Nav laika gulēt, jābauda!

  • 9 min lasīšanai
Taizeme (līdz 1949.g. Siāma) valsts Āzijas dienvidos, robežojas ar Laosu un Kambodžu austrumos, Siāmas līci un Malaiziju dienvidos, Andamanu jūru un Mjanmu (Birmu) rietumos. Valsts valoda: tajiešu Galvaspilsēta: Bangkoka. Iedzīvotāju skaits: virs 62 miljoniem Valūta: 1 Ls= ~63 bati Klimats: ziemeļos tropiskais klimats, dienvidos -tropisks musonu klimats. Aizliegts ievest narkotikas (soda ar nāvessodu), ieročus un pornogrāfiju. Aizliegts izvest zelta izstrādājumus, dārgakmeņus, Budas attēlojumus, jebkādus ādas un kaulu izstrādājumus. Vīza: Lidostā pirms bagāžas saņemšanas. 1000 bati un 1 fotogrāfija Šis ir parasta tūrista stāsts, kurš izvēlās ceļojumu no vietējo tūroperatoru piedāvājumiem un ceļo kopā ar draugiem „pēc programmas”. „Šeit neguļ” – tā teica Tatjana, kas Taizemē bijusi vairākkārt, un – mēs par to pārliecinājāmies. 10 dienu gaišā laika vien ir par maz, lai izbaudītu un apskatītu visu pat tajā mazajā Taizemes daļiņā, kur pabijām mēs. Smaidoši cilvēki, skaisti transvestīti, pasakaini garšīgs ēdiens, orhidejas un lotosi, rums bez sekām nākamajā dienā, mirdzošas naktis un silta jūra, lieliska iepirkšanās, izklaide un atpūta, dabas un cilvēku radītie brīnumi – tā ir Taizeme. Protams, nogurdinoši – nav jau tuvu, bet, ja zini, kas ceļā sagaida – ir labi. Turpceļā jāpavada 5 stundas Taškentas lidostā, atpakaļceļā – 7. Mums paveicās – no Rīgas izlidojām vēlāk, tāpēc sagurt Taškentas lidostā nepaguvām. Tieši otrādi – paguvām iepazīties, pabrīnīties par neparasto lidostu - padomjlaiku un austrumu krustojumu, kurā visur (!) drīkst smēķēt, bez maksas pieejams dzeramais ūdens, un jau pēc drošības kontroles iziešanas, kas parasti nozīmē nīkšanu nelielā telpā ar minimālām iespējām apsēsties, pieejams neliels iekšpagalmiņš ar strūklakas pazīmēm, kur paelpot svaigu gaisu un sarīkot kopīgu fotografēšanos. Tranzītzonā ir pat ēstuve, kas atgādina labu dzelzceļa stacijas restorānu, un pat paklāji uz grīdas, kas lieti noder garšīgam snaudienam, savu reisu gaidot. Ar smaidu klausāmies lidostas darbinieku centīgo pasažieru ganīšanu - tas šeit notiek „ar balsi”. „Deli, kto v Deli”...”Riga, Ņujork!!!”. Laikam jau neviens šeit nav palicis arī ar šādu „dzīvo tablo”. Uzbeku aviolīnija – nu, kaprīzākam ceļotājam stjuartes liksies neprofesionālas, kaitinās sīkumi, bet to atsvērs iespēja ērti izstiept kājas (pat manas garās, kurām vienmēr celīši atduras pret nākamās rindas sēdekli), bagātīgās ēdienreizes un apkalpojošā personāla sirsnība. Bangkokas lidostā saņemamās vīzas Latvijas pilsoņiem patiešām atvieglo iekļūšanu Taizemē. Tam nepieciešana 1 fotogrāfija, jāaizpilda vienkārša veidlapa un turpat lidostā jāsamaina dolāri pret vietējo valūtu, ar ko nomaksāt 1000 batus par vīzas saņemšanu . Nepaslinkojiet un paejiet tos 30 metrus tālāk no pirmā maiņas automāta – tur valūtas kurss ir labāks, pat labāks kā Bangkokas viesnīcās. Uzreiz nobēdziniet arī 500 batus izbraukšanas nodevai, vēlāk iepirkšanās neprātā tas var aizmirsties, un ceļojums Taizemē var sākties. Par Taizemes klimatu joko, ka šeit esot trīs sezonas – karsta, ļoti karsta un neizturami karsta. Pirms mana brauciena (izbraukšanas diena 4. septembris) daudzi teica – „Kā, tu tagad brauksi? Tur taču ir lietus periods!”