Ciemos pie suitim

  • 4 min lasīšanai
  • 38 foto

Ciemos pie suitim

Nē, kļūdas šeit nav. Tā sacītu suiti savā izloksnē. Jau sen gribēju apmeklēt Alsungu, jo esmu kādreiz tajā 3 gadus dzīvojis un beidzot tādu iespēju piedāvāja ekskursiju birojs.

No Liepājas ceļš ved līdz Grobiņai, no kurienes tālāk Ventspils virzienā. Sākot no Kapsēdes gar šosejas labo pusi mūs pavada senās Baltijas jūras stāvkrasts. Vietām tas sasniedz ievērojamu augstumu – līdz 18 m. Ceļa abās pusēs bieži redzamas norādes uz dažādiem apskatāmiem dabas un vēsturiskiem objektiem- dižakmeni, svētvietu u.c. Redzamas arī vairākas mazas baznīciņas. Jūras krastā ir neliela apdzīvota vieta- Jūrkalne. Agrāk tā saukta par Feliksbergu (vāciski – laimīgais kalns) un tas skan simboliski, jo II Pasaules kara beigās no šejienes daudzi latvieši zvejnieku laivās devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Ņo Jūrkalnes līdz Gotlandei ir tikai 170 km gaisa līnijā. Šiem notikumiem jūras krastā ir uzstādīta piemiņas zīme. Šeit senāk darbojusies arī jūrasskola, kurā mācījušies vietējo zemnieku bērni. Jūras stāvkrasta augstums pie Jūrkalnes sasniedz 20 m. Ir ierīkotas kāpnes, pa kurām var nokāpt līdz jūrai. Pūš ļoti spēcīgs vējš un jūra klāta ar baltām „aitiņām”. Tādā laikā zvejnieki jūrā neiet un arī mās noskatāmies uz jūru no augšas. Krasts te ir ļoti stāvs un jūra katru gadu noskalo kādu daļu no tā. Šo vietu ļoti iecienījuši visi Latvijas paraplanieristi, kuri labvēlīgā vējā lidinās stundām ilgi.

Aiz Jūrkalnes nogriežamies uz ceļa, ka mūs drīz vien aizved līdz Alsungai – suitu galvaspilsētai. Suiti paši par sevi saka, kādi viņi ir: katolisk identitāt, ekstrēm konservatīvism, stūrgalvīg rakstur, grāzn tauts tērp un daudz kas cit. Novada īpašnieks 17. gs. Bija Johans fon Šverins, kurš ieviesa šeit katoļticību, jo pats bija pieņēmis tādu. Tautā viņu sauca par Šveriņ un viņa zemniekus par Šveriņ sviit. Zemnieki bija lepni par tādu iesauku un sāka sevi paši tā saukt. Tā radās šodien zināmais vārds suiti.

Alsungā, kādreiz to sauca par Alšvangu, uzmanību piesaista 14. gs. būvētā Livonijas ordeņa pils. Tai ir četrstūraina forma ar iekšējo pagalmu. Līdz mūsdienām no senās pils saglabājušies tikai abi pils torņi, dienvidu korpuss un daļa no austrumu korpusa pagrabiem. Rietumu korpuss vēlāk tika uzbūvēts no jauna uz veciem pamatiem. Padomju gados tajā bija pamatskola, kurā man arī gadījās mācīties. Pilī var apskatīt iespaidīgos mūrus dienvidu korpusā un tornī, pagrabus, nelielu muzeju un nopirkt Alsungas suvenīrus.

Tieši blakus pilij atrodas 8 – 10 m augstais Dižgabalu kalns. Tas ir pirmsvācu perioda senlatviešu pilskalns, bet savu nosaukumu ieguva 17. gs., kad vācu ģenerālis te izvietoja savus lielgabalus, lai apšaudītu zviedru karaspēku pilī. No pilskalna paveras lielisks skats uz netālu esošo baznīcu un dzirnavu ezeru.

Alsungas Svētā Miķeļa Romas katoļu baznīca, būvēta 17.gs. sākumā tā gan bija luterāņu baznīca, bet ieviešot novadā katoļticību ari baznīca kļuva katoliska. Tad tai piebūvēt divi korpusi un tā ieguva krusta veidu. Tajā ir vairāk kā 100 gadu vecas ērģeles. Baznīca ir gaiša un atstāj siltu un mājīgu iespaidu. Varbūt arī tāpēc, ka diena ir pavasarīgi silta un saulaina.

Apmeklējam arī novadpētniecības muzeju, kurš ierīkots bijušajā vidusskolā, saucamajā „sarkanā skolā” – divstāvu ēkā no sarkaniem ķieģeļiem. Tas pārsteidz ar diezgan lielo eksponātu skaitu, kas savākti no visa novada. Tos var apskatīt, pataustīt, paspēlēt klavieres, noaust gabaliņu auduma uz senām stellēm. Vienā no telpām ir īsts pārsteigums – aušanas darbnīca, 8 senas aušanas stelles. Nav nevienas vienādas un visas tās ir darbā, uz katrām stāv iesākti audumi. Uz vienām no tām redzami uzvilkti krāsainu dziju meti „trakās” krāsās, kuras var redzēt tikai šeit, suitu novadā, ieaustas suitu sievu brunčos un villainēs. Tādu krāsu nav neviena cita Latvijas novada tautas tērpos. Stāsta, ka šīs krāsas šeit ieviesuši poļi, kuri atbrauca līdzi grāfam Šverinam no Polijas.

Alsungā ir iespējams paēst omulīgā kafejnīcā un iepirkties pirms doties tālāk. Netālu no Alsungas Tērandes virzienā apskatām koktēlnieka Jura Ratušnija privāto muzeju „Jura putni”. Kokā grieztās figūras izvietotas skaistā ainavu dārzā un gribas šeit uzkavēties ilgāk, lai uzkrātu spēku un atpūstos, jo te viss tik pievilcīgs un gleznains.

Alsungas muzeja gide mums piedāvā iespēju redzēt tādus Latvijā nepazīstamus dzīvniekus, kā murkšķus. Aizbraucam uz netālu esošo bijušo Reģu muižu un tur, tāpat kā daudzi audzē trušus, kāda saimniece, Silvija Tetere, audzē būrīšos murkšķus. Tie gan ir diezgan bailīgi un sākumā slēpjas, sava starpā sazinādamies ar svilpieniem. Esmu tos daudzus redzējis Austrijā kalnos, kur tūristu bieži apmeklētās vietās tie ir droši un daži pat nebaidās ņemt cienastu no rokas.

Braucot tālāk Kuldīgas virzienā, nonākam Ēdoles pilī. Tā jau no ārpuses ir patīkama kā labi saglabāta. Pils ir privātīpašums. Tā tika pārdota ar nosacījumu, ka būs publiski pieejama visiem. Nebiju gaidījis, ka pilī būs tik bagātīgs muzejs. Tā ir atjaunota un iekārtots ievērojama ekspozīcija no senām mēbelēm un sadzīves priekšmetiem, kurā parādīta apskatīšanai seno pils īpašnieku dzīves vieta, iekārtota tā, kā bijis pirms daudziem gadiem. Ir izstādītas arī mūsdienīgas dažādu priekšmetu kolekcijas un katrs atradīs sev ko interesantu. Ar tādu muzeju varētu lepoties katra Latvijas pilsēta. Vienā no pils telpām sienas ir sarkanā krāsā. Leģenda stāsta, ka šeit viens Bēru ģimenes brālis nogalinājis divkaujā otru sievietes dēļ. Lai apslēptu asins pēdas uz sienām, tās nokrāsotas tādā krāsā. Pilī ir arī savs spoks, kuru gan tagadējie darbinieki neesot redzējuši. Atrodamies tikai divi drosminieki, kuri uzdrošinās stiprajā vējā uzkāpt pils tornī, lai redzētu Ēdoli no putna lidojuma. Iznākot pils pagalmā, tas nepavisam vairs nelīdzinās nabagu mājai no kinofilmas Emīla nedarbi, kura ir uzņemta arī šeit.. Padomju varas gados šeit bija pansionāts, tāpat kā Reģu muižā, un varam tikai iedomāties, cik slikti pils izskatījās, kad tas beidza pastāvēt. Pils atstāj patīkamu iespaidu un gribas vēl ilgāk pabūt tajā.

Apmeklējam netālu esošo luterāņu draudzes baznīcu, kuras mācītājs mums pastāsta daudz vēsturisku ziņu par šo apkārtni un baznīcu. Apkārtne piederējusi Bēru dzimtai. Viņi par saviem līdzekļiem uzbūvējuši baznīcu, tāpēc visā baznīcā redzami attēloti lāči, jo vāciski Bär – lācis. Baznīcā viss: altāris, kancele, kungu loža ir melnos toņos. Izskatās padrūmi un stāsta, ka tādu to barons licis uzbūvēt grēka izpirkšanai par brāļa slepkavību. Barons licis sevi pēc nāves apbedīt zem ieejas durvju sliekšņa, lai visi ienākošie slaucītu kājas uz viņa kapavietas.

No Ēdoles braucam uz netālajām, vairāk kā 100 gadu vecām ūdens dzirnavām Īvandē. Tās joprojām darbojas. Pie durvīm piestiprināta zīmīte ar darba grafiku, kādās dienās, kādi milti vai putraimi tiek malti vai bīdelēti. Ūdens dzirnavu īpatnība ir tāda, ka tās nevar darboties nepārtraukti. Kad ūdens lielajā dzirnavu dīķī ir izlietots, dzirnavas uz vairākām dienām jāaptur, lai atkal uzkrātu ūdeni dīķī. Dzirnavas ir aizslēgtas un, gaidot, pienāk vecāks kungs ar nūjiņu. Jautāts pēc dzirnavnieka, viņš atbild, ka pats esot dzirnavnieks, tikai tagad pensijā. Nūjiņa tiek atlikta sānis un viņš veikli atslēdz durvis, izkāpelē pa dzirnavu abiem stāviem un izstāsta, kā tās darbojas. Beigās vēl atver lielo ūdens aizvaru un uz brīdi iedarbina visu lielo dzirnavu mehānismu. Ir tik savādi apburoši noskatīties, kā bez piepūles sāk griezties dzirnakmeņi, skriet transportieru lentes un kratīties miltu un sēnalu sieti visā ēkā, tikai pagriežot vienu lielu sviru.

Paņēmuši sev līdzi miltu putekļus uz savām drēbēm, atgriežamies atkal Liepājā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais