RAHIM ITEGEZ!* jeb tūkstoši kilometru pa zaķi __ 2. daļa

  • 38 min lasīšanai

<- sākumu lasiet iepriekšējā aprakstā

9. maijs, ceturtdiena, ceļojuma vienpadsmitā diena - UZVARAS DIENA BEZ UZVARĀM Iešanu sākam vēlāk, kā vajadzētu, tāpēc Saule jau ir augstu un nežēlīgi karsē. Svīstam, slāpstam un apavi berž jau pirmajos kilometros - tātad viss kārtībā, beidzot ejam paši savām kājām. Pēc vairākiem kilometriem iesoļojam nelielā sādžā, par kuras vizītkarti kalpo dubļos guļošas cūkas. Mums tas liekas tik eksotiski, ka atļaujamies pat fotografēt, par ko vetējie mūs īsti neizprot. Kādā ceļmalas mājiņā palūdzam padzerties. Saimniece iedod akas ūdeni, bet pēc brīža uz neliela bēra zirdziņa atjāj arī saimnieks. Lai gan baškīru vīra krievvaloda ir sliktāka par mūsējo, tomēr aprunāties ir interesanti. Vīrs lūdz mūs pasveicināt viņa znotu, kas dzīvo sādžā, kurā mums jānonāk vakarpusē. Aiz sādžas ceļš ved pāri platai, palu ūdeņos mutuļojošai upei pa bezmargu tiltiņu. Kaut kur tālāk tās pašas upes krastā apstājamies nedaudz apsēsties un papusdienot. Mūsu pusdienas sastāv no maizes un blakustekošās upes ūdens. Vislielākās grūtības iešana sagādā Murim: pirms izbraukšanas viņš ir nopircis jaunus džinsus, bet neienēsātās bikses, intensīvi soļojot, berž stilbus. Tā nu viņš zobus sakodis un ne vārda nerunādams īgni soļo aiz muguras pārējiem. Kad esam nogājuši kilometrus 15, kļūst skaidrs, ka nevaram noteikt savu atrašānās vietu. Pēc ilgākiem strīdiem nonākam pie secinājuma, ka upe, kuru šķērsojām ir bijusi Belaja, lai gan mūsu nožēlojamajā kartē ceļš ved pa upes kreiso krastu, bet mēs atrodamies nu jau labajā. Tātad ejam pareizi. Ceļš un tilts ir uzbūvēti nesen, jo šeit tuvumā tiek izmantotas svina rūdas raktuves. Paejam garām vēl diviem sīkiem ciematiņiem un dienas otrajā pusē veiksmīgi sasniedzam Nikolajevku - ciematu, kas ir mūsu šīsdienas gājiena mērķis. Sādžiņa patiešām nav liela, bet arī ne puspamesta, kā mums stāstīja Ufā. Veikala šeit nav, bet mēs iegādājamies pienu no kādas večiņas un nekas vairāk jau mums nav vajadzīgs. No nedaudzajām ciema mājām mums pavada ziņkārīgi skatieni. Acīmredzot, tūristi vismaz šajā gadalaikā ir samērā reta parādība. Ciemats beidzas upes krastā. To šķērsojuši pa tiltiņu mēs apmetamies Nikolajevkas iedzīvotāju kopējās ganībās. Vieta ir ļoti jauka: pāri kokos ieaugušajai upītei redzamas ciema mājas uz stāvā upes krasta, bet uz otru pusi pāri meža galotnēm slejas kalni. Malku gan ganībās atrast nav viegli, tāpat arī akmeņus katla novietošanai un sliekas Alda kārtējam neveiksmīgajam makšķerēšanas procesam. Vēlu vakarā var novērot interesantu ainu, kā ciemata iedzīvotāju govis no kopējām ganībām atgriežas savās kūtīs. Tās ir pieradušas brist pāri upei, nevis iet apkārt pa tiltiņu, bet šobrīd upē ūdens līmenis ir ļoti augsts, tāpēc lopiem ir jāpeld pāri pārplūdušajai upei, un tad vēl jārāpjas stāvajā krastā. Kādu teļu straume aiznes krietni uz leju, līdz tas spēj izķepuroties krastā. 10.maijs, piektdiena, ceļojuma divpadsmitā diena - LIELĀ MALDĪŠANĀS DIENA Pirmais cilvēks, kuru no rīta sastopam nes sliktas ziņas. Viņš ir ceļvedis kādai skolēnu grupai no Beloreckas. Viņi tāpat kā mēs vēlējušies uzkāpt Iremeļā, bet vairākus kilometrus no šeijienes nav varējusi šķērsot plūdos pārplūdušu upi - tās upes, kuras krastā nakšņojam pieteku. Viņš domā, ka arī mēs to nespēsim. Taisīdami brokastis ilgi un rūpīgi apsveram tālākos plānus, tomēr izlemjam vismaz pagaidām mašrutu nemainīt. Pēc ne vairāk kā puskilometra iešanas sastopam to pašu ceļvedi, vēl dažus citus vīrus no viņa grupas un vietējos baškīrus. Viņi visi kā viens iesaka mums doties kalnos caur citu ciematu, kādus piecus kilometrus uz austrumiem no šeijienes, šķērsot upi jau zemāk pa tiltu un tad doties kalnos. Pēc ilgākas tielēšanās sapratuši, ka nespējam viņiem oponēt, padodamies un atgriežamies Nikolajevkā. Sādžā izdodas sarunāt vietējo milici - iecirkņa inspektoru, kas taisni brauc uz Mahmutovu, lai viņš savā bobikā mūs paņem pa ceļam. Milicis gan to uztver kā viņa sabiedriskās autoritātes graušanu, tomēr kaut vai tāpēc vien, lai noskaidrotu mūsu šaubīgās personības, viņš ir gatavs mūs aizvest. Stundas ietaupījums noteikti ir tā vērts, lai ļautu viņam apskatīt mūsu dokumentus. Mahmutova ir nedaudz lielāka sādža par Nikolajevku. Jau vakar mēs tai pagājām garām apmēram kilometra attālumā. Ir skaidrs, ka Mahmutova ir pēdējā apdzīvotā vieta un tagad beidzot dosimies projām no cilvēkiem. Šovakar mums būtu jāsasniedz kalns, lai rīt no rīta tajā uzkāptu. Attālums gaisa līnijā nepārsniedz 30 kilometrus, tomēr mums ir jāveic turpat vai divreiz vairāk, kas mūsu vakar karstajā saulē un putekļos jau apmēram tikpat nogājušajiem un pusbadā pavārgušajiem organismiem nebūs viegls uzdevums. Kad ciemats paliek aiz muguras, izdangātais ceļš zem mūsu kājām kaut lēni, bet mērķtiecīgi kāpj kalnup. Apkārt mums ir sabvdabīga mežastepe, kur bērzu birzis mijas ar pļavām, bet augstāk grēdās vai atsevišķos kalnos tumšo skujkoku meži. Par cilvēka darbību liecina pamatīgi izbrauktais ceļš, kurš slapjā laikā nav veicams ne ar kādiem traktoriem. Lai pabrauktu ir jābrauc ceļam blakus, un šādi darbojoties tā platums svārstās amplitūdā no dažiem desmitiem līdz dažiem simtiem metru. Pēc vairāku stundu iešanas sastopam liellopu baru, kas ganās meža pļavās vai atpūšas vēl nesalapojušo bērzu šķidrajā ēnā. Kaklos pakārto zvanu dobjās skaņas pieskandina visu apkārtni, tomēr mūsu uzmanību daudz vairāk piesaista draudīga izskata milzīgs bullis ar vislielāko zvanu kaklā. Nepatīkami atrasties izklīduša govju bara vidū, zinot, ka, ja bullim, kurš tās uzskata pa savu īpašumu, mēs neiepatiksimies, nekādu iespēju aizsargāties vai aizbēgt nebūs. Atviegloti uzelpojam tikai tad, kad izdzirdam suņa rejas un drīz ieraugam arī suni kopā ar savu saimnieku - ganu - baškīru džigitu nelielā, bet straujā zirdziņā. Viņš acīmredzami ir izsalcis pēc kontaktiem ar cilvēkiem, jo sākoties pvasarim devies kalnos ganīt lopus un vienīgā reize, kad viņš kādu satiek ir tad, kad viņam vienreiz dienā atved ēdamo. Pārējo laiku gans pavada sava suņa, zirga un lopu kompānijā. Pēc pusdienām pāris stundas gājuši saprotam, ka ceļu jūklī ap kādu cirsmu esam pazaudējuši īsto (par ceļiem šeit un turpmāk tiek dēvētas traktoru iebrauktas rises, kuras parasti netiek izmantotas biežāk kā pāris reizes gadā, bet bieži vien tikai vienreiz visā pastāvēšanas vēsturē). Ar saules un kompasa palīdzību noorientējušies un salīdzinājuši situāciju ar savu nožēlojamo karti turpmāk, lielākoties, ejam vispār bez kāda ceļa ar domu, ka ziemeļrietumos (tāds iespējams ir mūsu patreizējais virziens) būs kalnu grēda, kuru mēs noteikti nevarēsim nepamanīt. Mūsu paņemtais virziens, tomēr izrādās par daudz uz ziemeļiem, bez tam šajā reģionā pastāv tāda lieta kā magnētiskā anomālija, kura bultiņu kompasā novirza par 10-12 grādiem. Tā kā kartē precīzi noteikt savu atrašānās vietu tajā brīdī, kad sākam just, ka reljefs strauji kāpj uz augšu un tātad ir pienākusi kalnu grēda, nevaram, nav iespējams noteikt arī cik lielu līkumu esam veikuši, bet nomocījušies esam pamatīgi. Reljefam paaugstinoties, mežā vietām ir sniegs, no kura gan izvairīties vēl var, bet pa nogāzēm lejup urdz milzums strautiņu. Tajos esam pamatīgi saslapējuši kājas, toties ir arī viens pluss - vienmēr pa rokai tīrs ūdens, tāpēc nav jāstiepj līdzi jau pierastās plastmasas pudeles ar vairākiem litriem šīs nepieciešamās