CEĻOJUMS UZ ĀZIJU 2. daļa

22.07.2010
18 min lasīšanai

<- sākumu lasiet iepriekšējā aprakstā

3. augusts · 10. diena kalnos · Akemas ledājs

Šodien mums ir jāuzkāpj līdz Akemas ledājam, no kura uz leju sākas Akemas upe, bet uz augšu paceļas Beluhas nepārvaramā ziemeļu siena. Mums līdzi neies Eva, kura šķiet ir nedaudz nogurusi no šurpnākšanas, bet varbūt no kalniem vispār, savukārt piebiedrosies kādas alpīnistu grupas sasirgušais dalībnieks, kura biedri devušies uz Belaju, bet viņam nācies palikt lejā. Sākumā ejam pa apakšējā Akemas ezera zemo krastu, bet augšējā ezera krastu veido milzīgi klints bluķi, starp (pa) kuriem iešana nav nekāda vieglā. Kad kādu laiciņu esam nomocījušies, Mārtiņam prātā ienāk ģeniāla doma iet pa ezeriņa sauso gultni, jo rīta saules stari vēl nav sākuši kausēt ledāju, līdz ar to arī upīte izsīkusi, bet lielākā tiesa seklā augšējā ezera ūdeņu noplūduši apakšējā. Šādā veidā ātri atraujamies no pārējiem un mūsu priekšā ir pēdējais klintsbluķu morēnas valnis, kuru šķērsojot būsim jau pie paša ledāja. Mērķis patiesi attaisno pūles - metrus 20 augstā pelēkā ledāja siena izstaro aukstumu, bet no tās apakšas spirgti laužas strautiņi un nelielas (tomēr nešķērsojamas) upītes, kurām apvienojoties rodas Akema. Pelēkās sienas augšmalā bīstami pārkārušies vairāki palieli akmeņi, kuri, ledājam virzoties, nonesti no krietni augstākām vietām. Arī ledus mēles pakājē akmeņu netrūkst, tomēr tas mūs neattur izložņāt, apskatīt un nofotografēt līdz tam neredzēto dabas brīnumu. Kad visi ir sanākuši un par ledāju izpriecājušies, izlemjam arī uzkāpt uz tā. Pa akmeņaino sānu morēnu to izdarīt nav grūti, bet ledāja augša nebūt nav tāda, kā bijām iedomājušies. Vasarā, kad ledājs kūst tā virsma pārvēršas par pelēku akmens lauku un balti, saulē zaigojoši ledi ir redzami tikai vairākus kilometrus tālāk, jau tuvu pie nesasniedzamās Beluhas ziemeļu sienas. Uz kāda lielāka akmens bluķa pasēžam, apēdam Ilīša līdzdoto šokolādi un izlasām vēstulīti, kas kopā ar gardumu domāta grūtākajam ceļojuma brīdim. Šis gan tāds nav, bet grūtāka, visticamāk, jau vairs nebūs. Laiks pamazām maitājas: no kalniem kāpj lejā mākoņi un, atrodoties uz ledāja, negaiss varētu nebūt patīkams, tāpēc steidzīgi apskatām varenās plaisas, kuras ledājā izgrauzuši kušanas ūdeņi, un dodamies pa to pašu ceļu lejup. Šķiet, ka uzkāpuši uz ledāja mēs bijām augstākajā vietā šai ceļojumā, diemžēl neviens īsti nezin cik metrus virs jūras līmeņa.

Lejupkāpiens izvēršas itin dinamisks: augšējais Akemas ezers jau ir pieplūdis ar kūstošā ezera ūdeņiem, tā kā jāiet vien ir pa tā krastu - respektīvi, jālēkā pa klintsbluķiem. Tā kā somu līdzi nav (vienīgi Mārtiņš stiepj smago fototehniku) lēkāšana ir jautra un patīkama, vienīgi kādu pārgalvīgu lēcienu noslēdzu piezemējoties ar labo kāju nevis uz pēdas, bet gan vispirms uz ceļgala. Sākumā liekas, ka nekādu problēmu nebūs, bet tā kā labais celis ir bijis traumēts jau agrāk, nelielas neērtības tas tomēr sagādā.

Atgriezušos pie apakšējā Akemas ezera mūs sagaida Eviņa un mugursomas. Paēdam un - lejā atpakaļ pa Akemas ieleju uz Kučerlu un Tjunguru. Nu jau mūsu pasākums kalnos tuvojas beigām. Pie hidrometeo stacijas altajietis mums piedāvā novest lejā bagāžu uz zirgu mugurām. Mūs tas īpaši neinteresē, jo, cik nu mums tā nesamā: visu svaru esam apēduši, bet alpīnisti savas nenormāli smagās somas, droši vien, tieši tā pārvieto (vismaz uz augšu).

Nesteidzīgi ejot un vērojot dabu, krietni atpalieku no pārējiem. Jau kādu laiku sapņoju par nometnes vietu, līdz beidzot sasniedzu mūsu šurpceļa apmetni pie Beluhas dabas parka robežas. Tā tomēr izrādās aizņemta, jo šeit apmetušies bijušie Afganistānas veterāni ar ģimenēm. Loģisks ir mans jautājums par to, vai viņi nav redzējuši manus ceļa biedrus, bet pavisam pārsteidzoša atbilde: JĀ VIŅI REDZĒJUŠI DIVUS PUIŠUS AR TRIM MEITENĒM UN VIENU SUNI (!). Nospriežu, ka tie nav viņus redzējuši, vai arī izdzēruši par daudz šņabja no pudelēm, kas rotājas uz baltā dvieļa līdzās ugunskuram, un tagad viņiem rādās apkārt klejojoši suņi. Vēl pēc pusstundas panāku arī savus biedrus, kuri jau sākuši veidot nometni ne pārāk labā vietā meža vidū. Neparastākais ir tas, ka KOPĀ AR VIŅIEM IR SIMPĀTISKS AITU SUNS. Kaut arī pārējie (īpaši Jurčiks) ar dzīvnieku ir iedraudzējušies, es tomēr uzskatu, ka jebkāda kontaktēšanās dzīvniekam var nākt tikai par sliktu un uz viņa uzticības izpausmēm atbildu ar uzsvērtu vienaldzību, pie tam uzstāju, lai mani biedri nedod sunim ēdienu. Diemžēl tas neko nedod, un turpmāk mēs ceļosim kopā ar zvēru.

4. augusts · 11. (pēdējā) diena kalnos · Atpakaļ civilizācijā

Šodien starp mums valda nesaskaņas: nav skaidrības vai tālākajam ceļam līdz Tjunguram būs vajadzīgas divas dienas (tā uzskatam mēs ar Jurčiku, gribēdami pēc iespējas ilgāk izvairīties no ļaudīm) vai tikai viena (tā uzskata Mārtiņš un Eva). Uzvar, protams, morāli stiprākie, tā kā iešana šodien gaidāma pamatīga. Mani tas neuztrauc, jo esmu izkopis labu tehniku - atpūšos visilgāk un visbiežāk, bet eju visātrāk un lielākoties vienatnē. Tas ļauj izmantot manu garo kāju priekšrocības un vienlaikus pārlieku nenogurt.

Labos nodomus par ātro iešanu izjauc bagātīgi aveņu krūmi, kas nostājas mums ceļā. Iestrēgstam uz kādu stundu - meitenes lasa ķīselim, bet mēs ēdam.

Kuzjukas pārejā uzkāpt neiet viegli, jo, lai arī tā nav no grūtajām, tomēr augšākāpšana jau vienmēr sagādā pūles, pie tam man sāp vakardien sasistais ceļgals. Šī ir vienīgā reize, kad pārejā neesmu pirmais, jo Mārtiņa un laikam jau it īpaši Eviņas vēlme traukties uz mājām ir spēcīgāka.

Lejupceļā no pārejas uz krietnu pusstundu pazūd Jurčiks, domājam jau, ka ar viņu kas noticis, bet nē - Mazais ir ieēdis odziņas, domādams, ka viņu jau tāpat neviens līdz pat galam negaidīs.

Atceļš ir diezgan vienmuļš. Nedaudz izklaides sagādā kāds ļoti piedzēries altajiešu gans, kurš knapi turas seglos, bet ļoti cītīgi mēģina mums kaut ko izstāstīt vai nu savā valodā, vai izmantojot neartikulētas skaņas. Tikai mana stingri noliedzošā attieksme viņu atšuj. Kad līdz Tjunguram paliek pavisam nedaudz (izejot no Kučerlas sādžas), sastopam pretī nākošus trīs krievu kalnā kāpējus, kuri pastāsta, ka autobuss, kas viņus tikko atvedis, iespējams, jau šovakar var braukt atpakaļ uz Bijsku. Acīmredzot jāsteidzas, tāpēc ļoti (nu ļoti) ievērojami kāpinu tempu, atstāju biedrus un steidzos cik spēka vienoties ar šoferi.

Pēc minūtēm desmit esmu tūristu nometnē, kuras priekšā stāv vilinošs PAZiks, par kura pasažieriem mēs arī labprāt kļūtu. Izrādās, ka šoferis turpat pagalmā iedzer ar diviem citiem vīriem. Operatīvi viņiem piebiedrojos un izklāstu mūsu vajadzību. Problēmu nav - vietas pietiks visiem, jāvienojas tikai par cenu. Sākotnēji vīrs prasa tradicionālo - kaut kur ap 15 latiem, bet man izdodas pārliecināt par mūsu finansu mazspēju un, labprāt iedzerot kopā ar šoferi glāzi ķiršu uzlējuma (faktiski spirta, bet ļoti garšīga), nokaulēju cenu līdz 120 rubļiem. Vienošanās tiek panākta līdz ar manu draugu atnākšanu. Izbrauksim rīt 7 no rīta un vakarā jau būsim Bijskā: tieši uz Maskavas vilcienu.

Pie Katuņas nakšņojam tajā pašā vietā, kur pāris dienas atpakaļ, pēc vēl garāka un nogurdinošāka gājiena. Vakariņām spēka arī šoreiz tā īsti nepietiek. Trakās meitenes vēl gatavo kaut ko ēšanai rītdien busā, un mazgā veļu.

5. augusts · atceļa 1. diena · Vēmiens vairāk kā 400 kilometru garumā

Brokastis un pārējie rīta procesi jāveic steigā. Kaut kā sanāk, ka man ir jāgatavo ēdiens, līdz ar to pārsālīto zirņu zupu, izņemot mani un Jurčiku, neviens neēd.

Attālums, kas jāveic no Tjunguras līdz Bijskai cauri Altaiskai ir 427 kilometri. Ceļš ir vēl grūtāks - kalnaināks un līkumaināks nekā šurpbraucot, toties īsāks. Grūti gan iet tikai Mārtiņam, kurš, kā pats vēlāk izteicās, brīžiem neesot gribējis vairs būt dzīvs. Viņa rīcībā ir neliels plastmasas spainītis, kuru līdz šim vecais cīņu biedrs lietoja ēšanai, bet šoreiz pievemj gandrīz pilnu. Mēs ar Jurčiku, ļauni priecādamies, omulīgi ēdam. Īpaši mūsu uzmanību piesaista liels maiss ar riekstiem un rozīnēm no Dacītes somas dziļumiem. Mielošanos nespēj traucēt pat sājā vēmekļu smaciņa, kas valda autobusā. Žēl meiteņu, kuras vakarnakt mazgāto veļu ir izkārušas uz autobusa stieņiem. Tagad tā ir uzsūkusi turpat vai visus ceļa putekļus.

Šoferis apstājas tikai Altaiskā, kas vairs nav Kalnu Altajā (Altaja Republikā), bet jau Altaja novadā. Tā ir paliela pilsēta līdzenumā, no kuras kalni vairs nav pat redzami. Ļoti liela daļa Altaja novada nebūt neatrodas kalnos, bet auglīgās Dienvidsibīrijas stepēs. Šo to ieēdam un kāpjam busā pēdējam braucienam, kurš jau vairs nav ilgs, pie tam ved pa asfaltētām šosejām. Mārtiņam gan tas netraucē vemt tikpat intensīvi kā kalnos.

Tālākā shēma ir tāda, ka mēs ar Jurčiku brauksim bomziskā veidā ar stopiem un bezmaksas vilcieniem, apskatot Sibīrijas lielpilsētas, bet pārējie gan steigsies uz māju pusi. Bijskā ātri vien noskaidrojas, ka ar vilcienu pa tiešo uz Maskavu nokļūt viņiem neizdosies, jo biļešu jau vairs nav, tā kā nāksies vien kopā ar mums braukt uz Novosibirsku. Grupai ir finansiālas grūtības un man nākas upurēt daļu savas naudiņas par labu citiem. Problēmu nav - braucot, kā esam izlēmuši, daudz naudas mums nebūs vajadzīgs.

19:45 iesēžamies vilcienā Bijska - Novosibirska. Mēs ar Jurčiku nopērkam biļetes tikai līdz Barnaulai, un struktūras, kurām tas jākontrolē uzreiz to fiksē, tomēr pēc ilgākām pārrunām ar pavadoni un vilciena direktori šķiet, ka neviens mūs ārā nemetīs. Ietaupījums ir 14 rubļi. Naktī mūs gan izmet no vilciena Barnaulā, pastaigājam pa peronu, Jurčiks apēd saldējumu (mums taču nepietiek naudas pat biļetēm!). Vēl pēc laiciņa pati sastāva direktore aicina atgriezties vilcienā, un iemiegam ar mierīgu sirdi, ka izkāpsim no tā tikai Novosibirskā.

6. augusts · atceļa 2. diena · Šķiršanās Novosibirskā

Šorīt iebraucam Novosibirskā. Sen neesmu izjutis neparasto pacilātību, kāda ir iebraucot lielā un nepazīstamā pilsētā. Pa dzelzceļu veiktais attālums no Bijskas līdz Novosibirskai ir 390 km un kopš vakardienas rīta Tjungurā esam veikuši jau 817 km.

Novosibirskas stacija kļūst par šķiršanās vietu. Pārējie aizbrauc uz Maskavu ar Krasnojarskas vilcienu, bet mēs ar Jurčiku paliekam. Šķiet, ka vienīgi Baibiņai mazliet skauž mūsu mežonīgās ceļošanas pasākums.

Izlemjam apskatīt Novosibirsku. Jau izejot no autoostas, mūsu dokumentus pārbauda divi OMONieši, kuriem mūsu neparastais izskats šķiet aizdomīgs. Patiesībā es viņus saprotu - divi bārdaini jaunieši ar ļoti lielām mugursomām, viens ļoti garš, otrs ļoti īss, pie tam abi runā svešā valodā…

Novosibirska, protams, nevar līdzināties senajām Krievijas Eiropas daļas pilsētām, bet visumā tomēr interesanti. Dominē plaši prospekti un jauni nami, tomēr atrodam arī pāris krietni vecas baznīcas. Vismaz centrs ir sakopts un civilizēts.

Tālākais mūsu ceļš ved jau uz rietumiem, uz Omsku. Ar eļektričku bez biļetes braucam uz Dupļonsku. Tipiska Sibīrijas sādža - drausmīga. Kamēr Jurčiks iepazīstas ar ciemata jaukumiem, es lasu Novosibirskā nopirkto SportEkspress, kad tas izlasīts, arī dodos papētīt sibīriešu dzīvesveidu. Visumā jau skarbi, kaut interesanti. Patīk tomēr dziļais miers, kas valda uz putekļainajām ielām (grambainiem ceļiem) un nezālēs ieaugušajās sētās. Nopērku cepumus, ar kuriem tad arī pavadām vēl aizvien diezgan pailgo pauzi līdz nākošā vilciena pienākšanai.

Ar nākošo eļektričku atkal par velti tiekam līdz Čulimskai. Vilciens ļoti kavējas, tomēr izrādās, ka šeit tas ir saskaņots ar nākošo - Čulimska-Barabinska, un tas mūs jau gaida. Laika novērtēt situāciju nepietiek, atliek tikai steidzīgi iesēsties vilcienā. Uzreiz arī kontrole. Nekādus īpašus murgus nestāstam: vienkārši nepaspējām nopirkt biļetes. Samaksājam katrs 7 rubļus soda naudas.

Barabinskā nākas nīkt ļoti ilgi, pie tam aizkļūšanas iespējas no šejienes ir visai ierobežotas, arī stopot nav reāli, jo trase ir patālu no šejienes. Pastaigājam pa tirgu,stacijā dabūjam karstu ūdeni un uztaisām buljonu. Stacija ir nesamērīgi liela (tikpat liela kā Rīgā!) un gandrīz tukša. Ērti iekārtojamies otrajā stāvā esošajā uzgaidāmajā telpā un snaužam. Neiztrūkst arī tikšanās ar miličiem, kuri ir visai uzmācīgi un pamatīgi traucē mums relaksēties pēc grūtās dienas. Mēģinām neveiksmīgi iekļūt visos pasažieru vilcienos, kas šeit iet garām, līdz kaut kad nakts tumsā, pēc neveiksmes vienā no tiem, steidzamies uz kasēm, pie kurām jau pirms tam esam nīkuši, kombinēdami tālāk nokļūšanas iespējas. Nopērkam biļetes līdz Tatarskai un vismaz dažas stundas izguļamies smirdošā vilcienā. Tas ir vietējais transporta līdzeklis, kurš kursē maršrutā Novosibirska-Tatarska-Karasuka-Barnaula-Novosibirska, respektīvi pa noslēgtu Dienvidsibīrijas loku. Arī pasažieri un smaka vagonā ir atbilstoši. Mēs ar Jurčiku tomēr esam pārāk noguruši, lai par to domātu. Pavadone mums palīdz atrast plauktus, uz kuriem gulēt (lielākā daļa pasažieru, protams, neguļ, bet lieto spirtotus dzērienus). Jurčiks vēl aiziet uzpīpēt, bet es aizmiegu vēl pirms viņš ir atgriezies.

Tatarskas stacijā mūs pusaizmigušus uzrauj kājās pavadone un tādus pat piespiež izkāpt uz perona. Kādu brīdi neapjaušu, kas notiek. Labi, ka pavadone mūs bija ievērojusi (pirms tam mēģinājām viņu piespiest vest mūs par velti) un pamodināja, jo pretējā gadījumā mēs brauktu Karasukas virzienā - mežonīgā Kazahstānas pierobežas stepē, un no turienes izkļūt būtu vēl daudz sarežģītāk.

7. augusts · atceļa 3. diena · Naktis - cita par citu grūtākas

Tatarskā kārtējais milicis mūs sīki iztaujā. Lai arī visumā mums izdodas atstāt labu iespaidu, tomēr izrādās, ka stacijā bez biļetes viņš mūs neielaidīs. Tā kā vēl ir ļoti agrs, tad nakšņojam kā kārtīgi bomži stacijas priekšā uz soliņa. No rīta man paliek auksti, un, kamēr Jurčiks turpina sust uz somām stacijas priekšā, es paklaiņoju pa apkārtni. Apskatu Ļeņina pieminekli. Vēlāk, kad sāk spīdēt saulīte un kļūst siltāks, vēl mazliet paguļu līdz pirmajam vilcienam.

No Tatarskas uz Omsku iet eļektričkas, tāpēc par pasažieru vilcieniem mums intereses nav. Līdz Omskai braucam diezgan ilgi, bet veiksmīgi (pāris kontrolieri nespēj mūs piespiest samaksāt). Tur nonākuši, vispirms aizklīstam līdz kādam skvēriņam pabrokastot. Drīz vien klāt ir arī miliči, kas ķersta klaidoņus. Viņi tomēr ir reāli domājoši cilvēki un, kaut mēs esam bijuši viņu mērķis, tomēr, apskatījuši mūsu dokumentus un ieskatījušies somā, viņi saprot, ka bizness nebūs veiksmīgs. Lai nepaliktu galīgi tukšā, puiši paņem ciet trīs acīmredzami pohainus (varbūt sašpricējušos) jauniešus, kas tusējas turpat mums līdzās.

Dažās stundās apskatām pilsētu. Atkal plaši prospekti un jaunas mājas. Lai nokļūtu no stacijas līdz centram, nākas lietot arī pilsētas transportu. Visumā Omska ir diezgan interesanta un skaista pilsēta -daudz skulptūru, tai skaitā asprātīgu un oriģinālu. Jurčiks fotografējas pie bronzas remontstrādnieka, kas ar roratslēgu rokā līdz pusei ir izlīdis no kādas akas cauruma.

Omskas stacijā apstājas visi pasažieru vilcieni, tā kā sarunāšana ar pavadoņiem var nest veiksmi. Tā arī notiek: jau pēc pusstundas Jurčiks mums sarunā vietu Barnaulas-Maskavas vilciena tamburā par 20 rubļiem līdz Išimai. Izrādās, ka braukšana tamburā Sibīrijas 35 grādu karstumā un bezgaisā ir visai kolorīta izprieca. Tad nu tur izsvīstam un izsmokam pēc sirds patikas. Līdz Tjumeņai piemaksājam vēl pa 15 rubļiem, pie tam, izmantojot minimālas priekšrocības, ko sniedz braukšana pasažieru vilciena tamburā, kārtīgi nomazgājamies tualetē un iztaisām gan kartupeļu biezeni (kalnos atrasto), gan buljonu, izmantojot karsto ūdeni, kas šeit ir pieejams neierobežotā daudzumā.

Tjumeņas stacijā esam pusdivos naktī. Praktiski neesam gulējuši, jo karstajā un grabošajā tamburā tas nebija izdarāms. Paņemam pa alus pudelei un pīrādziņam vietējā bufetē, bet pēc tam guļam turpat uzgaidāmajās telpās. Diemžēl ļauno miliču uzdevums ir raudzīties, lai tā nenotiek, tāpēc laba gulēšana nesanāk. Dažus sareibušus vīrus viņi arī savāc sev līdzi, bet pret mums acīmredzot kā jau pret ārzemniekiem izturas samērā toleranti, šad tad tikai iedunkājot, lai neguļam tik cieši. Tādejādi gulēt drīkst tikai sēdus stāvoklī un arī tad ar biežiem pārtraukumiem. Sāp kājas.

8. augusts · atceļa 4. diena · I Love You - Zapadnaja Sibirj ![1]

No rīta apskatām Tjumeņu. Staigājam kājām - agrā rītā, kad nav karsts, tas ir patīkami. Mazliet gan palīst, bet mēs īso lietutiņu pārlaižam trolejbusa pieturā un ceļu turpinām. Tjumeņa ir sena (dibināta XVI gadsimtā), bet netīra pilsēta, tomēr man tā iepatīkas. Abi nofotografējamies pie sienas, uz kuras uzkrāsots I LOVE YOU - ZAPADNAJA SIBIRJ. Eleganti. Pabrokastojam kādā relatīvi civilizētā ēstuvē un atgriežamies stacijā, lai ceļu turpinātu.

Ar eļektričku braucam uz Taļicu (kontrolei nemaksājam). Nonākuši apskatām šo padomisko pilsēteli, kurā ēdnīca ir slēgta tieši pusdienas pārtraukuma laikā un pieejamas līdzīgas postpadomju paliekas. Mierīgo mazpilsētiņas ritmu un aktīvo ielu tirdzniecību pārtrauc vienīgi spēji uznākusī lietus gāze.

Pēc trīs stundu gaidīšanas ar nākošo vilcienu aizbraucam līdz Jekaterinburgai. Aptuveni 200 km garo ceļu vilciens mēro kādās 6 stundās(!), kuru laikā mēs vai mirstam aiz garlaicības. Pat kontrolieri mūs neizklaidē.

Jekaterinburga gatavojas 275-gades svinēšanai. Daudz, kas ir sākts būvēt, bet līdz nākošajai svētdienai, kad notiks svinības acīmredzot pabeigts netiks. Līdz nakts vilcienam Jekaterinburga-Šaļa mums ir vairākas stundas laika, kuras veltīsim pilsētas apskatei. Ar metro aizbraucam uz centru. Pilsēta guļajet[2] acīmredzot svētku priekšnojautā. Šeit ir daudz, ko redzēt, piemēram, varens televīzijas tornis, kurš gan ir sākts būvēt, bet gadus desmit atpakaļ celtniecība pārtraukta līdzekļu trūkuma dēļ un tagad spokainais milzu pūķis kalpo tikai kā dīvainu skatu mīļotāju vilinātājs. Katrā ziņā mēs uzķeramies. Noskatāmies arī svētku uguņošanas mēģinājumu. Tā kā man līdz šim nav izdevies 18.novembrī būt Rīgā, tad tā varētu būt labākā uguņošana, kādu esmu redzējis. Pilsētā ir ko redzēt, bet mums tā īsti nav laika, pie tam gribas arī paēst un atbilstoša bistro sameklēšana un izmantošana arī prasa laiku.

Tāpat ar metro arī atgriežamies stacijā un tuvu pusnaktij turpinām ceļu atbaidošā vilcienā un kompānijā uz Šaļu (to atsver tas, ka atkal braucam bez maksas). Guļam.

9. augusts · atceļa 5. diena · Šķērsojot Akmeni[3]

Šaļa ir ārprāts. Uz katru normālu cilvēku ir vismaz 3 bomži. Pastāv aizdomas, ka, ja mēs aizmigtu, tad nepamostos nekad. Toties pēc divām stundām - 4:40 no rīta aties vilciens uz Permu. Atlikusī nakts daļa paiet mokošā, nemierīgā miegā, tāpēc īpaši saldi guļam tikko iekāpuši vilcienā. Nekautrējamies izritināt savus guļammaisus, jo nakts ir vēsa - iespējams, ka jūtams kalnu tuvums, jo šorīt taču šķērsojam Urālus.

Kontrolieri mums konsekventi iet garām, tā it kā mēs līdzās soliem būtu parastas vagona interjera sastāvdaļas, tāpēc netraucēti izguļamies. Redzam arī kaut ko no zemajiem Vidusurāliem. Ainavas ir gleznainas, kaut gandrīz nekur neparādās klintis vai kaili akmeņi. Visapkārt meži, bet pa plašajām ielejām tek upes. Īpašu uzmanību piesaista upju ostas. Ir arī daži lokālas nozīmes tūristi un daudz makšķernieku.

Perma. Uz centru jābrauc ar trolejbusu. Tizla pilsēta, tomēr izstaigājam pamatīgi - pat kapus un jaunos rajonus.Kad atgriežamies stacijā, Jurčiks atkal veic kaut ko fantastisku - sarunā mums plackartes pasažieru vilcienā Ļena-Maskava par puscenu. Pavadonis, kas no mums kāš naudu ir vienkārši naudaskārs, toties viņa kolēģe ļoti jauka. Viņa mums iesaka nomazgāties (acīmredzot, tomēr smirdam diezgan spēcīgi - paši jau vairs nejūtam) un pat iedod ziepes un dvieli šādam nolūkam. Nomazgājamies, izguļamies (beidzot), pavadone cienā mūs ar kafiju. Jūtamies lieliski, kaut arī apkārtējie pasažieri par mums rauc degunus. Atpūtušies un uzkrājuši jaunus spēkus cauri Kirovai pusnaktī esam Šahuņjā, kas ir vairs tikai 150 kilometru attālumā no Ņižņijnovgorodas - jau man pazīstamas teritorijas no iepriekšējiem braucieniem. Pavadoņi baidās no iespējamās revīzijas, tāpēc šeit mums ir jāizkāpj. Par abiem šis brauciens izmaksā 100 rubļus.

10. augusts · atceļa 6. diena · Straujā ceļā (šķiršanās-2)

Šahuņjas stacijā Jurčiks 15 minūtēs sarunā vilciena Vorkuta-Novorosijska (!) pavadoni, kurš mūs par 20 rubļiem un 200 gramiem šņabja ir gatavs vest līdz Ņižņijnovgorodai. Armēņu pavadonis ir sadzēries un mūs mīl, tāpēc pēc 2 stundu gulēšanas viņš mūs pamodina, jo vēlas vēl iedzert mūsu kompānijā. Kad beidzot viņš ir izdzēris tik daudz, lai atlūztu, mēs saprotam, ka ātri jātiek no viņa sabiedrības vaļā. Kaut šķiet, ka viņš mūs gribētu vest arī tālāk (varbūt pat par brīvu), bet mums netīk, ja glāsta ceļgalus.

Jau agri no rīta, pavadonim neredzot, izlecam no vilciena Ņižņijnovgorodā. Stacijā uzgaidāmā zāle ir kompjuterizēta! Ar datora palīdzību varam viegli atrast ar kādiem vilcieniem jābrauc, lai kaut kur nokļūtu, cik tas maksā un citas ziņas. Pirms diviem gadiem, kad biju šeit, tā nebija. Mums ir laika gan lai apskatītu pilsētu, gan cilvēcīgi paēstu. Pretī stacijai nesen atvērts McDonald’s restorāns! Kājām dodamies gar Volgas malu uz tiltu, šķērsojam upi un tāpat - kājām apskatām galvenos un pievilcīgākos objektus - kremli, Blagoveščenskas klosteri, šādas tādas baznīciņas. Netālu no stacijas paēdam ekstravagantā padomju stila ēdnīcā ar izteikti padomisku (toties lētu) ēdienu. Ēdnīcā netrūkst pat kaķu un tarakānu.

Tālākais brauciens ir pa jau pirms diviem gadiem zināmu maršrutu uz Vjazņikiem. Ieturam ļoti jautras, ilgas un lētas pusdienas šajā pilsētā. Ar savu ņirgāšanos šķiet nokaitinām stacijas bufetes kolektīvu. Nākošais vilciens Vjazņiki-Vladimira. Pēc pārtraukuma beidzot atkal tiekamies ar kontrolieriem.Pēc ilgas kļančīšanas nokaulējam sodu līdz 12 rubļiem par abiem. Otrreizējai kontrolei nekaunīgi vairs nesamaksājam, bet uzrādām iepriekšējās čeku.

Jau trešo reizi esmu senajā Vladimirā, tāpēc šeit neuzkavēšos - man šodien jāsasniedz Maskava un jātiek vēl laukā no tās, savukārt Jurčiks no šejienes dosies uz dienvidiem: Gusj-Hrustaļnij un tālāk, lai ciemotos pie saviem radiem Centrālajā Krievijā. Sirsnīgi šķiramies…

Vēl pēc pusstundas nopircis vislētāko biļeti (1.20 rubļi) pārvaru divkāršu kontroli - pie stacijas un vilciena durvīm (notiek kaut kāda zaķu ķeršanas akcija, kurā iesaistīti sabiedriskie kontrolieri - stulbi ļautiņi, kas par to pat nesaņem naudu) un jau braucu Maskavas virzienā. Konduktoru pierunāt vest mani pa zaķi nav grūti. Līst. Eiropa.

Petuškos pārsēžos no viena vilciena citā, nopērku arī šo to no pārtikas un vilcienā paēdu konservus ar maizi un uzdzeru kādu ļoti sintētisku limonādi. Maskava. Kaaņas stacija. Stiprs lietus. Metro. Rīgas stacija. Lai šķērsotu Eiropas lielāko pilsētu no stacijas līdz stacijai man nevajadzēja pat pusstundu, bet diemžēl pirms 3 minūtēm ir aizgājis pēdējais pasažieru vilciens uz Veļikije Lukiem. Nākas vien ceļu turpināt ar eļektričkām. Nežēlīgs lietus, bet man kājās sandales. Rīgas stacija pa nakti tiek slēgta (izņemot maksas Mātes un bērna istabas), tāpēc jābrauc vien prom, kaut ir jau vēls, un šodien veikts milzīgs attālums. Vilciens Maskava-Nahabinska ved mani apmēram 30 kilometrus. Esmu pamatīgi samircis, bet vagonā nomainu zeķes un sandaļu vietā uzvelku jau pirms pagājušā gada ceļojuma nopirktās baltās čībiņas (vecas un nolietotas kedas). Nahabinska izrādās tikai platforma bez stacijas, bet jau pēc dažu minūšu tusiņa pārdzērušos cilvēku sabiedrībā, nāk nākošais vilciens uz Novojerusaļimsku. Atkal maķenīt salīstu. Arī Novojerusaļimskā nav stacijas ēkas, tikai platforma un tunelis. Nepatīkami, jo joprojām stipri līst un gaisa temperatūra (kā jau naktī) nav nekāda augstā. Salstu. Pēc stundas stāvēšanas tumšā stacijas tunelī, pārsēžos eļektričkā Maskava-Volokolamska. Beidzot ir bišķi siltāks. Nedaudz paēdu (daudz jau man nav) un iemiegu.

Mani pamodina nepieklājīga miliča sitiens pa plecu. Izrādās, ka viņi izstaigā visus nakts vilcienus un visus pasažierus pārvieto uz pirmo vagonu (tad kāpēc sastāvā ir vairāki?), lai rūpētos par mūsu drošību un vienlaikus pieskatītu potenciālos citu cilvēku apdraudētājus. Tādi viņuprāt ir visi pasažieri. Pieci transporta policisti ir sadzinuši bomžus, piedzērušos un citas aizdomīgas personas bariņā, un, protams, arī man šeit atrodas vieta. Pēc izkāpšanas no vilciena daļai pasažieru ir jāseko modrajiem kārtības sargiem, miliči grib arī mani savākt līdzi uz iecirkni, tomēr, kamēr viņi noņemas ar svarīgākiem klientiem, es aizšmaucu. Labāk tomēr nakšņot stacijā nekā iecirknī. Joprojām līst, tā kā nakšņošana teltī man nenāk ne prātā, pie tam stacijā redzu, ka nakšņotāju ir ne mazums.

11. augusts · atceļa 7. diena · Mājas ir tik tuvu!

No rīta līdz pus deviņiem jāgaida pirmais vilciens uz Šahovsku. Paēdu brokastis itin pieklājīgā autoostas bufetē, kur var dabūt pat dabīgo kafiju. Zvērīgi līst. Nākošā eļektrička kavējas, bet es tikmēr iepazīstos ar Andreju, kurš no St.Pēterburgas ar stopiem un vietējiem vilcieniem ceļojis uz Krimu un tagad atgriežas caur Veļikije Lukiem, kur dzīvo viņa vecmāmiņa. Pavadone izrādās ļauna čūska (vilciens ar tantēm[4]) - pieprasa maksāt 6 rubļus, es nokaulēju līdz 4, Andrejs brauc par brīvu, bet attieksme ir nepatīkama. Izrādās, ka šīs pašas tantes brauks arī vilcienā, ar kuru mums jābrauc tālāk, tātad nekas cits neatliek kā doties stopēt. Līst. Ar grūtībām, brienot pa ļoti dubļainu traktoru ceļu, aizkļūstam līdz šosejai. Andrejs ātri nostopē satiksmes autobusu, ar kuru bez maksas nobraucam 20 kilometrus (stop avtobusov suščestvujet![5]). Tālāk veicas grūtāk. Pēc vairāk kā stundas salšanas mans ceļabiedrs beidzot aizbrauc. Vēl pēc brītiņa viņam sekoju es. Jauka ģimene mani aizved līdz Neļidovai un pieved tieši pie stacijas. Izmircis, bet nu jau vairs ne izmisis, paēdu bufetē. Nopērku biļeti līdz Zapadnajai Dvinai (5 rubļi), šķiet, ka ar to vajadzētu pietikt līdz pat galam - Veļikije Lukiem. Diemžēl pavadones (tās pašas!) mani uzreiz atmasko. Sākotnēji viņas domā, ka esam braukuši uz vilciena jumta (!). Andreju tomēr izmet, jo viņam vispār nav biļetes. Kamēr galvenā lamājas (viņai ir aizspriedumi pret latviešiem kā tādiem, tā kā runāts tiek galvenokārt par politiku un II pasaules karu, kurā latviešu šucmaņi šāvuši sarkanos partizānus), otra saprot manu situāciju un ir gatava palīdzēt. Viņa apsola sarunāt ar pavadoni, kura nomainīs viņas maiņu Zapadnajā Dvinā, lai tā nemet mani laukā.

Tā nu vakarā esmu Veļikije Lukos. Nelīst, tāpēc ir daudz patīkamāka pašsajūta. Labi paēdu stacijas bufetē. Nedaudz pastaigāju pa tuvāko apkārtni un apskatu jau pazīstamo Ļeņina pieminekli. Vilciens uz Rīgu ir 2.43. Kopējais vagons - nr.6. Izrādās, ka uz pirmo vilcienu ir vietas tikai kupejās; uz otro nelaimīgai ģimenei nepietiek naudas plackartēm, tāpēc es piekāpjos un ļauju viņiem nopirkt vienīgo vietu kopīgajā vagonā. Nāksies palūgties pavadoņiem, bet, ja ne, braukt nākamajā rītā uz Sebežu. Stopot tik vēlu vakarā nebūt negribas, it īpaši jau uz tik bīstamas maģistrāles, kā M6.

Notiek, kā jau biju domājis: krutajos firmas vilcienos Maskava-Rīga neņem ne pavadoņi, ne vilciena priekšnieks. Stacijā satiekos ar segā satinušos Andreju, kurš ceļu līdz šejienei ir atstopojis un vakarā iebraucis Lukos. Pamatīgi salijis un pārsalis. Sega viņam aizstāj guļammaisu.

12. augusts · atceļa 8. diena · Ceļojuma beigas

No rīta atkal paēdu bufetē. Patīkami, ka braucot pa zaķi, atbrīvojas līdzekļi citiem mērķiem. Arī uz Rīgas vilcienu netiku, tā kā nākas tam paredzēto naudiņu šorīt iztērēt visādos niekos, kurus aizvest uz Latviju - šokolādēs, cepumos.

Uz Sebežas vilcienu mēģinu tikt bez biļetes, bet, kad tas neizdodas, iesēžos vilcienā Veļikije Luki-Sebeža ar biļeti līdz Novosokoļņikiem - piecreiz tuvāk, kā vēlos braukt. Līdz Sebežai nokļūstu bez problēmām. Izeju no pilsētas, pa ceļam vēl iepērkos, un sāku stopēt. Pirmais aizvest līdz robežai piedāvājas vietējais milicis. Tas man maksātu 100 rubļus. Kāds cits vadītājs ir gatavas vest mani par 20 rubļiem. Sarunāju par 10 un pēc 15 minūtēm esmu Terehovas robežpunktā. Zonā iebraucu ar latviešu TIRu, bet tieši pirms barjeras pārsēžos pie diviem leišu komersantiem. Robežsargs gan aizrāda, ka man nav pēc noteikumiem reģistrēta vīza (zīmogs kā nekā iespiests pastā), tomēr jau pēc pusstundas esmu Latvijā un vēl pēc tikpat - šosejas malā pie Rēzeknes. Bagāts latgaliešu onkulis lepnā Mazdā aizvizina līdz Kārsavas pagriezienam - krietni stratēģiskākai stopošanas vietai un pēc dažām stundām ceļojums ir galā…

[1] Es tevi mīlu - Rietumsibīrija!

[2] svin

[3] Kameņ - senais Urālu nosaukums

[4] konduktorēm-pavadonēm

[5] autobusu stops eksistē! - tēze, kuru izlasīju savā pirmajā autostopotāja rokasgrāmatā (jau minētā Andreja dāvinātā)