subjektīvā puzle - buss un vello

  • 5 min lasīšanai
  • 19 foto
Karstums! Nedaudz nomierinājies, es sašļucis sēdēju blakām auto - evakuatora šoferītim sagrabējuša mersedesa kabīnē un apcerēju savu otro piedzimšanu. Manam vecajam busiņam vajadzēja nojukt tieši 30 km no manis sarunātā servisa, kur to biju sagatavojis sakopt. Sarkanais brīnums bija paredzējis apstāties un atteikties ieslēgt pat avārijas signālus, tieši asākajā, tumšākajā tunelī uz autostrādes,kur atļautais ātrums ir 130 km /h . Četras reizes man jau šķita, ka es ar visu busu lidošu pa gaisu, kad kāda no smagajām mašīnām nespēs savākties, ieraugot mani pēdējā brīdī. Par laimi bija izsaukts ceļa palīdzības dienests, un es tiku beidzot aizvākts prom no bīstamās vietas. Antonio purināja galvu, kratot savas ūsas un ietiepīgi atteicās saprast manā šķidrajā itāļu valodā izteikto prasību vest manu busiņu uz noskatīto servisu Peskarā. Tā vietā stūrgalvīgi vedot mani uz savu servisu Monetsilvano. Nesenais stress mani bija tā novārdzinājis, ka man nebija spēka cīkstēties un es vienkārši padevos liktenim un Antonio. Jau pusotru stundu sēdēju pie auto 40 grādu karstumā un gaidīju, kad kāds beidzot ķersies klāt auto remontam. Beigu beigās, noķēris vienu no darbiniekiem sapratu, ka man ir iestājusies situācija „Domani” un, sarunājis sazvanīties nākamajā dienā, savācu no busa savu ceļojuma mugursomu, kura vienmēr pilnā kaujas gatavībā man ir līdzi mašīnā, un devos prom. Brauciena mērķis uz Peskaru bija salabot auto, kas nu tagad gribot negribot jau tika darīts tikai citā servisā, otrs bija tikties ar vienu no piegādātājiem. Nolēmu, ka nebraukšu ar sabiedrisko transportuatpakaļ uz Montorio, bet nopirkšu pašu lētāko velosipēdu un noorganizēšu sev jaukas brīvdienas apvienojot tās ar padarāmo darbiņu. Pludodams no sviedriem kā pavasara palu upe, es sekoju zīmēm „centro commerciale” , cilpojot pakaļ savam jaunajam transporta līdzeklim. Tikai 80 eiras un manā īpašuma ir jauks, grabošs, nocenots parasts divritenis ar nolauztu pakaļējo lukturi un tukšam riepām. Iestumies tuvākajā autoservisā es pievilku ciešāk visas skrūves un uzpumpējis riepas, varēju baudīt vieglu vējiņu ripojot lejā no kalniņa Peskaras virzienā. Bija jau vēls vakars kad beidzot biju ticis līdz Peskarai. Pa ceļam biju uzkodis standarta porchetu, baltmaizi ar cūkgaļu vienā no ceļa barčikiem. Peskara ir Adrijas jūras kūrorta pilsēta ar klasisko izklaides ielu, kas ved gar pašu jūru, bāriem un viesnīcām gar to, un saulessargu ordām pludmalē. Peskarā biju pirms tam nodzīvojis piecus mēnešus, tādēļ zināju vienu jauku vietu gandrīz centrā , kur pludmale nebija nokrāmēta ar saulessargiem un bija iespējams uzsliet telti. Pēc peldes jūrā, kura bija tik karsta, ka nesniedza pilnīgi nekādu veldzi, es jau biju gatavs laisties miegā, kad, šo pašu kluso pleķīti par savu nakts uzdzīves vietu bija izvēlējušies apmēram 20 jaunieši. Itāļu dziesmas , kuras sākumā tika aurotas, un pēc ritma un vārdiem cik sapratu daudz neatšķīrās no „iedzersim pa kausam, kamēr jauni mēs„, bija nekas salīdzinot ar disko ritmiem, kuri tika izdauzīti uz četriem tamtamiem.Šajā mūziklā es mierīgi pavadīju savu pirmo nakts daļu. Pludmales daļa, kurā mēs bijām apmetušies nebija izīrēta saulsardznieku mafijai un skaitījās pašvaldības īpašums. Tādēļ pulksten trijos to ieradās uzkopt traktors. Tas meta lokus, uzārdot zemi un ar mehānisku sietu un birstēm, mēģinot izsijāt gružus no pludmales smiltīm. Biju nedaudz aizsnaudies un apjukums bija pamatīgs, jo šķita, ka kaut kas milzīgs ar iedegtiem prožektoriem man brauc tieši virsū. Manai teltij bija atsieti striķi, kurus, diez vai traktorists tumsā redzēja. Tādēļ biju gatavs jebkurā brīdī lekt ārā no tās, gadījumā ja telti, uzraujot uz kādu no birstēm, taisītos ievilkt iekšā kopā ar pārējiem atsijātajiem gružiem. Tā pagāja mana otrā nakts puse līdz pulksten 6:00 no rīta. Nelielu, ļaunu prieku izjutu,ka nu arī uzdzīvotāju kompānija, kura bija sataisījusies lūzt nost, varēja izbaudīt kā ir, kad neļauj gulēt. Pulksten 6 traktors aizbrauca un beidzot bija pusstunda pilnīga miera, klusuma un veselīga miega. 6:30 uzleca saule un jau pirmajās sekundēs sāka karsēt telti tā, ka izspruku no tās ārā un vilkos uz jūru, cerībā,ka vismaz tur būs kāds veldzējums. Nē, jūra bija tikai nedaudz vēsāka kā vakar vakarā. Uzkodis brokastīs standarta briošu (svaigi cepts, parasti pat silts krusāns), spremutu(spiestu sulu) un, iemalkojis kafiju, es sāku mīties uz apmēram 30 km attālo Chepagati pie Daniela veikt pasūtījumu. Ceļš man aizņēma vairākas, stundas, jo braukt ar riteni nevar braukt pa tiem pašiem ceļiem pa kuriem ar auto. Uz ātrumtrases ar velosipēdiem nedrīkst, tādēļ dabūju diezgan stipri pamaldīties, kamēr atradu pareizo ceļu kā tikt uz Chepagati ar riteni. Daniela biroju izmatoju lai nedaudz, uzlādētu savu portatīvo datoru un pastrādātu, bet, ņemot vērā, ka mans rīts jau bija sācies 6:30, ap pulksten 13:00 es biju apdarījis visus steidzamos darbiņus. Antonio dievojās, ka mans auto būs gatavs „Domani" un tas nozīmēja, ka man ir vēl viena burvīga diennakts laika. Nolēmu,ka atlikusī dienas daļa jāizmanto, lai mans ķermenis iegūtu vienmērīgāku iedegumu un apmeklētu nūdistu pludmali, kuru biju noskatījis vienā pārgājienā, apmēram 40 km attālumā. Pludmale bija apmēram 500 m gara 10 metru plata, noklāta ar baltiem oļiem. Stāvas, 100 metru augstu stāvu klinšu ieskauta, tā bija grūti aizsniedzama pa šauru zemes celiņu un man šķita, ka pēc pagājušās nakts kņadas un Peskaras burzmas, tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Biju aizelsies pusstundu stumdamies augšā kalnā un beidzot pa šauru zemes celiņu, līkuloču serpentīnu, turot riteņa bremzes gandrīz līdz maksimumam, biju nošļūcislejā pie manis nomērķētās plikuču pludmales, un, pilnīgi sagrauts sēdēju klinšu ēnā apsverot savu situāciju. Pulkstenis bija 16:00. Protams, ka, izbraucot vakar no mājām, man nebija līdzi piemērota apģērba šīm ceļojumamun, visu dienu minoties saulē ar riteni krekliņā un šortos, manas rokas un kājas jau bija tā apsvilušas, ka atrašanās saulē man varētu izraisīt nopietnas problēmas. Deguns bija pārvērties par prastu čūlu. Diemžēl arī klusā, krauju ieskautā nūdistu pludmale, bija izrādījusies tikai uzraksta vērta, jobija pārbāzta ar peldbikšniekiem. Pats trakākais trieciens bija telefona zona. Šeit lejā starp kalniem tās vienkārši nebija. Ņemot vērā, ka šis bija tomēr neplānots atvaļinājums, palikt bez sakariem es nevarēju atļauties. Tā nu nopeldējies, sāku savu stundu garo kāpienu atpakaļ, stumjot savu eleganto, grabošo riteni. Ik pa laikam apstājoties kaut kādu eksotisku augu paēnā, man pa galvu maisījās nesen lasītais internetā, ka Latvijā pēc siena talkas , no karstuma esot miruši trīs vīri. Tas ir 33 grādos. Eh, bet man tad vispār velns viņ zin cik grādi. Kāpiens kalnā man bija,atlikušā 1,5litra ūdens vērts, jo to es godīgi biju destilējis caur sevi Kalna galā, atsēdējis stundu ēnā, es sagaidīju, kad beidzot sāks rietēt saule, un nolēmu mīties atpakaļ uz Montesilvano, kur bija pamests busiņš, lai jau no paša rīta to vārētu savākt. Saulei rietot, tā līdz pēdējam brīdim svilināja tā,ka likās,kāds tevi cep uz oglēm. No Peskaras līdz Monetsilvano gāju kājām, jo ritenim bija atskrūvējusies vaļā stūres skrūve, un braukt ar to varētu būt nestabīli . Tā nu es lēnām soļoju, stumjot riteni, un vēroju nakts uzdzīvi uz ielām. Gar ielu jūras pusē katrā otrā bāriņā bija pamatīgs tusiņš.Vienā topā bija līnijdejas, citā samba. Džezs un regejs mainījās ar parastu bumciku un klasisko mūziku. Vārdu sakot, katrs sev varēja atrast kaut ko pa gaumei, lai jautri pavadītu šo vakaru. Kurā brīdi beidzas Peskara un sākas Montesilvano īsti noteikt nevar, bet tas ir diezgan raksturīgi piejūras pilsētiņām un ciematiem, jo piekraste ir nobūvēta praktiski nepārtraukti. Jāatdzīst, ka ārvalstu tūristi bija pamazs. Pārsvarā visur izklaidējās paši itāļi. Montesilvano no Peskaras atšķīrās ar ielas prostitūtām, kuras slapstijās pa krumiem pielsētas sākumā un melnādainiem darboņiem, kuri daudzi uzpucējušies savos garajos, oriģinālajos, krāsainajos paltrakos tirgoja uz ielām brendu pakaļdarinājumus, vai vienkārši dirnēja satupuši bariņos. Ejot pēdējo posmu gar pludmali, es atdūros pret milzīgu molu, kuru bija iecīnījušī nakts makšķernieki. Izvērtējot situāciju, konstatēju,ka pa molu diez vai braukās naktī traktori. Makšķernieki vispār ir klusa tauta, tādēļ nolēmu, ka labāku nakšņošanas vietu man pat neatrast. Mierīgi izklājis guļammaisu uz milzīga akmens,es ar ritmisku makšķerspoļu žūžošanu tām tinoties vaļā, un pludiņa plunkšķu kori, tiku ieaijāts kārtīgā miegā. 6:30 norīta saule lec un karsē ar pirmajām sekundēm, brokastis, neliela dirnēšana pludmalē , jau 11:00 mans buss ir gatavs un ikdienas rutīna mani jau gaida.

p.s. bildes ir no cita ceļojuma, bet tieši pa tām pašam vietām. Diemžel šoreiz aparāts nebija līdzi.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais