RAHIM ITEGEZ!* jeb tūkstoši kilometru pa zaķi.

22.07.2010
37 min lasīšanai

1996.gada 27.aprīlis, sestdiena – CEĻOJUMS VĒL NAV SĀCIES Ar šo dienu mūsu vīzas ir derīgas iebraukšanai Krievijā. Pirmoreiz savā līdzšinējā dzīvē es - LU Ģeogrāfijas fakultātes 1. kursa students, pirms pāris mēnešiem iesvētīts un pārgājis no fukšu kategorijas pilnvērtīga studenta cienijamajā stāvoklī, gatavojos doties patstāvīgā, tālā un visnotaļ trakā ceļojumā. Par ģeogrāfu ceļotkāri jāšaubās noteikti nav, diemžēl vispārējā finansiālā mazspēja, kas ierobežojusi gan tālās prakses, gan citus civilizētus ceļojumu veidus, liek meklēt jaunus variantus, kā apceļot tālas zemes, izlietojot pēc iespējas mazāk naudas un atgriežoties kaut cik dzīvotspējīgiem mājās. Tagad no sākuma. Jau pirms pāris mēnešiem dažādi slavenajās studentu kopmītnēs Buļļu ielā-5 mēs ar Muri (manu kursabiedru vēl vienu Mareku) izlēmām, ka ir jābrauc. Kur, ar ko un kā sākotnēji vēl nebija skaidrs, bet pamazām nonācām pie secinājuma, ka savādāk kā ar autostopiem atļauties nevarēsim. No daudzajiem līdzbraukšanas kandidātiem drīz vien tika atlasīts piemērotākais - vēl viens mūsu kursabiedrs - Aldis. Ceļojuma mērķis tika izraudzīts vienkārši: Muris paņēma PSRS karti, kādu brīdi papētīja un tad paziņoja, ka mēs brauksim uz Urāliem. Par galveno ceļamērķi izvirzījām Dienvidurālu augstāko virsotni Jamantau Baškīrijas Republikā Krievijas Ferderācijā. Ceļamērķis patiešām bija kārdinošs: vieni no senākajiem kalniem Eiropā, kas ir gan ģeoloģiski, gan visādi citādi ārkārtīgi interesanti, pie tam Urāli ir Eiropas un Āzijas robeža, bet iespēja kaut vai tikai ielūkoties Āzijā mūs darīja laimīgus jau ilgi pirms ceļojuma sākuma. Vairākums mūsu draugu paziņoja, ka mēs neesam pie pilna prāta, un, vērtējot no šodienas pozīcijām, man viņiem pilnībā jāpiekrīt. No mums trijiem vienīgi Aldis bija piedalījies dažos nenozīmīgos pārgājienos ar nakšņošanu teltī, un arī tie bija makšķerēšanas tūres kopā ar tēvu. Mana pieredze ceļošanā aprobežojās ar pāris civilizētiem braucieniem skolas laikā uz Maskavu, dažām teltī pavadītām naktīm (pikniki upmalā un tamlīdzīgi) un nostopotiem aptuveni 1400 kilometriem, galvenokārt, Igaunijā pirms dažiem mēnešiem. Šķiet, ka ar šo nieku, es biju pieredzējušākais stopotājs mūsu - diletantu kompānijā un dažas dzelzceļa stacijās gulētās naktis jau padarīja mani par skarbu un neatkarīgu ceļotāju uz pārējo fona. Mūsu ekipējums bija vēl šausmīgāks par pieredzi, tāpēc pie tā būtu jāpakavējas īpaši. Ja divas šūtās mugursomas un vienu jermaku pirms trim gadiem varēja vērtēt kā itin pieklājīgu komplektu, tad telts mums nebija vispār. Mēs aizlienējām (īpašniekam klātneesot) divvietīgu brezenta telti, bet tās ieeja nebija aizverama. Aizvēršana bija paredzēta ar baltām podziņām, kuras ar savu pamatuzdevumu galā tā īsti netika; kaut arī daļa mietiņu teltij bija, tomēr mēs uzskatījām, ka izdevīgāk būs atbrīvoties no liekā svara, stepē, pilsētu parkos un kalnos iztiekot ar to, kas būs pie rokas. Lai arī mūsu guļammaisi bija biezi un smagi, mugursomu svars faktiski bija niecīgs (galvenokārt uz ietaupītās pārtikas rēķina). Diez vai kāds no mums bija paņēmis vairāk par 20 kilogramiem mantu, bet Mura soma bija tik viegla, ka neradās šaubas par to, kurš stieps smago brezenta telti. Telts svēra vairāk, kā viss pārējais viņa somā, pie tam tai raksturīga unikāla spēja uzsūkt mitrumu, tādējādi vēl vairāk pieņemoties svarā. Kartogrāfiskā vai informatīvā materiāla par apceļojamo teritoriju mums nebija nekāda. Ceļam uz turieni Mura rīcībā bija Atlas Avtomobiļnih dorog SSSR, bet es Jāņasētas karšu veikalā iegādājos lielisku Austrumeiropas autoceļu karti, kurā atainotā teritorija diemžēl beidzās drīz vien uz austrumiem aiz Maskavas. Vēl viena nozīmīga problēma: mūsu ieplānotajā ceļojuma laikā risinājās arī pavasara sesija, kuras neievērošana draudēja ar veselu gūzmu parādu un visādu citādu nepatikšanu. Labi, ka mūsu ilūzijas par augstākās izglītības vērtību jau bija daļēji zudušas, tāpēc mierīgu sirdi varējām darīt daudz interesantākas lietas, eksāmenu kārtošanu atliekot uz labākiem laikiem. Grūtības radās arī ar ceturtā ceļabiedra meklēšanu, jo stopošana bija paredzēta pa pāriem. Līdzi braukt gribēja tie, kurus mēs negribējām ņemt, savukārt tie (tās), kurus (-as) aicinājām, pēdējā brīdī vienmēr atrada iemeslu, kāpēc nebraukt. Galu galā tomēr atradās vēl viens cilvēks, kas parakstījās uz šo pasākumu. Santa gan bija nepieklājīgi pieredzējusi mūsu kompānijā: viņa bija bijusi Pamirā, Tjanšanā un sazin, kur vēl, toties pietiekoši traka, lai pamestu visu šeit Rīgā un brauktu mums līdzi daudzus tūkstošus kilometru. Atgriežoties no liriskā ievada pie 27. aprīļa notikumiem, jāsecina, ka mūsu neveiksmes tikai sākas. Izrādās, ka Santa, kurai bija jāizņem mūsu vīzas firmā (likumsakarīgi, ka viss bija atlikts uz pēdējo brīdi; mūsu vīzas ar galamērķi Ufa atbilda kategorijai sročnije), nav to izdarījusi. Nevietā būtu citēt visas tās rupjības, ko mēs viņai veltām par šo veikumu, jo esam pārcietušies, pārdeguši un visādi citādi alkstam doties ceļā, tāpēc katra diena, kura jāpavada gaidot ir ļoti sāpīga. Nonākam pie secinājuma, ka sievietei nav vietas šajā ceļojumā, pārmetam viens otram par viņas uzaicināšanu un visādi citādi jauki pavadām laiku šajā un nākošajā dienā. 29.aprīlis, pirmdiena, ceļojuma PIRMĀ DIENA Vilciens Rīga-Zilupe iet agri no rīta. Vēl agrāk saņēmuši vīzas un samainījuši savus latiņus dolāros, pilnībā gatavi ceļam, gaidām pie Centrālās stacijas pulksteņa mūsu daiļo ceļabiedreni. Ieradāmies stacijā vismaz stundu ātrāk kā vajadzēja. Nav pavadītāju ar ziediem, atvadu skūpstu un citu šķiršanās atribūtu, tomēr tas nespēj aptumšot mūsu neviltoto optimismu. Santa kavējas. Tikai normāli, kā jau sievietei, viņai tas ir piedodami. Zināmu sašutumu mūsos, protams, izraisa viņas ierašanās tikai piecas minūtes pirms vilciena atiešanas, bet vēl lielāku tas, ka mūsu ceļabiedrene ir tērpusies IELAS APĢĒRBĀ UN IR BEZ MUGURSOMAS. Viņa paziņo, ka nekur nebrauks, jo ir pazaudējusi pasi. Vīzu gan Santa ir pasūtījusi, bet izmantojot māsas pasi un seju. Bez tam, viņai nav ne mugursomas, ne guļammaisa. Paskatoties uz Aldi un Muri redzu, ka patiesībā viņi priecājas par braukšanu tikai trijatā, tomēr Murim atmostas sirdsapziņa (viņi ar Santu ir pazīstami jau kopš skolas laikiem) un viņš, cerēdams uz atteikumu, piedāvā viņai četrās stundās visu nokārtot un braukt ar nākošo vilcienu. Nepatīkamākais, ka Santa piekrīt piedāvātajam variantam. Četras stundas, kuras mēs pavadām Centrālajā stacijā, zvilnēdami un ēzdami Santas atnestās šķiršanās šokolādes (Fazer vislielākās!), kļūst par zīmīgu ievadu ceļojumam, kurā gaidīšana stacijās kļūs par vienu no raksturīgākajām izklaidēm. Uz nākošo vilcienu mūsu ceļabiedrene ierodas laikus. Viņas ekipējums ir drausmīgs pat uz mūsējā fona: Universitātes tūristu klubā noīrēta visneērtākā mugursoma pasaulē, kura kā antikvārs priekšmets ir noteikti daudz vērtīgāka, jo izmantota dažādos ceļojumos, jādomā, no vismaz 50-tajiem gadiem. Vienīgais šīs somas pluss - vismaz pēdējos divdesmit gadus tā nav lietota. Guļammaisu Santas ekipējumā aizstāj divas kopā sašūtas segas - visumā oriģināls risinājums un labs līdzeklis, kā rūdīt sevi smagumu nēsāšanai uz muguras, vienlaikus, nepārkarstot naktīs. Santas māsa mūs nofotografē uz atvadām, un beidzot ceļojums sākas. Dzelzceļa transportu konsekventi izmantojam bez maksas: pirms Ogres kontrolieriem samaksājam kādus 20 santīmus uz visiem, bet pirms Rēzeknes citiem