vielas. Kad kādu gabalu esam veikuši cauri mežam uz augšu pa nogāzi, kļūst skaidrs, ka vienlaikus ir jāgriežas arī uz dienvidiem, jo ieeja ielejā starp divām grēdām, kurā mums jānokļūst, atrodas vairāk uz dienvidiem. Vēl pāris stundu gājiens un nonākam klajā vietā, no kuras vienlaikus redzamas gan tuvāko kalnu augšas, gan diezgan plašs līdzenums. Izrādās, ka neesam kļūdījušies, kaut arī veikts pamatīgs līkums, drīz mums jānonāk starpgrēdu ielejas ieejā. Vēl kāda stunda un esam uz takas, pa kuru šogad vēl gājuši tikai dzīvnieki, bet pagājušajā gadā tā, acīmredzot, staigāta visai intensīvi. Pēc visa spriežot šī taka ved no Nikolajevkas tieši uz Iremeļa pakāji, un tātad kokiem gar takas malām ir jābūt iezīmētiem. Liels ir mūsu prieks drīz vien ieraugot arī iezīmes ar sarkanu krāsu šur tur uz lielākajām priedēm un lapeglēm - tātad ejam pareizi. Visā šajā maldīšanās un ceļa meklēšanas procesā aktīvi iesaistījušies esam mēs ar Aldēnu, bet Muris drūmi slāj no aizmugures. Viņa jaunie džinsi stilbus jau padarījuši pilnīgi jēlus, un beidzot mums izdodas viņu pierunāt uzvilkt sporta bikses (neviens taču neredzēs kā viņš izskatās!). Ieejot ielejā starp divām kalnu grēdām saprotam, ka mūsu uztraukums par iespējamo sniegu kalnos ir bijis pamatots. Tā šeit ir neparasti daudz, jo Saule starp grēdām iespīd daudz retāk kā austrumu nogāzē, pa kuru gājām līdz šim. Sākumā sniegs ir galvenokārt koku ēnā, un to iespējams apiet, ko cītīgi arī darām, bet vēlāk saprotam, ka tas ir velti, jo sniega sāk palikt arvien vairāk. Patiesībā par īstu sniegu to grūti saukt: tā ir sniega putra, zem kuras apakšā skalojas ledains ūdens. Bieži ir arī atklāti strautiņi, kas nes augstāk izkusušā sniega ūdeņus ielejas dziļumā. Kopumā sniega biezums ir mērāms desmitos centimetru, bieži līdz celim un vēl tālāk: līdz vietai, ko par celi vairs nenosaukt. Nepatīkamas izjūtas pārņem, iedomājoties par to, kas notiek ielejas zemākajā daļā, jo mēs šobrīd ejam diezgan augstu pa nogāzi. Cīnoties un laipojot apkārt dziļākajiem sniegiem (pa priekšu iet un visu grūtāko uzņēmies Aldis), mēs, izrādās, esam pazaudējuši iezīmējumus uz kokiem. Takas pazīmes it kā vēl ir redzamas, bet iezīmējumi tiko bija, bet nu vairs nav. Jau labu brītiņu iepriekš biju izteicis domu par vajadzību nakšņot, arī Muris mani atbalsta, jo viņam, jau iepriekš minētu apsvērumu dēļ, iešana ir īpaši apgrūtināta, savukārt Aldis turpināja spītīgi iet tālāk, taču šobrīd, kad īstā taka ir pazaudēta, tas zaudē jebkādu jēgu. Arī Saule jau pasen pazudusi aiz kalnu grēdas rietumos un tumsā iet pa piesnigušu mežu nešķiet īpaši jauka perspektīva. Visbeidzot atrodam no sniega puslīdz brīvu laukumiņu, ar grūtībām uzceļam telti un iekurinam uguni. Šī diena ir pagaidām visgrūtākā ceļojumā: pēc noietiem kādiem 40-50 kilometriem, galvenokārt pa mežu bez orentieriem un pamatīgas izbrišanās pa sniegiem, jūtamies patiesi nelāgi. Iespējams, ka sliktā ēšana pēdējās pāris nedēļās dara savu, bet es jūtos nenormāli nomocījies. Šķiet, ka Murim neiet labāk. Bez tam vairāku stundu brišanas rezultātā kājas ir pamatīgi slapjas, tāpēc jācenšās izžūt, sasildīties pašiem un izžāvēt drēbes rītdienai. 11.maijs, sestdiena, ceļojuma trīspadsmitā diena - CĪŅA AR PALU STRAUMĒM IR ZAUDĒTA Šī diena ir izšķirošā, lai iekarotu Iremeļa kalnu, kura virsotne redzama starp reto bērzu galotnām. Rīta Saules staros sniegi kalna galā izskatās īpaši spoži un neaizsniedzami... Nakts bija visai auksta, šķiet pat ar negatīvām temperatūrām (kā nekā esam ap kilometru virs jūras līmeņa un visapkārt balo sniegs), tāpēc šorīt, kamēr Saule vēl nav sasniegusi ieleju, rodas vēlēšanās kustēties ātrāk un pēc iespējas ātrāk sasniegt kalna virsotni. Pie brokastīm apsveram tālāko rīcības plānu. Tā kā pazaudēto taku bez īpaši lielas piepūles atrast neizdodas arī šorīt (iezīmes tagad mums rādās uz katra trešā koka, pie tam to izvietojums ne par kādu linearitāti neliecina), nolemjam doties vienkārši perpendikulāri pāri ielejai un pēc tam uz augšu pa nogāzi. Ceļš līdz 1586 metrus augstajai virsotnei diez vai varētu mums prasīt tik daudz laika, lai mēs vairs nepaspētu atgriezties šīsnakts nometnē, tāpēc nolemjam daļu mantu atstāt tepat. Mums ir grūti novērtēt to, cik daudz ūdens varētu būt ielejā, katrā ziņā ir nemiers par to, ka upi varētu arī nešķērsot, tomēr atliek vien paļauties uz to, ka rīta Saule vēl nebūs paspējusi pārāk daudz sastrādāt, un līmenis nebūs augsts. Apņēmīgi dodamies pa nogāzi uz leju. Sākums ir līdzīgs vakardienai, bet, jo zemāk ielejā nokāpjam, jo sniega kārta kļūst biezāka un tas slapjāks. Drīz vien par normālu kļūst brišana līdz ceļiem pa sniega putru, kamēr zābaki jau ir ūdenī. Katrs no mums pāris reižu iekrīt kādā bedrē līdz viduklim, bet Murim paveicas to izdarīt turpat vai līdz padusēm. Iešana sāk atgādināt brišanu pa platu, seklu upi, kur paretam uz celmiem saglabājies pa sniega kupenai. Tās tad arī cenšamies izmantot par atbalsta punktiem, bet celmos un siekstās bieži ir dažādas bedres, kas pamatīgi kavē un traucē pārvietošanos. Pēc kādas pusstundas brišanas vairs nevairāmies ūdens, vienīgi straujākajās vietās balstamies uz pagariem kokiem un pirms brienam iepriekš pataustam vai nebūs pārlieku dziļš. Mūsu ķermeņu augšdaļas patīkami silda maija saulīte, kamēr kājas mirkst ūdenī, kura temperatūra diez vai pārsniedz pāris grādus. Vairāk par patreizējo situāciju mums tomēr uztrauc aizdomīga ūdens straumes murdoņa kaut kur priekšā, kur, kā mums stāstīja baškīri tek NELIELA UPĪTE, kura vasarās vispār pazūdot zem akmeņiem, bet tagad pavasarī būšot gan redzama, tomēr šķērsošanas ziņā grūtības mums neradīšot. Iešanu pārtrauc kāda patiešām ne īpaši liela upīte (cik nu šajā ūdens pasaulē vispār var nošķirt kādu upi no pārējā strautu, strautiņu, peļķu un upīšu mudžekļa), KURU TOMĒR TĀ VIENKĀRŠI ŠĶĒRSOT VIS NEVAR. Brišana ledainajā sniegā un ūdenī mums ir atņēmusi krietnu daļu saprāta. Kamēr mēs apstājamies, lai apspriestu, ko darīt tālāk, es pakāpjos uz kāda virs ūdens esoša koka novelku zābakus un zeķes, somā atrodu un uzvelku to vietā citas, sausas, bet tad itin mierīgi nokāpju no baļķa un nostājos līdz ceļiem ledainajā ūdenī ar patīkamu apziņu, ka kājās taču man ir (pirms dažām sekundēm bija) sausas zeķes. Sakarīgākais lēmums, ko mūsu prāti spēj pieņemt par spīti no aukstuma trīcošajiem ķermeņiem ir doties nedaudz uz augšu gar straumi. Varbūt tur atradīsies kāds pār upi pārgāzies koks, pa kuru, vai pieturoties pie kura varētu mēģināt šķērsot straumi. Kādu laiciņu briduši perpendikulāri iepriekšējam virzienam, pēkšņi, pāri upītei gar kuru ejam, cauri kokiem IERAUGAM ĪSTO UPI. Tobrīd tā mums liekas Amazones platumā, pie tam straume ir sakūlusies baltās putās un izskatās, ka to šķērsojot no kājām tiktu nogāzts pat zilonis, kur nu vēl mēs. Atkāpšnās ir pats nepatīkamākais lēmums, tomēr mūsu situācijā cita varianta patiesībā nemaz nav. Tā nu nedaudz padiskutējuši, stāvot ledainajā ūdenī, izlemjam, ka vismaz šobrīd ir steidzīgi jāatgriežas nometnē, pretējā gadījumā varam neatgriezties nekad un nekur vairs. Brišana pa sniega putru mums vairs neliekas nekas grūts un tad, kad nonākam nometnes vietā esam patiesi laimīgi. Nekādu loģiku nesaskatu faktā, ka, vadoties pēc savām pēdām sniegā, spējam atrast atstātās mantas. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja mums būtu izdevies šķērsot ieleju. Visdrīzāk mēs nespētu atceļā to šķērsot tajā pašā vietā, bez tam pavasara Saule ātri vien būtu izkausējusi pēdas sniegā, un tad mums nāktos palikt bez telts, guļammaisiem, drēbēm ko nomainīt, ēdamā u.t.t. Cīņai ar ūdeni mēs esam veltījuši tikai aptuveni divas stundas, tomēr pārsaluši ļoti pamatīgi, tāpēc steidzīgi ir jāuzsāk profilaktiskie pasākumi, lai nesaslimtu. Tiek kurināta uguns, vārīta tēja, pārvelkam cik iespējams sausākas drēbes (neizpaliek arī tradicionālā atkailinātu ķermeņu fotografēšana uz sniega fona) un dīvainā kārtā patiešām jūtamies labi un veseli. Tikai morālā ziņā esam sagrauti: galu galā, kādēļ tad mēs braucām šos tūkstošus kilometru, ja nespējām uzkāpt ne Jamantau, ne Iremeļā. Mēs izlemjam uzkāpt vismaz grēdas, kuras pakājē tagad atrodamies, augstākajā virsotnē. Pie Avaļaka grēdas pieder arī Iremeļa masīvs, bet šī ir grēdas pamatdaļa, kuras virsotņu augstums varētu būt ap 1200 metriem virs jūras līmeņa un tās ir klinšainas, tātad ir cerība, ka no augšas mēs vismaz labi redzēsim kalnu, kurā uzkāpt mums nav lemts. Šodien uzkāpt kalnā vairs nepaspēsim, jo atkopšanās pēc lielās brišanas bija visai ilglaicīga, tomēr pakāpsimies nedaudz augstāk, lai rīt varētu uzkāpt virsotnē jau no paša rīta. Kāpšanai esam izvēlējušies, šķiet, visstāvāko nogāzi, bet tas tomēr ir daudz patīkamāk nekā brist līdz ceļiem ledainajā ūdenī, tāpēc nekurnot uzkāpjam līdz meža augšējai robežai (tālāk sākas akmeņi ar retiem, sīkiem kociņiem) un gatavojam nometni. Jau no šīs vietas skats uz visām pusēm vakara Saules staros ir lielisks, tomēr visplašākajam skatam jābūt uz Sibīrijas pusi - austrumiem, to redzēsim tikai rīt. Uzcelt nometni apmēram 1150 metru augstumā izrādās samērā sarežģīti. Līdzenas vietas nav vispār, tāpēc nogāzes slīpumu nākas kompensēt ar akmeņiem (lieki piebilst, ka kvarcīts nav piemērotākais materiāls telts apakšas izpolsterēšanai). Krietni daudz to ir vajadzīgs arī telts nostiprināšanai, jo vējš šeit, kur tā skrējienu neaptur ne kalni, ne koki, ir pamatīgs. Malkas ir ļoti maz, tomēr šo to izdodas sagrabināt un, cīnoties ar vēju, arī sakurināt uguni, lai pagatavotu ēst, izkausētu sniegu un izvārītu tēju. Nav šaubu, ka šonakt mums būs auksti neaizveramajā teltī, bez tam baškīri lejā stāstija, ka lāči, lai izvairītos no slapjuma, kas šai laikā valda zemāk, pavasaros pakāpjas krietni augstāk kalnos nekā citkārt. Mums gan nav zināms, cik augstu viņi dzīvo parasti, bet... 12.maijs, svētdiena, ceļojuma četrpadsmitā diena - VIRSOTNĒ UN PIE LĀČIEM Vai var būt vēl piemērotāks laiks, lai veiktu svarīgāko uzdevumu braucienā, kā saulains svētdienas rīts? Noteikti nē. Aldis ar Muri visu nakti mocījušies ar aukstumu, bet man ir paveicies. Pārliecinos, ka mans guļammaiss ir siltāks ne tikai teorētiski. Vakar bļodiņā atstātais ūdens ir sasalis, bet jau pirmie Saules stari padara rītu jauku. Arī vējš šodien nav tik traks kā vakar vakarā: bez piepūles iespējams sarunāties un nav jābaidās, ka lokot telti varētu ar to kā planieri aizplanēt kaut kur Sibīrijas plašumos. Bruņojušies ar fotoaparātiem un vīna pudeli mēs šorīt dodamies iekarot kādu no Avaljaka grēdas neaugstākajām virsotnēm, par kuras augstumu mums ir tikai aptuvens priekšstats: 1250-1300 metri virs jūras līmeņa. Kāpšana, protams, nav nekāda grūtā, jo jāpaceļas tikai par 100-150 metriem augstāk kā atradās mūsu naktsvieta. Jau pēc pusstundas mēs svinīgi sasniedzam virsotni. Lai arī tā nav gaidītā, tomēr emocijas ir neaprakstāmas. Kādu stundu priecājamies kalna virsotnē, un ir jau arī ko redzēt. Pavisam netālu, pāri ielejai, kuru vakar mums neizdevās šķērsot, majestātiski paceļas Iremeļa kalns, kura divas sniegotās virsotnes atstaro rīta Saules starus, daudz tālāk aiz tā redzams arī Jamantau masīvs, kurš tagad izskatās vēl nesasniedzamāks, tālāks un augstāks, kā jebkad agrāk. Austrumos no mums ir zemākā Uraltau grēda, tūlīt aiz kuras atrodas Urālas upes ieleja. Mēs esam augstāk un redzam pāri šai grēdai. Kaut kāda jocīga sajūta ir apzinoties, ka plašie līdzenumi austrumos ir citā pasaules daļā - Āzijā. Tieši Urāla tiek uzskatīta par robežlīniju starp divām pasaules daļām un mums, kas ar tādām grūtībām esam atkļuvuši līdz šeijienei patiešām liekas, ka esam ko sasnieguši. Nekādu šaubu par to, ka šis brīdis ir visa ceļojuma kuluminācija. Fotofilmiņās ir sagūlis vesels milzums faktiski vienādu kadru no kalna galotnes, bet tas ir tikai normāli, ka cilvēki, kuri nekad agrāk kalnus nav redzējuši, nespēj pārtraukt jūsmot un fotografēt. Kad, cīnoties ar kalna virsotnē visai spēcīgo vēju, esam izdzēruši līdzpaņemtā vīna pudeli, apmierināti un laimīgi atgriežamies parastākos hipsometriskos augstumos. Izrādās, ka mūsu fiziski novārdzinātajiem ķermeņiem vīna dzeršana ir bijusi krietni efektīvāka, kā parasti. Es jūtos viegli iereibis, bet šķiet, ka maniem ceļabiedriem ir veicies vairāk. Murim pēkšņi parādījusies agrāk nenovērota baiļu sajūta un pāri kāda teiksmaina milža haotiski izmētātajiem kvarcīta bluķiem, pa kuriem ved ceļš lejup no virsotnes, viņš pārvietojas daudz uzmanīgāk, kā augšupceļā, bet dažās vietās pat ir iedomājies, ka bez mūsu atbalsta uz leju tikt nespēj. Vēl sliktāk ir ar Aldi. Viņš, acīmredzot vīna iespaidā, ir zaudējis pēdējās pašsaglabāšanās instinkta kripatas un lēkā pa milzīgajiem akmeņiem kā prātu zaudējusi kalnu kaza. Beigu beigās tomēr visi esam dzīvi un veseli nokļuvuši nometnes vietā un pēc nelielas pauzes spēku atgūšanai (reāli - dzēruma izgulēšanas) varam uzsākt grūto ceļu atpakaļ pie civilizācijas. Zemā kalnu pārejā šķērsojam Avaljaka grēdu un nonākuši tās pakājē uzreiz apmaldāmies. Kompasa izmantošana gaidītos rezultātus nedod, visticamāk magnētisko anomāliju vai mūsu neprasmes dēļ, un tā nu pagaidām pārvietojamies vienkārši taisni. Drīz vien jau parādās pirmie celiņi un vienu no tiem mēs labprāt arī izmantojam. Pēc visa spriežot esam novirzījušies vairāk uz dienvidiem kā šurpnākot, tātad iekļuvuši Nikolajevkas medību saimniecībā, kurā, pēc vietējo mednieku stāstītā, ka biezs esot bīstamu plēsēju. Dīvainākais, ka tā ir patiesība. Ceļa dubļos drīz vien sākam atpazīt lielu daudzumu dažādu dzīvnieku pēdu un, bez pazīstamajām stirnu, aļņu un mežacūku pēdām, nākas konstatēt arī daudz nepatīkamākas: iegarenās sunim līdzīgās, tikai krietni lielākās acīmredzot pieder vilkiem (un šādu pēdu te ir patiešām daudz), bet PLATĀS MILZU ĶETNAS AR BAISMĪGA IZMĒRA NAGIEM, kas atstājušas savus nospiedumus vietām uz ceļa, NEVAR PIEDERĒT NEVIENAM CITAM KĀ VIEN LĀCIM. Sastapšanās ar tikko modušos, izsalkušu lāci meža vidū mūs nevilina, tāpēc gluži neapzināti kļūstam klusāki un mierīgāki. Kulminācija mūsu pārdzīvojumiem ir kāda dubļu lāma, kurai cauri ved jau kādu laiku pa celiņu izsekotās lāča pēdas. Šķidrie dubļi lēni slīd svaigajā lāča ķetnas iespiedumā, un tas liecina, ka MEŽA VALDNIEKS ŠEIT IR BIJIS NE VAIRĀK KĀ DAŽAS MINŪTES PIRMS MUMS. Pašu lāci tomēr nesatiekam, lai gan rakstot šīs rindiņas šķiet, ka būtu gribējies gan. Pēcpusdienā beidzot sākam orientēties apkārtnē: jauktu koku mežu ir nomainījusi mežastepe un pa starpu bērzu birzīm parādās klajumiņi, no kuriem var saskatīt kalnu virsotnes. Pēc tām konstatējam, ka patiešām esam novirzījušies par tālu uz dienvidiem un, lai sasniegtu Mahmutovas sādžu, mums būs vai nu jāapiet, vai jāšķērso paliels paugurs ap 200 metru relatīvajā augstumā, kas apaudzis ar biezu mežu. Šī uzdevuma risināšanu atliekam uz nākošo rītu, jo šodien jau tāpat ne mazums iets. Šķiet, ka esam veikuši kādus 15-20 kilometrus un, tā kā iešana uzsākta tikai pusdienā, bet iets galvenokārt caur mežu vai pa šogad vēl nebrauktiem meža ceļiem, tas nemaz nav tik maz. Pirms ielienam teltīs nepatīkamu naktsmieru mums nodrošina kāds lācis, kurš kaut kur mežā otrpus pļaviņai, kurā esam apmetušies, norēcas tik asinsstindzinoši, ka es pāris minūtes nespēju atgūties. Bail pat iedomāties, kas notiks, ja viņš izlems pārbaudīt kā garšo brezenta apvalkā ievīstītie cilvēku gaļas konservi. Atceramies stāstus par cilvēkiem, kuriem šai apkārtnē uzbrukuši lāči un visu šo jauko domu ieaijāti, tomēr cerēdami sagaidīt nākošo rītu ar pilnu komplektu ķermeņa sastāvdaļu, iemiegam labi pastrādājušu cilvēku miegā... 13.maijs, pirmdiena, ceļojuma piecpadsmitā diena - ATPAKAĻ PIE CIVILIZĀCIJAS Pēc brokastīm izlemjam doties pāri pauguram tieši sādžas virzienā, tomēr pēc neilga gājiena ir skaidrs, ka pa mitro bērzu mežu iet un orientēties nebūs iespējams. Apkārtnes novērtēšanai Aldis uzrāpjas kādā bērzā, tomēr neko citu, kā apkārtējo koku galotnes viņš neredz. Atliek vien griezties uz ziemeļiem ar domu, ka ātrāk vai vēlāk nonāksim kādā vietā, pa kuru esam gājuši pirms pāris dienām. Brīnumainā kārtā tā tas arī notiek un jau pēc kādas stundas esam uz ceļa, pa kuru gājām ceļā uz augšu. Iešana šodien galīgi nevedas. Grūti pateikt, kas ir īstais cēlonis mūsu vārgumam, bet visdrīzāk jau viss kopā: pārslodzes, normālas pārtikas trūkums (kā gribas gaļu!) un it īpaši jau vitamīnu trūkums. Šorīt ir pavisam štruntīgi – pēc labi ja pāris stundu iešanas izlemjam stāties pusdienot. Labi, ka kalni jau aiz muguras, jo ar šādu fizisko formu mēs varētu nesapņot ne tikai par Iremeļa kalnu. Pēc paēšanas ir mazliet labāk, tomēr kājas ir tādas kā ar vati pildītas. Piedevām vēl atkal jāsastopas ar govju baru un tā draudīgo vadoni, kurus satikām turpceļā, tomēr arī šobrīd bullis nav agresīvs. Viņš ir tik liels un pašpārliecināts, ka triju nieka cilvēku parādīšanās neskar ne viņu, ne viņa govis. Skaidrs, ka kājām gājēji mēs šodien vairs neesam, tāpēc ar prieku uzzinam, ka no Mahmutovas brauks kāda strādnieku mašīna uz Tirļansku. Tajā vieta atrastos arī mums. Līdz braukšanai gan dažas stundas jāpagaida, bet mēs labprāt palaiskojamies sādžas nomalē, vērodami ļautiņu mierīgo darbošanos un sarosīdamies tikai tajās nedaudzajās reizēs, kad sādžu grasās atstāt kāda kravas automašīna. Pirmo reizi, kopš esam Krievijā, sastopamies ar kaut ko līdzīgu lietum, tomēr mums tas nespēj iebiedēt - ielienam līdzās esošā vēl līdz galam neizbūvētā guļbūves mājiņā. Guļbūves baļķiem šeit ir īpaša vērtība. Mainot dzīvesvietu baškīrs faktiski ņem līdz arī savu māju - tā tiek nojaukta un pēc tam salikta atpakaļ no tiem pašiem baļķiem jau citā vietā. Atliek tikai aizbāzt spraugas ar sūnām vai pakulām un uzlikt jumtu. Pareizi zāģētu un kaltētu baļķu mūžs var būt garāks par to mājas cēlāju mūžiem. Pēc vairākām stundām mašīnas kā nav tā nav, tāpēc izlemjam šovakar uzcelt telti tepat upmalā un tad jau rīt izdomāt, ko darīt. Tad, kad telts ir uzcelta, ugunskurs iekurināts un Aldis jau ir izgatavojis makšķeri kārtējai neveiksmīgajai makšķerēšanai, pa netālo ceļu TIRĻANAS VIRZIENĀ OMULĪGI AIZBRAUC GAZ-66, ar kuru bijām plānojuši braukt. 14.maijs, otrdiena, ceļojuma sešpadsmitā diena - VĒL ATPAKAĻĀK PIE CIVILIZĀCIJAS Smagi aujas kājas šai rītā, bet nekas cits neatliek, kā kājām doties atpakaļceļā uz Tirļanu. Pa ceļam vēl mēģinam šo to stopot, bet drīz vien neveiksmes sāk apnikt un pārtraucam bezcerīgo pasākumu. Pārsteidzoši, bet ceļamērķi sasniedzam ātrāk kā šurpnākot, tomēr spēka ieiet pēdējos pāris kilometrus ciemā nepietiek. Aldis paliek uz tilta pāri Belajai pie somām, bet mēs dodamies uz Tirļanu nopirkt ko cilvēka cienīgu pārtikai un noskaidrot, kad ir gaidāms kāds transports uz Belorecku. Siers un maize sagādā lielu prieku, tomēr gribas arī vēl gaļu, kuru šeit nopirkt nav tik vienkārši. Vienīgā gaļa šajā ceļojumā bija žāvēta speķa gabals, kuru arī pusbojātu labprāt likām klāt zupai, tomēr šobrīd arī tas jau ir beidzies. Dažas stundas pavadījuši uz tilta noskatamies divas lieliskas izrādes Tirļanas iemītnieku izpildījumā. Pirmo noorganizē vietējie miliči, ieņemdami vietu krustojumā metrus 20 no mums un turēdami visus garāmbraucējus bez izņēmuma. Miliču alkatībai Krievijā nav robežu, šie pamanās izspiest soda naudu pat par netīru mašīnu, lai gan tuvākais asfaltētais ceļš ir kilometrus 20 no šeijienes un ceļi sausajā laikā put tā, ka putekļi nosēžas tikai tad, kad automašīna jau sen pazudusi aiz ceļa līkuma. Ne sliktāku šovu mums sarīko Tirļanas govis un teļi, kas tiek dzīti mājup no ganībām. Kā jau daudzviet Krievijā visi ciema lopi tiek ganīti kopā, bet tā kā Tirļana ir liels ciems to saķeršana un sadzīšana pareizajās sētās prasa lielu iedzīvotāju piepūli. Jau stundas ceturksni pirms pirmo govju parādīšanās pāri kalnam no ciema iznāk nosmulējušies puišeļi, pēc laiciņa viņiem seko sievas, savā starpā dzīvi apspriezdamas sādžas jaunumus, bet vīri, acīmredzot, lai nezaudētu savu cienīgo stāvokli parādās tikai vienlaicīgi ar pirmajām govīm. Kad visas govis ir savāktas izrādās, ka daži teļi ir palikuši pāri, vēl viens otrs lops ir noklīdis neceļos. Lopu mājās dzīšana, kas acīmredzot, ir centrālis dienas pasākums Tirļanā, sniedz mums elegantu izklaidi līdz pat autobusa pienākšanai. Busiņā izrādās pietiekoši daudz vietas, lai mēs ar visām mantām varētu ērti iekārtoties. Kaut arī ceļš ir mazāk par 30 kilometriem brauciens ir visai ilgs, bet autobusa kolorīts, putekļi, kas veseliem vāliem gāžas pa daudzajām spraugām un bedres, kuras bezamortizatoru(?) transporta līdzeklis pārvar īpaši sprigani, sagādā mums nebijušu pārdzīvojumu un par iesaistīšanos tajā nenožēlojam ne mirkli. Apbrīnojami ir vietējie baškīri, kuri stoiciskā mierā spēj paciest šo komisko braukšanu un izskatās pat nedaudz iepīkuši par mūsu neizprotamo jautrību. Jau pazīstamajai Beloreckas autoostai seko tikpat pazīstamā dzelzceļa stacija un ziņa, ka no rīta ies vilciens uz Inzeru - tātad mums vajadzīgajā virzienā. Pirms gulētiešanas no stacijas netālā bērzu birtztalā izraisās diskusijas starp mani un Muri par to, vai mūsu situācijā nebūtu lietderīgi tālāko ceļu stopot. Es šo variantu neatbalstu un Aldēns arī ne, tomēr jūtams, ka ātrāk vai vēlāk nāksies vien iet uz šosejas. Doma, ka nāksies vienam no Āzijas sliekšņa stopot uz Latviju - vairākus tūkstošus kilometru - nedaudz biedē, tomēr vienlaikus izraisa patīkamu piedzīvojuma garšu. 15.maijs, trešdiena, ceļojuma septiņpadsmitā diena - ATKAL VILCIENI Komfortabls plackaršu bezmaksas (priekš dažiem) vilciens aizvizina mūs prom no Beloreckas, nu jau uz dzimteni. Pārsteidzoši, ka šajā vilcienā, kurš atbilst kategorijai prigorodnij pojezd, tātad pēc idejas ir ar konduktoru, nav neviena cilvēka, kurš pārdotu biļetes. Pasažieri iekāpj arī pieturvietās, kurās biļetes nopirkt nemaz nav iespējams. Varbūt tas patiešām ir bezmaksas vilciens? Tā arī nenoskaidrojuši šo būtisko jautājumu vērojam skaistās ainavas, kas paverās aiz vilciena logiem. Dzelzceļš vijas starp dažāda augstuma kalnu grēdām, palaikam cauri tuneļiem šķērsojot tās. Šurpbrauciens bija naktī, tāpēc ar interesi pētām kalnu klinšainās virsotnes un mežiem apaugušās nogāzes, straujās upītes starp tām. Mūsu galamērķis ir Inzeras ciemats, kurā satek straujās kalnu upes Lielā un Mazā Inzera, veidojot Belajas pieteku Inzeru. Ciemats atrodas brīnišķīgā starpgrēdu ielejā un mēs nenožēlojam, ka dažas stundas būs jāgaida nākošais vilciens. Pirmais, ko ciematā izdaram - paēdam vietējā ēdnīcā. Ēdiens ir tik lēts, ka dažos desmitos santīmu iekļaujas pirmais, otrais un saldais ēdiens, tēja un kārtīgi krievu pīrāgi ar kāpostu pildījumu. Kārtīgs ēdiens atgriež mums dzīvesprieku; pēc ilga laika beidzot ēdam arī ko līdzīgu gaļai. Pēc pusdienām atstājuši Muri pie somām abi ar Aldi kārtīgi izklejojamies pa apkārtējiem kalnierm. Inzeras upes krastā ir vairākas gleznainas klintis. Virs kādas no tām ar grūtībām uzrāpušies konstatējam, ka jau pirms mums to ir spējuši vietējie liellopi. Pārdrošās govis mierīgi ganās virs bezdibeņa, pie kura malas pat mēs pieejam ar trīcošām kājām. Upes krastos un pie dzelzceļa, kurš daļēji iegrauzts klintī, vietām ir interesanti iežu atsegumi. Papētam vietējo grēdu ģeoloģisko uzbūvi, tomēr teorētisko zināšanu bagāža izrādās nepietiekoša, lai spriestu par nopietnām ģeoloģijas problēmām. Īpaša atrakcija ir straujās upes šķēsošana. To var izdarīt vai nu pa dzelzceļa tiltu, kur jāuzmanās, lai nepakļūtu zem vilciena, vai pa virvēs iekārtu šaubīgu un kustīgu tiltiņu, kurš katru pavasari, jādomā, kļūst par palu ūdeņu upuri. Inzera ir tā vieta, no kuras mēs sākotnēji bijām iecerējuši savu neīstenoto maršrutu uz Jamantau kalnu. Secinam, ka šeit apkārtne ir krietni gleznaināka kā ceļā uz Iremeļu, tomēr tagad par vēlu ko mainīt, jāsteidzas atpakaļ uz Latviju. Ir skaidrs, ka ceļš prasīs vēl aptuveni nedēļu. No Inzeras uz Ufu izbraucam ar vilcienu, par kura eksistenci Ufā uzzināt nebija iespējams. Baškīrijas galvaspilsētā esam jau vēlu vakarā, tāpēc nekur tālāk par dzelzceļa staciju tikt nespējam. Stacijā ir divas uzgaidāmās telpas, kurās ieeju nodrošina biļete uz kādu no nakts vai rīta vilcieniem, vai arī neliela ieejas maksa. Mums pa prātam nav ne viens, ne otrs tāpēc iekārtojamies plašā telpā, kur gar malām solos ir ne mazums tādu kā mēs - nedaudz tūristi, nedaudz bomži, nedaudz aizdomīgi vidusāzieši un krietni daudz noguruši ceļinieki, kuriem, pa plašo Krieviju braucot, šonakt ir jānakšņo tieši šeit, bet uzgaidāmajās telpās dažādu iemeslu dēļ vieta nav atradusies. Vakaru veltam sevis sakopšanai. Vispirms ir jāaizpilda vēders, tāpēc ļaujamies gastronomiskām izvirtībām - pērkam un rijam lētu maizi, uzdzeram kvasu, bet saldajā ēdienā ēdam saldējumu. Daudz saldējuma. Tas šeit ir krietni lētāks kā pie mums, pie tam neko daudz sliktāks. Acīmredzot tieši šajā vakarā Ufā ieguvu ieradumu ēst 4-5 saldējumus pēc kārtas. Mūsu kolorītās personas ieinteresē atsevišķus citus nakšņotājus. Kāds vietējais tūrisma dzīves organizators ir gatavs mūs sūtīt vairākos maršrutos, tai skaitā arī tajā, kurā esam jau bijuši. Vēlāk uzrodas kāds nedaudz iereibis sibīrietis no Novosibirskas. Sarunas gaitā noskaidrojas, ka viņam ir kāds draugs Rīgā, kuram vīrs lūdz nodot sveicienus. Šķiroties skarbais taigas iemītnieks nopērk mums alu Žiguļovskaja un aicina pie sevis uz Novosibirsku. Mēs protams labprāt tur kādreiz nokļūtu, bet ne vairs šajā braucienā. Ap pusnakti, kad stacijā jau ir kļuvis klusāks ejam mazgāties. Stacijas pagrabstāvā ir dušas, kurās kaut padārgi, toties visai komfortabli var nomazgāties. Mazgājušies šajā ceļojumā vēl neesam, un kaut arī paši ar savu smaku jau sen esam apraduši, tomēr process ir ļoti patīkams. Es pavadu dušā vairāk kā pusstundu un pēc tās laime ir pilnīga. Apmierināts liekos gulēt uz neērtajiem stacijas krēsliem. Nakts sēdus drīz, šķiet, kļūs par normu. 16.maijs, ceturtdiena, ceļojuma septiņpadsmitā diena - PIRMOREIZ IZMESTI NO VILCIENA Esam nolēmuši atceļā doties pa citu maršrutu - ne caur Samāru un Rjazaņu, bet gan Tatāriju, Kazaņu un Ņižņijnovgorodu. Iemesli ir vairāki. Pirmkārt jau interesanti būtu redzēt citas pilsētas un vietas, bet svarīgi ir arī tas, ka mēs nevēlamies vēlreiz sastapt tos pašus kontrolierus, ko šurpceļā. Stāsts par jau otrreiz pazaudētu grupu būtu īpaši smieklīgs. Elektrovilcienā Ufa-Čišmi (šajā ciematā mēs nakšņojām šurpceļā) mums nepaveicas. Pirmoreiz šajā braucienā kontrole mums nenotic un ar kaunu izmet no vilciena. Īpaši arī nepretojamies, jo ar šo vilcienu mums jābrauc vairs tikai 10-15 kilometri, bet stacijā, kurā mūs izmet, pārsēdīsimies īstajā. Turpat starp dzelzceļu un pilsētnieku dārziņiem iekuram uguni un ātri uzvāram ēst (Muris ir iemācijies tīri sakarīgi gatavot, un tādam sliņķim kā man tas ir ļoti izdevīgi). Vēl pēc stundas jau sēžam īstajā vilcienā, kurš cauri visai Baškīrijai ved mūs uz rietumiem - naftas un gāzes ieguves un pārstrādes reģionu. Naftas sūkņus gan redzam tikai retumis dzelzceļa malā, bet liesmas augstu skursteņu galos liecina par to, ka šeit tiek iegūta un pārstrādāta dabasgāze. Ar piepilsētas vilciena konduktorēm vienojamies, ka viņas ļaus mums par velti aizbraukt līdz Tuimazai pašos Baškortostānas rietumos, kaut biļetes pērkam tikai līdz pirmajai stacijai. Biļešu cenas inflācijas dēļ jau sen apsteigušas tām uzdrukātās vērtības. Konduktore pasažieriem pasniedz ap pusmetru garu biļešu virteni, bet tie, kas brauc tālāk saņem pat vairāk kā metru biļešu. Nonākuši Tuimazā konstatējam, ka šis pats vilciens ir gatavs doties arī tālāk. Grēks būtu to neizmantot, it īpaši, ja konduktore, kas pārdeva mums biļetes ir aizgājusi uz citu vagonu, bet šajā darbojas cita. Veikli savācam citu pasažieru pamestos biļešu metrus un uzrādam, sacīdami, ka brauksim līdz galastacijai - Urussai. Par nelaimi parādās pirmā konduktore un paziņo, ka mēs esam viņu pamatīgi aizvainojuši, un nākošajā stacijā mūsu brauciens beigsies. Zinot, ka šis ir pēdējais šodienas vilciens, saprotam, ka izkāpt nedrīkst, un brīnumainā kārtā man izdodas apvārdot laipno sievieti. Apsolamies turpmāk nekad viņu vairs nemānīt. Urussa ir paliels ciemats Tatārijā pie pašas Baškīrijas robežas. Šeit, kā jau vairākkārt pieredzēts, ir stacija, kurā no viena vilcienu maršruta jāpārsēžas citā, bet ļoti slikti, ka tas jādara rīt, piecos no rīta. Nolemjam gulēt teltī nevis stacijā (divas naktis pēc kārtas mēs diez vai izturētu), vienīgā problēma - vai spēsim no rīta pamosties? No ciemata pat neizgājuši apmetamies nomalē pie kādas jaunceltnes (līst iekšā līdz galam neizbūvētajā mājā tomēr ir kompleksi), uzceļam telti un iekurinam ugunskuru. Vakariņojot mums klāt pienāk daži pamatīgi sareibuši krievu (tatāru?) jaunieši, kuri neskaidros nolūkos vēlas ar mums komunikēties. Mūsu atturība viņus nedaudz sanikno, tomēr doma iet meklēt točku, kur iegūt vēl dzeramo, puišus attur no iespējamajiem varas darbiem. Līdz šim ar šāda veida problēmām nebijām saskārušies, tāpēc zināms stress ir. Apsveram gan domu, ka kādiem 5 sadzērušiem krieveļiem sadotu pa seju bez grūtībām, bet tad var atnākt arī visa sādža, un ziepes būtu daudz lielākas. 17.maijs, piektdiena, ceļojuma astoņpadsmitā diena – ILGĀS GAIDĪŠANAS DIENA Nolādēts! Vilcienu, uz kuru bija jātiek piecos nokavējam - pamostamies tikai dažas minūtes līdz tā atiešanai, kad paspēt vairs nav iespējams! Nolādēts! TAS BIJA VIENĪGAIS VILCIENS ŠAJĀ DIENĀ NO URUSSAS STACIJAS UĻJANOVSKAS VIRZIENĀ! Nolādēts! Stacijas policists paziņo, ka mēs neizskatamies uzticami, un aizliedz mums gaidīt stacijā rītrītu, bet pavēl braukt projām ar pasažieru vilcienu! Nolādēts! Priekš tā mums nepietiek naudas! Saskumuši dodamies prom no ciemata govju izmīdītajā stepē. Apmetamies kādā ieplaciņā (stepes bļodiņa – īpatnēja stepēm raksturīga reljefa forma), kuras apakšā ir neliels ezeriņš ar divām baltām pīlēm. Pirmās pāris stundas paiet zināmā depresijā. Tiek izvērtētas iespējas sadalīties un braukt tālāk ar stopiem, bet šobrīd mēs atrodamies pārāk tālu no lielākajiem ceļiem, lai varētu cerēt, ka tas izdosies. Nekādas loģikas nav tam, ka šajā kailajā stepē mums izdodas savākt malku ugunskuram, bet tas, ka koku telts nostiprināšanai nebūs, tomēr ir vairāk kā skaidrs. Parastās putras-zupas paēšana nedod vēlamo efektu. Gribas gaļu (cilvēka plēsonīgā daba, kas mūsu sugai nāk mantojumā jau vismaz kopš Austrolapiteku laikiem, neliekas mierā). Ezeriņā peldošais pīļu pāris liekas labs upuris, tomēr pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem saprotam, ka ar varu krastā mēs vakariņas diez vai dabūsim, kur nu vēl noķersim. Alda atjautīgajā galvā dzimst lieliska ideja: viņa MAKŠĶERAUKLAS ĀĶA GALĀ TIEK UZLIPINĀTA BALTMAIZES BUMBIŅA, BET VILTĪGAIS MEDĪBU RĪKS IZLIKTS VIETĀ, KUR PĪLES NOTEIKTI GRIBĒS IZKĀPT KRASTĀ. Tagad tikai atliek pārvākties uz nomaļāku stūrīti un mierīgi snaust, kamēr stulbās pīles uzķersies. Diemžēl atkal mums neveicas. Pilnīgi neaicināts atlido kāds izbadējies kovārnis un noknābā maizi no āķa. Par cik nekā labāka nav, mēs būtu ar mieru pat to nogalināt un apēst (skaidrs, ka Muris atteiktos, bet mēs ar Aldi droši vien riskētu), taču ĻAUNAIS PUTNS NOKNĀBĀJIS VISU MAIZI MIERĪGI AIZLIDO, KAMĒR ĀĶIS JOPROJĀM GUĻ EZERIŅA KRASTĀ. Visu dienu esam pavadījuši gulšņājot, bet tagad, kad ir pienācis vakars ir laiks iet gulēt (atkal). Tā kā telti mietiņu trūkuma dēļ uzcelt nav iespējams jāguļ būs tāpat. Laiks ir ļoti silts, tāpēc tas mums nebaida, tomēr nolemjam, ka kāds visu laiku dežūrēs, kaut vai tāpēc vien, lai atkal nenogulētu vienīgo vilcienu. Man jādežūrē pirmajam, tāpēc savācu dažādas degošas lietas ap ugunskuru, lai mazu liesmiņu varētu uzturēt visu nakti un mierīgi iegrimstu pērdomās. Šķiet, ka mani draugi nav nogulējuši vairāk par pusstundu, kad viņus no sapņiem pamodina pirmās lietus piles. Ir skaidrs, ka lietū gulēt bez telts mēs nespēsim, tāpēc veikli savākuši guļammaisus un tā īsti samirkt pat nepaspējuši atgriežamies stacijā. Labi, ka mūsu drauga policista tik vēlu vairs nav - varam iekārtoties ļoti ērti un pavadīt nakti veselīgā miegā zem jumta, kad ārā līst lietus. 18.maijs, sestdiena, ceļojuma deviņpadsmitā diena - SĀKAS CEĻŠ VIENATNĒ No rīta iesēžamies vilcienā un, jauki atpūtušies, pēc dažām stundām jau esam Buguļmā - samērā palielā austrumu Tatārijas pilsētā. Diemžēl šajā gaišajā pilsētā (tādu iespaidu rada baltās ēkas pilsētas centrā un saulainais laiks) mums nav lemts braukt tālāk ar vilcienu. Dzelzceļa līnija šeit ir samērā panīkusi un vilciens uz Naberežnije Čelni ies tikai rīt, bet arī tas iespējams mums daudz neko nedos. Savu slikto karšu dēļ esam novirzijušies no nozīmīgās dzelzceļa maģistrāles Ufa - Uļjanovska, tātad - laiks pāriet uz braukšanu ar autostopiem. Jau agrāk tika izlemts, ka šādā gadījumā man ceļš būs jāmēro vienatnē. Saņemu savu daļu pārtikas - visu, kas nav jāvāra (šis viss ir tikai maize), jo trauki paliek pie Alda ar Muri. Tāpat viņiem tiek atstāta arī telts, bet man būs jāiztiek kā varēšu. Nepatīkamākais, ka manā rīcībā esošā karte ataino teritoriju tikai sākot ar aptuveni 1000 kilometru uz rietumiem no šeijienes. Nākas norakstīt maršrutu no Mura atlanta, rūpīgi atzīmējot attālumus starp pilsētām, to kurās pilsētās ir dzelzceļš un, kur pa to var aizbraukt. No pilsētas izbraucam visi kopā un mums par lielu pārsteigumu ieraugam, ka nebūsim šeit vienīgie stopotāji: tādu šeit ir pat visai daudz. Ja pie mums stopo galvenokārt jaunieši, tad šeit dominē pusmūža cilvēki, pie tam, kā drīz pārliecinamies, par stopošanu ir jāmaksā autobusa cena. Kopā ejam garām citiem stopotājiem, līdz priekšā esošajam GAI (Valsts autoinspekcija) postenim, bet Aldis tikmēr bez īpašas piepūles nostopo garāmbraucošu žigulīti, kurā viens pasažieris jau ir, bet mēs visi trīs labprāt sarūmējamies uz pakaļējā sēdekļa, turot savas lielās somas klēpī. Puiši brauc uz Almetjevsku - apmēram 40 kilometru no šeijienes esošo lielāko naftas un gāzes ieguves centru Tatārijā. Almetjevska izrādās ļoti sakopta un skaista pilsēta: zaļumos slīkstošas privātmājas, tīras, tiko laistītas ielas. Trolejbusa maršruts ved cauri visai pilsētai daudzu kilometru garumā un arī mūsu vedēji izved mums ārā no pilsētas, kur sadalās divi ceļi - lielākais ved uz ziemeļiem uz Naberežnije Čelni, mazākais - uz rietumiem uz Uļjanovsku. Braucot pa otro, Volgu jāšķērso ar prāmi, bet tas mums šķiet pārlieku šaubīgs pasākums, tāpēc izvēlamies braukt uz pilsētu pie Kamas - Naberežnijiem Čelniem, Tiko sākam stopot pie mums apstājas vieglais autiņš un šoferis ir gatavs ņemt mūs visus trīs. Izdzirdējis akcentu uzreiz atpazīst, ka esam baltijci. Mašīnā bez šofera ir arī kāds sačākstējis večuks, kurš pēc tam, kad esam sakrāmējuši mugursomas bagāžniekā un paši saspiedušies uz sēdekļa, paziņo, ka mums ir paveicies, jo viņi jau nu dārgi neprasīšot. Nepatīkami, bet jārāpjas vien ārā no ērtās mašīnas, jo par velti vest šie vīri nav ar mieru. Pēc laiciņa pie mums apstājas kāds autobusiņš, kurš ir gatavs vest kaut arī ne visai tālu, toties visus trīs. Patīkami, ka stpošanu esam sākuši visi kopā, bet nu, tomēr ir laiks šķirties. Nākošajā krustojumā mani paņem KamAzs ar dzelzsbetona konstrukcijām kravā, pamāju draugiem un ir skaidrs, ka nu redzēsimies tikai Rīgā. SĀKAS CEĻŠ VIENATNĒ - pirmoreiz mūžā atrodos viens tik tālu no pazīstamas situācijas un vairākus tūkstošus kilometru, kas man ir priekšā, būs jāveic balstoties tikai uz paša spēkiem. Līdz Zainskai, uz kurieni braucam, ir vairāku stundu brauciens. Pa automašīnas logu, tomēr daudz vairāk var redzēt, nekā braucot vilcienā. Uz abām pusēm plešas stepe, un tajā gan pa vienam, gan grupiņās atrodas naftas pumpji. Līdz šim biju iedomājies, ka naftu iegūst ar milzīgiem torņiem, kā redzēts pa televizoru, bet šeit tas notiek ar pavisam nelielām ierīcēm, no kurām caurules ved uz lielākām krātuvēm. Šo naftas ieguves vietu šeit ir tūkstošiem - ceļmalās, tīrumos, pat apdzīvotās vietās. Tatārija atšķirībā no pārējās Krievijas pārsteidz ar savu sakoptību. Aiz katras pilsētas ir plāksnīte uz kuras lieliem un skaidriem burtiem rakstīts - Rahim itegez!, kas tatāriski nozīmē Laimīgu ceļu!. Dažādi uzraksti galvenokārt ir divās valodās - tatāru un krievu, bet bieži arī tikai tatāru, automašīnu numuru zīmes ir atšķirīgas no pārējās Krievijas, bet pie pašvaldību ēkām plīvo Tatārijas karogi. Jūtams, ka zeme vēlas tikt uzskatīta par suverēnu, un labās ekonomiskās situācijas dēļ Tatarstāna lielā mērā tāda ir. Iespaidu, ka atrodies citā valstī pastiprina arī daudzās tiko uzceltās vai celšanas stadijā esošās mošejas, kas pasvītro tatāru piederību islama pasaulei. Zainskā iegriežos dzelzceļa stacijā, lai kārtējo reizi šajā ceļojumā pārliecinātos par to, ka nākošais vilciens būs tikai rīt no rīta. Īslaicīgo lietu, kurš jau bija gaidāms lielā karstuma dēļ, arī pārlaižu turpat stacijā un bez liekas kavēšanās dodos tālāk. Līdz Naberežnijiem Čelniem ir tikai daži desmiti kilometru, tāpēc manos plānos ietilpst tur nokļūt vēl šovakar. No pilsētas izbraucis ar vienu mašīnu, ieņemu vietu aiz kārtējā GAI posteņa (tādi šeit ir ik pēc 50 kilometriem, posteņiem garām ir jābrauc ar ātrumu 20 kilometri stundā un ar automātiem bruņoti miliči var pārbaudīt, ko un cik ilgi vien viņiem ienāk prātā: Krievija baidās no teroristiem) un ātri vien nostopoju Volgu. Tā ir unikāla veiksme - jaunietis vēl šonakt ir ieplānojis sasniegt Kazaņu, līdz kurai no šeijienes ir vairāk par 300 kilometriem. Šāds pārvietošanās ātrums man pat sapņos nebija rādījies. No KamAZa pilsētas Čelniem redzu tikai Ņižņekamskas ūdenskrātuves aizsprostu, dažas nomales daudzstāvu dzīvojamās mājas un pašu Kamu, protams. Pārrunājam ar šoferi visas iespējamās tēmas (īpašu uzmanību viņš velta Kazaņas viesnīcām, naktsklubiem un meitenēm, acīmredzot, domādams, ka esmu nedaudz ekscentrisks, bet pietiekoši bagāts ceļotājs), bet nogurums dara savu, un, kad esam šķērsojuši Vjatku, es saldi iemiegu. Pamošanās brīdis ir pārsteidzošs: automašīna stāv šosejas malā, bet visapkārt notiekošais nedaudz atgādina ūdenskritumu. Izrādās, ka ceļā mūs pārsteigusi īsta tropu lietusgāze, kurā redzamība nepārsniedz 10 metrus. Mans ceļabiedrs sakās, ka tik spēcīgu lietusgāzi viņš neesot redzējis. Šoseja drīz vien sāk atgādināt nelielu upīti. Lietusgāze gan drīz beidzas, bet nepatīkami, ka pēc tās palicis ievērojami vēsāks. Neapskaužu šoferi, kurš ģērbies futbola krekliņā un šortos. Sliktākais tomēr notiek ar automašīnu: nezinu vai lietus, vai kāda cita iemesla dēļ tā ir sākusi niķoties, un pēc vairākkārtējas apstāšanās šoferis izdara secinājumu, ka šonakt braukšana nesanāks. Gulēt automašīnā nekad nav patīkami, bet, ja uz diviem ir jāizdala viens džemperis (mans) un viena jaka (mana), kamēr ārā ir stipri vēss, tad tas ir īpaši slikti. 19.maijs, svētdiena, ceļojuma divdesmitā diena - NAKTS ZEM LAZDAS KRŪMA Rīts sagaida ar tādu pat drēgnu laiku kā nakts, stīviem locekļiem, pārsalušu miesu un garu. Jau ap pieciem abi ar šoferi esam augšā un es pošos prom, kamēr manam ceļabiedram jāpaliek vien tepat uz šosejas. Vakarnakt, kad mašīna vēl knapi gāja viņš kādā GAI postenī lūdza policistus, lai nodod ziņu kādam draugam Kazaņā, kurš atbrauks viņam un mašīnai pakaļ. Puisis vēl nostopo manā vietā mašīnu uz Tatārijas galvaspilsētu, sirsnīgi atvadamies, un tur nu viņš paliek - turpināt salt. Zaļā moskvičā tieku iespiests uz pakaļējā sēdekļa kopā ar divām omulīgi tuklām tatāru meičām. Gan jaunavas, gan viņu priekšā sēdošos vecākus aplam interesē viss par mani un manu ceļojumu, tādēļ pusotras stundas atpūta, uz kuru biju cerējis, izpaliek, bet nākas intensīvi sarunāties. Kazaņa sagaida mani ne īsti dzīvu ne mirušu. Izvēlies no mašīnas konstatēju, ka pilsēta ir itin jauka un ar savu, īpatnēju kolorītu. Uzkavēšanās šeit diemžēl neietilpst manos plānos, tāpēc atradis īsto tramvaja maršrutu braucu dzelzceļa stacijas virzienā. Mani interesējošā vilciena maršruts ved uz Kanašu Čuvašijas autonomajā republikā, vismaz man tā liekas, kaut kartes, kurā par sava viedokļa pareizību pārliecināties nav. Pie Zeļenodoļskas otro reizi šajā ceļojumā šķērsoju Eiropas otro lielāko upi Volgu, bet pēc pāris stundām esmu jau Čuvašijā. Kanaša pirmkārt pārsteidz ar saulespuķu sēklām. Semuškas šeit grauž visi - miliči, veikalu pārdevēji, bērni, ubagi, cienījami pasažieri. Čaumalas mētājas visās malās. Iestiprinājies ar tikko nopirktu maizi atlaižos turpat zālītē pie stacijas pagulēt - intensīvā braukšana un gandrīz negulētā nakts manam vājajam organismam nenāk par labu. Pēc dažām stundām iekāpju vilcienā Kanaša–Čeboksari un, nedaudz pakaulējies ar kontrolieri par to, vai man ir tiesības, vai nav braukt par velti (diskusijā uzvaru es), ērti iekārtojos vagonā. Dažu stundu braucienu īsina nedaudz miega, sarunas ar čuvašu sieviņām, kas ir manas ceļabiedrenes, un Ufā pirktā SportEkspress žurnāla pārlasīšana jau trešo reizi. Čeboksari izskatās samērā jauki, tikai ap sataciju grozās aizdomīgi iereibuši jaunieši, ubagi un citi visai kaitīgi elementi, no kuriem vienatnē ceļojot ir ļoti jāuzmanās. Izrādās, ka Čuvašijas galvaspilsēta ir dzelzceļa atzarojuma galapunkts, bet Maskavas virzienā man vajadzēja braukt no Kanašas uz Arzamasu. Kļūdu izskaidrot var pavisam vienkārši: es vēl arvien neesmu iebraucis savā kartes lapā, bet Kanašā neviena kaut cik sakarīga cilvēka, kurš spētu man palīdzēt neatradās. Vēl nepatīkamāks jaunums ir tas, ka šo staciju pa nakti slēdz ciet un tā kā mans vilciens šovakar bija pēdējais, stacija jau ir aizvērta. Pārbaudu blakus esošo autoostu, bet arī tā nav pieejama kā naktsmītne. Nekas cits neatliek, kā izkļūt no samērā lielās pilsētas Maskavas virzienā un likties kaut kur krūmos gulēt. Pilsētas satiksmē noorientējos apbrīnojami viegli un jau pēc pusstundas izkāpju no autobusa (braucu, protams, bez biļetes) netālu no uzraksta Čeboksari. Spēcīgi krēslo, bet es vēl mēģinu nostopēt kādu mašīnu, jo sāk līņāt, bet man, kā zināms, nav telts. Vienīgā mašīna, kas apstājas, brauc uz kādu garāžu kilometrus trīs no pilsētas robežas. Tā jau ir ņirgāšanās. Atteicies no domas dabūt kādu transportu sāku meklēt naktsvietu. Sākumā apmetos autobusa pieturā, šeit ir jumts virs galvas, toties velk caurvējš un garāmbraucošās automašīnas spīdina virsū gaismas. Guļot tik pamanāmā vietā var nokļūt arī milicijas iecirknī, ko man nu nemaz negribas. Nepatīkami, bet nākas vien pārvākties uz mežu, kur tumsā atradis mīkstu vietiņu sūnās iekārtojos zem pašķidra krūma. Līdz pusei ielienu iekšā savā lielajā mugursomā, bet galvu apklāju ar jaku, tā kā vismaz dažas stundas, kamēr guļammaiss izmirks sīkajā lietutiņā un mitrajā gaisā, pagulēt varēs. Izrādās, ka šajā pašā vakarā, apmēram turpat, kur es, tikai dažas stundas agrāk ir ieradušies arī divi citi tūristi. Viņi ir uzcēluši telti mežā, netālu no šosejas, uzvārījuši siltu ēdienu uz ugunskura un tagad jau guļ sausā teltī. TIE IR MANI BIJUŠIE CEĻABIEDRI ALDIS UN MURIS. No Kazaņas viņi ir stopojuši pa jauno šoseju, kas izbūvēta caur Mari Republikai, un, kamēr es izmetu līkumu cauri Kanašai, apsteiguši mani. Diemžēl šoreiz satikties mums neizdodas, jo es nākošajā rītā pamodies aizstopoju tālāk, pirms viņi vēl ir izkasījušies no savas siltās un sausās telts. 20.maijs, pirmdiena, ceļojuma divdesmit pirmā diena - MILICIJAS UZRAUDZĪBĀ Pirmais interesantais atklājums no rīta ir tas, ka GUĻU NELIELĀ PEĻĶĪTĒ, BET KRŪMS ZEM KURA MĒĢINĀJU PASLĒPTIES NO LIETUS IR LAZDA. Katrs var stādīties priekšā cik droši no lietus aizsargā lapukoku mežā augošas lazdas šķidrā lapotne. Kauli ir stīvi un pievilkušies mitruma, bet izgulējies es esmu itin labi priekš tiem apstākļiem, kādos nācās nakšņot. Pa šoseju vispirms noeju dažus kilometrus uz priekšu, kaut vai tāpēc vien, lai sasildītos un nedaudz pažāvētu mitrās drēbes. Lietus ir mitējies, tomēr gaiss joprojām ļoti mitrs. Šādi iedams es pat iedomāties nespēju, ka kaut kur tepat mežā nakšņo Muris un Aldis. Nostājies aiz GAI posteņa es itin drīz nostopoju pārkrautu KamAZu, kurš brauc gandrīz līdz pašai Ņižņijnovgorodai. Autiņš brauc knapi ar 50 kilometriem stundā, bet šoferis ir samērā īgns klusētājs, kuram ir no pārējiem cilvēkiem atšķirīga urīnizvades sistēma: VAIRĀK KĀ 200 KILOMETRUS (PIECAS STUNDAS!) GARAJĀ CEĻĀ VIŅŠ NE REIZI NEAPSTĀJAS PAČURĀT, bet es, kaut arī man ļoti vajag, neuzdrīkstos viņam to pieprasīt – kas zin vai būs viegli nostopēt nākošo mašīnu. Beidzot Kstovā laimīgi atvados no šofera un ātri izdaru to, par ko pēdējās pāris stundas domāju. Vietējā tirdziņā iegādājos semuškas (cik nav dzirdēts par nacionālās virtuves baudīšanu dažādās zemēs!) un dodos atkal uz ceļa. Jau pēc pusstundas esmu Ņižņijnovgorodas nomalē un nezinu, ko darīt tālāk. Ņižņijnovgoroda ir jau piektā(!) miljonu pilsēta šajā ceļojumā, bet tieši šeit transporta sistēma mani nokaitina visvairāk. Diezgan ilgi prašņāju cilvēkus, mainu transporta veidus un maršrutus, līdz beidzot esmu centrālajā dzelzceļa stacijā. Šajā pilsētā būtu daudz ko apskatīt, tomēr nogurums dara savu un arī lietus nedaudz līņā, tāpēc es ātri meklēju kādu vilcienu. Shēma ir izstrādājusies samērā laba – pa dienu jāstopo, bet vakarā jāsēžas vilcienā un jābrauc, kamēr var tikt uz priekšu ar vilcienu. Tikko ielecu vagonā vilciens sāk kustēties un es jau braucu tālāk – uz Vjazņikiem Vladimiras apgabalā (šodien esmu izbraucis cauri visam Gorkijas apgabalam). Sēžu kā parasti pēdējā vagonā, jo mēs ar Muri un Aldi norunājām tā darīt, lai, ja nu gadījumā sagadās braukt vienā vilcienā, obligāti satiktos. Man piesienās kāds īpatnējs vīrelis, kurš sakās esam Uzbekistānas arbūzu dīleris Krievijā (vai tādi braukā ar vilcieniem?). Viņa uzvedība, šķiet, liecina par netradicionālu seksuālu orentāciju, un vispār man šis cilvēks nešķiet simpātisks, tomēr atšūties neizdodas, līdz ar to mēs kļūstam par ilglaicīgiem ceļabiedriem. Vilcienos viņš, acīmredzot, brauc bieži, jo ir pazīstams ar visiem dzelzceļa bomžiem. Pēdējos vagonos parasti salasās interesanta kompānija – bomži, ubagi, čigāni, citi bezbiļetnieki, vieta atrodas arī man un kaut sabiedrība nav tā jaukākā, toties šajā vagonā biļetes pārbauda daudz retāk (varbūt nepārbauda vispār). Ir arī ēnas puses – visu laiku jāuzmanās, lai nepazustu mantas, nepatīkami smird, bez tam spēka struktūru pārstāvji ar šī vagona pasažieriem īpaši necermonējas. Pirms galastacijas Vjazņikiem mans ceļabiedrs ir negaidīti pazudis, bet es par to tikai priecājos un mierīgu sirdi kāpju ārā, taču tur mani sagaida pārsteigums. AIZDOMĪGAJIEM PĒDĒJĀ VAGONA PASAŽIERIEM MILIČI ATŅEM PASES UN PAZIŅO, KA NOTIKS DOKUMENTU UN MANTU PĀRBAUDE. Es gan pūlos skaidrot, ka esmu citas valsts pilsonis un, ka šāda dokumentu savākšana un aiznešna uz vietējo milicijas nodaļu nav likumīga, taču OMONietim tas ir gluži vienalga un man nākas kopā ar pārējiem daklasētajiem elementiem ieņemt rindu pie milicijas nodaļas durvīm. Kad pienāk mana kārta drebošu sirdi dodos iekšā. Dokumenti tiek pārbaudīti stingri, bet somas saturs vairāk aiz ziņkārības, jo viņi tomēr ir sapratuši, ka es neesmu nekāds noziedznieks Atšķirībā no citiem aizturētajiem mani miliči ņem savā uzraudzībā līdz pat nākošā vilciena atiešanai un kādu pusstundu man nākas viņus informēt par dzīvi Latvijā – cenām un algām, automašīnām un motocikliem, policiju un armiju, cigaretām un alkoholiskajiem dzērieniem un daudzām citām normālus likumsargus interesējošām lietām. Vēl viena eļektrička mani šodien aizvizina līdz Kovrovai, kur stacijā nākas pārlaist nakti. Atkal nez no kurienes uzrodas mans ceļabiedrs – Uzbekistānas arbūzu dīleris – šonakt mēs gulēsim blakuskrēslos, tā kā pirms miega vēl ilgi jāklausās viņa monologi par dzīves jēgu un citām filosofiskām tēmām. Somas siksnu rūpīgi aptinu ap kāju gadījumam, ja kāds no apkārtesošajiem aizdomīgajiem ļautiņiem vēlētos to padarīt par savu īpašumu, un patīkami noguris laižos snaudā stacijas uzgaidāmās telpas cietajā sēdeklī. 21.maijs, otrdiena, ceļojuma divdesmit otrā diena – ĀTRĀK MĀJUP! Jau pirmais rīta vilciens aizcved mani uz skaisto senās Krievzemes pilsētu Vladimiru. Esmu šeit ne pirmo reizi, tomēr labprāt apskatu senās arhitektūras pieminekļus – Zelta vārtus, Dievmātes atdusas un Svētā Dmitrija katedrāles, Kremli. Vladimira ir vien no Zolotoje Koļco Rossiji pilsētām un no arhitektūras un vēstures viedokļa šķiet interesantākā, ko man lemts skatīt šai ceļojumā. Vēl divi vilcieni ar neilgu aizkavēšanoos Petuškos uz Vladimiras un Maskavas apgabalu robežas ieved mani lielās kaimiņvalsts galvaspilsētā. Maskavā man vairs nav ko darīt (neskaitot jaunāko sporta laikrakstu iegādi, protams), tāpēc bez kavēšanās aizbraucu ar metro no Kurskas stacijas uz Rižskij un jau pusdienlaikā uzsāku braukšanu ar eļektričkām ceļojuma pēdējā etapā Maskava – Rīga. Pirmais vilciens mani aizved līdz Volokolamskai (kontrole neizmet). Ar nākošo esmu Šahovskajā – pēdējā Maskavas apgabala pilsētā. Vēl viens vilciens ieved mani Tveras guberņā. No Zubcovas šovakar vietējie vilcieni tālāk vairs neiet, bet līdz netālajai Rževai, kas ir nozīmīgs dzelzceļa mezgls iet autobusiņš. Man izdodas notēlot nabaga studentu, kurš atgriežas mājās no Maskavas un sarunāt ar šoferi, ka viņš mani aizvedīs par trīsreiz mazāku cenu. Ar autobusu šķērsojam Volgu, kas šeit ir turpat vai simtkārt mazāka kā iepriekšējoreiz, kad to skatīju pie Kazaņas. Rževas stacijā situācija izskatās visai bezcerīga: nākošie vietējie vilcieni iet tikai rīt ap pusdienlaiku, bet es ļoti alkstu nokļūt mājās. Izmisumā mēģinu sarunāt ar pasažieru vilciena Maskava–Veļikije Luki pavadoni, lai aizved mani par velti, kaut gan iepriekš ar Muri un Aldi mēģinājām to izdarīt reizes desmit – vienmēr neveiksmīgi. Man par laimi pavadone izrādās jauna un nepieredzējusi, tāpēc labsirdīga. Viņa pati sarunā ar vilciena direktoru un tas atļauj man braukt bez maksas kopīgajā vagonā. Kaut kārtējo reizi nakts jāpavada sēdus, toties rīt no rīta būšu jau Veļikije Lukos. 22.maijs, trešdiena, ceļojuma pēdējā (divdesmit trešā) diena - ATPAKAĻ LATVIJĀ Agrā rītā iebraucu galastacijā. Līdz vilcienam uz Sebežu man ir tieši tik daudz laika, lai es varētu apskatīt Pleskavas apgabala otro lielāko pilsētu. Vislabāk atmiņā, protams, paliek Ļeņina piemineklis, kurš lepni stāv turpat pie stacijas ēkas. Dīzelis, kas brauc no Veļikije Lukiem uz Sebežu it kā ir vilciens ar tantēm – pavadonēm, tomēr ne pie ieejas, ne vēlāk vagonā man neviens tā arī klāt nepienāk, līdz ar to neviena netraucēts ap trijiem pēcpusdienā esmu jau pazīstamajā Sebežā. Par pēdējiem krievu rubļiem nopērku cepumus un limonādi (sen neesmu tik lepni pusdienojis) un dodos stopot pēdējo īso posmu līdz Latvijas robežai. Pirmo divu apstādināto automašīnu vadītāji prasa naudu, bet drīz vien atrodas arī atsaucīgāki šoferi. Līdz robežai gan neviens nebrauc, tā kā nostopojot trīs mašīnas es tomēr apmēram pusi no 25 kilometriem, kas šķir Sebežu no Terehovas, noeju ar kājām. Tas ir to vērts un pašsajūta, ieraugot robežpunktu, ir vienkārši lieliska. Pie barjeras nav nevienas mašīnas un robežsargs, neaizmirsis piesieties par to, ka vīza nav piereģistrēta, ļauj man šķērsot Krievijas – Latvijas robežu kājām (principā tas nav atļauts). ŠĪ IR MANA ZVAIGŽŅU STUNDA: NAV APRAKSTĀMAS IZJŪTAS IESOĻOJOT LATVIJĀ PĒC VAIRĀKU TŪKSTOŠU KILOMETRU VEIKŠANAS VIENATNĒ. Pārējais jau ir tehnikas jautājums – ar četrām mašīnām cauri Zilupei un Ludzai aizstopoju līdz Rīgai un īsi pirms pusnakts esmu savās kopmītnēs. Protams, seko vairāku stundu ilga piedzīvojumu stāstīšana, vairāku dienu ilga atkopšanās un vairāku nedēļu ilga zaudētā svara atgūšana. Ir jākārto sesija, kura jau gandrīz beigusies, jāskaidro vecākiem, ka nemaz jau tik ļoti ekstrēms šāds ceļojumu veids nav un tā tālāk… Galu galā jāgatavojas nākošajiem ceļojumiem. Pusotru diennakti pēc manis tikpat veiksmīgi Rīgā ieradās arī mani ceļabiedri Mareks un Aldis, bez kuriem šis ceļojums, protams, nebūtu noticis. Santa, ar kuru kopā mēs uzsākām šo braucienu, vairākas nedēļas ceļoja pa Latviju, aizbraukt līdz Urāliem viņai šoreiz neizdevās… Īpašu pateicību esmu parādā pasniedzējiem, kuru atsaucība ļāva mums veiksmīgi ceļot otrā semestra un sesijas laikā - Aivaram Markotam, Baibai Saltupei, Anitai Kalniņai un Lidijai Raģelei. ;) © Mareks Kilups


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais