1 un 2 diena Rīga-Stambula-Kayeseri-Gorome

Martins Kalnberzins 14.12.2010 7 min lasīšanai 140 foto

Jau labu laiku atpakaļ kopa ar Zaici nolēmām rudenī paceļot un pēc pamatīgas kvernēšanas neta plašumos pētot google kartes, atsaucot atmiņā iepriekšējos piedzīvojumos, kartes iegādes Jāņa sētā pa 7,5 Ls , savlaicīgas Airbaltic biļetes iegādes par 121 Ls ar nodokļiem uz diviem un 15 Ls lieliem tēriņiem par grāmatu Dorling Kindersley Turcija mēs agrā 23 septembra rīta izlidojām uz Stambulu. Plāns bija atvelētajās 3 nedēļās izbaudīt pēc iespējas daudz no šīs valsts. Iepriekš internētā biju atradis lētāko auto īres piedāvājumu 26 EUR diena par fiat Albera. http://www.antalyarentacar.com . ( visnotaļ normāls braucamais ar 51000 km oriģinālā noskrējiena , sašmucētiem beņķiem un teicamu degvielas patēriņu ~5-6 litri ) Lidostā mēs sagaidījām izpalīdzīgo turku ar 20 minūšu nokavēšanos, kurš par skaidru naudu bija gatavs mums piešķirt minēto auto. Pēc neliela stresiņa meklējot bankomātu un izķeksējot nepieciešamo summu turku lirās par kuras patiesajiem apjomiem man nebija ne jausmas, jo biju piemirsis nočekot kursu, mēs priecīgi- satraukti devāmies ceļā. Jāpiebilst ka autonomas līgumā ietilpa pilna auto apdrošināšana , bet tukša bāka. Kā arī , lai man tā negadījās tomēr uz to vilka , ka saņemot auto to rūpīgi jāpārbauda un piemēram, jānofotografē visas skrambas darbinieka klātbūtnē, jo velāk nododot auto tas pats turks elsa un pūta par skrambām ,kuras bija auto jau ņemot.

Pirmajā stundā cenšoties izkļūt no Stambulas mēs bijām šķīrušies no 2 EUR par riepu piepumpēšanu un šķiet par 12 EUR apkrāpti uzbraucot uz autobāni , jo jāmaksā taču nobraucot. No šiem diviem faktiem es guvu mācību rūpīgi izvērtēt vai ” ja turks prasa naudu viņš to ir pelnījis un tomēr ja ir - tad cik „ :D „ Pirmajā diena pēc plāna mums bija tikai jābrauc un jācenšas pievarēt lielāko pusi attāluma līdz Kayseri. Tā arī darījām , pa ceļam uzēdot dīvaina paskata milzīgā ēdnīcā, kur bija apmēram 4 apmeklētāji un piedāvājumā divi veidu bulciņas ar chay ( teju) .Turku chay dzeršana man jau bija zinām no iepriekšējā turcijas apmeklējuma un man personīgi liekas gana jauka tradīcija, jo tas ir lētākais dzēriens uz ko tūrists var cerēt Turcijā. Defoltā tas maksa no 0,5 līdz 1 TLY Šur tur īpaši apmeklētās tūristu zonās var maksāt līdz pat 4. Es te visu laiku peros par tām naudām , jo pirms devos ceļojumā es tieši vēlējos uzzināt cik un kas tur maksā, bet šī informācija bija diezgan skopa. Nu labi, nedaudz par ko citu. Laiks. Laiks tāds pats ka pie mums , bet laiks kā laiks nu jūs jau saprot bija izteikti sūdīgs. Zaicis visu laiku zīmīgi tinās jakā, un demonstratīvi slēdza lielāku siltumu automašīnā. Pirmo nakti nakšņojam auto un es ar šausmām klausījos lietus lāšu bungoņā un pērkona grāvienos, apcerēdams mūsu kedu stāvokli , kuras bija izliktas no automašīnas domājot par gaisa kvalitāti auto. Naktsvietu mēs bijām izraudzījušies kādā nomaļā benzīntankā. Jāpiebilst , ka sava turcijas info grāmatā es izlasīju, ka ar likumu ir aizliegts Turcija nakšņot mašīnā, bet kopumā, lai ari nakšņojam vēl 2 reizes mūs neviens par to nesodīja , ja neskaita mēģinājumu no rīta mums uztirgot tēju par īpašu cenu. Ja bet nu tas bija vēlāk un cita tankā , šajā vieta mēs pamodāmies no vairāku knēveļu aurošanas , kuri šķiet ka gaidīja skolas autobusu vai kādu citu transportu. Otrās dienas plāns – bija nokļūt līdz Gerome, kur es biju pasūtījis viesnīcu. Jāpiebilst ka brīdis , kad mēs sasniedzam viesnīcu ir principā bridis , kad beidzas plāni. Tālāk absolūta neziņa un rīcības brīvība vairāk, kā 2 nedēļu garumā. Tieši šī sajūta ir tā kas fascinē. Atgriešanās datums vēl šķiet tik ārkārtīgi tālu, un tu aumaļām tver sev paša radītu totālas brīvas izvēles un rīcības ilūziju. Ilūziju, jo saproti, ka tomēr tas viss relatīvi beigsies. Pilnībā plucināties brīvības viļņos man traucēja arī Rīgā palikušie kolēģi un nepadarītie darbiņi, jo ak vai pavasarī, kad brauciens tika ieplānots nebija ne jausmas , ka tieši septembrī darbā tava klātbūtne šķitīs dzīvības un nāves jautājums. Protams telefonu vienmēr var izslēgt, bet jūs taču zināt kā tas ir . Pēc pāris stundām tel. tiek ieslēgts un tad vaidot, kunkstos, elšot un šad tad vienkārši neadekvāti lamājoties tu lasi sms Tas par brīvību, ilūziju, darbu un tele. Atgriezīsimies Pie Turcijas.

Paris stundas pēc pamošanās mēs jau bijām Kayeseri un pabraukājuši apkārt pa pilsētu priecīgi atradām pāris celtnes kuram bija 100 % līdzība ar grāmatiņa atrodamām fotogrāfijām. Pēc nelielas izskaidrošanas ar autostāvvietas darbinieku , kurs iekasēja 4 liras par 1h mēģinādams mums ar mīmiku un klāt pieaicināta garāmgājēja – angļu valodas pratēja palīdzību iestāstīt par šausmīgajam finansiālajam sankcijām , kādas mūs piemeklēs , ja mēs nokavēsim kaut minūti no norunāta laika , mēs devāmies meklēt vietu kur uzēst un aplūkot kādu no grāmatiņā minētajam celtnēm.

Šeit būtu laiks pastāstīt par Zaicha pirmo iepazīšanos ar standarta turku sieviešu sabiedrisko tualeti. Labdien „ Zaicis  „ Labdien „ WC” Caurums grīda un kausiņš ar ūdeni. Zaicis nav piedzīvojis saldos 80 un bija patiesa sašutumā par šādu diskrimināciju, jo man jāatdzīst ka vīriešu tualetē bija gan pods gan pisuārs Pilsēta.

Lai arī mēs paši esam tūristi pēc visiem priekšnoteikumiem, tomēr ik reizi kad gadās pabūt vietā , kur neredz sev līdzīgos tu izbaudi īpašu tīksmi. Tas man atsauc atmiņa Bistrupa zīmējumus, kur ģimenīte izmisumā braukā apkārt pa mežziņu un meklē vietiņu , kuru citas ģimenītes vēl nebūtu piegānījušas ar saviem atkritumiem . Viņi ir patiesi sasutusi par situāciju, ka katra skaista gleznaina vietiņa mežā ir piešmucēta. Beidzot atrodot tādu viņi sarīko jauku pikniku un pamet vietu vēl ļaunākā paskata ka iepriekš minētas. Vai tik mūsu Cūkmens nav iespaidojies no Bīstrupa  Šī sajūta būt tūristam ir mokoša, bet ko lai dara ja gribas paceļot? Risinājums bija mūsuprāt maksimāli maztūristiska izturēšanās. Punkts. 1. Nestaigāt apkārt ar karti un tādu nepirkt. Punkts 2 . Nemeklēt neko konkrēti, bet paļauties uz veiksmi. Vel ir vesels lērums dažādu knifu, kurus mēs izštukojām , mēģinādami sevi klasificēt ka netūristu sugu .

Bruņojušies ar antituristisku pazīmju kopumu mēs pēc kādas pusstundas gara klejojuma nokļuvām pie mošejas , kas atradās vietēja tirgus vidū. Tieši blakām pie kāju mazgāšanas renes bija ieeja „ restaurant „ . Restaurants Turcija ir jebkurš ēstūzis , kur ir kaut viens plastmasas galds un krēsls. Šis bija salīdzinoši grezns. Mums tika ieradītas vietas telpas greznākajā daļā ar paklājiem izklātām sēdvietām.. Man šķita interesanti , ka atšķirība no citam vietām , kur ieraugot tūristu turku acis merkantilā priekā vienmēr uzliesmoja, šī iestādījuma saimnieks izskatijās nelaimīgs, mūs ieraugot, un nebija spējīgs ar mums komunicēt. Talkā nāca gados jauns oficiants un mēs tikām pie pusdienām. Standarta kebabs ar chay un colu. Paēduši mēs palūdzām rēķinu un man par nepatīkamu pārsteigumu tas izrādījās 35 000 liras. Turcija nesen bija naudas reforma, kur tika likvidētas lirām vairākas vai paris nulles. Attiecīgi es purpinādams un pēc iespējas izteiksmīgāk demonstrēdams , ka šādu rēķinu es uzskatu par klaju laupīšanu, liku ārā 50 liras ­( 20 Ls ), lai no tam sķirtos. Man par pārsteigumu un kaunu atpakaļ tika izdotas 46,5 liras. Priekā un vainas apziņā par pārpratumu es atstāju 5 liras tējas naudas. Te ir jāatzīme , ka šī arī sanāca viss lētākā adekvātā maltīte ceļojuma laikā pieskaitot pat visu tējas naudu  Kayesri esot slavena ar saviem gaļas izstrādājumiem, kuri mazos, gleznainos kioskiņos tiek tirgoti uz velna paraušanu. Lasot grāmatiņu radās iespaids , ka visa pilsēta sastāvēs no gaļas tirgotavām , bet atbilstošu bildītei grāmatā mēs atradām tikai vienu vai divas. Gana apmierinājuši savu ziņkāri par šo pilsētu , sēdāmies auto uz braucām uz Gerome.

Vairāku desmitu km attālumā no Kayesri bija viens no Turcijas augstākajiem vulkāniem Erdžies, bet tā smaile bija tīta mākoņos. Laiks vēl joprojām bija apmācies, bet man par laimi nelija, jo Zaicis bija patiesi nikns drebinoties plānās vasaras drēbēs solītā 35 C lielā karstuma vietā. Gerome – vieta, kuru patiešam vajadzētu apmeklēt. N-tos gadus atpakaļ Erdžies vulkāna izvirduma laikā pelni vēja nesti nosēdās šajā apkaimē. Vietām sasniedzot pat 100 m biezumu. Gadsimtu un gadu tūkstošu laikā, lietus, saules un ūdens ietekmē tie tika izgrauzti, veidojot dīvaina izskata kalnus vairāku simtu km2 platībā. Šeit jau no seniem laikiem, šos kalnus, kuru struktūra ir ārkārtīgi mīksta, ir izmantojuši cilvēki savu mītņu veidošanai tajos. Šur tur braucot ar auto kalnu grēdas ir izrobotas ar caurumiem, kuri no tāluma atgādina svīru ligzdas, bet tuvumā izrādās seno cilvēku mītnes. Iebraucot Gerome ir sajūta kā šī vieta ir mākslīgi radīta tūristu pievilināšanai. Tikai pēc tam , kad pastaigājoties pa to sajūti ēzeļu sūdu smaku un slepus ieraugi kādu no iedzīvotāju pagalmiem saproti, ka šeit viss ir pa īstam. Gadsimtiem veci cilvēku mitekļi mijas ar celtnēm kuras ir celtas nu pat kā. Iebraukuši ciemata centrā ar pūlēm noturējāmies doties pastaigāties un smelties iespaidus.

Mēģinājām sevi mobilizēt www.booking.com rezervētas viesnīciņas meklēšanai. Man bija izprintēta adrese un atmiņā iespiedusies fotogrāfija, skats pa viesnīcas logu, kurš bija tik iespaidīgs , ka man šķita atrast viesnīcu nebūs problēmu, bet realitātē atmiņas čipā fiksētais skats atbilda praktiski visai apkārtnei. Pamatīgi izpētījuši ciemata karti, pēc vairāku neveiksmīgiem pagriezieniem beigu beigas tomēr pielīkumojam pie kādas celtnes , kuru rotāja „ Travalers Cave Hotell ” šiltīte. Praktiski katra ēka , būda, celtne, telts Gerome bija iekārtota tā ka tur varēja apmesties Turks, viņa ēzelis, sieva, bērni un paris tūristi. Mūsu viesnīca ne ar ko neatšķīrās no parējām. Protams fotogrāfija šķita foršāk, bet es nodomāju ko var gribēt par 20 EUR uz dieviem. Uzmanīgi ostīdams piesmakušo gaisu es sveicināju pāris turkus un kādus četrus tūristus pauniniekus. (Tūrists pauninieks- manuprāt cienījama tūristu suga. Pazīmes- gados jauni indivīdi ar mugursomu, saburzītas drēbēs, parasti iedeguši un viegli iesmakuši  ) Prātodams vai Zaicis, kurš mani gaidīja auto būs apmierināts ar šādu „ Romantisku „ apmešanās vietu , es mēģināju noskaidrot „ vai patiešam viņiem katrā numuriņā ir wc un duša.” Pēc īsas vārdu apmaiņas viens no darboņiem man paziņoja , ka šī viesnīca esot pilna un vedīšot mūs uz citu. Manī sarosījās sašutušais patērētājs, jo skaidrs kā diena, ka ja arī šajā bija duša un tualete tad nākamajā diez vai. Nolēmu pirms laika skandālu necelt. Dabūjuši sev par pasažieriem vienu puišeli ceļvedi un večuku , kuru vajadzēja aizvest kaut kur pa ceļam braucām tālāk. Ceļš līkumoja pa mazām šaurām ieliņām. Mēs atgriezāmies ciemata centrā pilnīgi no citas puses un sākām braukt augšā kalna pretējā ciemata malā. Fiatiņš ar savu 1,2 l motoru , spiegdams ar pirmo ātrumu kārpījās pa stāvajam ieliņām augšup, un pēkšņi mūsu skatienam pavērās dienas centrālā panorāma. Mēs bijām uzbraukuši gandrīz paša kalna grēdas augša , kas ieskāva ciematu. Tradicionāli ciemata vidu mošeja. Klintis apvienotas ar mājām un mājas izbūvētas klintīs vienmērīgi aizpildīja visu ieleju . Mūsu viesnīca bija pēdējā ēka šajā ielejas pusē. Tā bija svaigi kā izkalta un ierīkota tūkstošiem gadus vecā kalna. Mums par lielu prieku viesnīcnieks bija kaut ko nojaucis un vienīgais brīvais nr. bija 3 reizes dārgāks par to ko bijām pasūtījuši. Tas patiešam bija labs. Kad es sarunu uzturēdams apjautājos , kā sokas biznesam viņš vaimanādams norādīja, ka es pašreiz tieši viņu izputinu dzīvodamies 70 EUR vērtā numurā par 22 EUR :D

Nomazgājušies un sapucējušies devāmies klaiņot pa ciematiņu. Grūti ir nodot sajūtas, kas pārņēma, bet iespaids bija tik spēcīgs , ka Zaicis šo vietu ar vien vēl piemin pirmo, lai gan pēc tam vēl neskaitāmas reizes elpa aizrāvās no dabas vai arhitektūras skaistuma šajā valstī. Kārtīgi izbaudījuši ciematu, izstaigājuši to krustus šķērsu, uzkoduši restorāniņā mēs laimīgi ieritinājāmies segās, gultā kura atradās vulkānisko pelnu iežu izcirsta alā un laidāmies miegā ar apziņu , ka tas ir tikai piedzīvojumu sākums.