kontroliriem parādam iepriekšējo iedotos talonus (bija gan labi laiki kādreiz). Ludza. Zilupe. Pirmoreiz esmu Latvijas vistālāk uz austrumiem novietotajā pilsētā. Uz ielām sarunājas krieviski. Līdz robežai kādi 7-8 kilometri ir jāiet kājām, bet mums nekāds šķērslis tas nav. Terehovas robežpunktā, par kura kilometriem garajām automašīnu rindām tik daudz dzirdēts, ir tikai dažas mašīnas un tas nevieš cerības, tomēr mēs braši iesoļojam aiz barjeras. Robežsargi neatceras gadījumu, kad kāds būtu šķērsojis šo robežu kājām, tomēr pretenziju nav. Santas māsas pase tiek rūpīgi nopētīta, tomēr robežpunkta pustumsā atšķirība sejās nav tik acīs krītoša. Nonākuši neitrālajā zonā, sakraujam somas kaudzē un sākam sistemātiski uzmākties šoferiem, kas šķērso robežu. Rezultāti ir ļoti vāji: visi viņi brauc nakšņot tepat kaut kur tuvumā un pasažierus ņemt nevēlas. Sāk līņāt, bet mēs šeit uzturamies jau vairākas stundas, esam samirkuši un pārguruši. Santa veikli ierāpjas pie kāda no šoferiem mašīnā. Mēs nospriežam, ka viņa šim ceļojumam ir pārāk neizturīga, bet labi vien ir, jo no šofera viņa iegūst bundžu ar ananasu kompotu. Vietā piezīmēt, ka neko lāga ēduši šodien neesam. Divos naktī vairs nav nevienas mašīnas, kas grasītos šķēsot robežu. Neko darīt, skumji un nokaunējušies šķērsojam robežu atpakaļvirzienā. Līņā, visapkārt mitrs un tumšs. Uzkāpjam kalnā turpat aiz robežpunkta, ar grūtībām atrodam dažus akmeņus un zarus, ar ko nostiprināt telti. Lienam gulēt. Divvietīgā telts ir ļoti šaura četriem cilvēkiem, toties cieši guļot izdodas sasildīties. 30.aprīlis, otrdiena, ceļojuma otrā diena – PIRMĀ ŠĶIRŠANĀS Pamostamies agri, jo mitrs ir gan ārpusē gan arī teltī (jau minētas tās ierobežotās aizvēršanas iespējas). Mierīgo rīta īgņošanos un bezvārdu telts nojaukšanu negaidīti pārtrauc Santas mūsuprāt histēriskais lēmums, ka TĀLĀK VIŅA NEBRAUKS (tālāk vien jau ir ko vērts, kad veikta aptuveni divdesmitā daļa ceļa). Jau vakar, kad robežsargs aizdomīgi ilgi pētījis viņas pasi, Santa ir pārbijusies un pēc nemierīgas nakts izlēmusi, ka šāda ceļošana varētu būt pārāk bīstama (vēlāk nācās atzīt, ka šis spriedums ir bijis visnotaļ pamatots) un viņa labāk pastopos tepat pa dzimto Latviju. Ar nelieliem sirdsapziņas pārmetumiem uzņemam šo ziņu mierīgi: naktī bija laba iespēja pārliecināties, ka četriem telts ir daudz par šauru. Aldis ar tikai viņam vien piemītošo bezjūtīgumu vēl it kā nejauši piemin visas iespējamās briesmas, kas Krievijā var draudēt ceļotājam ar svešu pasi, un lietas būtība ir izšķirta: jau pēc pirmās dienas ceļojam vairs tikai trijatā. Pēdējais svarīgākais darbs pirms šķiršanās ir apgūt ananasu kompotu, ko pagājušajā naktī Santa ieguva uz robežas. Šai brīdī atklājas, ka neviens no trijiem brašajiem puišiem nav izrādījies pietiekoši praktisks, lai paņemtu līdzi jebkurā ceļojumā tik nepieciešamo nazi. Krietna pusstunda paiet, kamēr kompota bundža tiek atvērta ar akmens palīdzību, otra - kamēr no saplacinātā bundžas vraka izvilinātas pēdējās ananasu atliekas, tad jau seko sirsnīgas atvadas un mēs dodamies otrreiz šķērsot Latvijas robežu. Nu jau trijatā. Atkārtot gaidīšanu neitrālajā zonā mums nav nekādas vēlēšanās, tāpēc izvēlamies pirmo vieglo autiņu, kurš ātri vien mums pārvizina Krievijas pusē, jo kājām Krievijas robežu šķērsot nav ļauts. Metālu detektors. Somu caurskate. Stingra dokumentu kontrole. Viss kā pienākas Krievijai. Mūsu vedēji tālāk par barjeras otru pusi nebrauc, esam veikuši tikai kādu kilometru un tikpat gudri stāvam ceļa malā tikai jau citā valstī un bez atkāpšanās iespējām. Ir skaidrs, ka tālākais ceļš līdz Maskavai jāmēro ar stopiem, diemžēl pāru sadalījums nav man labvēlīgs: kā skarbākis puisis stopošu vienatnē. Parasti tas dod priekšrocības, taču šoreiz viss iznāk savādāk; uz tilta, kas ved pāri Rīgas-Maskavas dzelzceļam, Muris un Aldis ātri vien nostopo KaMAZu un aizbrauc, bet es vientuļi palieku. Rīt, deviņos no rīta mums jātiekas Maskavā - Sarkanajā laukumā (vienīgais objekts, par kura esamību Maskavā mēs esam pilnīgi pārliecināti). Satiksme Maskavas virzienā ir nožēlojami vāja, vairāki vieglo automašīnu šoferi piedāvājas aizvest vienīgi līdz 30 kilometrus tālajai (tuvajai!) Sebežai, kas mani neapmierina. Pēc trīs stundu gaidīšanas un pārrunām ar vietējās ceļu remontbrigādes strādniekiem, kuri pilnībā izslēdz iespēju aizbraukt līdz Maskavai ar autostopiem, pievienojos viņiem busiņā, kad darbu beiguši tie brauc atpakaļ uz Sebežu. Mans mērķis ir dzelzceļa stacija. Remontsrādnieki mani rūpīgi iztaujā, līdz CEĻA MALĀ KIOSKĀ NOPĒRK PUDELI VODKAS par 9.000 rubļu (tolaik 90 santīmu). TIEK DZERTS UZ DRAUDZĪBU. 30 kilometru ar vairākām pauzēm (lai arī šoferis varētu iedzert un uzkost skābu gurķi) laikā atraisās mēles un mīkstinās sirdis, bet līdz Sebežai brigadieris sauc mani par dēliņu un aicina pie sevis uz dzīvokli Ļeņina laukumā, tomēr man pietiek prāta atteikties. Tieku pievests pie pašas stacijas, kas nebūt neatrodas pilsētas centrā, kārtīgi noinstruēts par biļešu pirkšanas kārtību, uz atvadām sirsnīgi noskūpstīts (katrs to darīja vairākas reizes) un viegli iereibis palaists brīvībā. Tāda lūk slavenā krievu viesmīlība. Sebežā uzreiz var just, ka neatrodies Latvijā: tipiskās gaišzilās mājiņas ar izrakstītiem slēģiem, kolorīta publika stacijā, nesakoptība pat mūsu uztverē, plus augsti pauguri un vairāki palieli ezeri pilsētas teritorijā to padara visai savdabīgu. Stacijas kasē nopērku biļeti uz vilcienu: pricepnoj vagon Sebež-Moskva k pojezdu Veļikije Luki-Moskva par dolāriem (rubļu man, protams, nav) pēc sazin kāda kursa. Šis prieks man izmaksā tikai kādus četrus latus, bet par atlikumu (jau rubļos) nopērku pudeli poļu gāzēta dzēriena un tādas pašas izcelsmes kulinārijas izstrādājumu, kurš ir tā pārsātināts ar visādu ķīmiju, ka tikai mans izsalkums neļauj tam nodzīvot līdz nākošajam gadu tūkstotim. Pricepnoj vagon ir gandrīz tukšs un pavadonis pat nepamana mani (škrobe - tas nozīmē, ka varēju braukt pa zaķi), jo esmu ērti iekārtojies viens pats atsevišķā plackartē vagona tālākajā galā. Vilciena ātrums liek atmiņā ataust dziesmiņai par bānīti, kuru var panākt katrs mazais Jānītis. Līdz Veļikijiem Lukiem paspēju izgulēties, tur izkāpju, nopirkt kādu avīzi, diemžēl neviena nav jaunāka par nedēļu (tas ir šeit - Eiropas sirdī, kas tad darīsies tuvāk Urāliem?). Vilciens šeit stāv trīs stundas, kamēr to piekabina Maskavas sastāvam, bet tā kā mantas manā situācijā atstāt nebūtu prātīgi ātri atgriežos vilcienā vēl pagulēt. Nepamanu, kad esam sākuši braukt, bet pamostos no skaļa trokšņa. Veļikije Lukos ir iekāpuši vēl daži cilvēki un, lai gan manā plackartē joprojām esmu vienīgais pasažieris, tomēr pārējos nodod skaļais diskusiju troksnis. Krievijā tuvojas vēlēšanas un cilvēki ir sadalījušies komunistos, liberāldemokrātos, jeļciniešos, agrāristos, demokrātos, zjuganoviešos, āboliešos, ļebediešos un sazin vēl kādos, tāpēc no politiskām diskusijām neizvairās arī vilcienā. Vilciens pārbrauc pāri Daugavai, kad tā vēl ir maziņa, Lovatei, bet es, aso debašu un pārmiju klaudzoņas iemidzināts, kārtējo reizi iemiegu maigā bērna miegā... 1.maijs, trešdiena, ceļojuma trešā diena - MAIJA SVĒTKI MASKAVĀ Pamostos pusseptiņos, kad vilciens jau dimdina sliedes Maskavas pilsētas teritorijā. Pacilātības nekādas, acīmredzot tāpēc, ka ne jau pirmoreiz iebraucu kādreizējā mūsu valsts galvaspilsētā. Josla gar sliedēm tāpat kā visās pārējās bijušās padomju valsts lielpilsētās ir nenormāli netīra un nesakopta. Rižskij vokzal ar savu gaumīgo izskatu. Metro. Par patīkamu pārsteigumu ir parūpējies Maskavas mērs Jurijs Lužkovs - starptautiskajā darbaļaužu solidaritātes dienā 1.maijā braukšna metro ir par brīvu. Pāris stacijas pa vienu līniju, pāris pa otru (vienmēr esmu lepojies ar savu spēju orientēties nepazīstamu pilsētu transporta sistēmās) un esmu netālu no Sarkanā laukuma. Pilsēta patiesi ir uzposta svētkiem un vispār daudz kas kļuvis civilizētāks kā pirms sešiem gadiem, kad biju šeit pēdējoreiz. Sarkanajam laukumam tuvojos gar universālveikalu GUM. Ļoti saviļņojošs mirklis: jau pa gabalu redzu Muri sēžam uz improvizētām tribīnēm Sarkanā laukuma stūrī ar divām mugursomām līdzās. Patīkami; pēc neatkarīgi veiktiem vairāk kā 600 kilometriem mums ir izdevies satikties šajā milzu pilsētā divas stundas ātrāk kā sākotnēji bija paredzēts. Seko stāstījums par Alda un Mura dramatiskajām gaitām pēdējās 17 stundās, kurās neesam tikušies. Ceļš puišiem bijis daudz mazāk komfortabls par mani. KamAZs gliemeža ātrumā vilcies līdz vēlai naktij, kad viņi izlaisti vietā, kur Maskavas kaļcevaja krustojas ar Rjazaņas šoseju. Telti naktī uzcēluši tiešā šosejas un dzelzceļa tuvumā, pie tam vēl uz taciņas, bet TELTS STŪRUS TUMSĀ ATSĒJUŠI PRET KĀDA MAZDĀRZIŅA ŽOGU, tomēr pēc supernogurdinošā ceļa blakusapstākļi miegu viņiem traucēt nevarēja, savukārt šārīta satikšanās bija tikai tehnikas jautājums. Aldis atgriežas no valūtas maiņas operācijām. Kādu brīdi vēl padalāmies iespaidos, pavērojam, kā Sarkanais laukums tiek gatavots 1.maija darbaļaužu gājienam. Laukuma stūrī kāda gados jauna sieviete osta līmi Moments. Ar interesi vērojam šo procesu, bet, kad viņas uzvedība kļūst neadekvāta un mēs savukārt - par viņas intereses objektu, ir laiks doties tālāk. Aldis Maskavā ir pirmoreiz, kopā nofotografējamies pie Ļeņina mauzoleja (tas, kā jau lielākoties pēdējos gados, ir slēgts, tāpēc no prieka apskatīt revolūcijas vadoņa līķi ir jāatsakās). Samainam naudu, apēdam pa saldējumam (Aldis ar Muri pēdējo reizi ir ēduši pirms vairāk kā 24 stundām ananasu kompotu vēl Latvijā) un braucam ar metro uz Kurskas staciju. Shēma ir daļēji skaidra: vismaz pagaidām nestoposim, jo ceļš līdz Urāliem var tikt veikts ar vairāku dienu starpību, tāpēc satikšanās Ufā vai kādā citā nepazīstamā pilsētā ir ļoti grūti īstenojama, bez tam mums ir tikai viena telts. Mēģināsim pārvietoties ar elektriskajiem pasažieru vilcieniem pa zaķi tiktāl, cik tas būs iespējam un tad jau dzīve parādīs, ko darīt. Mēs zaudēsim laiku, bet iegūsim iespēju turpināt ceļu kopā. Kurskas stacijā ieeja ir tieši no metro, stacija ļaužu pilna. Ātri vien noskaidrojam, ka mums interesējošs vilciens startē tikai pēc pāris stundām. Tā kā stacija ir pilna dažādas nacionalitātes kriminālu elementu un burzmā nav, kur piemesties, nolemjam nedaudz pastaigāties un apsēsties kādā klusākā vietiņā paēst. Aldis ar Muri paliek lasām jaunāko laikraksta Sport Ekspress numuru, bet es dodos iepirkt pārtiku. Ļoti nepatīkams ir atklājums, ka visas ēdamlietas šeit ir dārgākas kā Latvijā. Bijām paļāvušies uz pretējo, tāpēc iespējams nāksies nedaudz pabadoties. Apēdu hotdogu, nopērku maizi, aknu pastēti, par kuru pārdevāja pieklājīgi aizrāda, ka tā jau gan būtu labāka sunīšiem un sguščonku (kondensēto pienu). Ēdot novērojam kādu vīru OMON formā, kurš pastaigājas pa ielu, rokā laiski šūpodams kalašņikova sistēmas automātu. Kurskas stacijai pretī atrodas Jaroslavļas un Pēterburgas stacijas. Visas trīs ir lielas un skaistas ēkas, vispār arhitektūrā jaušamas krievu plašais vēriens: visas ēkas ir grandiozi lielas, ar bagātīgiem rotājumiem. Vilciens Maskava-Kolomna ir, maigi sakot, pārpildīts. Mēs, kā jau bezbiļetnieki, apsēžamies tamburā uz somām (vagonā jau arī nav vietas), bet jau pēc dažām stacijām uzzinam, CIK DAUDZ CILVĒKU VĒL VAR IEKĀPT PILNĀ VILCIENĀ. Šajā svētku brīvdienā maskaviešiem šķiet pats labākais laiks braukt uz dārziņiem, tāpēc visās no centra tālākajās stacijās milzīgi pūļi cilvēku ar krieviem tik raksturīgo pieklājību un piekāpību pēdiņās cīnās par vietām vilcienā. Lielākā daļa iekšā netiek, bet mums vairāk uztrauc tie, kuri tiek. Jau pirmajā no šīm stacijām grupa ļaužu mūs tiešā nozīmē samin, kad līdz nākošajai izdodas izķepuroties vertikālā stāvoklī un iekrampēties somā (redzama tā protams vairs nav), seko nākošais uzbrukums. Vēlākajos triecienos tikai retam laimīgajam izdodas iekarot vietu vilcienā un, tā kā sliktāk vairs nevar būt, man tas jau ir diezgan vienalga. Tikai pēc dažām stacijām cītīgie dārzkopji sāk izkāpt un drīkst atkal atsākt elpot. Izbraucām cauri Voskresenskai - vienai no Krievijas hokeja citadelēm (īpaši nozīmīgs šis fakts ir hokeja fanam Murim). Vilciena galapunkts ir Kolomna - pilsēta ar nedaudz vairāk kā 100.000 iedzīvotāju. Mēs ar Aldi tramvajā (pa zaķi, protams) braucam apskatīt pilsētu, bet Muris paliek pie somām. Kara laikā pilsēta bijusi nopostīta, tāpēc ēkas ir jaunas, daudz pieminekļu, bet pārsteidzoši, ka tas pat neizskatās piedauzīgi. Jūtamies daudz omulīgāk kā bezizmēru Maskavā. Vēlāk no stacijas pabraucam vēl vienu pieturu uz priekšu ar vilcienu. Pilsētas galvenajā stacijā mums jāgaida Rjazaņas vilciens. Apmeklējam tirgu. Jau drīz jākāpj nākošajā eļektričkā. Pagaidām mums smaida veiksme: aptuveni 200 kilometros kontrolierus neesam satikuši un nesastopam arī vilcienā Rjazaņa-Sasova. Ārā gan ir draudīgi satumsis, tāpēc izkāpjam ātrāk par galapunktu - mazītiņā stacijā Proņā, kaut kur Rjazaņas apgabala austrumos. Proņa ir liela upe, kas netālu no šeijienes ietek Okā. Uzceļam telti aptuveni metrus 30 no sliedēm, pirmoreiz šajā ceļojumā uzvāram ēst (silta ēdiena garša jau sāk piemirsties) un pieēdušies koncentrāta zupu dodamies pelnītā atpūtā. Patīkamu pārliecinātību par tālāko likteni rada informācija, ko ieguvu no stacijas dežurantes: arī no Sasovas tālāk ejot vietējie vilcieni - rītdiena būs vienmēr. 2.maijs, ceturtdiena, ceļojuma ceturtā diena - PIESPIEDU DĪKSTĀVĒ Braucam uz Sasovu un vilcienā pirmoreiz ir kontrole. Nabaga vīrs noklausās stāstu par Rjazaņā pazaudētu tūristu grupu, kuru atkal ceram panākt Penzā (patiesībā šo pilsētu apmeklēt pat netaisamies) un, kaut arī neko daudz nesaprot, jo es cenšos runāt īpaši lauzītā krievu valodā, tomēr arī laukā no vilciena mūs nemet. Sasovā mums sagaida katastrofāla ziņa: tālāk aizbrukt nav iespējams, nepērkot biļeti tālsatiksmes vilcienā. Kustarjovka - dzelzceļa stacija kilometrus padsmit uz priekšu no Sasovas - ir pēdējā Maskavas dzelzceļa sistēmā, bet uz Kuibiševas dzelzceļa sistēmu vietējie vilcieni neiet. Šoseja Maskava-Čeļabinska ir vairāk kā 50 kilometru tālumā un aizstopot līdz tai nav reāli, jo satiksme ir ļoti maza: šādā nostūrī cilvēkiem gandrīz nav privāto automašīnu, bet saimniecības panīkuma apstākļos arī citi auto ir retums, bez tam ceļi ir ļoti slikti. Bezcerība sasniedz maksimumu, kad uzzinam, ka mūsu pēdējā cerība - pasta vilciens tieši šodien nekursē. Pārvelkamies pāri sliedēm un tehniskajā zonā vāram auzu pārslu putru, vienlaikus turpinot izmisīgi meklēt iespējas pārvietoties tālāk, netērējot savas vājās finanses. Autobusi no šeienes iet tikai mums neinteresantos virzienos, pie tam tie ir relatīvi dārgi; lokomotīvju vadītāji savos augstumos nav uzrunājami; vidusāzieši, kas ved dzelzceļa sastāvu ar kartupeļiem uz Uzbekistānu gan it kā būtu gatavi mūs vest, bet beigās tomēr nekas nesanāk; ielīst preču vagonos neizdodas (vienīgais, kam šāda iespēja šķiet reāla ir Aldis); tāpat nav iespējams sarunāt ar pasažieru vilcienu pavadoņiem (to mēģinam vairākkārt, tai skaitā arī ar sastāva direktoru, bet trijus pasažierus ņemt visi atsakās). Paēdam auzu pārslu putru. Mūsu ugunskurs atrodas visai tuvu stacijai un vilcieniem, tāpēc kāds īpatnējs dzelzceļa darbinieks uzskata par vajadzīgu piekodināt, lai mēs nededzinam vilcienus. Jāsecina, ka pie viņiem kāds tā mēdz darīt, savukārt mums šāda ideja nebija ienākusi prātā. Kad gandrīz visu dienu esam nogarlaikojušies Sasovā, kurā nav it nekā ko darīt, no dzelzceļa darbiniekiem uzzinam, ka no Kustarjovkas it kā tomēr esot iespējams nokļūt tālāk. Nu ko - shēma gan nav skaidra, bet vienīgā iespēja to pārbaudīt ir aizbraukt uz turieni. Tā nu braucam vēl tālāk prom no civilizācijas. Izrādās, ka aiz Kustarjovkas dzelzceļa līnija sazarojas. Iespējams braukt pa šobrīd daļēji izbūvēto atzarojumu līdz 15. kilometram ar dzelzceļnieku darba vilcienu un tad soļot kājām līdz mūs interesējošajam dzelzceļam, bet jau Kuibiševas dzelzceļa sistēmā. Mūsu sajūsma ir liela un to nespēj aptumšot arī fakts, ka par pakalpojumu ir jāmaksā. Murim ar Aldi tas ir pirmais maksājums par transportu Krievijā šā ceļojuma laikā (katram jāmaksā gan ir mazāk par 10 santīmiem). Izkāpuši nomaļā pieturas vietā aizejam līdz šosejai (tai pašai Maskavas-Čeļabinskas šosejai, pa kuru mums būtu jāstopo) un dodamies austrumu virzienā. Orientējoties pēc ceļa rādītājiem dažās stundās noejam vajadzīgo attālumu un tuvojamies Pičkirjaevkas sādžai jau Mordovijas Republikā. Pulkstens ir apmēram stundu pirms pusnakts, kad ieejam ciemā. Visapkārt pilnīga tumsa un klusums, nevaram saprast vai daļa sādžas ir pamesta, vai arī šo pasaules malu nav sasniegusi visas zemes elektrifikācija. Ar minimālām grūtībām atrodam dzelzceļa sliedes un tad jau arī pašu staciju. Izrādās, ka nakts vilciens ir atcelts, un mums šeit nāksies gaidīt rītdienas pusdienlaiku, kad piepilsētas vilciens aizvizinās mūs uz Ruzajevku. Stacijas uzgaidāmo telpu jau aizņēmuši vairāki iereibuši un agresīvi noskaņoti cilvēki, kuru kompānijā nakšņot nevēlamies, tāpēc dodamies pāri sliedēm, cauri žogam ielienam pamestas lauksaimniecības tehnikas kapsētā (iespējams, ka tā ir kādas kopsaimniecības ļoti nolaista tehnikas bāze un darbnīcas). Telti nostiprinam ar vairākiem zaļiem kokiem un palieliem dzelzsgabaliem un noguruši varam likties gulēt. 3.maijs, piektdiena, ceļojuma piektā diena - ATKAL PA ZAĶI Pamostos daudz agrāk par saviem ceļabiedriem. Izlienot no telts skatienam atklājas vairāki nepatīkama izskata grausti un sarūsējuši kombaini, sējmašīnas, mēslu ārdītāji un cita savu mūžu nokalpojusi lauksaimniecības tehnika, kas vienmērīgi izmētāta visā iežogotajā teritorijā. Sādža izskatās daudz lielāka kā naktī. Apstaigāju ciematu. Latvijā tā būtu neliela pilsētiņa, lai gan visa apbūve ir tikai vienstāva. Šeit ir vairāki veikali, pasts, bet viss pagaidām vēl slēgts. Kopumā iespaids atbaidošs: viss nolaists, uz bedrainajām bezseguma ielām gulšņā govis. Uzpildu mūsu rīcībā esošās plastmasas pudeles ar ūdeni no kolonkas (Latvijā jau aizmirstie, bet visā Krievijā izplatītie ūdenssūkņi, kas aizstāj ūdensvadu). Kamēr leju ūdeni, pienāk kāda mordoviešu vecenīte. Kādu laiku aprunājamies, vienojamies, ka nopirkšu no viņas pienu. Sieviņa aizved mani uz savu māju. Tāpat kā mordoviešus viegli atšķirt no krieviem pēc izskata, tikpat viegli atpazīt viņu dzīvesvietas. Kaut arī tāpat kā visur arī šeit ir jūtama nabadzība, tomēr viss ir ideāli uzkopts. Žogs un pati māja nav vis pretīgi zilā, kā krievu mājas, bet gan baltā krāsā, dobēs zied puķes. Pastāstu kā mēs Latvijā tagad dzīvojam, šeit visiem tas ļoti interesē. Nekrievi tic, ka mēs varam dzīvot labāk kā agrāk, bet krievi gan ne. U vas že ņičevo ņet! ir galvenais arguments, ar to domājot mūsu valsts resursu nabadzību. Mordoviete iesaka nepirkt vilcienā biļeti (to gan mēs arī negtaisamies darīt), bet sarunāt ar kādu no pavadonēm, lai aizved tāpat. Atgriezies pie telts pamodinu vēl arvien guļošos ceļabiedrus. Sākam vārīt ēst un vienlaikus rakstīt vēstules uz mājām. Pasta darbiniece domā, ka tās varētu līdz Latvijai aizceļot kādas nedēļas laikā, bet reāli tas notiks vēl ievērojami ilgāk. Pusdienlaikā iesēžamies vilcienā. Pavadones neizrāda nekādu interesi pat par tik kolorītiem pasažieriem kā mēs (mana auguma vertikālie parametri atbilst diviem metriem, mēs visi jau sākam apaugt ar bārdām, plus vēl lielās mugursomas). Acīmredzot, viņas nespēj iedomāties, ka var būt tik bezkaunīgi cilvēki, kas brauc bez biļetēm un piedevām vēl izturas pret visu apkārt notiekošo vēl vienaldzīgāk par slavenajām Indijas govīm. Līdz Ruzajevkai jābrauc veselas piecas stundas cauri visai Mordovijai, tāpēc galā esam tikai vakarpusē. Ruzajevka ir otrā lielākā pilsēta republikā, nozīmīgākais dzelzceļa mezgls un rūpniecības centrs, tomēr faktiski visa pilsēta ir liela sādža ar vienstāva apbūvi. Vairākstāvu māju grupiņa kautrīgi saspiedusies tikai pašā pilsētas centrā. Krietni nopūlamies, kamēr uzkāpjam pilsētas augstākajā punktā, no kura paveras labs skats uz apkārtni: pilsēta izpletusies pāri vairākiem lēzeniem, bet visai augstiem pauguriem abpus Insaras upes plašajai ielejai. Normāla apmešanās vieta nav redzama tuvāk par 10 kilometriem, bet tālu no centra iet mēs nedrīkstam, jo nākošais vilciens aties jau naktī. Izvēlamies pilsētas parku, kurš diemžēl izrādās tik pārpildīts ar mīlētāju pārīšiem, ka uzcelt telti nav nekādu izredžu. Kaut ko ieēdam (tai skaitā es vienīgais spēju ēst vietējā ražojuma jogurtu, kura garšas īpašību raksturošanai man pietrūkst daiļrunības). Aiz parka ir stadions, kādu laiciņu pablandamies pa apkārtni, nofotografējamies pie četrmetrīga sirpja un vēl lielāka āmura un tad atgriežamies stacijā. Izrādās, ka parkā ir sākusies diskotēka un mūsu parādīšanās nez no kurienes ar mugursomām un bez ieejas biļetām cilvēkiem rada pamatotu izbrīnu. Pirmo reizi, kopš esam Krievijā, konstatējam, ka vietējās meitenes ir visai glītas. Atlikušo laiku nākas pavadīt stacijā, bet tam ir vajadzīgs rūdījums, kura pagaidām mums vēl pietrūkst. Ne reizi neizdodas aizmigt uz ilgāku laiku par stundas ceturksni un nakts paiet lielās mokās. Arī pārējiem neklājas labāk. 4.maijs, sestdiena, ceļojuma sestā diena - KAPITĀLISTU SPIEGU LOMĀ Ārā vēl ir tumša nakts, kad iesēžamies vilcienā Ruzajevka-Inza. Vagons ir ļoti netīrs un, kas patīkamāk, pilnīgi tukšs. Katrs iekārtojamies savā solā, novietojam somas tā, lai atmostoties tās vēl varētu atrast (viens no ieteicamākajiem aizsardzības veidiem ir apsiet kādu somas siksnu ap kāju), un cietajās guļvietās pēc mokošās nakts aizmiegam vēl pirms vilciens ir sācis kustēties. Diemžēl ilgi gulēt mums nesanāk. Diez vai esam nobraukuši pat desmit minūtes, kad jūtu, ka kāds cītīgi nopūlas mani uzmodināt. Sākumā novērtēju, ka tas notiek pa sapņiem, tomēr, kad purināšana kļūst spēcīgāka, nekas cits neatliek, kā atvērt acis un pārliecināties, kas notiek. PĀRSTEIGUMS IR DIEZGAN LIELS, IERAUGOT TRĪS BIĻEŠU KONTROLIERUS UN TRANSPORTA POLICISTU PILNĀ FORMĀ UN BRUŅOJUMĀ, KAS SASTĀJUŠIES MUMS APKĀRT un pūlas atgriezt no virtuālās pasaules reālajā. Miegainums tikai palīdz stāstījumu par pazaudēto tūristu grupu, kura jāsatiek jau Samārā, padarīt daudz ticamāku; katrā ziņā īpaši lielu spēka struktūru pārstāvju interesi neizraisam un varam mierīgi gulēt tālāk. Muris pat nav paspējis īsti atmosties un par notikušo uzzina jau mūsu atstāstātā. Kad pamostos, aiz loga ir vērojama līdz šim neredzēta ainava. Apvidus reljefs ir kļuvis daudz dinamiskāks un sliedes vijas apkārt pauguriem. Pievolgas augstienē, kurā tikko iebraucam, daudz izteiktāka kā līdzenumā ir erozija un Krievijai tik tipiskās gravas šeit ir dziļākas un garākas, kā līdz šim skatīts. Skaisto ainavu apspīd patreiz lecošā Saule un kopējais iespaids pat caur netīro vagona logu ir pasakains. Maniem ceļabiedriem svarīgāk par estētisko baudījumu šķiet labi izgulēties, tāpēc vēl vismaz pāris stundas vienatnē veros pa logu, kamēr viņi apmierināti šņākuļo ērti iekārtojušies uz somām un soliem. Pēc četru stundu brauciena esam Inzā - jau Uļjanovskas apgabalā. Mums paveicies, jo nākošais vilciens atiet pēc piecpadsmit minūtēm. Tik vien paspējam kā stacijas veikalā nopirkt kaut ko ēdamu, lai ceļā nenomirtu badā, un ieiet pretīgā labierīcību mājiņā, kādas rotā lielāko daļu dzelzceļa staciju ne vien Krievijā, bet arī pie mums. Apmēram pusceļā līdz Sizraņai, kura mums tagad ir ceļamērķis, atkal ir kontrole. Šoreiz nākas savu bēdīgo stāvokli (pazaudēta tūristu grupa; nauda, kas iztērēta biļetēm vilcienam, uz kuru neesam paspējuši; reāla iespēja nomirt badā, ja samaksāsim kaut vai 100 rubļus par braukšanu bez biļetes u.t.t.) klāstīt relatīvi ilgi, līdz tomēr izdodas pārliecināt kontrolierus par savām tiesībām traukties austrumu virzienā ar ātrumu 50 kilometri stundā pilnīgi bez maksas. Pievolgas pilsēta Sizraņa mūs sagaida ārkārtīgi neviesmīlīgi. Izkāpis galastacijā no vilciena mierīgi dodos stacijas ēkas virzienā. Nopērku saldējumu un, ar baudu to ēzdams, vēroju, kur atrodas mani ceļabiedri. Izrādās - viņi ir uzkāpuši uz gājēju tiltiņa, kas ved pāri daudzajiem sliežu ceļiem, un ar sajūsmu fotografē staciju no augšas. DIEMŽĒL NOKĀPJOT NO ŠĪ TILTIŅA ABUS SAGAIDA MILIČI, kas lieki necermonējoties un neko nepaskaidrojot ved mūs uz tuvāko milicijas iecirkni. Jūtam, ka attieksme ir draudīga - šiem cilvēkiem noteikti nav prātā joki, un visbiedējošākais ir tas, ka nav skaidrs no kuras puses gaidīt uzbrukumu: nezinam taču, ko esam nodarījuši. Vai tiešām braukšana bez biļetes ir pietiekošs iemesls šādai attieksmei? Ļoti iespējams, ka par mums informējis biļešu kontrolieris, jo viņš pa gabalu noskatās kā mūs aizved. Iecirknī mūs jau gaida divi augstāka ranga virsnieki. Viens ir noskaņots sevišķi ļauni: neuzdodot nekādus jautājumus viņš liek izkrāmēt mugursomu saturu uz galda. Es vēlos protestēt, bet Aldis laikus mani apstādina. Pārliecinājušies, ka somās nekā aizdomīga nav un dokumenti arī ir kārtībā miliči sāk uzdot jautājumus. Izrādās, ka mūsu aizturēšanas iemesls ir vēlme fotografēt dzelzceļa staciju, bet šī atrakcija nav atļauta. Krievijā joprojām trakoti baidās no rietumnieku spiegiem, un trīs ļoti aizdomīgi gara auguma bārdaini jaunieši nestandarta apģērbā (ne sporta biksēs, kā šeit pieņemts, bet džinsos un smagiem zābakiem kājās), ar spiegu cienīgu ekipējumu, trijiem fotoaparātiem un runājoši svešā, neslāvu valodā tādā provinciālā pilsētā kā Sizraņa rada ļoti nopietnas aizdomas. Otra lieta, kura liek kārtības sargiem visā Krievijā būt supermodriem ir čečenu terorisms, bet trešā, par kuras esamību uzzinājām tikai vēlāk: Sizraņa ir nozīmīga militārās rūpniecības pilsēta. Augstākā ranga policists mūsu stāstam notic, savukārt otrs virsnieks ir ļoti aizdomīgs. Tiekam piereģistrēti kaut kādā žurnālā, bet ar to vien viņiem nepietiek - tiek pieprasīts izgaismot fotofilmas. Cieš gan tikai Mura filma (tieši tajā bija visvairāk kadru no Maskavas un šurpceļa), jo pārliecinam viņus, ka stacija ir fotografēta tikai ar vienu aparātu. Kad šis spiegu stāsts beidzot ir cauri, izlemjam, ka nākošais ceļa posms tiks veikts par maksu, lai nodrošinātos pret nepatikšanām. Diemžēl labos nodomus īstenot neizdodas, jo biļetes es vienkārši nepaspēju nopirkt. Tā nu nedaudz nobijušies kāpjam vilcienā, kas ved pāri Volgai uz Samāru. Vilciens ir pilns, daudz atpūtnieku un burzmā mēs jūtamies nedaudz drošāk - vēl ne reizi kontrole nav bijusi pilnā vilcienā. Pēc piedspadsmit minūšu braukšanas paralēli Eiropas lielākajai upei vilciens tomēr sadūšojas to šķērsot. Šai vietā Volgas jau tā lielo dabisko platumu vēl pastiprina Saratovas HES ūdenskrātuves uzstādinājums, tāpēc upe ir jāšķērso vairāku kilometru platumā, pie tam krasti ir applūduši nesenajos palos. Ūdens klajuma izmēri patiešām atstāj iespaidu. Es vēlos to nofotografēt un, lai gan nav skaidrības vai tas atkal nav, kas neatļauts, tomēr izdaru uzņēmumu, kurā, kā vēlāk noskaidrosies, dominē tilta balsti. Pāris stundas vēlāk aiz loga sāk parādīties Samāras priekšpilsētas: grandiozi rūpniecības uzņēmumi un TECi, bet nav nekādu dzīvojamo rajonu. Samāra (bijusī Kuibiševa) ir ļoti liela pilsēta, ar vairāk kā miljonu iedzīvotāju, tomēr liela tās daļa ir sādžas tipa vienstāva apbūve, kas gar Volgas un Samāras krastiem stiepjas vismaz pussimta kilometru garumā. Iespējams, ka tas no nesen gūtās psiholoģiskās traumas, bet viss šajā pilsētā mums riebjas. Stacijā ir pilns ar sīkiem, zaglīgiem čigānēniem, bet pati stacija ir vēl netīrāka par šiem dzīves pabērniem; nekur nav atrodams elektrovilcienu saraksts, kurš, kā beigās izrādās, jāmeklē citā stacijā. Sakarīgu vilcienu mūs interesējošajā virzienā diemžēl nav. Stacijas rajons visiem riebjas, tāpēc ar pirmo vilcienu izbraucam dažas pieturas ārā, lai gaidītu mūsu virzienā ejošo sastāvu. Aldis ar Muri aiziet sameklēt ko ēdamu, bet mana kārta šoreiz palikt pie bagāžas un lasīt kādu no pa ceļam nopirktajām avīzēm. Ievēroju kādu vīru, KAS ŠĶIET REDZĒTS jau Sasovā vai pat vēl pirms tam - VAIRĀK KĀ PUSTŪKSTOTI KILOMETRU NO ŠEIJIENES. Izrādās, ka tas ir kāds Igaunijā dzīvojošs krievs, kurš pie radiem uz Ufu ceļo tādā pat veidā kā mēs: pa zaķi ar vietējiem vilcieniem, pie tam dara to ne pirmo reizi. No Sasovas viņš izbraucis ar pasta vilcienu, bet vēlāk mūs panācis Ruzajevkā. Dalīšanās pieredzē ļauj secināt, ka esam pārvietojušies ar optimālu ātrumu un arī maršruts izraudzīts vispiemērotākais. Beidzot pienāk mūsu ilgi gaidītais vilciens. Izbraucot pilsēta atgādina milzīgu sādžu - pakalnu pēc pakalna sedz bezgalīgas māju un dārziņu rindas, bet starp pakalniem šur tur pavīd Samāras upes brūnie, palu sajauktie ūdeņi. Diemžēl jaukās pārdomas kā parasti izjauc kontrolieri. Šoreiz izlemjam bēgt uz tālākiem vagoniem, jo drīz taču jākāpj ārā, taču pieturu pēc pieturas aiz loga ir redzama pilsēta-sādža un mēs jau atrodamies pēdējā vagonā. Arī kārtējā stacijā nav, kur apmesties, tāpēc pieņemam lēmumu pa ārpusi vilcienam pārbēgt uz priekšējiem vagoniem, kuros kontrolieri jau bijuši. Diemžēl acīgie zaķu ķērāji pamana mūsu augstās mugursomas strauji pārvietojamies aiz logiem un seko pa iekšpusi. Iekāpuši pamanām, ka ķērāji ir jau pusvagonā, par lielu prieku daudzajiem pasažieriem izskrienam cauri vēl vienam vagonam, kurš izrādās ir pats priekšējais. ĀTRUMĀ NEKAS LABĀKS NEIENĀK PRĀTĀ, KĀ NOSLĒPTIES ATEJĀ, DIEMŽĒL VISIEM TRIJIEM TUR VIETAS NEPIETIEK, UN MURIS PALIEK ĀRĀ. TĀ NU ESAM NOĶERTI. Sākumā kontrolieri ir patiesi noskaitušies, bet pēc kārtējā bēdustāsta noklausīšanās atmaigst un, ja jau tālajiem ceļotājiem vajadzīgs tikai izbraukt no pilsētas un atrast vietu pārnakšņošanai, tad nav nekādu problēmu. Laipnie likuma sargi mums iesaka pārnakšņot uz kādas salas Samāras upē, kas esot iecienīta zvejas un atpūtas vieta un atrodas netālu no Aleksejevkas dzelzceļa stacijas. Mēs, protams, esam ar mieru, bet, kad kāpjam laukā, kontrolieri vēl pajautā, vai mēs varbūt tomēr negribam braukt tālāk un pārgulēt galapunktā. Sirsnīgi pateicamies par laipnību, bet tā kā normāli neesam gulējuši jau ilgāk par 30 stundām tad paliksim vien šepat. Pa augstu tiltu šķērsojuši plato Samāras upi nonākam saliņā, ka spatiesībā nav nekas cits, kā pretējais krasts. Vieta patiešām ir skaista un atpūtnieku iecienīta, tāpēc savākt malku ir sevišķi grūti. Kamēr mēs nopūlamies, Aldis uzkonstruē makšķeri un mēģina izvilkt kādu zivi. Saprotams, ka palu saduļķotajā upē viņam tas neizdodas. Pēc pusotras diennakts pārtraukuma beidzot normāli paēdam un pēc vēl nedaudz ilgāka pārtraukuma beidzot ejam gulēt relatīvi komfortablos apstākļos. Šodien nobraukts vairāk par 500 kilometriem, kas ir īsts sasniegums mūsu apstākļos. 5.maijs, svētdiena, ceļojuma septītā diena - AIZVOLGAS STEPĒS Nākošajā rītā mūsu galastacija ir Buguruslana - pilsēta Orenburgas apgabalā, apgabalā pašā Āzijas pievārtē. Orenburgas apgabals robežojas ar Kazahstānu! Braucam cauri īstai stepei, kādu nekad agrāk mūsu acis nav skatijušas, vienīgi nejaukie cilvēki ar savu koku stādīšanas kāri ir nedaudz pabojājuši ainavu: gar ceļiem, apdzīvotām vietām, ūdeņiem skatiens aizķeras retos koku puduros. Bijām iedomājušies, ka šeit pavērsies daudz klajāka un vientulīgāka ainava. Šīs nedēļas laikā esam labi iepazinušies ar īpatnējo Krievijas dzelzceļa sistēmu. Parasti viens vilciens aizved līdz kādas teritoriālās vienības (apgabala) pierobežas pilsētai, tur ir jāpārsēžas citā, kas dažus desmitus kilometru ieved nākošajā teritorijā, kur atkal pārsēdies citā vilcienā. Tas brauc uz apgabala centru. Tālāk atkārtojas tāds pat cikls. Garākus ceļa gabalus var veikt tikai ar pasažieru vilcieniem, kuri mums nav pa kabatai. Vēl viens transporta veids ir piepilsētas vilcieni - dīzeļi ar plackaršu vagoniem, kuros bieži vien nav ne pavadoņu ne kontrolieru, tomēr, ja tādi arī ir, tie nav īpaši bīstami. Šādi vilcieni mums patīk vislabāk, jo tajos var ērti iekārtoties guļvietās un ne par ko neuztraukties, pie tam parasti piepilsētas vilcieni kursē tālākos attālumos kā parastie vilcieni ar sēžamvagoniem. Pats sliktākais sistēmā ir tas, ka šie daudzie vilcieni ne vienmēr ir savstarpēji saskaņoti, pie tam vilciena kavēšanās par 20 minūtēm ir normāla parādība, bet nākošais vilciens tikmēr jau var būt aizgājis. Cilvēkiem bieži nākas pavadīt naktis vai vismaz daudzas stundas stacijā, tomēr neizskatās, ka kāds šet par to uztrauktos. Šķiet, ka laikam priekš krieviem nav īpašas vērtības: vai nav vienalga, kurā vietā nodarboties ar to, kas viņiem padodas vislabāk - slinkot. Buguruslanā mums paveicas paspēt uz vilcienu, kas iet uz Asekejevu, līdz kurai nonākam pēc nepilnas stundas, tomēr ar to arī mūsu straujā kustība apstājas: līdz vilcienam uz Abduļinu - pilsētiņu tūlīt aiz robežas, jau Baškīrijā - jāgaida vairākas stundas. Mēs ar Aldi dodamies apskatīt ciemata apkārtni, kamēr Muris stacijas paēnā paliek pie somām. Visas ielas šeit ir liellopu izmīdītas, jo govis kā jau viscaur Krievijā, staigā pilnīgā brīvībā. Augsne šeit ir tumšāka kā parasti, tas liecina, ka esam nonākuši melnzemes joslā. Izgājuši no pilsētiņas nonākam īstā melnzemes stepē, kura pēc dažiem kilometriem noslēdzas ar pauguru virkni. Pieejot tuvāk paugura pakājē redzami koki un maza upīte ar ūdenskritumu. Paugurs ir stāvs un gandrīz pilnīgi kails, lopu noganīts. Pāris minūtēs tajā uzkāpjam. No apmēram 80 metrus augstās virsotnes paveras lielisks skats uz apkārtni. Izrādās, ka patiesībā tas nav kalns, bet gan kāple (kuestu grēda(?)): otrā pusē redzams tāds pat līdzenums tikai vairākus desmitus metru augstāk novietots. Stāvā kāple aizvijas abos virzienos līdz pat apvārsnim, to ir izvagojušas gravas, bet ēnas pusē šur tur vēl balo sniegs. Pa ceļam to redzam ne pirmo reizi, lai gan Latvijā, kad atstājām mājas, viss jau sen bija nokusis. Jācer, ka kalnos sniegs mūs negaidīs, jo šādam pavērsienam neesam gatavojušies un mūsu ekipējums ir sevišķi nepiemērots ekstremāliem laika apstākļiem. Atgriežoties atpakaļ pilsētiņā uz lauku ceļa stepē atrodu naudu - vairākus simtus rubļu (sīkums, bet patīkami). Jācer, ka uz laimi. Muris pie stacijas mūs sagaida nogarlaikojies. Kaut ko paēdam un atkal braucam. Abduļina, kas ir mūsu nākošais mērķis nav pārak tālu. Pilsētai cauri tek strauja upe, kuras vidū ir sala. Uz saliņas var nokļūt pa iekārtu tiltu. Tā arī kļūst par mūsu šīvakara apmetnes vietu. Aldis atkal vēlas makšķerēt un mums par lielu pārsteigumu pat noķer dažas sīkas nenosakāmas sugas zivteles. Pie vakariņām tās tomēr ir lielisks papildinājums mūsu tradicionālajiem tūristu veģetārajiem ēdieniem. Ar vietējo maizi jau esam apraduši, tā ir kaut kas vidējs starp rupjmaizi un baltmaizi, nedaudz skābena un milzīgo klaipu izmēri dažkārt tuvinās neliela velosipēda ratam. 6.maijs, pirmdiena, ceļojuma astotā diena - KGB UZMANĪBAS LOKĀ? Mums par nelaimi vietējā dzelzceļa satiksme šajā reģionā nav īpaši intensīva un vilciens mums vajadzīgajā virzienā šodien ies tikai pēcpusdienā. Šī iemesla dēļ šķiet, ka nenonāksim Ufā dienā, kā bijām cerējuši, bet tikai vakarā. Pirmoreizi ceļojumā ietērpjamies šortos un gaišās drēbēs, jo vēlamies dīki pavadīt laiku uz salas kopā ar govīm, kuras uz šeiieni nāk ganīties (iespējams, peld, nevis nāk, mums neizdevās to noskaidrot). Ceram beidzot atbrīvoties no spriedzes, ko esam ieguvuši pēdējās nedēļas drudžainajā braucienā uz austrumiem. Kopā ar Muri dodamies papētīt apkārtni un pie vienas reizes nopirkt ko ēdamu. Mūsu ārējais izskats ir neliela apraksta vērts: gaišās drēbes jauki kontrastē ar labi sen neskūtajām sejām (mana bārda ir melna), samērā gari mati, kas tik tālu Krievijā ir iespējami vienīgi bomžiem vai sievietēm un smagie ceļotāju zābaki komplektā ar šortos ietērptām gandrīz divmetrīgu goliātu neiedegušām kājām, ļauj vietējiem mūs uzlūkot kā uz Zemes nolaidušos marsiešus. Izliekamies nemanām skatienus, ar kuriem mūs pavada pilnīgi visi garāmgājēji, un mierīgi apstaigājam tirgu un veikalus, šo to arī nopirkdami, paklaiņojam pa pilsētiņu. Stacija. Atkal vilciens klabina uz austrumiem. Kontrole. Nekas traks: ne pirmā, ne pēdējā. Tomēr šoreiz cilvēks, ko sākumā noturējām par kontrolieri, paprasa mūsu dokumentus, kārtīgi izpēta un viss. Biļetes viņu neinteresē. Ļoti īpatnēji. Pēc dažām pieturvietām vagonā ienāk kāds cits cilvēks civilā apģērbā, nevienam citam pasažierim nepievēršot uzmanību, pienāk pie mums un nestādijies priekšā, pieprasa mūsu dokumentus. Samulsuši izpildām viņa lūgumu. Pārbaudījis tos, vīrs nākošajā stacijā izkāpj. Šie notikumi ir tik dīvaini, ka nespējam rast nekādu loģisku skaidojumu. Mēģinām to saistīt ar notikumiem Sizraņā pirms pāris dienām, bet tas pārlieku atgādina spiegu filmas, lai būtu īstenība. VAI TIEŠĀM PAR MUMS IEINTERĒJUŠIES KRIEVU SPECDIENESTI? Neticami, bet loģiskāka izskaidrojuma pagaidām nav. Esam nobijušies ne pa jokam: ja nu kāds mūs patiešām vēlas noķert, tad mūs varētu gaidīt iebraucam Ufā. Izlemjam līdz turienei pagaidām nebraukt, jo ir arī tumšs un naktī, ļoti iespējams, lielā pilsētā mums nebūs, kur palikt. Drīz seko vēl viens nepatīkams pārsteigums - piedzēruši jaunieši ir izdomājuši mest ar akmeņiem pa garāmbraucošo vilcienu. Mūsu vagonam tiek izsists logs un, lai gan neviens no mums nav cietis (lauskas lidoja bīstami tuvu), vagonā bez mums ir tikai vēl divi pasažieri un kādam var ienākt prātā izsisto logu saistīt ar mums... Ilgi mīņājamies tamburā un nevaram izlemt, kurā stacijā izkāpt. Neviena mums neliekas gana laba līdz ir jau par vēlu - braucot tālāk riskējam nonākt Ufas priekšpilsētās, tāpēc šajā stacijā obligāti jāizkāpj. Izkāpjam pilsētciematā Čišmi, kas Latvijā būtu nozīmīga pilsēta (ap 30 000 iedzīvotāju, rajona centrs), kādus 30 kilometrus neaizbraukuši līdz Ufai. Izrādās, ka atrast naktsvietu šeit nav iespējams. Tumsā maldamies pa velns zin kurieni - apmetam līkumu kādai slēgtai teritorijai, caur šaurām ieliņām, suņu reju pavadīti, nonākam pie milzīga purva, kurā draudīgi klaigā putni. Aldēns pat iekāpj iekšā, lai pārliecinātos, ka tur ir slapjš un patiešām nav iespējams uzcelt telti. Visbeidzot atgriežamies atpakaļ pie dzelzceļa, noejam kādu pusotru kilometru gar sliedēm un uzceļam telti skabāržu (ļoti iespējams, ka mūsu botāniskā intuīcija ir kļūdījusies) audzē, kas norobežo dzelzceļu no dzīvojamajām ēkām, gar tām vēl piedevām iet iela, pa kuru pastāvīgi kāds braukā. Guļam caurā miegā, laiku pa laikam uztrūkdamies no garāmbraucošo vilcienu pazīstamās klaboņas. 7.maijs, otrdiena, ceļojuma devītā diena - BAŠKORTOSTĀNAS GALVASPILSĒTĀ Tiešā nozīmē spiedīgie gulēšanas apstākļi liek mums celties agri. Novākuši telti ar lepnumu novērtējam un salīdzinam saknes un zarus, kādi ir bijuši katram no mums zem muguras un, kā jau parasts, paēduši brokastu maizi ar ūdeni, dodamies stacijas virzienā. Beidzot mēs esam to paveikuši. 8 dienās atstājuši aiz muguras gandrīz 3000 kilometru, trīs laika joslas, negulētas naktis, aizmirsuši par bailēm, kaunu un neērtības sajūtu BEIDZOT ESAM SASNIEGUŠI UFU. Vietā piezīmēt, ka mājās optimistiskākās prognozes atvēlēja mums divreiz mazāk laika šī attāluma veikšanai. Pārvietojoties ar stopiem teorētiski vajadzētu veikt lielāku attālumu dienā, kā mēs to darām. Vismaz Muris tā domā, tomēr mani uzskati ir nedaudz atšķirīgi. Mūsu plānos ir atrast Ufā kādu vietējo augstskolu, kurā būtu ģeogrāfijas fakultāte, sakontaktēties ar studentiem vai pasniedzējiem un tādā veidā uzzināt kaut ko vairāk par maršrutiem un citām tehniskām lietām. Līdzšinējā informācija, kas ir mūsu rīcībā aprobežojas ar vienu karti 1:2 500 000 mērogā (Latviju šādā mērogā it viegli varētu attēlot uz puses no A4 formāta papīra lapas) un dažu cilvēku, kas it kā šeit ir bijuši pirms daudziem gadiem, mazsakarīgiem un nekonkrētiem stāstījumiem. Ar pamatīgām grūtībām noorientējušies Ufas pilsētas transporta sistēmā, kāpjam autobusā un braucam uz centru. Ufa ir skaista pilsēta. Jau iebraucot tajā pāri visam slejas varoņa un dzejnieka Salavata Julajeva piemineklis augstā klintī Belajas krastā. Cik mums zināms Salavats Julajevs baškīriem ir kaut kas līdzīgs kā mums Lāčplēsis, tikai reālāks. Arhitektūra centrā vēl ir no cara laikiem (ne padomju - ultraracionālā), pilsēta ir relatīvi tīra un sakopta (salīdzinājumā ar divām iepriekšējām miljonu pilsētām - Maskavu un Samāru). Šeit jau ir iespaidīgs reljefs - kalni, kurus klāj parki, pat klintis. Pa dažām ielām pilsētas autobuss pārvietojas zemākajā pārnesumā vairāk kā kilometru, kas, šķiet, vispārliecinošāk raksturo reljefu. Uz ielām gan runā pārsvarā krieviski, tomēr jūtams arī nacionālis kolorīts - esam Baškortostānā kā paši baškīri sauc savu zemi. Visi uzraksti šeit ir divās valodās, daudz cilvēku ar aziātiskiem sejas vaibstiem. Daudzi no tiem gan ir tatāri, jo Ufā to ir apmēram tikpat cik baškīru, bet visvairāk, protams, krievu. Ar zināmu piepūli atrodam Ufas pedagoģiskās universitātes ģeogrāfijas fakultāti. Kad izstāstām mūsu vēlmi doties uz Dienvidurālu augstāko virsotni Jamantau, tiekam stādīti priekšā cilvēkam, kurš savām kājām esot izstaigājis visus šos kalnus. Pirmā ziņa izrādās ļoti nepatīkama - Jamantau atrodas rezervātā, un iekļūt tajā principā nedrīkst. Kā jau daudzviet Krievijā šis rezervāts nav tikai rezervāts, bet arī slepena militārā zona un nokļūšana tajā citas, pie tam vēl Krievijai nedraudzīgas, valsts pilsoņiem varētu būt ļoti nevēlama, protams, ja pieķer. Vīrs pats gan tur ir gājis ne vienreiz vien, bet mums tomēr neiesaka. Pēc Krievijas likumdošanas personas noskaidrošanai var aizturēt uz laiku līdz 30 diennaktīm, tāpēc mēs labprāt uzklausam piedāvāto alternatīvo variantu. Eksistē POPULĀRA, IEZĪMĒTA UN VISĀDI CITĀDI ĻOTI LABA TŪRISTU TAKA PA SKAISTĀM VIETĀM, kas ved uz otro augstāko Dienvidurālu virsotni - Lielo Iremeļa kalnu. Tas gan ir 60 metrus zemāks par Jamantau (1582 metri pret 1638), tomēr mūsu situācijā gana labs. Turpat tuvumā varot apskatīt Baškīrijas lielākās upes Belajas izteku. Parādās arī doma par īslaicīgu iebraukšanu Āzijā. Vispār skaidrs - ir jābrauc. Mums piedāvā apskatīt veselu gūzmu materiālu - aprakstus, fotogrāfijas, pat videofilmu komplektā ar apgalvojumiem, ka Lielais Iremeļs ne tikai nav sliktāks par Jamantau, bet daudzējādā ziņā pat labāks. Jātic vien ir. Saņemam vajadzīgo vilcienu un autobusu sarakstus, telefona numuru, kur vajadzības gadījumā griezties Beloreckā (pilsēta, kurā mums jānokļūst ceļā uz kalniem), maršrutu, topogrāfiskās kartes kserokopiju mērogā 1:500 000. Tikai vēlāk apjaušam, ka ar šādu karti nav iespējams orientēties nekur, kur nu vēl kalnos. Fakultātes dekāns, baškīrs pēc tautības, gan mums piedāvā izprintēt jaunās Baškīrijas topogrāfiskās kartes, kas būtu sīkākas un kvalitatīvākas, taču profesors (krievs, savukārt), kurš mūs iepazīstina ar maršrutu, uzskata, ka tādas mums nebūs vajadzīgas. Ne viņam būs jācieš dēļ tā, ka mūsu rīcībā nav normālu karšu. Promejot baškīru studente man uzdāvina Baškortostānas Republikas atlantu, un nu esam gatavi doties arī uz kalniem. Izrādās, ka uz Belorecku vai pusceļā esošo Inzeru vietējie vilcieni neiet, tātad parasto pārvietošanās viedu izmantot nevarēsim. Mēģinām pierunāt vairāku vilcienu pavadoņus paņemt mūs kā zaķus, stāstot dažādas pasaciņas par pazaudētām grupām vai arī kasēm, kur vairs nevar paspēt nopirkt biļetes, mēģinam nokaulēt cenu; viss velti - šie pavadoņi ir pārāk pieraduši pie dažādu tūristu dažādiem stāstiem. Kādus trīs vilcienus skumīgi pavadījuši, beidzot saprotam, ka šoreiz bez biļetēm iztikt nevarēs, tāpēc iegādājamies - vislētākās (15.500 rubļu), protams, un tikai līdz Inzerai. Interesanti, ka iekāpjot vilcienā, tāpat arī kasēs ir jāuzrāda pases, uzvārds tiek uzdrukāts arī uz biļetes. Tas tāpēc, ka Krievijas, bet jo īpaši Urālu, dzelzceļa lielākā problēma ir noziedzība. Plus vēl visi baidās no iespējamajiem čečenu teroristiem. Pie ieejas vagonā stāv vairāki nelaimīgi ūdenstūristi ar biļetēm uz Belorecku, bet bez pasēm. Viņus neielaiž un puišiem jāpaliek Ufas stacijā. Bet mūs ielaiž un mēs protam izmantot citu nelaimi. Pavadones apstaigā visas sēdvietas, lai uzzinātu, kurā stacijā pasažierus modināt, un no mums protams dzird pārliecinošas atbildes - Beloreckā. Krievu ūdenstūristi, kas ieņēmuši gandrīz pusi no visa vagona, jau pirms vilciena atiešanas izņēmuši ģitāras sāk iemēģināt balsu skanējumu. Nekādu šaubu, ka tiek cilāts arī kas sīvāks. Tikai retais zina, ko nozīmē visu nakti braukt sēžamvagonā. Tur nebūt nav cietie, bet ērtie soli kā elektriskajos vilcienos, nē tie ir īsti inkvizīcijas moku rīki, kurus kāds jokdaris ir mīksti izpolsterējis. Šajos krēslos izstiept kājas vai atlaist muguru nav iespējams pat normāla auguma cilvēkam, kur nu vēl man. Pie tam ir sācis sāpēt labais ceļgals un ilgāk par dažām minūtēm noturēt kāju saliektu nav iespējams. Nakts ir mokoša un gara, kaut arī ļoti nāk miegs, tomēr pagulēt nevar. Pusnomodā var redzēt uz debesu fona tumšākas kalnu kontūras. Inzeras stacijā izkāpj ūdenstūristi no Samāras. Tagad vismaz vagonā valda klusums un nedaudz izdodas iemigt. 8.maijs, trešdiena, ceļojuma desmitā diena - REDZĒT KALNUS… Agri no rīta, vēl pilnīgā tumsā esam Beloreckā. Izkāpjot no vilciena šķiet, ka pavadones vēlas mums, ko jautāt, bet mēs izliekamies to nemanām un veiklā solī pazūdam stacijas telpās. Visticamāk viņas tomēr bija atklājušas, ka pasažieru un biļešu skaits līdz Beloreckai nesakrīt... Urālu pilsēta mūs sagaida ar pamatīgu aukstumu: gaisa temperatūra ir zem nulles. Zināmā mērā to var izskaidrot ar Beloreckas atrašanos puskilometru virs jūras līmeņa, arī ar daudz kontinentālāko klimatu, salīdzinot, piemēram, ar Latviju. Līdz šim visas dienas kopš Maskavas ir bijušas skaidras un saulainas, bet naktis vēsas. Nolemjam rītausmu sagaidīt turpat stacijā. Tajā ir divas daļas - cilvēkiem, kuriem ir biļetes un bezbiļetniekiem: čigāniem, bomžiem un mums. Tūristus nekur nemana, bet mani ceļabiedri, nokļuvuši no ļoti neērtajiem vilciena sēdekļiem vienkārši neērtajos uzgaidāmās telpas sēdekļos, drīz vien jau snauž. Pēc brītiņa par mums ieinteresējas kāds iereibis vīrs. Es cenšos neielaisties sarunā, bet pamostas Muris un Aldis, kuri, acīmredzot, ir daudz komunikablāki par mani un izrunājas pēc sirds patikas. Vīrs izrādās izbijis mednieks, kurš šos kalnus esot izstaigājis krustām šķērsām. Diemžēl viņa stāstījums nav necik iepriecinošs. Kalnos mums neesot, ko meklēt, jo SNIEGA DZIĻUMS DAUDZVIET BŪŠOT LĪDZ PADUSĒM un mēs netikšot virsotnēm pat tuvumā. Mīnusgrādu temperatūra stacijā ir labs pierādījums viņa teiktajam. Pēc tam mednieks pajautā, vai mūsu rīcībā ir šaujamais, bet uzzinājis, ka nav vis, vīrs ir patiesi sašutis. KALNOS ESOT PILNS AR LĀČIEM, LŪŠIEM UN VILKIEM, no kuriem visbīstamākie esot tieši pirmie, kas pavasaros izlīduši no savām migām ir izsalkuši un nebaidās no cilvēkiem. Savā starpā latviski izspriežam, ka šim cilvēkam sagādā prieku pasludināt nāvi tūristiem vismaz divos veidos - mūsu gadījumā nosalstot iestigušiem sniegos vai pakāpeniski zaudējot savu miesu lāču asinskārajās rīklēs. Vecis iepīkst par to, ka runājam viņam svešā valodā, tomēr neliekas traucēts un turpina stāstīt par kalnos gaidāmajām briesmām. Man jau sen apnicis to visu klausīties, tāpēc dodos katra cilvēka parastajā rīta gājienā, bet Krievijas stacijās ateja, kā zināms, lielākoties jāmeklē ārā. Pār Belorecku aust gaisma, un ŠIS BRĪDIS IR TĀ CIENĪGS, LAI ES PIRMOREIZI DZĪVĒ SKATĪTU KALNUS. Es vienmēr esmu zinājis, kādiem tiem ir jāizskatās, tomēr šis brīdis mani saviļņo. Uz visām pusēm apkārt Beloreckai slejas augstākas un zemākas virsotnes. Bija vērts braukt šo elles gabalu no Baltijas jūras piekrastes līdz Āzijas robežai, lai skatītu majestātiskos kalnus, kuru galotnes klājošo sniegu rožainu dara austošās Saules stari. Kāds no pilsētas pavisam netālu esošs kalns ir ar klinšainu izrobotu virsotni... Jūsmoju tik ilgi, kamēr pavisam nosalstu un atceros, ka gāju pačurāt. Drīz vien ar pilsētas autobusu (bez biļetes, protams) aizbraucam uz autoostu. Tā atrodas pilsētas otrā malā un autobuss, šķiet, speciāli līkumo, lai izrādītu pilsētu. Atkal šķērsojam Belajas upi, tikai šeit tā ir reizes desmit mazāka kā pie Ufas. Autostacijā es palieku sargāt somas, bet mani biedri dodas meklēt cilvēku, kura koordinātes ieguvām Baškīrijas pedagoģiskajā universitātē. Atgriezušies viņi neko priecīgu nepavēsta: mums ir jābrauc ar autobusu. Līdz ciematam, kur mums jānokļūst - Tirļanskai ir tikai kādi 30 kilometri. Kāpēc gan maksāt par biļeti, ja varam aizstopot, vai sliktākajā gadījumā aiziet. Izgājuši no pilsētas sākam stopot un Muri ātri vien paņem KamAZs. Mēs ar Aldi turpinam soļot, vienlaikus optimistiski stopojot. Mašīnu nav pārāk daudz, tomēr pietiekoši, lai arī mums uzsmaidītu veiksme. Ejam vienu kilometru, otru, trešo... Pilsēta jau sen palikusi aiz muguras, kalnu ainavas ap mums kļūst arvien skaistākas: priežu mežā čalo strautiņi, spoži spīd Saule, kas var būt jaukāks par šādu pastaigu! Pēc kilometriem sešiem beidzas asfalts, garāmbraucošu automašīnu tikpat kā vairs nav, somas ar katru noieto kilometru kļūst aizvien smagākas, bet nežēlīgā pusdienlaika Saule visu savu karstumu koncentrē tieši uz mums. Aiz kāda no līkumiem mūsu skatieni ierauga uzrakstu: 10 KM. VI MALADCI! (Jūs esat mlači!). Tā patiešām ir ņirgāšanās. Apstājamies aizvien biežāk, lai iedzertu ūdeni no strautiņiem. Retās garāmbraucošās mašīnas ietin mūs putekļu mākoņos. Vienīgais prieks ir kalnu virsotnes, kuras dažkārt var redzēt caur koku galotnēm. Vismajestātiskāk tālu rietumos slejas Jamantau, kura sniegotajā virsotnē uzkāpt mums nav lemts. Kad esam nogājuši kādus 15 kilometrus, nolemjam beidzot pabrokastot (kā nekā ir jau pēcpusdiena un mēs esam pamatīgi noguruši). Apsēžamies putekļainajā ceļmalā un, sūrodamies par savu grūto likteni, ēdam maizi ar zivju konserviem un piedzeram garāmtekošā strautiņa ūdeni. Aiz līkuma parādoties automašīnai, Aldis pielec kājās, stādina un tieši šī - neliela kravas automašīna arī apstājas. Viekli savācam savas mantas kravas kastē, ielecam paši un braucam. Brauciens patiešām ir jauks - no kravas kastes paveras lielisks skats uz kalniem, straujajām ieleju upītēm un putekļainajiem ceļiem. Pirms Tirļanskas atkal šķērsojam Belaju un jau braucam pa sādžas galveno ielu. Ciemats patiesībā izrādās nelielas pilsētiņas lielumā, bet galvenā iela ar vienu māju rindu katrā pusē ir vairākus kilometrus gara. Centrā atrodas arī skola (vienīgā divstāvu ēka sādžā), vairāki veikali. Pie viena no tiem apstājas arī mūsu mašīna. Muris jau nogulējis vairākas stundas saulītē līdzās autobusa pieturai, kurā norunājām satikties, blakus mājas celšanai paredzētiem guļbaļķiem un par nelūgto ciemiņu nedaudz izbrīnītām vistām. Veikalos iepērkam maizi, kondensēto pienu un vīnu, kas ciematā ir atvests par godu 9. maija svētkiem, jo ir skaidrs, ka tuvākajās pāris dienās tādas iespējas vairs nebūs. Šodien nekur tālu vairs neejam, tikai laukā no sādžas, pāri Belajai līdz nelielam priežu mežiņam, kas redzams otrpus upei. Tas tomēr prasa krietnu piepūli, jo Tirļanska, kā jau minēts, ir pietiekoši īpatnēja no pilsētplānošanas viedokļa. Šeit ir arī savs šaursliežu dzelzceļš, kas to savieno ar Jurjuzaņu Čeļabinskas apgabalā (ja pa to vestu pasažierus, mēs noteikti pacenstos dzelzceļu izmantot) un kaut kāda kokapstrādes ražotne, kuru vienīgā lokomotīvīte apkalpo. Tikai dažas dienas atpakaļ Belajā ir bijis palu maksimums. Arī tagad ūdens līmenis vēl ir augsts. Upe ir aiznesusi vairākas krastmalas mājas, varbūt pat izdzēsusi kādu dzīvību. Krasta krūmos mētājas māju konstrukcijas, pat izrakstīti slēģi parastajā, gaišzilajā krāsā, sadzīves priekšmeti un straumes salauztas mēbeles. Telts uzsliešanas un nometnes iekārtošanas procedūra mūsu izpildījumā, kā parasti, ir visai savdabīga. Pirmais uzdevums ir sameklēt divus garākus mietus telts galu nostiprināšanai. To atrašana un sagatavošana bez naža un cirvja palīdzības nebūt nav vienkārša. Regulāri izraisās asa konkurence strap telts cēlājiem un uguns kurinātāju vietās, kur zaru, siekstu un sprunguļu ir maz. Lai nostiprinātu sīkus, nenoasinātus zariņus cietajā zemē vai akmeņos, tiek ņemti daudzi un dažādi palīglīdzekļi, no kuriem par visveiksmīgāko ilgstošā testēšanā sevi pierādījis zābaks. Šovakar ēst vāra Muris (mums gan ir zināmas bailes vai varēsim to ieēst, tomēr tas ir labāk nekā vārīt pašiem). Aldis aiziet makšķerēt palu ūdeņu saduļķotajā Belajā, bet es vienkārši pastaigāties gar krastu. Vietām ir nelielas kaļķakmens klintis, upe vienā no tām pat izskalojusi alu. Aldis neko neizzvejo, bet Murim ēst gatavot traucējuši baškīru gani zirgos, tomēr vakariņas ir gatavas un diena noslēgusies... -> turpinājumu lasiet nākošajā aprakstā

RAHIM ITEGEZ!* jeb tūkstoši kilometru pa zaķi.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem