā – tur pat vēl nebija ienākušas baltu ciltis – bija neolīta laikmets, kad tikai veidojās auklas keramikas kultūra. Tutanhamona zālē mani visvairāk aizkustināja četras neticami skaistas un trauslas dievietes – rokās sadevušās, tās apņem faraona sarkofāgu, it kā aizsargādamas to no visa pasaulīgā, no miljoniem tūristu ziņkārīgajiem skatieniem.

Lai nu kā, ne velti cilvēkus fascinē senā ēģiptiešu kultūra, un būtu augstprātīgi apgalvot, ka braukt uz Ēģipti un redzēt piramīdas ir banāli. To ir vērts darīt! Taču mūsu brauciena mērķis bija cits – doties iekšā «īstajā» Ēģiptē, prom no tūristu «rezervātiem» un kūrortiem, kas būvēti nedaudz kičīgā stilā, piemērojoties rietumnieku stereotipiem par to, kādām būtu jābūt mauru stila celtnēm. Mūsu mērķis – ceļojums pa Ēģiptes tuksnešiem un oāzēm.

Kairā ceļojuma gids Hasans nodod mūs tuksnešu gidu Mustafa un Temira gādībā, un mūsu mazā, draudzīgā desmit cilvēku grupiņa divos džipos dodas Lībijas tuksneša plašumos. Bezgalīgais Lībijas tuksnesis aizņem aptuveni 1,3 miljonus kvadrātkilometru Ēģiptes teritorijas no Nīlas rietumu krasta līdz Lībijai un no Sudānas līdz Vidusjūrai. Tās ir divas trešdaļas visas valsts platības, gandrīz neapdzīvotas, izņemot piecas auglīgās oāzes – Sīvu, Hārgu, Dāhlu, Farāfru un Bahariju. Mēs apmeklējam divas, un pirmo – Bahariju – sasniedzam jau pirmajā vakarā. Ik palaikam mūs pārbauda tā sauktā tūristu policija, un šī kontrole šķiet pilnīgi formāla. Par to liecina kaut vai tas, ka, vaicāts, par ko tik ļoti uzjautrinās, lasot kontroles dokumentus, Mustafa atbildes vietā nolasa mūsu uzvārdus arābu versijā. Mans uzvārds ir pārtapis par «dzin dzin». Taču, no otras puses, tā tomēr ir drošāk, jo par visiem tūristiem, kas dodas tuksnesī, ir zināms, kad un kur viņi atrodas.

Baharijas oāze faraonu laikā bija galvenais lauksaimniecības centrs, un šeit ražoja un eksportēja vīnu uz Nīlas ieleju. Mūsdienās tā piegādā dateles un olīvas. Baharijas iedzīvotāji ir beduīni. Ja līdztekus ēzelīšiem un kamieļiem neducinātu motocikli un vietējos veikaliņos līdzās datelēm, olīvām, dabiski spiestai olīveļļai un garšvielām nebūtu nopērkama kokakola, varētu domāt, ka te nekas nav mainījies gadu simtiem. Vēsture ir tepat blakus...

No rīta dodamies aplūkot slavenās zelta mūmijas, kas pēdējos gados izraisījušas lielu ēģiptologu interesi visā pasaulē. Tās atklāja tikai 1996. gadā, kad kāds ēzelītis pēkšņi iebruka zemē... un bedrē tika atrastas apzeltītas, bagāti rotātas mūmijas, turklāt neticami labi saglabājušās. Vietējā muzejā apskatījām šīs grieķu – romiešu laika zelta sejas, kuru izteiksme dveš cēlu mieru un apskaidrību. Turpat dažus desmitus pakāpienus dziļajās apbedījumu vietās apbrīnojām sienu gleznojumus, kuru krāsu spilgtumu laiks, šķiet, nemaz nav skāris un no kuriem uz mums lūkojās Anubiss – pazemes dievs ar šakāļa galvu, Hors – saules un debesu dievs ar piekūna galvu un daudzi citi tēli, seno ēģiptiešu dzīves un pasaules uztveres liecinieki. Bet viņu pēcteči, kuru sejas vaibsti neko daudz neatšķiras no sienu gleznojumiem, gaida mūs, lai vestu tālāk tuksnesī.

Dodamies uz dienvidiem no Baharijas, un mūs gaida pārsteigums, kas lauž priekšstatu par tuksnesi kā nebeidzamu smilšu klaidu. Pēc pārdesmit kilometriem esam nokļuvuši Melnajā tuksnesī, kas vārda tiešā nozīmē ir melns, jo, pateicoties smilšu vulkāniskajai izcelsmei, mūsu skatam paveras ainava, kas raisa asociācijas ar Marsa virsmu. Tā, iespējams, varēja izskatīties Zeme, pirms uz tās radās dzīvība. Nedaudz tālāk apskatām tā saukto Kristāla kalnu. Tas patiesībā nav kalns, bet saulē zaigojoša klints, kas sastāv gandrīz tikai no tīra kvarca. Arī visa apkārtne kā nosēta ar kvarca kristālu gabaliem. Dabas brīnumainās ainavas turpina pārsteigt arī tālāk, jo aiz klintīm mūsu skatam paveras neizsakāmi skaista panorāma, ko vietējie sauc par Mēness ainavu, – zeltainas saules apspīdēta ieleja ar dīvainas formas kalniem. Kamēr iemūžinām fotogrāfijās šo pārpasaulīgo skatu, paskatījusies atpakaļ, redzu, ka saulrieta fonā mūsu šoferīši un gidi, ceļos nometušies, pielūdz Allāhu, kā musulmaņi to darījuši jau gadu simtiem. Laiks apstājas. Mirklis šai pasaulē, cilvēka esība, dabas varenības skaistums un Dievs pāri visam.

Pēc Mēness ielejas ceļš mūs ieved vēl vienā dabas brīnumā – Baltajā tuksnesī. Sniegbaltās dīvainu formu klintis saulrietā iezīmējas rožainās krāsās. Cik tās žilbinoši baltas, varēsim redzēt tikai no rīta, jo Baltajā tuksnesī ceļam nakts nometni. Tikai tuksnesī var novērtēt, cik patiesībā cilvēkam maz vajag. Pāris segu, ko noklāt uz smiltīm, aizslietni pret vēju, nedaudz ēdamā, ūdeni un ugunskuru, uz kura pagatavot vakariņas. Beduīnu puiši to prot lieliski, un mūsu mielasts ir lielisks – ir gan salāti, gan īpaši gatavota gaļa, rīsi un ļoti gardas mērces, ko tradicionālajā arābu virtuvē gatavo no sezama sēklu pastas – tahini – ar dažādām piedevām, kā arī porainā un mīkstā maize – baladi. Baudām beduīnu vakaru, mūziku un dejas zem zvaigznēm, kuras šķiet divreiz tuvākas un daudzkārt spilgtākas nekā Latvijas debesīs. Raugāmies uz mūsu galaktiku – Piena Ceļu – un meklējam pazīstamos zvaigznājus. Naktī gar mūsu nometni aizslīd pelēkas ēnas – mazās tuksneša lapsas, ko pievilinājusi ēdiena smarža. Tās ir ziņkārīgas un manīgas, ne velti mūsu pavadoņi brīdināja, lai neatstāj ārā ne apavus, ne fotoaparātus, jo lapsas tos mēdz aizvilkt.

Rīts uzaust ar milzīgu sauli, iezīmējot Baltā tuksneša sēņveidīgos klinšu veidojumus. Mūsu ceļš ved uz Ēģiptes tālāko oāzi Sīvu, kas atrodas gandrīz pie Lībijas robežas. Arī tuksnesis mainās – tagad braucam brīžiem pa gandrīz izzudušu ceļu, brīžiem pa baltu, cietu, blīvu virsmu, kas, izrādās, sastāv no maziem gliemežvākiem, tātad kādreiz te bijusi jūra. Džipi var uzņemt ātrumu, un mēs traucamies pa aizvēsturisko jūru.

Mūsu gids Mustafa, kurš Kairā bija ļoti kluss un kautrīgs, tagad ir pavisam cits cilvēks – mirdzošām acīm un runīgs –, viņš ir «savā elementā», jo dzimis un audzis tuksnesī un pazīst to. Viņš jebkurā brīdī var parādīt, kur ir ziemeļi, taču mums savus orientierus neatklāj. Viņš iemanto iesauku Tuksneša lapsa, un šķiet, ka tā viņam patīk. Kad pa ceļam izpeldamies kādā no tuksneša avotiem, Mustafa stāsta mums par daudzajiem avotiem Lībijas tuksnesī – te esot gan karstie, gan aukstie avoti, un viens no tiem ir pat mistisks, jo izšaujas no smiltīm tikai tad, kad tam tuvojas cilvēks.

Pievakarē sasniedzam Sīvu – vienu no izolētākajām oāzēm Lielās Smilšu jūras malā, kurā dzīvo berberi – tauta ar savu īpatno kultūru un valodu, kas ir pilnīgi atšķirīga no arābu valodas, tādēļ bērni skolās pastiprināti mācās valsts valodu. Turklāt 10 mācību gados bez parastajiem vispārizglītojošajiem priekšmetiem jaunie berberi apgūst arī angļu un franču valodu. Tā mums otrā dienā, kad Sīvu apskatām ēzelīšu pajūgos, kas ir vietējie «taksometri», stāsta mūsu neparastā braucamā vadītājs, deviņpadsmitgadīgais Muhameds. Viņam pašam gan labāk patīkot itāļu valoda, ko mācās, tādēļ ļoti labprāt apkalpojot itāļu tūristus. Latviešus viņš sastop pirmo reizi un vaicā, cik liela tauta esam. Uzzinājis, ka nedaudz vairāk par diviem miljoniem, viņš nopriecājas: tas jau esot pietiekami! Jā, patiesi, tikai nez kādēļ mēs paši domājam, ka esam mazi? Sīvā, kur esot aptuveni 30 tūkstoši iedzīvotāju, allaž dzīvojuši lepni un pašpietiekami ļaudis, un to mēs pamanām ik uz soļa, jo laipnie un draudzīgie berberi krasi atšķiras no uzbāzīgajiem Kairas tirgoņiem. Sīvas oāzes iedzīvotāji gluži kā Latvijas laukos, kur vecie tikumi vēl nav zuduši, mūs sveicina pirmie: «Welcome to Siwa!» – angliski te runā visi, un jo īpaši līksmi ir bērni, kas smejot māj mūsu «taksometru» pajūgiem. Ģimenes ir lielas; mūsu pavadonis Muhameds lepni stāsta, ka viņam esot desmit brāļu un māsu, bet pats esot vidējais bērns ģimenē, mazākajam brālītim tikai pāris gadu.

Uz ielām jau no paša rīta kūsā dzīve, mazajos veikaliņos tiek piedāvāti visdažādākie oāzes labumi – gan īpaši izcilās dateles, olīvas un olīveļla, gan visdažādākās garšvielas un tējas, no kurām vietējie īpaši iecienījuši sarkano – karkade – un anīsa tēju. Tās dzeram arī mēs un par īpaši garšīgu atzīstam sarkano tēju, kas esot arī ļoti veselīga, jo regulējot asinsspiedienu. Savukārt anīsa tēja veicinot gremošanu. Uz ielas strādā arī vietējie frizieri, mazajās kafejnīcās sēž vīri, kūpinot ūdenspīpes. Taču tā ir vīriešu pasaule, sievietes redz reti, un viņas, tērpušās savos tradicionālajos tērpos, sejas aizsegušas, pārvietojas ēzelīšu pajūgos. Sīvas pasaule ir noslēgta un konservatīva, kas jāievēro arī tūristiem. Te nav pieņemts staigāt šortos un kailiem pleciem, arī vietējā peldētavā, kas lepni nes Kleopatras vārdu, peldamies ar visām drēbēm. Mūs fotografē ēģiptiešu tūristu grupa, kas ieradusies ar autobusu. Ārzemju ceļotājus redz maz, lai gan tūristu plūsma uz Sīvu katru gadu palielinās, it īpaši tādēļ, ka no 300 km attālās pilsētas Marsa Matrūhas uzbūvēta šoseja.

Tā nu mēs, peldes atsvaidzināti, dodamies tālāk cauri oāzei, kurā kuplo aptuveni 300 tūkstoši dateļpalmu un 70 tūkstoši olīvkoku – lielākā Sīvas bagātība. Tos apūdeņo vairāk nekā 300 saldūdens avotu un strautu – tie nāk no Zemes dzīlēm, kas, kā izrādās, ir tuvāk virszemei nekā citviet pasaulē, jo Sīva atrodas 18 m zemāk par jūras līmeni. Sīvas iedzīvotāji savu māju celtniecībai izmanto nededzināto mālu un arī dateļpalmas. Abi šie materiāli ir neizturīgi, jo pirmo šķīdina ūdens, bet otro grauž termīti. Pēdējā laikā ēkas sāk celt no balta akmens ķieģeļiem, bet šīs modernizācijas dēļ Sīva sāk zaudēt savu gadsimtu seno šarmu. Lai gan lietus te līst ļoti reti, tas var izraisīt milzīgu katastrofu – kā 1926. gadā, kad lija trīs dienas pēc kārtas, gandrīz pilnībā iznīcinot 13. gadsimtā celto Šali cietoksni, kas tagad izskatās kā akvarelī pludināta smilšu pils.

Putekļu mākoņu ietīti, mūsu ēzelīšu pajūgi sasniedz arī slaveno Orākula templi, kas celts laikā no 663. līdz 525. gadam pirms mūsu ēras. Te padomu savulaik slavenākajam senās pasaules orākulam prasījis arī Aleksandrs Lielais. Mūsdienās no tempļa gan maz kas palicis pāri. Tāpat kā no Amona tempļa, kur apskatāms vien bareljefiem rotāts mūris. Tomēr tās ir gadu tūkstošu liecības, kas norāda, ka Sīvas oāzei ir bijusi īpaša vieta gan tirdzniecības, gan arī kara ceļos cauri tuksnešu nebeidzamajiem klajumiem. To, ka tā ir īpaša dzīvības vieta, izjūtam otrā dienā, dodoties ar džipiem Lielajā Smilšu jūrā, stiegot smiltīs un šķērsojot stāvās kāpas, sagaidot saulrietu pār nebeidzamo smiltāju bezgalību. Te dzīvības nav, un var tikai iedomāties seno ceļotāju drosmi, šķērsojot tuksneša klaidu. Te smilts ir kā stihija, kas, vēja dzīta, pārvietojas pēc saviem likumiem. Bet izrādās, ka smilts ir arī īpaša, jo, saulē sakarsēta, tā palīdz ārstēt reimatismu, artrītu un citas slimības, tādēļ te ierodas ne vien ceļotāji, bet arī tie, kuri vēlas ārstēties smilšu «vannās».

Sīvu pamest ir grūti, ne velti angļi te braucot ārstēt depresiju, jo nav daudz vietu pasaulē, kas palikušas tik laika neskartas, nesteidzīgas, vienkāršas dzīves apgarotas un ceļotājiem draudzīgas. Dodamies uz Aleksandriju, kura mēģina atgūt seno slavu un spozmi, tad uz Kairu, tālāk – uz Hurgadu, lai lidotu jau atpakaļ uz Rīgu. Tuvojoties Sarkanās jūras tūristu «rezervātiem», tuksnesī parādās īpaši nožogojumi – to mērķis ir aizturēt polietilēna maisiņus, kas, vēja dzīti, vīkšķiem vien veļas pāri smilšu klajumiem. Sākas modernās civilizācijas zona. •