. Mūsu apziņā tas nozīmē, ka lietus līst nepārtraukti, bet patiesībā tās ir īsākas vai garākas lietusgāzes, parasti naktīs. Taizemē nākas pārvērtēt daudzas asociācijas – raugoties uz apmākušos padebesi aiz loga nedomājiet, ka ārā ir vēsāks kā telpās ar kondicionētu gaisu. Karstums nemazinās arī lietus laikā – ne naktī, ne dienā, tāpēc, salīstot pat līdz pēdējai vīlītei, kā tas mums izdevās naksnīgas pastaigas laikā Bangkokā, nedabūsiet pat zosādu, kur vēl iesnas. Nestāstīšu par apskatāmajiem brīnumiem – atradīsiet ceļvežos. Vienkārši – baudiet šo brīnišķīgo zemi visā tās daudzveidībā, ne tikai pieczvaigžņu viesnīcās. Pagaršojiet vietējo piedāvātos gardumus mazajos, braucošajos bārbekjū, gatavotus no gaļas un jūras veltēm gardumgardās mērcēs, ēdiet mazos krodziņos, nobaudiet Mai Tai kokteili, aso garneļu zupu TOM YAM KUNG, garneles, zivis, astoņkājus, kalmārus, ko esam pieraduši uzskatīt par pazolei līdzīgu ēdienu (šeit nu būs īsts pārsteigums), augļus, kam nosaukumi jāpieraksta – tik daudz līdz šim neredzētu un nebaudītu... Protams, būs daudz ļaužu, kas apgalvos, ka vislabāk ceļot vienam. Bet – ar ko tad dalīties emocijās un sajūsmā par atklāto, ieraudzīto un sajusto? Par saulrietu vientulīgā pludmalē, par orhidejām, kas, šķiet, ir visur, ar ko apspriesties par smuko meiteni, kas apkalpo bārā un kopā domāt – meitene vai tomēr atkal puisis? Nepretendēju uz vislabākajiem ieteikumiem Taizemes baudīšanā, tomēr uzskatu, ka mans ceļojums kopā ar nelielu domubiedru grupu ļāva 10 dienās iepazīt nelielu daļu no šīs skaistās zemes daudzveidības. Bangkoka - miljonu pilsēta, ar dzīvu satiksmi, sastrēgumiem, debesskrāpjiem un nabadzīgām celtnēm. Divās dienās un naktīs, miegam atvēlot pavisam niecīgu laiku, paguvām daudz – vispirms pavērot dzīvi uz Chao Praiya upes un mazajos kanālos, kur ūdens krāsa neizraisīja ne mazāko vēlmi noskaidrot tā temperatūru. Arī vietējos peldoties šeit neredzējām, bet zivis gan – tātad gluži indīgs šis brūnais šķidrums tomēr nav. Pa ceļam iepērkamies upes „peldošajā tirgū”- mūsu guvums ir smirdīgais duriāns, ko slavē kā īpašu gardumu. Pēc izbrauciena ūdeņos devāmies uz Karaļa pili – arhitektūras meistardarbu, un Smaragda budas templi. Šeit nu nācās piesegt plikumus – ne celīti, ne papēdi, ne vēderu vai plecu no drēbjapakšas redzēt nedrīkst. Tāds likums, ko bargie sargi novērš ar piedāvājumu uzģērbt kaut ko no viņu aptinamo drēbju kolekcijas, ja pašiem nav paņēmies līdzi. Karsti, bet redzētais ir tā vērts. Īpašs ir Smaragda budas templis, kur ieejot noaujam kājas, apsēžamies uz grīdas, un mēģinām tikai ar acīm aptvert un paturēt atmiņā sienu gleznojumu un skulptūru skaistumu. Fotografēt šeit nedrīkst, un runā, ka pat tiem, kas paslepšus to darījuši, nav izdevies attēlus pārvest mājās – gluži mistiskā veidā vēlāk pazuduši fotoaparāti, vai arī attēli vienkārši izdzisuši. Svarīgi atcerēties, ka Taizemē karaliskā ģimene tiek ļoti godāta, un tūristi var iekulties nopietnās nepatikšanās par necieņas izrādīšanu kaut karaļa attēlam – nerādiet uz to ar pirkstu, un sargieties pat uzkāpt naudaszīmei ar karaļa attēlu. Nozogam miegam stundas četras no ierastā gulēšanas laika, un vakaros dodamies iepirkties uz Bangkokas nakts tirgu, izbraucienā ar izklaides kuģi un uz daudz aprunāto Ping-pong šovu kādā nomaļā šķērsielā aiz necilām durvīm. Nu labi, vienu reizi to vajag redzēt – kaut vai izglītības papildināšanai par sievietes iespējām ar savu visintīmāko vietu smēķēt cigaretes, pūst svilpīti vai taurīti, šaut šautriņas un mest bumbiņas, ar tur ievietotu pildzīmuli rakstīt un zīmēt, tāpat iepazīt dažas no pozām, kādās iespējams sekss. Tas viss- apmēram metra attālumā no vistuvāk sēdošajiem skatītājiem. Nospriežam, ka jaunavas šeit labāk nevest, lai nerastos maldīgs priekšstats par seksu – tik sastingušas un neizteiksmīgas bija „aktieru” sejas. Arī no meitenēm – dejotājām nesagaidījām nu nekādas erotikas iezīmes, vien labi izpildītu priekšnesumu ar dažādiem priekšmetiem starp kājām. Pataija – lieliskā Pataija... nakts dzīve, kad vari palikt vienkāršs vērotājs ielu dzīvei, vai arī piedalīties pats, ja vilina skaistās tajietes vai tajieši. Walking Street – bāru, veikalu un prostitūtu iela, kur uz katra soļa piedāvā ping-pong šovu, masāžas, meitenes, vīriešus, transvestītus. Saklausījušies stāstus, ka šeit baltos vīriešus vai uz pusēm plēš, mūsu puiši bija pat nedaudz satraukti un sabijušies doties ielās. Kas zina, varbūt īstās tūrisma sezonas laikā tā arī notiek, bet mūsējie dzīvi palika un pat aiz rokas netika ķerti – iespējams gan, ka daiļās tajietes jau pēc acīm redz, kurš meklē pavadoni, kurš nē. Tā nu visi kopā vērojām, kā pastaigājas paveci eiropiešu kungi ar smalkām tajiešu jaunkundzēm pie rokas, dažs pat ar divām. Runā, ka meitenes par nelielu samaksu varot nolīgt pat uz visu viesošanās laiku Pataijā – kopā doties ekskursijās, iepirkties, izklaidēties. Ja vairs negribas šķirties no skaistules, to var arī apprecēt. Vienu vakaru, protams, veltījām slavenajam Alkazara šovam, pēc kura radās gluži vai simpātijas pret šiem ladyboy un viennozīmīgs secinājums, ka mūsu „praidiem” šeit būtu ko mācīties, kā sabiedrībā sēt simpātijas, nevis agresiju un naidu pret sevi. Nelaidām garām iespēju arī nofotografēties ar šīm skaistulēm pēc šova – protams, par naudu – tas prieks maksā 40 batus vai 1 dolāru. Tīru jūru un plašas pludmales gan Pataijā nemeklējiet - par 600 batiem labāk ar kuteri aizbrauciet uz kādu no salām - tur arī liedags, saule, jūra, burvīga pludmale un jūras veltes pusdienās (iekļautas cenā). Par visu citu gan nāksies maksāt papildus - guļamkrēsls 100 bati, tualetes lietošana 10 bati, mazgāšanās dušā - 40 bati... Pludmalē var iepirkties no tur klejojošiem tirgoņiem, arī veikaliņi ir turpat blakus. Meitenes piedāvā manikīru, pedikīru, masāžas, hennas tetovējumus un – pašas sevi. Atradām arī motorolleru piedāvājumu, tikai cenas šeit par stundu tikpat, cik Ko Čangā par diennakti – ap 200 bati stundā. Un – iepirkšanās, ak, iepirkšanās Pataijā... zīda somiņas, kurpes, pulksteņi, apģērbi, suvenīri – viss par pāris latiem iegūstams. Pieraduši pie mūsu cenām, sajutāmies šeit kā Iepirkšanās Paradīzē. Mani ļoti iepriecināja bankomāti Pataijā un Bangkokā, par kuriem precīzu ziņu pirms brauciena nebija – vietējās valūtas izvilināšana ar Visa Electron karti izrādījās supervienkārša, un, kā vēlāk internetbankā nolūkoju, arī lēta procedūra – naudu neatteica neviens no trim iemēģinātajiem bankomātiem, pie kam tos atrast nebija problēmu. Īpaša iepirkšanās gaidāma Pataijā lielākajā Dārglietu galerijā – rubīni un safīri, ar ko īpaši lepojas Taizeme, dimanti, topāzi, pērles – acis žilbst. Pirms tam – ieskats dārgakmeņu ieguvē, kas šeit parādīta savdabīgāk kā citur – īsts ceļojums „pazemes dzīlēs” ar dārgumu meklētāju vilcieniņu attaisnos galerijas apmeklējumu arī tiem, kas nevēlās iepirkties, un ienākuši šeit vien kompānijas pēc acu pamielot. Taizemes lielajās dārglietu pārdotuvēs ir ieviesta bezmaksas dzērienu pasniegšana – un ne tikai tēja, kafija, bet arī alkoholiskie dzērieni ir pieejami – lai vīriešiem būtu laika kavēklis un labs prāts sievietēm naudu dot, kamēr viņas sajūsminās un izvēlās sev jaunas rotas. Ko Čangas sala – ek, manas dvēseles daļiņa palikusi tieši tur. Pēc trokšņainās Bangkokas baudījām naksnīgo Siāmas līci mēnessgaismā, „palmu ēnā”, sarīkojot trakulīgu pludmales ballīti kopā ar mūsu gidu, šoferiem un pat kādu irāņu tautības viesnīcas viesi, kas pievienojās mums latviešu, krievu un tajiešu dziesmu un deju iemēģināšanā. Kā bērni priecājāmies par peldēm mēnessgaismā, pēc kurām izpaliek Latvijā ierastā zosāda, un silto nakti līdz pat rītausmai, kas netraucēja nākamajā dienā pilnvērtīgi piedalīties ekskursijās - ar ziloņiem pa džungļiem kā kārtīgam tūristam pieklājas, kājas aiz siltajām ziloņa ausīm aizkabinot. Ko Čangas sala gan nav izklaides citadele, bet mums palaimējās ielūkoties pludmales bārā ar lieliski muzicējošu grupu – apbrīnojamu enerģijas, muzikalitātes un ilgspēlēšanas fenomenu. Protams – skanēja eiropiešiem pazīstamas melodijas. No otrā stāva „balkoniņa” vērojām meitenes, transvestītus un eiropiešus, kas gan vēl tikai nolūkoja meitenes, gan nekautrējoties jau apgrābstīja nolīgtās tajietes. Uz brīdi ielūkojos sieviešu tualetē – tādu luksusu kā kosmētikas pārdošana dāmu istabā gan man nebija gadījies sastapt nekur pasaulē... Ielūkojoties Ko Čangas salas kartē redzam, ka ceļš nebūt neved apkārt visai salai. Nu