CEĻOJUMS UZ ĀZIJU

Mareks Kilups 22.07.2010 32 min lasīšanai

1998. gada 19. jūlijs · turpceļa 1. diena · Iešūpošanās (tieša un pārnesta)

Pirmās emocijas paceļot mugursomu ir vienkārši šausmīgas: to nevarēs nest. Nepatīkami, bet, kaut laika vairs nav pārāk daudz, tomēr tā būs jāpārkrāmē. Nākas atteikties no dažiem mīļiem apģērba gabaliem, bet daudz ko jau izmest nevar. Ir skaidrs, ka vieglāka par 30 kilogramiem tā noteikti nebūs, bet es tā mīlu nepārpūlēties…

Pie autoostas pirmo ieraugu Ilīti - patīkami, ka kāds mūs pavadīs, pie tam izrādās, ka viņa nav vienīgā pavadītāja, tā kā izbrauksim ar šiku. Mani ceļabiedri jau sapulcējušies autoostas uzgaidāmajā telpā - Baiba, Dace, Eva un Mārtiņš, drīz pēc manis ierodas arī Jurčiks un tā nu visi seši gatavojamies doties ceļā. Sākums būs vienkāršs - ar autobusu uz Maskavu, bet tālāk, tālāk… Ar vilcienu cauri pus Sibīrijai līdz pat Altajam!

Sentimentālas atvadas (pat asaras Ilīša izpildījumā!), ilgstoša iesēšanās autobusā (īpaši komplicēta ir blakussēdētāju izvēle, kurā man laimīgi krīt tik brīnišķīga ceļa biedrene kā Dacīte), un jau pēc brīža aiz loga slīd Rīga, Salaspils, Ogre…

Lieliskā ideja par braukšanu uz Maskavu autobusā šķiet piederēja Mārtiņam. Tas ir par dažiem latiem lētāk un vēl arī kaut kādu citu (nevienam no pārējiem nezināmu) iemeslu dēļ ievērojami labāk, toties daudz, daudz neērtāk. Kaut arī autobuss ir kādas lepnas firmas ražojums, toties tā gadu skaits jādomā pārsniedz mūsējo - respektīvi varētu būt ap 25. Komforta līmeni gan nodrošina televizors, kuru var redzēt, bet ne dzirdēt, ledusskapis un kafijas automāts, kuru saturu baudīt neļauj nesamērīgi augstās cenas, simpātiska stjuarte (ja tā viņas sauc arī autobusos), kuras latviešu valodas zināšanas pat apsteidz manas zināšanas altajiešu valodā un tualete autobusā, kura, atšķirībā no agrāk pieredzētajām, pat nesmird pārāk spēcīgi. Bet visi šie padomju valstī dzimušam tūristam relatīvi eksotiskie jaukumi, tomēr nespēj kompensēt vienu trūkumu - autobusa amortizācijas sistēma ir drausmīgā stāvoklī. No sākuma šūpošanās pat sagādā prieku, bet pamazām tā noriebjas arvien vairāk līdz visbeidzot kļūst pilnīgi neizturama.

Autobuss, kā vēlēdamies izrādīt Austrumlatvijas jaukumus, izbrauc cauri Daugavpilij un Rēzeknei, kur uzņem vēl pasažierus, līdz tādējādi kļūst pārpildīts ar resnām tantēm un pēc lētām cigaretēm un vakarnakt dzertā šņabja smirdošiem onkuļiem, kuri, izciemojušies pie radiem Eiropā, atgriežas savā sadzīves šausmu pārņemtajā Dzimtenē.

Terehovas robežkontroles punktā es aizķeros pats pēdējais. Mana milzīgā soma iesprūst caurskates aparātā, bet es pats pat piekto reizi izgājis cauri metāla detektoram turpinu pīkstēt. Manā apģērbā un kabatās ir tik daudz metāla, ka robežsargiem apnīk un tā kā dokumenti ir pilnīgā kārtībā (neticami, parasti man tā neveicas) varam iebraukt pasaules vislielākajā valstī.

Šausmīga nakts. Autobusa amortizācijas sistēmas un visādu citu neērtību rezultātā es praktiski neguļu. Citiem neiet daudz labāk, vienīgi Mārtiņš un Eva maigi saspiedušies guļ tikpat mierīgi kā mājās. Izkāpjam pačurāt un uzpīpēt kaut kādā benzīntankā tūlīt aiz robežas un vēlāk vēlreiz autobusa pieturā, netālu no kuras rotājas uzraksts, kurš vēsta, ka dažus kilometrus no šejienes ir apdzīvota vieta POGORELOJE GORODIŠČE (nodegusī pilsēta!). Daudzsološi.

Galu galā pat iemiegu uz kādu stundu.

20. jūlijs · turpceļa 2. diena · Vislielākās valsts vislielākajā pilsētā

Atvēris acis pēc īsā, bet spēcinošā miega aiz autobusa loga jau redzu Maskavas ielas. Pilsēta ir krāšņā svētku rokā, jo tieši šobrīd šeit notiek I Vispasaules Jauniešu sporta spēles - grandiozs sporta pasākums, kurā daudziem tūkstošiem bērnu no visām pasaules valstīm ir iespēja patusēties Maskavā uz superbagātās Krievzemes rēķina.

No autobusa nedaudz apdulluši izkāpjam pie Rīgas stacijas. Ar metro palīdzību ātri vien esam Kazaņas dzelzceļa stacijā, no kuras vakarā brauksim uz Sibīriju.

Nodevuši somas bagāžas glabātuvē, dodamies pastaigā pa pilsētu. Maskava protams ir daudz par liela, lai pārvietotos ar kājām, bet mēs tomēr domājam savādāk. Apskate sākas ar brokastīm kādā nožēlojamā parciņā, bet tālāk jau sokas labāk. Sarkanais laukums, Kremlis, Arbats - viss spīdoši sakopts, daudz jaunu skulptūru, strūklaku, pārvietojamās tualetes mājiņas visās malās. Viss būvēts par godu Vispasaules jauniešu spēlēm un Krievijas galvaspilsētas 850-gadei. Kremlī iekļūstam bez ieejas maksas kā jau normāli Vispasaules spēļu dalībnieki - sportisti. Uz maniem biedriem (Maskavā nepabijušajiem) vislielāko iespaidu atstāj Carj Kolokol[1] un Carj Puška[2], bet uz mani - uzcītīgie miliči visās malu malās. Par savu pienākumu viņi uzskata arī zemē sēdošo ārzemju tūristu izdzenāšanu, jo tā, spriežot pēc visa, varētu būt necieņas izrādīšana sirmajam Kremlim, kurā varbūt tieši šobrīd uzturas arī sirmais prezidents Jeļcins.

Arbatā iedzeram alu kādā vasaras kafejnīcā un no malas pavērojam trauksmaini mierīgo ritmu uz šīs neparastās ielas, kur vienlaikus pulcējas mākslinieki un tirgotāji, jaunie krievi un ubagi. Kāda jauna meitene mums pienāk un jautā, kur šeit var nopirkt narkotikas. Joka pēc norādam uz mūzikas veikalu turpat līdzās un, spriežot pēc tā, ka viņa no turienes vairs neiznāk, acīmredzot tā arī ir. Šokē cenas - ne jau velti Maskavu sāk pieskaitīt Eiropas dārgākajām pilētām.

Atgriežoties stacijā n-to reizi jūsmojam par krievu lielummāniju. Šoreiz mūs pārsteidz daudzstāvu nams (vismaz Zemkopības ministrijas skābbarības torņa augstumā), uz kura rotājas uzraksts DOM VAJENNOJ KŅIGI. Pārvietošanās ar kājām tālāk no centra ir visai pagrūta - šeit tā gandrīz neviens nedara (lielo attālumu dēļ izmanto transportu), tāpēc trotuāri ir netīri, mētājas dažādas drazas, bet ielas bieži nav piemērotas tam, lai tās šķērsotu arī gājēji.

Pēc atgriešanās stacijā mums jāgaida vairs tikai apmēram stunda. Jurčiks nopērk kādu lētu alu, bet es lieliski pavadu laiku lamādamies ar kādu no Latvijas izbraukušu un ļoti antilatviski noskaņotu kundzi. Tikai tad, kad mūsu asā diskusija, sāk piesaistīt daudzu apkārt sēdošo uzmanību, draugi palīdz man nomierināties un arī mana oponenete pamazām atdziest.

Iekāpjam vilcienā. Biļešu trūkumā dēļ jau no Rīgas esam pasūtījuši biļetes sānu vietās - respektīvi vairākas dienas dzīvosim nevis visi kopīgā plackartē, bet gan plackart bok[3] - gaitenim līdzās esošās lāvās, kur mums visu laiku kāds vazāsies garām. Bez mums vagonā ir daži neatkarīgi pasažieri (lielākoties tāpat sānu plackartēs) un milzīga Piemaskavas skolēnu grupa - deju teātra kolektīvs - milzīgs bars trokšņainu, uzmācīgu un slikti audzinātu dažāda vecuma jauniešu. Bērni brauc koncertēt Bijskā, bet pēc tam atpūsties nometnē kalnos. Viņu un mūsu bagāžas novietošana un ar to saistītā savstarpējā traucēšana aizņem vairākas stundas. Es savu mugursomu pamanos novietot tā, ka viņa pēc laiciņa noveļas no visaugstākā plaukta. Bail pat iedomāties, kas būtu, ja šis milzīgais, trīsdesmit kilogramus smagais objekts uzgāztos virsū kādai garāmejošai sibīriešu tantiņai.

Piemaskavas grupas bagāža acīmredzami pārspēj visu līdz šim skatīto. Vilcienā tā tiek nesta un nesta, bet tad, kad sākam kustēties visa vagona grīda ir pilna ar saiņiem, kastēm un somām. Tās ir arī uz plauktiem, bērnu mugurās un tiem rokās. Pēc laba laika lielākā tiesa mantu tomēr ir pazudušas augšējo plauktu dziļumā, apakšā, zem sēdekļiem un viskur citur, bet vagona vidū stāv liela kaste, kuru neatverot nekur novietot nevar. Nākas vien atplēst rūpīgi uztītās skoča kārtas un mūsu skatieniem atklājas kompjūters. Jaunieši, braucot uz nometni tālajos Altaja kalnos, ņem līdzi datoru, lai pārāk nevajadzētu garlaikoties!

Lai gulētu, šeit ir pārlieku trokšņaini kaimiņi, bet ko tu bērniem padarīsi…

21. jūlijs · turpceļa 3. diena · No Piemaskavas līdz Urāliem

No rīta pirms Zeļenodoļskas šķērsojam vareno Volgu. Šim tiltam braucu pāri jau otrreiz, tomēr iespaids vienalga ir grandiozs. Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa - pat stacijā var just zināmu musulmanisku šarmu.

Brokastīs varam mieloties ar ķīniešu ātri pagatavojamajām nūdeļu zupām. Es ienīstu ķīniešus! Tik asu ēdienu baudu pirmo reizi, un pat četrreiz atšķaidīta, ķīnīzeru zupa garšo tikai Jurčikam. Visu dienu slāpst. Un sasodītais karstums, kas valda vilcienā, slāpes tikai veicina.

Pēc stacijas Vjatskije Poļani šķērsojam vienu no Kamas lielākajām pietekām - Vjatku, bet aiz Sarapulas Udmurtijā - arī pašu Kamu. Kopš Maskavas esam šķērsojuši jau vairākus Krievijas Federālos subjektus, tai skaitā arī tatāru, udmurtu un baškīru autonomās republikas. Lielākā stacija Baškortostānā, kurā apstājās vilciens ir Janaula. Baškīrija laikam ir man vislabāk pazīstamā Krievijas Federācijas sastāvdaļa no iepriekšējā ceļojuma uz Dienvidurāliem, tāpēc kaut kas šeit saista īpaši…

Krasnoufimskā esam vēlu vakarā. Drīz aiz tās jāsākas Urāliem, bet man tomēr pietiek morālā spēka, lai izturētu bērnu radīto troksni vilcienā un mierīgi aizmigtu naktī vienalga neredzamos kalnus tā arī nesaskatījis.

Jekaterinburgā iebraucam jau naktī. Es, protams, guļu, bet Mārtiņš ar Jurčiku nākamajā rītā stāsta, ka ir skatījuši šīs miljonu pilsētas naksnīgās ielas, savukārt Piemaskavas deju grupa esot sarīkojusi improvizētu uzvedumu uz perona.

22. jūlijs · turpceļa 4. diena · Sibīrijas karstums

Agri no rīta vilciens izbrauc cauri Tjumeņai.

Omska ar vareno Irtišu un tradicionālajiem sīkajiem iepirkumiem stacijā.

Jau vakar iepazināmies ar kādu ceļotāju no Maskavas - Iļju Zonnenbergu. Vecais vīrs brauc apmēram turpat, kur mēs, galvenokārt gan fotografēt, bet viņa pieredze mums varētu noderēt, tāpēc kādu laiku ceļosim kopā.

Šodien iepazīstamies ar tūristu grupu no blakus vagona, kas taisās kāpt Beluhā. Maskavas alpīnistiem ir rezervēts autobuss Bijskā, bet tajā būs vairāk vietas, kā viņiem vajadzīgs, tāpēc ir iespēja braukt līdz kalniem kopā - viņu busiņā. Protams, ne par velti.

Drīz aiz Tatarskas stacijas vilciens nogriežas no Transsibīrijas maģistrāles uz dienvidiem - sevišķi karstas stepes reģionu Kazahstānas pierobežā. Dzelzceļa līnija iet diezgan tuvu sāļajam Čana ezeram, tomēr, lai kā cenšamies to saskatīt, mums nekas neizdodas. Vakarpusē vairs nav tik karsts, bet braukšana pa dienu bija reti mokoša. Vagonā noteikti ir virs 30°C karsts, vēdī pastāvīga sasvīdušu ķermeņu smaka, pie tam pasažieriem, kas dzīvo pie tualetes, ir sākuši bojāties līdzpaņemtie produkti, un tas nu patiešām ir briesmīgi. Mārtiņš lielāko dienas daļu noguļ uz plaukta, un katru reizi, kad pamostas, viņa seja izskatās arvien sliktāk. Dienas beigās viņš atgādina alkoholiķi pēc kārtīga ņeģeļņika.

Karasuka. Izkāpjam jau pamatīgā krēslā. Līdzās stacijai plešas stepe. Kā trakas dzied cikādes. Vietējās meičas krāsainās kleitās iet uz ballīti. Idille, bet mums ir jākāpj atpakaļ pa dienu pārkarsušajos vagonos un jāmēģina aizmigt, cīnoties ar Piemaskavas skolēnu uzmācību.

23. jūlijs · turpceļa 5. diena · Tuvāk mērķim

Pirmā pamošanās ir ļoti agra. Jurčiks savā nevaldāmajā kārē nepalaist garām nevienu aiz loga slīdošu ainavu ir modies vēl pirms saules. Vilciens tikko izkustas no stacijas ar nosaukumu Kameņ na Obi. Pilsēta ir diezgan paliela un jau pēc nosaukuma var secināt divas lietas: pirmkārt tā ir veca (viena no vecākajām Sibīrijā), otrkārt atrodas uz Obas upes. Obu patiesi gribas redzēt, tāpēc uz mūžīgo nemiera garu Jurčiku nemaz nedusmojos. Un lūk jau šķērsojam vareno upi. Tas patiesi ir kaut kas iespaidīgs (kaut līdz okeānam vēl tūkstošiem kilometru un lielāko pieteku pievienošana arī vēl priekšā). Upe liekas lielāka kā agrāk redzētās Volga un Donava kopā, droši pieplusējot vēl kādas pāris Daugavas. Varbūt noskaņu rada arī agrais rīts, bet kādu brīdi, kad vilciens jau beidzis dimdināt tilta lokos, turpinu mēmi jūsmot par dabas varenību. Tagad var mierīgi likties vēl pasnaust ar labi padarīta darba apziņu.

Pusdienā esam Altaja novada galvaspilsētā Barnaulā. Peronmalā izvietojies bariņš tadžiku bēgļu, kuri acīmredzamā omulībā apmetušies šeit visai ilglaicīgi. Raibos halātos tērpto ļaužu īpatnējā dzīve dzelzceļa malā piesaistījusi daudzu pasažieru uzmanību, un mūsējo, it īpaši. Vecākais un cienīgākais no sirmajiem vīriem atradis labu izklaidi, liekot savam sunim lekt gaisā, bet brīdī, kad tas atrodas vistālāk no zemes, strauji paraujot aiz ap kaklu apsietā striķa, lai nabadziņš krīt lejā kā nu prot. Puse piecdesmitgalvainās ģimenes ir sapulcējušies apkārt savam vadonim un līksmo par jautro izklaidi, bet pārējie veic savus dienas darbus. Bērni rotaļājas pa zemē izklātajām segām un kad vajag aiziet pa darīšanām turpat līdzās, vīri ar neiztrūkstošām tibiteikām galvās gudri runājas vai ietur ēdienreizi, kamēr garā apģērbā tērptās sievas tos apkalpo.

Barnaula ir jauna, gaiša un karsta pilsēta, kurā samainīt valūtu izrādās visai sarežģīti. Stacijā šo operāciju veikt nav iespējams, bet banka izrādās visai patālu. Skrienam atpakaļ uz vilcienu pēc naudas, bet izrādās, ka mūsu meitenes ir izpētījušas, ka stacijā ir duša un tagad izlēmušas pēc vājprātīgās karšanas vilcienā būt tīras. Pēc kārtīgas rosīšanās - naudas skaitīšanas, pienākumu dalīšanas un Vimbas nervozēšanas skrienam uz banku. Pāriet pāri laukumam šajā lielummānijas apsēstajā Sibīrijas pilsētā nozīmē noiet turpat vai puskilometru. Banku atrodam ātri un naudu samainām pēc visai labvēlīga kursa. Atceļā vēl nopērkam pudeli šņabja (gan kalnos noderēs!), bet NONĀKUŠI UZ PERONA VILCIENU TUR VAIRS NEATRODAM… Paldies dievam tas tikai tiek pārdzīts uz citām sliedēm, jo mūsu vagoni tiek atkabināti no vilciena Maskava - Barnaula un pievienoti citam sastāvam. Pārvarējuši satraukumu atgriežamies vagonā pie savām tīrajām un smaržīgajām ceļa biedrenēm.

Vēl pēc dažām stundām otrā lielākā Altaja novada pilsēta Bijska mūs sagaida ar traku lietu. No sākuma pat aizkavējamies vagonā, bet, kad saprotam, ka tā vēl varam palikt bez autobusa ceļam uz kalniem un jākāpj vien ārā. Kopā ar Maskavas grupas līderi skrienu meklēt mūsu busiņu. Tas nu pārspēj visu, ko vien varēju iedomāties. Oranžbrūnajā PAZikā ir tikai daļa sēdekļu, visās malās šķirbas un autobuss neizskatās spējīgs nobraukt tālāk kā līdz pilsētas robežai, kur nu vēl 600 kilometrus pa trakiem kalnu ceļiem, bet Maskavas grupas līderis mani mierina, ka problēmu nebūs. Atliek tikai vienoties par cenu. Kā jau runāts palieku pie 14 latu ekvivalenta un, kaut nelabprāt, arī šoferis samierinās. Maskavas grupa maksās nedaudz dārgāk par mums, bet viņiem ceļa izdevumus sedz sporta klubs, tāpēc viņi neuztraucas.

Abu grupu un Iļjas Zonnenberga ielīšana busā nav joka lieta. Jau mums ir daudz bagāžas, bet, salīdzinot ar citiem tas ir nieks. Maskaviešu somas sver ap 40 kilogramiem (meitenēm tās ir apmēram līdzīgas manējai), bet Zonnenbergam - visus 50, plus viņam vēl ir arī pie rokas nesama otra soma, kurā cienījamais vīrs glabā savus foto piederumus (tie sver apmēram tikpat cik visa Evas soma). Pie tam alpīnistiem līdzi ir arī nūjas, ārpus somām karājas smagie zābaki, pie kuriem stiprinās koškas (mūsu meitenes zābakus ir uzvilkušas kājās, lai nav jāstiepj). Dīvainā kārtā visi esam salīduši, bet Dacīte ar Mārtiņu sēž tā, ka galva viņiem sitas pret autobusa griestiem, savukārt Iļja Zonnenbergs šķiet sēž tikai ar pus dibenu uz sava sēdekļa. Man atkal ir paveicies. Esmu iesēdies ērtā sēdeklī, pie tam līdzās visnotaļ simpātiskai meitenei.

Sev absolūti neraksturīgos komunikabilitātes uzplūdos sāku sarunu. Viņu sauc Juļa, viņai ir tikai 18 un viņa ir ekonomikas studente. Un vēl viņa ir ļoti simpātiska. Man patiešām ir paveicies veselas divas dienas pavadīšu interesantās sarunās, lai arī gan mani, gan viņas ceļabiedri jau pirmajās 15 minūtēs sāk izteikt dažādas divdomīgas piezīmes.

Laiks paiet nemanot. Šo to nopērkam ceļmalā improvizētā tirdziņā (maize, piens, alus = pirmās nepieciešamības preces). Krievi cienā mūs ar šņabi. Klāt jau Gornoaltajska. Kalnu Altaja galvaspilsēta ir visnotaļ kolorīta - daudzstāvu masīvi, ielās bez krieviem redzami arī drausmīga un mazāk drausmīga paskata altajieši. Maskavas grupa brauc piereģistrēties vietējā kalnu glābēju birojā. Mums tas nav vajadzīgs, bet tā kā šeit ir arī autobusa šofera darbavieta, un mēs viņam vēl neesam samaksājuši, kā arī ceram piereģistrēt savas vīzas (zinot, ka tas jādara pilnīgi citā iestādē). Pēc ilgstošām un sarežģītām manipulācijām vienīgais, ko esam ieguvuši ir liels daudzums maizes - pa dubļiem aizbridām līdz tuvējam veikaliņam, bet vīzas reģistrēt mums iesaka pastā (!). Kas pats dīvainākais - tas pat izdodas un JAU PAVISAM DRĪZ MŪSU VĪZAS KĀ TĀDAS VĒSTULES IR APZĪMOGOTAS AR PASTA ZĪMOGIEM. Patiesībā tas būtu jādara milicijā, bet ir jau pārāk vēls un zīmogā ir norādīta gan vieta, gan datums - kāpēc ne? Lieliskās idejas autors kā parasti ir Mārtiņš.

Drīz pēc Gornoaltajskas mūsu autobuss iegriežas mežā. Esam neizpratnē, bet šoferis izrādās nav no tiem, kas brauc naktī. Citi gan tā dara, bet patiesībā tas esot pat bīstami, tāpēc tagad viņš mūs atstās nakšņot kempingā, bet pats atgriezīsies Gornoaltajskā, pārnakšņot mājās, lai rīt no rīta svaigiem spēkiem atgrieztos, un kopā ar mums ceļu turpinātu. Labi, ka neesam samaksājuši par braucienu, jo, kaut mums šis variants nepatīk, krievi arī nevēlas braukt naktī un tā nu nāksies nakšņot kempingā. Brīnumainākais ir tas, ka telts vietas šeit ir bezmaksas (varbūt tikai mums, jo īpaši negribīgi krāmējamies ārā no sava autobusa). Kempinga saimnieku un autobusa šofera, kurš acīmredzami ir ar viņiem uz vienu roku, viltīgie plāni tomēr nepiepildās, jo NE BIEZIE ĀRZEMNIEKI, NE BIEZIE MASKAVIEŠI NEVĒLAS NAKŠŅOT MĀJIŅĀS, NEVĒLAS IEPIRKTIES VEIKALIŅĀ, IEDZERT KAFEINĪCĀ VAI PIEDALĪTIES DISKOPASĀKUMĀ AR ALTAJIEŠIEM. PIE TAM VISU LAIKU ATRODAS LĪDZĀS SAVĀM TELTĪM, TĀDEJĀDI LIEDZOT IESPĒJU KAUT KO NOZAGT.

Kempings atrodas pašā Katuņas krastā un platā, bet arī ļoti straujā Obas satekupe plūst tepat līdzās mūsu teltīm. Kaut malku kempinga apkārtnē sameklēt ir pagrūti, tomēr sakuram uguni un pagatavojam ēst. Maskavieši to paveic ātrāk un pēc vakariņām uzcienā mūs ar šņabīti (jau atkal). Mēs savukārt ilgi sēžam pie ugunskura, dzeram tēju un pļāpājam. Mūsu sarunās piedalās arī Iļja Zonnenbergs un Juļa. Viņa pastāsta, ka grupas puiši viņu kā vienīgo brīvo meiteni (pārējās ir iesaistītas pārīšos, pat teltīs tie guļ pa divi, kaut vietas būtu arī vairākiem) pamatīgi apbižo. Šķiet, ka varētu aiziet pastaigāties pa naksnīgās Katuņas krastiem, vai tūristu piegānīto mežu, bet sirdsapziņa neļauj jaukt galvu meitenei (arī sev) - galu galā rīt redzēšu viņu otro un pēdējo dienu.

Teltīs mēs guļam pa trīs. Lielākajā trīs garākie - Es, Vimba un Dacīte, mazākajā - sīkie - Eva, Jurčiks un Baibiņa. Kamēr citi iet mazgāties pie upes vai uz kempingu, es ātri izmazgājis zobus bez ūdens (ceļojumu pieredze!) ielienu teltī un, vēl pirms mani biedri pārnākuš,i aizmiegu. Altajiešu diskotēkas troksnis, salīdzinot ar bērniem vilcienā, liekas kā kapsētas klusums…

24. jūlijs · turpceļa 6. diena · Kalnu Altaja kolorīts

Jau agri no rīta, kā solījis, mūsu šoferis ir klāt un varam doties ceļā. Brauciens ir patiešām romantisks - apkārt gleznaini kalni un straujas upes (pirmkārt jau Katuņa), līdzās simpātiska sarunu biedrene. Apstājamies kādā sādžā, kur šoferis paēd, bet mēs labprātāk tomēr iztiekam ar sauso pārtiku autobusā. Kas zina, ko tie vietējie ēd!

Vēl pēc dažām stundām autobuss pa smilšainajiem serpentīna ceļiem, uzmanoties no ievelšanās aizās, rāpjas augšā pirmajā pārejā. Jūtu spiedienu ausīs no straujās atmosfēras smaguma maiņas, bet daži Maskavas alpīnisti pat lieto kaut kādas tabletes pret gorjačku[4]. Vissliktāk tomēr iet Mārtiņam. Viņa zilganā seja uzskatāmi parāda, ka braukšana pa līkumotiem zemesceļiem liek mana ceļabiedra kuņģim dumpoties.

Augšā pārejā autobuss apstājas. Altajiešiem ir tradīcija šādās vietās iesiet lupatiņas koku zaros, tādējādi izlūdzoties kalnu garu svētību. Tad nu to šeit netrūkst. Tāpat netrūkst arī nelielu atsegumu, kuri izveidojušies, veidojot ceļu. Jurčiks, kurš visu ceļu studējis petrogrāfijas mācību grāmatu, nosaka, ka tie ir zaļakmens slānekļi, bet es, ļaudams vaļu savam opozīcijas garam, kaut ko strīdos pretī, lai gan nekad neesmu studējis iežus.

Pēc atpūtas kalnu pārejā buss ar savam tehniskajam stāvoklim neatbilstošu ātrumu uzsāk lejupceļu no kalna. Mēs tīksmināmies par skaistajām ainavām, bet Mārtiņam priecāties liedz doma, ka brauciens ilgs visu dienu, un priekšā ir vēl viena līdzīga pāreja.

Pusdienā esam Ustj-Koksā. Nelielā pilsētiņa, kura atrodas plašas, stepes klātas ielejas vidū, ir rajona centrs un galvenajā laukumā ir viss, lai izjustu Altaja kolorītu. Laiski saulītē uz asfalta gozējas govis, ielas malā tiek tirgoti raibi paklāji, altajiešu gans piesien savu kumeļu pie veikala ieejas…

Vēl dažas stundas brauciena un jau fotografējamies atmiņai ar maskaviešiem. Mēs un Zonnenbergs paliekam gaidīt, kamēr buss aizvedīs viņus uz Tjunguru, atbrauks atpakaļ, savāks mūs un ievedīs līdz Maraļņikam (tā saucas ciemats, kurā varētu nokļūt, ejot pa zemes ceļu augstāk kalnos). Visās pusēs ir gleznaini kalni, zied puķes un čirkstina sienāži, bet vienmēr atrodas kāds, kas visu sabojās: ir doma vārīt tēju un man šai sakarā jādodas sameklēt ūdens. Tas neizrādās tik viegli, tāpēc atgriežos tikai pēc labas pusstundas. Zonnenbergs mums uzbāžas ar savām tūrisma tradīcijām, prašņādams mums par mūsējām. A mums ta tādu nav! Un kur nu vēl mistiskas speciālās tūristu dziesmas! It kā ar parastām nepietiktu!

Pēc pāris stundām buss ir atpakaļ un par papildus samaksu ved mūs dziļāk kalnos. Lai šķērsotu Katuņu pa nesen būvēto tiltu ir īpaši jāmaksā - tādejādi šeit tiek plānots pamazām atpelnīt celtniecībā ieguldīto naudiņu. Vēl pēc pusstundas esam klāt. Labprāt atvadāmies no mums nesimpātiskā šofera un kārtojam nometni turpat ceļmalā.

Mēs atrodamies nedaudz pirms Maraļņika ciemata, bet līdzās atrodas mājas. To laipnās iemītnieces aicina mūs ciemos - sola pienu un visādus citus labumus. Visi tā arī aiziet, bet es jūtos noguris un nealkstu sabiedrības, tāpēc palieku viens pats pie ugunskura, ieēdu ogas, uzceļu teltis. Draugi atnākuši stāsta, ka mājas saimnieks ir īstais alpīnists, un ar viņa palīdzību līdz tam izplānotais neveiksmīgais maršruts ir pārtapis līdz nepazīšanai. Nu ko, atliek vien cerēt, ka uz labo pusi. Bez tam vīrs ir iedevis arī kādas kartes un pienu.

25. jūlijs · Pirmā diena kalnos!

Rītu sāku ar fotografēšanu. Kaut apzinos, ka mana ziepju trauka spējas nevar sacensties ar Mārtiņa fototehniku, taču nespēju atturēties, nefotografējot kalnus rīta saules staros. Ap mums tie vēl nav pārāk augsti, klāti ar mežu, bet tālumā, skatoties uz augšu pa Muļtas krāčaino ieleju, jau vīd sniegotas virsotnes.

Idillisko noskaņu nespēj sabojāt pat uguns kurināšanas - ēst taisīšanas - ēdiena uzņemšanas - nometnes novākšanas - somu mugurā celšanas sarežģītais rituāls. Pie tam, pirmajā īstajā ceļojuma dienā tas šķiet aizraujoši pat pieredzējušākajiem. Šķiramies no Iļjas Zonnenberga. Ir skaidrs, ka viņš ar savām nežēlīgi smagajām somām mums būs pārāk lēns ceļabiedrs.

Iešanas sākums ir briesmīgs. Izrādās, ka jau no rīta ir briesmīgi karsts, pie tam soma nejēdzīgi smaga un zābaki samērā neērti. Ir skaidrs, ka adaptācijai kāds laiks būs nepieciešams…

Maraļņiks, kā jau pēc nosaukuma var noprast, ir ciemats, kura saimnieciskā specializācija saistās ar maralbriežu audzēšanu. Cauri ciemam mēs gan neejam, bet ilgi soļojam pa taku līdzās briežu aplokiem, kas šķērso lēzenus pakalnus. Paši dzīvnieki gan nekur nav manāmi.

Iešana uz augšu pa Muļtas ieleju nav nekāda grūtā - reljefs ir maigi līdzens, tomēr laiku pa laikam mums ir jāapstājas, jo lielai soļošanai īsti gatavi vēl neesam. Drīz vien pamanāmies arī pazaudēt orientāciju, bet laikus atgūstamies un, ejot uz augšu gar Mihailovskas strautu, sasniedzam zemu pāreju. Tā atrodas ap 1750 metru augstu un jādomā, ka, braucot šurp ar autobusu, esam bijuši arī augstāk.

Pusdienā esam nonākuši līdz gleznainās Muļtas ezeru grupas zemākajam un lielākajam pārstāvim. Zils ūdens, spoža saule un tālumā baltas kalnu virsotnes - nespējam atturēties no peldes aukstajā ūdenī. Turpat arī papusdienojam un tas viss kopā ļauj mums justies atkal spēcīgiem un lielus darbus paveikt varošiem.

Aiz ezera mums ir jāšķērso Muļtas upe, kura no tā iztek. Šeit upe nav īpaši strauja, toties ievērojami plata. Pajautāju citas tūristu grupas nometnes sargātājai, kur to var šķērsot, un, kad uzzinu, ka jebkur, vienkārši eju pāri. Atskatos tikai otrā krastā un izrādās, ka mani ceļabiedri nav tik droši un turpina skraidelēt gar otru krastu meklējot labāku braslu. Jāatzīst gan, ka ūdens, kas man nesniedzās pat līdz vietai ko par celi vairs nesauksi, lielākajai daļai pārējo būtu vismaz līdz viduklim. Galu galā visi esam pāri un, kad meitenes ir pārāvušās no ūdens šķērsojamajiem apaviem uz ejamajiem apaviem (smalki!), varam soļot tālāk.

Dažus kilometrus ejam uz leju pa otru krastu tai pašai Muļtai un tad mums ir jāgriežas uz augšu pa tās pietekas Kuigukas ieleju. Nozaudējam taku, bet, kādu gabaliņu palauzušies pa krūmiem atrodam citu - vēl labāku. Ejam ilgi, līdz visbeidzot, kad spēka vairs nav, apstājamies nakšņot, kādā izteikti viduvējā apmetnes vietā (mēs esam pirmie, kas šeit apmetas). Atrodamies ap 2000 metru virs jūras līmeņa un esam nogājuši pamatīgu gabalu, bet rīt šķērsosim pirmo pāreju, kura vakara saules staros šķiet redzama kaut kur ielejas augšā, dažu kilometrus no mums.

26. jūlijs · 2. diena kalnos · Kuigukas pāreja

Šodienas gājiens sākas ar pāris kilometru miermīlīgu kāpienu uz augšu pa Kuigukas ieleju, līdz upes ierasti krāčaino tecējumu pārtrauc skaists un liels ūdenskritums. Pie tā kādu brītiņu atpūšamies un aprunājamies ar meitenēm (ne jau vienkāršām, bet tādām, kas tikko sauļojās kailas) no kādas alpīnistu grupas, kuras puiši šobrīd cīnās ar tuvējām, ne īpaši augstajām, bet tehniski grūtajām kalnu virsotnēm. Sakarus viņi uztur ar rācijām! Iepazinušās ar mūsu maršrutu meitenes ar dziļu līdzjūtību novērtē mūsu rīcībā esošās kartes un uzdāvina jau samērā pieklājīgu karti, pēc kuras tad arī turpmāk vadīsimies.

Lejpus ūdenskrituma, lēkājot no akmens uz akmeni, forsējam nelielo upīti un gar kreiso krastu pārvaram kāpi pār kuru ir izveidojies ūdenskritums. No augšas jau redzams kaut kas, kas varētu būt pāreja un tai līdzās esošais ledājs.

Zem pārejas vēl ievelkam elpu un tad jau sākas īstā kāpšana. Pārējo temps man ir pārāk lēns, jo man patīk grūtas lietas darīt ātri, tāpēc es drīz vien atraujos un tuvojos pārejai vienatnē. Labajā malā zem staltas virsotnes izvietojies neliels ledājs (faktiski veca sniega pleķis), no kura čalo strautiņi, lēzenākajās vietās zied puķes un skati ir vienkārši fantastiski. Kad līdz augšai palicis pēdējais kāpiens, kādu 150 vertikālo metru vērtībā pa stāvām un nepatīkamām nobirām, strauji sāk maitāties laiks. Esmu veicis tikai pusi šī kāpiena, kad nākas apstāties un uzvilkt lietus jaku, jo sāk palēnām līt, pie tam lietum ir acīmredzama tendence pāriet krusā. Pa samirkušajām nobirām iet ir ne tikai grūtāk, bet arī daudz bīstamāk, bet es jau esmu veiksmīgi ticis augšā. No pavisam šaurās Kuigukas pārejas paveras skats uz nelielu ieleju mums priekšā, bet lejā kāpiens ir gaidāms ļoti stāvs. Izvelku plēvi no somas un paslēpju savu nesamo zem tās, nostiprinot plēvi ar akmeņiem. Laiks paliek arvien sliktāks, grand pērkons, tāpēc mēģinu novērtēt situāciju zem manis - ceļā uz pāreju. Mani biedri ir izvēlējušies dažādus ceļus - Mārtiņš un Eva iet pa stāvām nobirām nogāzes apakšējā daļā, lietū tās ir sevišķi bīstamas un laiku pa laikam veidojas dubļu un akmeņu nobrukumi. Jāatzīst, ka viņi nav izvēlējušies iešanai piemērotāko variantu. Baibiņa un Dacīte iet apmēram turpat, kur es un tas ir droši, bet šādā laikā pat pārvietošanās ir apgrūtināta, tāpēc dodos viņām palīgā. Tieši pirms pēdējā kāpiena pārejā satieku Mārtiņu un Evu, kuri ir veiksmīgi pārvarējuši nobiras un dosies augšā. Pāri morēnas pauguriem beidzot parādās arī Jurčiks, kurš ir izvēlējies nedaudz garāku ceļu, pie tam līdz krusas sākumam esot pētījis puķītes. Tikko viņš redzējis pamatīgu dubļu nogruvumu nogāzē, kuru šķērsoja Eva un Mārtiņš…

Vēl pēc brītiņa pie liela akmens atrodu arī Baibu ar Daci. Viņām, protams, nekas nekaiš, tomēr paņemu Baibiņas somu un uznesu pārejā, lai viņas varētu, viena otru pamainot, uzkāpt vieglāk. Kuigukas pāreja ir samērā grūta - tai ir 1A (pēc citiem avotiem 1B)kategorija un 2520 m v.j.l. augstums, bet mūsu situācijā bīstamāka ir nokāpšana, par to pārliecinās visi, kas tikuši pārejā. Laiks pamazām sāk uzlaboties un mūs krietni iepriecina šokolāde, kuru kāds dala augšā. Lejā kāpšana ir diezgan sarežģīta - vispirms uzmanīgi jānokāpj daži metri pa salijušu taciņu līdz nelielam klints bluķim, kuram tad nu ir jālien pāri un uz leju. Noņemam somas un uzmanīgi, viens otru drošinot, veicam bīstamo posmu. Tālākā iešana ir pa ļoti stāvu kūrumu, tāpēc ieturam distanci, lai neuzgāztu viens otram virsū akmeņu nobrukumu. Kad mēs ar Mārtiņu esam tikuši apmēram līdz kāpiena vidum, bet Jurčiks, akmeņus pētīdams, atrodas vēl aiz mums, Eva jau ir lejā pie zilganzaļā Akčanas ezera un izvērtē iespējamo nometnes vietu.

Vēl pēc brītiņa jau visi esam šeit un te arī paliksim nakšņot. Ezeriņš ir 2100-2200 metrus virs jūras līmeņa un ūdens tajā ir ledains, jo nāk tieši no kūstošajiem ledājiem, toties skati visapkārt - vienkārši fantastiski.

Izvērtējam rītdienas maršrutu un pēc ilgākām diskusijām nonākam pie secinājuma, ka dosimies pa Akčanas ieleju uz leju, jo pāreja, kura būtu jāšķērso ejot uz augšu, un kuru redzējām no Kuigukas pārejas, dažuprāt izskatījās pārāk grūta un bez striķiem neveicama.

27. jūlijs · 3. diena kalnos · Kļūdainais kāpiens

Rīts, kā jau tam jābūt augstu kalnos, ir varen auksts, tomēr Jurčikam tas netraucē mazgāties ledainā ezeriņa ūdenī. Malku savākt tik augstu kalnos ir pagrūti, jo ir tikai dažas mazas priedītes, pie tam dzīvās postīt mums roka neceļas, toties savāktā malka ir īpaši sausa. Kamēr citi sataisās es vēl paspēju palasīt Bībeli, un tad jau esam gatavi doties tālāk.

Gājiens uz leju ir daudz vieglāks kā vakar augšup, ceļā ēdam ogas (galvenokārt rūgtas zilenes un skābas savvaļas jāņogas), laiku pa laikam atpūšamies, tāpēc daudz cītīgākie Mārtiņš un Eva krietni atraujas.

Pēc vairākiem kilometriem izlemjam, ka drīz jābūt ielejai, pa kuru, pēc plāna, mums jādodas augšup. Tādu arī atrodam: pa šauru ieleju iztek gleznaina upīte, kura Akčanas ielejā gāžas iekšā kā varens daudzpakāpju ūdenskritums. Tajā uzrāpties nav īpaši viegli, bet, kad tas paveikts, gandarījums ir liels - īpaši jau tāpēc, ka augšā pusdienojam un labu laiciņu atpūšamies.

Tālāk upītes ieleja kļūst arvien šaurāka un stāvāka, bet mums tas nav šķērslis. Kad iets (līsts uz augšu pa akmeņaino un ļoti stāvo strauta gultni) ir jau diezgan pailgi, secinām, ka tālāk tā kāpt vairs nav reāli, tāpēc pagriežamies pa kreisi tieši pret kalnu - virzienā, kur mūsuprāt vajadzētu atrasties pārejai. Kāpšana ir ļoti grūta un patiesībā arī bīstama. Ar zāli un sīkiem krūmiem apaugusī nogāze ir varen stāva un nedroša, patīkamāki šķiet retie akmeņu lauki, pie kuriem cenšamies turēties iespējami tuvāk, bet arī te nav droši - akmeņi var sākt ripot un tad - ne tikai nokritīsi pats, bet arī nositīsi pārējos. Pamazām izklīstam, cits kāpj vairāk uz vienu vai otru pusi, daži tikuši jau augstāk. Uz pretējo kalnu grēdu un apakšu paveras varens, bet biedējošs skats, kamēr mūsu grēdas augša vēl nav redzama. Rāpšanos īpaši traucē biezo un aso krūmu joslas, kurām izlauzties cauri var tikai īpaši enerģiski cilājot kājas (man tajās ir šorti, tāpēc cilāju vēl divtik enerģiskāk).

Pamazām mēs ar Mārtiņu tomēr tuvojamies plašai sedlienei un izskatās, ka esam uzkāpuši itin veiksmīgi - pa labi, kur būtu nokļuvuši ejot tālāk gar upīti, paceļas varens kalns, bet pa kreisi neliela klinšaina virsotnīte. Kad beidzot esam augšā sākam apjēgt, ka nemaz tik patīkama šī situācija nav, jo īsti nezinām, kur atrodamies, bet no sākuma jāpalīdz tikt augšā pārējiem un tad jau redzēs.

Kad visi ir nokļuvuši sedlienē, pēc jau vakar uzsāktās tradīcijas, ir jādomā, kā lai paglābjas no spēji uznākušā lietus. Palīduši zem plēves un paslēpuši turpat arī somas, sākam pētīt kartes un arvien vairāk neskaidrību parādās attiecībā uz mūsu novietojumu telpā. Tiek nolemts, ka jāiet izlūkot un mēs ar Jurčiku nokāpjam pa lēzenu akmeņainu nogāzi līdz sedlienes tālākajai malai novērtēt situāciju. Pēc ilgāka pētījuma (un ūdens nobaudīšanas no peļķes) secinām, ka esam nokļuvuši citā pārejā un priekšā esošā vairākus kilometrus platā ieleja ir tā, pa kuru mums vajadzēja doties augšup. Kad atgriežamies atpakaļ pārejā, pie tāda pat secinājuma ar kamerālām metodēm ir nonākusi arī Dacīte. Mūs sajūsmina tas, ka SPĒJĀM SAJAUKT DAŽUS DESMITUS METRU PLATU STRAUTA IZVEIDOTU GRAVU AR PLAŠU UN VARENU, PĀRIS KILOMETRUS PLATU IELEJU, KURĀ PLŪST LIELA, GRŪTI ŠĶĒRSOJAMA UPE !…

Mēs ar Jurčiku vēl aizskrienam iekarot nelielo klinšaino virsotnīti, kura paceļas metrus 15 virs sedlienes un veido grēdas galu, lai savā CV varētu ierakstīt 2402 metru augstumu, kāds pie tās rotājas kādā no mūsu rīcībā esošajām kartēm (acīmredzot sīkā, bet labi pamanāmā virsotnīte kalpojusi kā triangulācijas punkts). Tā kā kartē tai nosaukuma nav, tad izlemjam virsotni nosaukt izcilā ģeologa un Ostapa Bendera sekotāja, mūsu kursa biedra Zbigņeva Tamaņa vārdā: Pik Zbigņeva[5].

Nedaudz atpūtušies sākam ap stundu garu nokāpienu no sedlienes sākotnēji pa akmeņainu, bet pēc tam pa sīkiem un bieziem krūmiem noaugušu nogāzi. Nometni izveidojam pie neliela ezeriņa aptuveni 2100 metru virs jūras līmeņa, nesasniedzot priekšā esošās ielejas zemāko punktu.

28. jūlijs · 4. diena kalnos · Slapjumā, sāpēs un apģērba driskās

Nākošajā rītā mums šī pati ieleja ir jāšķērso un jākāpj pretējā nogāzē esošā vēl plašākajā un augstākajā sedlienē, lai pāri tai nonāktu Kirgizas un vēlāk arī Kuragānas ielejā. Ceļš uz leju ir patīkams, tāpēc es nedaudz aizkavējos, izmazgāju zobus pie neliela ūdenskrituma, bet pēc tam, veikli izvēlējies taisnāko ceļu, visus sagaidu ielejas apakšā. Tālākais ceļš ne tuvu nav patīkams. Izrādās, ka plašo ielejas dibenu klāj biezu un diezgan augstu krūmu audzes, zem kurām vietām tek strauti vai ir nelieli purviņi, kuri iešanu nebūt nepadara vieglāku. Laužamies uz priekšu kā kurš varam, un, kad beidzot esam nonākuši pretējā nogāzē, kur krūmi pamazām kļūst zemāki, esam pamatīgi noguruši. Tālākais ceļš ved augšup pa diezgan stāvu nogāzi, kur tomēr viscaur var izsekot taku un mums par apkaunojumu jāatzīst, ka to laikam izmanto arī mājlopi. Pa ceļam pāris reizes apstājamies pie strautiņa padzerties un ieēst savvaļas sīpollokus, un tad jau arī pamazām tuvojamies plašajai sedlienei. Iešana kļūst arvien vieglāka, kalns - arvien lēzenāks, bet jāiet vēl diezgan liels gabals.

Sedliene ir tik lēzena, ka augšā aktīvi noris pārpurvošanās, faktiski brienam pa seklu purvu. Tikai otrā pusē ir mazliet sausāks un redzami palieli akmens bluķi, tāpēc apstājamies tikai sasnieguši sedlienes tālāko malu, no kuras paveras brīnišķīgs skats no apmēram 1500 metru augstuma (esam 2400 m v.j.l.) uz Kirgizas un tālāk Kuragānas ieleju lejā un augstajām, klinšainajām virsotnēm abās pusēs. Kā jau parasti, kad esam augšās, laiks ātri samaitājas, tomēr, kaut visās malās laiku pa laikam līst, mūs vismaz pagaidām negaiss neskar.

Kad visi ir sanākuši, esam nedaudz ievilkuši elpu, apēduši pāris konfektes un padzērušies turpat peļķītē sakrājušos ūdeni, varam doties lejup - uz Kirgizas upes augšteci. Kāpums nav ne pārāk ilgs ne grūts un Mārtiņš ar Evu aiztraucas visiem pa priekšu lielā ātrumā, bet es mazliet iepalieku, lai pavērotu skaisto apkārtni. Augsta cirka pakājē ir iegūlies mazs, zilganzaļš ezeriņš. Drīz piesoļo arī Jurčiks un tālāk nesteidzīgi soļojam kopā. Vēl ir agrs, tātad uz laiku apstāsimies pie Kirgiza ezera, papusdienosim. Pie ezera Mārtiņš un Eva jau iekūruši prīmusu kaut ko meistaro. Drīz pienāk arī lietus, bet mēs, paglābušies zem plēves, gatavojam ēst. Es paspēju pat uz brīdi iemigt.

Paēduši dodamies tālāk. Reljefs strauji iet uz leju un diemžēl arī laiks dara tāpat. Mākoņi kāpj arvien zemāk, sāk ik pa brīdim līņāt, bet drīz vien sīkais lietutiņš pāriet pamatīgā gāzienā. No sākuma lietu mēģinām pārlaist zem plēves vai vienkārši pasēžot zem kuplākas eglītes un ar baudu izpīpējot kādu cigareti (es šo prieku atļaujos pa trīs dienām reizi). Pēc laiciņa saprotam, ka no lietus vienīgais glābiņš ir kāpšana lejā. Patiesībā gan to saprot Mārtiņš un Eva, kuri sāk drāzties trakā ātrumā lejup pa dubļainām un ļoti bīstamām takām. Pārējie iespējams šaubās, bet es uzskatu, ka jāapstājas un jāceļ telts, kur tas ir iespējams. Diemžēl drīz vien tas vairs nav iespējams: jo zemāk kāpjam, jo stāvāka (arī slidenāka) kļūst taka.

Ķibeles sākas arī no citas puses. Nomaldījušies no takas nokļūstam vājprātīgi stāvā nogāzē, pa kuru tikai ar pārcilvēcīgām pūlēm izdodas nokāpt līdz sīkas upītes (Kirgizas pietekas; acīmredzot, gar upi kādu laiku vairs neejam) ielejā. Lietū sīkā upīte ir kļuvusi par varenu straumi (trakojošu ūdenskritumu virkni), tās šķērsošana nav viegls uzdevums, bet visbeidzot kopīgiem spēkiem tas izdodas. LĪST ĀRPRĀTĪGI. Mazā (nu jau lielā) upīte jāšķērso vēl vairākkārt. Skaistie ūdenskritumi mums nedara prieku. Pretī aizjāj džigits ar diviem zirgiem. Nav skaidrs, kā zirgi noturas uz šīm vājprātīgi slidenajām takām. Es toties krītu arvien biežāk. Mani zābaki šķiet ir visnepiemērotākie, tāpēc cenšos iet ļoti uzmanīgi un atpalieku. VIENĀ NO VISNEVEIKSMĪGĀKAJIEM KRITIENIEM MANAS BIKSES IEPLĪST TIEŠI ZEM VIETAS, KO PAR CELI VAIRS NESAUKT, BET NĀKOŠAJĀ KRITIENĀ STAKLE PĀRPLĪST NO JOSTAS PRIEKŠGALĀ LĪDZ JOSTAI AIZMUGURĒ; rāvējslēdzējs bezpalīdzīgi atkarājas, acīmredzot sapratis, ka nekad vairs nevienam nebūs vajadzīgs.

Esmu notašķījies ar dubļiem, sadauzītās vietas sāp, bet drēbes uz manas miesas sāk pārvērsties driskās, savukārt Vimbas pa priekšu turpina histēriski joņot vismaz altajiešu zirga ātrumā. Tas mani ir nokaitinājis, tāpēc ietiepīgi lēni turpinu iet arī tad, kad esam nokāpuši jau nedaudz zemāk un iešana vairs nav tik bīstama (vairs nekrītu virsū akmeņiem, bet piezemējos krūmos vai zālē). Jūtot Kuragānas ielejas tuvumu un lietus pakāpenisku mazināšanos (izskatās, ka ielejā tā nebūs vispār), atpalieku arvien vairāk, tagad jau uz takas malā augošo ogu ēšanas rēķina.

Beidzot tomēr esam varenās Kuragānas ielejā. Apmetnes vietu ilgi nemeklējam, kaut šeit ir purvains un divi savā vaļā palaisti zirgi liecina, ka tuvumā ir altajieši. Esam pārāk noguruši, izmirkuši un netīri, lai tielētos. Lietus vairs nelīst, tā kā varam pārvilkt sausas drēbes un nu jau jūtamies diezgan komfortabli.

Šodien esam veikuši ievērojamu attālumu. Pie tam tagad atrodamies tikai 1150 m v.j.l., bet sedliene bija ap 2400. Tā kā esam veikuši lejupceļā vien 1250 metrus pa vertikāli, bet kopā šodien vismaz divus horizontālos kilometrus.

29. jūlijs · 5. diena kalnos · Zem burvju plēves

Nākamais rīts sākas lēni. Kauli sāp pēc vakardienas izmirkšanas un daudzajiem kritieniem, tā kā šodien diez vai būs liela iešana. Arī rīts atnācis acīmredzami mitrāks kā citkārt. Kamēr palēnām sākas rīta darbi, mēs ar Mārtiņu dodamies izlūkot, cik liela ir Kuragāna, un kā mēs varētu to šķērsot.

Lielo upi redzējām jau no augšas un tur tā atgādināja ļoti platu un ļoti baltu lielceļu, arī tagad draudīgā krākšana neko labu mums nesola. Līdz Kuragānai nav tālu jāiet, kaut arī upe ir varena, tomēr tās ielejas apakšdaļa nemaz tik ļoti plata vismaz šeit vēl nav. Tas, kas atklājas mūsu skatieniem, nav nekas iepriecinošs - upe ir Gaujas platumā, bet krietni straujāka par Amatu trakākajos palos. Ap lieliem akmeņiem kuļas baltu putu vērpetes un vakardienas lieti nu nemaz nav uzlabojuši mūsu izredzes šķērsot šo monstru. Skaidrs, ka vismaz šeit un tagad tas nebūs mūsu spēkos. Atceļā uz nometni atrodam dažas palielas sēnes, kas mūspusē pazīstamas kā apšu kundziņi. Tas priecē, beidzot sāksim baroties no vietējiem resursiem.

Tiek izlemts, ka jādodas pa Kuragānas ieleju uz leju, lai gan sākotnēji bija domāts upi šķērsot apmēram šeit. Mēs ar Jurčiku gan uzskatām, ka jādodas drīzāk uz augšu - tuvāk kalniem, bet…

Pie brokastīm veicu skaistu rituālu - upurēju uguns dievam savas brīnišķīgās gaišās pastaigu bikses, kuras diemžēl ir saplīsušas pilnīgi neglābjami. Paglābta tiek tikai speciālā kabata ar rāvējslēdzēju, kas turpmāk kalpos kā maciņš sīkām, bet svarīgām lietām.

Lejupceļš pa Kuragānas ieleju sākas diezgan aktīvi, bet dažādiem blakus apstākļiem ir tendence to kavēt. Vispirms izrādās, ka sēņu šeit ir nenormāli daudz, tā kā sākam tās vākt vakariņām. Vēl pēc brītiņa sākas lietus, no kura ir jāglābjas zem plēves. Spēlējam kārtis. Kad atsākam iet pēc pāris kilometriem uzrodas ļoti laba un ar kurināmo bagāta naktsvieta. Kamēr žēlojamies par to, ka tā būs jāpamet, it kā sākas lietus. Spēlējam kārtis zem plēves. Lietus faktiski tomēr nelīst, bet, kad esam to apjautuši, atkal sāk līt. Galu galā Jurčikam šodien ir dzimšanas diena un šī nometne Kuragānas krastā ir pati piemērotākā vieta, lai to svinētu. Kamēr spēlējam kārtis, Mārtiņš un Eva uzceļ teltis un iekurina ugunskuru. Lietus tā arī nesākas, tāpēc, kad kļūst par tumšu, lai spēlētu kārtis, lienam ārā no plēves apakšas un beidzot sākam darboties adekvāti tam, kur atrodamies.

Vieta tiešām ir ideāla un par godu Jurčika dzimšanas dienai pat es neeju gulēt tik agri kā parasti. Pie tējas iedzeram mazliet (vienu) vietējā (Sibīrijas) šņabja - Starorusskaja[6]. Godīgi sakot drausmīgi - man paliek nelabi no pagaršošanas vien. Varbūt dzerts tiek par reti? Svarīgi, ka esam pieturējušies pie principa nelietot sēnes bez alkohola, lai saindēšanās sekas būtu efektīgākas.

30. jūlijs · 6. diena kalnos · Lielā pastaiga

Pēc vakardienas laiskošanās ir skaidrs, ka šodien iesim kārtīgi. Ejam uz leju pa Kuragānas ieleju, kura kļūst arvien plašāka. Sākotnēji mūs traucē dzīvnieki - vairākās vietās konstatējam vēl gluži svaigas lāča pēdas un novērojam, kur tas mielojies ar ogām, bet kādā klajumiņā (jau kopš rīta ejam pa biezu jauktu koku taigu) mums ar Mārtiņu priekšā izskrien vilks, kuru, acīmredzot izbaidījuši priekšā ejošie mūsu biedri, brīdi paskatās uz mums un aizskrien tālāk savās gaitās.

Vēlāk taigu nomaina kaut kas līdzīgs mežastepei un parādās arī arvien vairāk cilvēku: divas tūristu grupas (viena no tām palīdz mums atrast nomaldījušos Jurčiku) un altajieši, kas gādā sienu saviem lopiem. Pēc laika taciņu nomaina jau diezgan ievērojams celiņš un ir skaidrs, ka tuvojamies plašajai Katuņas (Obas satekupe!) ielejai. Ceļš nogriežas nost no Kuragānas, apkārt paliek arvien mazāk koku, arvien karstāks un arvien vairāk gribas padzerties. Esam laimīgi, nonākuši pie mazas upītes, kur apstājamies papusdienot savas pieticīgās pusdienas un nedaudz apžāvēt sviedrus.

Vēl pēc pāris kilometriem sasniedzam Katuņu. Šeit tā nav pārāk strauja, toties krietni plata, bet pasažierus šajā vietā ceļ pāri prāmis. Vispirms aizeju noskaidrot situāciju. Pārcēlājs paprasa par pārcelšanu diezgan ievērojamu summu - katram apmēram tik, cik es gribētu maksāt par visiem. Nākas kaulēties un tas dod rezultātus: maksāsim vairākas reizes mazāk.

Atrakcija nav slikta - prāmis eleganti grozīdamies šķērso vareno upi, bet mazie altajieši un krievi, kuri, acīmredzot, cauras dienas pavada upē vai uz prāmja, un šeit ir lielā skaitā, izklaidējas lecot no tā ūdenī, peldot līdzās, kāpjot atpakaļ un atkal lecot.

Ciemats, uz kuru mūs aizved prāmis ir Katanda, tomēr mēs nesteidzamies tajā nokļūt. Vispirms lielākā daļā mūsu grupas (izņemot peldētnepratēju - tas ir mani) nopeldas Katuņas relatīvi siltajos ūdeņos. Mārtiņš ar Jurčiku sagādā īpašu prieku vietējiem puišeļiem, kuri no prāmja vēro, kā latviešu jaunekļi peldas plikiem dibeniem. Šeit tā, šķiet, ir dienas sensācija - vēl ilgi pēc peldēšanās skan: GOLIJE, SMATRIĶE, GOLIJE![7]

Izpeldējušies dodamies uz ceļu, un izsoļojuši cauri visnotaļ kolorītajai Katandai, dodamies uz austrumiem - uz Tjunguru. Līdz Tjunguram (tas ir ciemats, aptuveni 840 m v.j.l., Katuņas kreisajā krastā, no kura iziesim atkal īstajos kalnos) šķiet šodien aiziet nav reāli, jo esam veikuši jau pie 20 kilometriem, bet vēl kādi 15, kaut arī pa ceļu, ir jāveic. Aiz pirmā līkuma ceļu aizšķērso govju bars, kuram veltam diezgan daudz laika un fotofilmas kadru. Tālāk jau gājiens ir diezgan vienmuļš - soļojam pa taigu, šur tur redzama Katuņa un, kaut spēki ir tuvu izsīkumam, attopamies tikai tad, kad jau redzams sengaidītais ciemats. Pie uzraksta TJUNGUR apstājamies un beidzot sanākam visi kopā. Šķiet, ka meiteņu daudz cietušās kājas ir vēl briesmīgākā stāvoklī kā līdz šim (tulznu un brūču klātas; Baibiņai zem pēdas esot vairs tikai viena tulzna - pa visu pēdas apakšu, bet droši to apgalvot nevaru - man bail skatīties), un vienīgi es varu palepoties ar tulznu trūkumu.

Vēl pēc brītiņa jau iesoļojam ciemā. No kādas ģimenes nopērkam pienu un pa tiltu jau otro reizi šajā dienā šķērsojam Katuņu. Otrā pusē atrodas veselas divas tūristu bāzes, tomēr mēs uzskatām, ka tās eksistē tikai tāpēc, lai izsūktu naudu no godīgiem tūristiem, tāpēc apmetamies tā sauktajā Djikaja[8], tas ir - vienkārši uzceļam savu telti turpat Katuņas krastā. Vienīgās grūtības saistās ar malkas savākšanu. Nenormāls nogurums, pēc veiktajiem 35 kilometriem neatceros vai vispār kaut ko ēdu…

31. jūlijs · 7. diena kalnos · Populārākais tūristu maršruts Altajā

Nākošajā rītā soļot nav viegli, pēc vakardien veiktajiem 35 kilometriem, tomēr apņēmīgi dodamies uz priekšu. Pēc pāris kilometru iešanas pa ceļu sasniedzam krievu Tjunguram līdzās esošo altajiešu ciemu Kučerlu. Kontrasts ir liels - lopi (acīs krīt cūkas), netīrība, tumšas, nezālēs ieaugušas mājeles… Altajieši un viņu dzīves vide atstāj sliktu iespaidu.

Kučerlas upi šķērso jauks koka tilts, bet ūdens līmenis upē liecina, ka augšās ir pamatīgi lijis. Ne velti dažas aitas netiek nost no saliņas upes vidū, kuru, visticamāk, izvēlējušās par savu ganības vietu vēl pirms straujās ūdenslīmeņa celšanās.

Tālāk ejam cauri mežam un plašiem laukiem līdz vietai, kur ceļš atkal sasniedz mežu un strauji sāk rāpties augšā kalnā. Šeit apmetušās grupas, kas atgriežas tieši no turienes, kurp mēs ejam; uzzinām šādu tādu informāciju, bet pamestās nometnēs sākam vākt pamestu pārtiku. Turpmākajās dienās tas kļūst par mūsu galveno iztikas avotu - atrodam vairākus desas stieņus, bundžas ar kondensēto pienu, Latvijā ražotas šprotes, gurķus, kartupeļu pulveri un daudz citu produktu (arī saimniecības preču - piemēram, kedas Baibiņai), kuri lielā mērā nodrošina mūsu iztiku ceļā uz Akemas augšteci. Mums paliek neskaidrs, kā grūtībās esošajā Krievzemē tūristi var pamest tik daudz vērtīgas pārtikas vienkārši mētājoties. Varbūt tas saistīts ar plašo krievu dvēseli: sak, lācim taču arī gribas!? Jāatzīmē, ka maršruts uz Akemas ledāju ir populārākais Altajā. Tūristu te ļoti daudz, arī vide vietām noplicināta, tāpēc vientulības meklētājiem ieteicams iet kur citur.

Kuzjukas pāreja, kura mums šodien jāšķērso ir zema (tikai 1513 m v.j.l.) un viegla, tomēr kāpiens no plašās Katuņas ielejas tajā nebūt nav tik viegls. Tikai pēc ilgas nopūlēšanos sasniedzu pāreju un nepatikā atskāršu, ka no citas puses tajā iet augšā arī traktoru iemītas pēdas. Pārejā, kā jau visās, kurās altajieši nebaidās kāpt, kokos sasietas lupatiņas, lai tādējādi pielabinātos gariem. Atpūšos, kamēr uzkāpj mani biedri.

Lejupceļš nav īpaši grūts, bet mūs aizkavē daudzie ogu krūmi gar takas malām. Vēl ejam vairākas stundas līdz sasniedzam nometnes vietu kaut kur Akemas ielejā, tomēr krietni virs upes, jo iet gar Akemu nav iespējams. Tās krastus bieži veido stāvas klintis.

1. augusts · 8. diena kalnos · Redzēt Beluhu...

Visu dienu ejam uz augšu gar Akemu. Kādā brīdī skatam paveras Beluhas virsotne žilbinoši baltos ledos un sniegos. Izcils skats. Altajiešiem šajā vietā, kur, ejot pa Akemas ieleju, pirmoreiz kļūst redzams augstākais kalns Sibīrijā, ir iekārtota kārtējā svētvieta ar sakrautām akmeņu piramīdām.

Nakšņojam tieši uz Belajas dabas parka robežas. Tādējādi varam būt droši, ka altajiešu dabas parka sargi - laupītāji par apmešanos maksāt mums neliks. No nometnes vietas izejot upes krastā paveras brīnišķīgs skats uz LIELO BALTO KALNU. Īpaši jau rietošās saules staros… Mārtiņš tā upes malā meditē labu pusstundu, bet mēs pētām kā šķērsot Akemu, lai nokļūtu uz kādu pretējā krastā esošas pietekas slavenu ūdenskritumu. Diemžēl līmenis ir pārāk augsts, upi šķērsot var tikai ar virvju palīdzību un to mums nav, bez tam: diez vai mērķis attaisno līdzekļus.

2. augusts · 9. diena kalnos · Baltās sienas pakājē

Pēc neilgas iešanas pa Akemas ieleju uz augšu sasniedzam vietu, no kuras jau var redzēt Beluhu visā godībā. Iešana piekļaujas arvien tuvāk upei un vietām taka ved tik zemu, ka var redzēt - pāris dienas atpakaļ šī vieta vēl bijusi ūdenī. Pēc dažām stundām tuvojamies Akemas ezeram un vide šeit ir stipri vien urbanizēta. Parādās tūristu teltis, bijušās to vietas un atbilstošs piesārņojums. Jūtama pat izkārnījumu smaka. Pieejot pie Akemas glābšanas stacijas - hidrometeo punkta pamatīgs uzraksts vēsta, ko gan visu šeit nevar iegādāties. Pieejama ir arī pirts, vienīgi cenas nav pieejamas. Līdzās hidrometeo stacijas namiņam atrodas arī dažus metrus liels helikopteru nosēšanās laukums, pie kura lepni stāv uzraksts AEROPORT BELUHA. POĻZUITJES USLUGAMI AIROFLOTA![9] Pa purvainu nogāzi paralēli Akemas ezeram vēl paejam kādu gabaliņu, bet tad, sapratuši, ka labāku teltsvietu vairs nebūs, apmetamies starp divām citām teltīm turpat netālu no ledainā ezera.

Šis ir tas gadījums, kad neko vairs negribas: bez pārpūlēšanās esam nonākuši brīnišķīgā vietā, no kuras paveras fenomenāli skaists skats uz majestātisko kalnu.

Šobrīd esam ap 2000 m v.j.l., bet kalna virsotne slejas savus divarpus kilometrus virs mums, tai pašā laikā pavisam netālu, tepat līdzās! Beluhas masīvs ļoti ievērojami paceļas virs pārējiem apkārtējiem kalniem un ir grūti sasniedzams mērķis, kas katru gadu prasa upurus alpīnistiem, tāpēc mūsu izredzes pat tuvoties virsotnei ir tuvas nullei. Žēl, protams. Pie tam Beluhas virsotne ir tieši uz Krievijas un Kazahstānas robežas, kaimiņvalsts ir tikai dažus kilometrus no mums.

[1] Cars zvans

[2] Cars lielgabals

[3] sānu plackarte

[4] kalnu slimību

[5] Zbigņeva smaile

[6] Vec-krievu

[7] Pliki, skatieties, pliki!

[8] Mežonīgā

[9] Beluhas lidosta. Izmantojiet Airoflotes pakalpojumus!

-> turpinājumu lasiet nākošajā aprakstā