bet kādai takai taču tur vismaz jābūt! Noīrējam motorolleru par 180 batiem (ap 3 Ls) diennaktī, nopērkam benzīnu par 30 batiem pudelē un dodamies to izpētīt. Ak, jā, degviela uzpildes stacijās ir lēta – litrs maksā mazāk par dolāru, bet tā tiek tirgota arī pudelēs, pie kam viskija, kas novietotas uz galdiņiem ceļa malās. Braukšana Taizemē notiek pa kreiso pusi, tāpēc īpaši jāpiedomā pie procesa, bet nekas – mazais aparāts ripo labi, arī kalnā. Vietā, kur pēc kartes ceļa vairs nav, tas tomēr turpinājās – tāda kā platāka, asfaltēta taka. Apbraukt salai apkārt tomēr neizdevās, arī šis ceļš pēkšņi beidzās – upe nonesusi tiltu. Nekas - džungļi, brīnumskaistas pludmales, palmu birzis un brīvības sajūta braucienā atrasta, un bijām apmierināti ar redzēto. Pēc izbrauciena - naksnīgas vakariņas ceļmalas krodziņā ar neiztrūkstošo TOM YAM KUNG zupu, grilētiem astoņkājiem, krabja gaļu smalkos gliemežvākos un alu mums divatā izmaksā 520 batus (apmēram Ls 8,00). No šīs zupas radusies gluži vai atkarība – asa, bet garda, pasūtām to vai ikvienā ēdienreizē. Jāiemācās gatavot arī Latvijā. Taizeme ir īsta paradīze gardēžiem. Man šeit garšo viss, un netraucē pat neierastā čilli piparu klātbūtne vai ikvienā ēdienā. Dīvaini, bet atgriežoties mājās, gaļu vairs negribas. Protams, kā pamatēdienu Taizemē parasti izvēlos garneles – zupās, salātos, grilētas, tvaicētas. Reiz, pusdienojot divatā, pasūtījām grilētas garneles – zinot, ka parasti apēdu sešas vai septiņas, šo skaitli arī nosaucu mazās ēstuvītes pavāram. Liels bija mans izbrīns, kad tika pasniegtas vismaz četras reizes lielākas par Rīgas tirgū nopērkamajām tīģergarnelēm. Lai tiktu galā ar milzīgo porciju, nācās aicināt palīgā garāmejošos grupas biedrus. Nakts kokteilim izvēlamies vientulīgu bāru pašā ciema malā, kur saimnieko glīts ladyboy, un kavē tukšo vakaru ar diviem draugiem. Pēc mūsu pasūtījuma, protams, Mai Tai - draugi ar motorolleri aši pazūd tumsā, bet jau pēc brīža ir atpakaļ ar ledu mūsu kokteiļiem. Pavadām laiku sarunās ar bāra saimnieku (hmm.. saimnieci?), un esam vienīgie viesi šeit šovakar... Slavenā tajiešu masāža Taizemē pieejama visur – par to vēsta ar roku zīmēti uzraksti pie bodītēm ceļmalās, bukleti viesnīcās un informācijas lapas viesnīcu numuriņos. Izvēlos mūsu viesnīcas piedāvājumu turpat blakus pludmalei – klasisko Tajiešu masāžu par 400 batiem (mazāk par 7 Ls). Procedūra ilgst stundu, un tieku mīcīta un locīta visos iespējamos veidos, kad gribās bilst – manas kājas šajā virzienā nelokās! Izrādās – lokās. Prombraucot sajūta – mēs taču neko īsti nepaspējām apskatīt, tikai gūt pirmo iespaidu par šo daudzveidīgo valsti. Esam uzlādējuši savas enerģijas baterijas tumšajam ziemas cēlienam Latvijā ar sauli, jūru, smaržām, garšām, krāsām un smaidiem, kas sasilda dvēseli, un liek ilgoties atgriezties šai brīnišķīgajā valstī. Uz tikšanos, burvīgā Siāma!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais