Līdz Itālijai un atpakaļ
Beidzot ienākusies iedvesma un esmu pieķēries kārtējam ceļojuma aprakstam. Lai gan tas ievietots Itālijas sadaļā, tomēr vairāk tiks stāstīts par ceļu līdz Itālijai, nedaudz par to ko redzējām Itālijā, un ceļu no Itālijas. Stāstījumā nebūs nekādu negatīvo izjūtu, tikai pozitīvas domas ar paceltu galvu
Jau iepriekš atvainojos par tehniskajām gramatikas kļūdām... rakstu sveču gaismā, lai pievilinātu mūzu.
Tātad.... gatavošanās:
Ideja par ceļojumu radās pilnīgi negaidīti kādā 2009.gada decembra vakarā, bet gatavošanās un maršruta izstrāde vilkās gandrīz 4 mēnešus sākot no februāra. Šeit man jāsaka liels paldies divām jaukām Impro meitenēm Andai un Dacei par manu ideju apkopošanu un salikšanu vienotā shēmā, padomu sniegšanu un dalīšanos savās zināšanās.
Tātad pats maršruts valstu izteiksmē izskatījās šāds Latvija-Lietuva-Polija-Vācija-Šveice-Itālija-Austrija-Čehija, Polija-Lietuva-Latvija. Ilgums 12 dienas.
Naktsmītņu rezervēšana notika gan ar Impro starpniecību, gan pašu spēkiem interneta vidē. Dzīvošana hosteļos, viesnīcā un kempingā. Braukšana ar 2 mašīnām, katrā pa 3 ceļotājiem (plānots bija 4 katrā mašīnā).
Ceļojums:
11.-12.06.2010.
Visi kopīgi startējam nedaudz pēc plkst. 19. vakarā no Ķekavas Elvi veikala, kurā tika iepirkta pārtika un dzeramie (šajā gadījumā nav domāts alkohols). Neskatoties uz pamatīgo negaisu, lietus šaltīm un vētras stipruma vēju, kas mūs pārsteidza netālu no Kauņas un turpinājās līdz pat Polijas robežai, kuru sasniedzām kā bija ieplānots ap plkst.23. noskaņojums visiem labs un vēl mājās pagatavotā kafija sniedz papildus mundrumu, jo priekšā ceļš cauri visai Polijai. Neliela liriska atkāpe: vēlai izbraukšanai un manam vienpersoniskajam lēmumam braukt pa nakti cauri Polijai bija 3 pavisam vienkārši iemesli – pirmkārt, piektdienas diena un dažiem no mums tā bija darba diena, otrkārt naktī Polijai vieglāk izbraukt cauri, jo nav nenormālās smago mašīnu rindas uz ceļiem, treškārt, tiek ietaupītas apmēram 12 stundas, kas būtu jāpavada Polijā nakšņojot un tādā veidā ātrāk nokļūstot galamērķī, kas šoreiz bija Drēzdene.
Apmēram ap plkst. 15.30 12.06.2010. pieripinām savus auto pie hosteļa Drēzdenē (jāsaka, ka šī naktsmītne dēļ sava neparastā iekārtojuma pirmkārt izraisīja nelielu apjukumu, bet pēc tam arī smieklus un savā ziņā arī atzinīgus vārdus) un jau pēc iekārtošanās un noskalošanās visi dodamies aplūkot vecpilsētas jaukumus. Kaut gan nedaudz mietpilsoniska, tomēr senā Saksijas federālās zemes galvaspilsēta, kultūras, ekonomikas un tūrisma centrs neatstās vienaldzīgu nevienu. Kādam tā var nepatikt, kādam tieši pretēji, paliks atmiņā uz ilgu laiku, kā viens no izcilākajiem baroka pieminekļiem, kas neskatoties uz tai izdarīto pārestību 2.pasaules kara laikā no sabiedroto spēku puses, konkrēti Lielbritānijas, vēl tagad nav tā īsti līdz galam atkopusies, ir spējusi pacelt galvu un piesaistīt tūristus. Apskatām gandrīz visus pašus ievērojamākos objektus – Dievmātes baznīcu, Zempera operu, Cvingeru, Brīles terasi, katedrāli, pili, Firstu gājiena sienu, Saksijas zemes parlamentu, utt. Tomēr pēc garā brauciena nogurums ņem virsroku, tāpat arī miklais, ne sevišķi patīkamais laiks dara savu. Dodamies naktsmāju virzienā, pa ceļam iegriežoties alus krodziņā, lai nedaudz ieturētos un iemalkotu kādu glāzi alus un sidra.
13.06.2010. Tā kā priekšā tāls ceļš izbraucam ap plkst. 9.00 no rīta. Šajā dienā mums jātiek līdz Štutgartei, pa ceļam iespējot apskatīt 2 no 28 Vācijas romantiskā ceļa pilsētām. Šīs dienas programma „Romantische Straße“. Lai izbrauktu visu romantisko ceļu vajadzētu kādas vismaz 3-4 dienas ar pilsētu apskati, mums tam ir tikai nedaudz stundu. Tātad izvēlētās pilsētas ir Dinkelsbühlun Nördlingen, kuras arī kārtīgi apskatām, bet pa ceļam izbraucam cauri vēl vienai mazai pilsētiņai, kuras nosaukums ir Wallerstein. Iesākumam, kas Romantische Straße ir par zvēru un ko tas ēd. Zvērs ir visai liels 385 km garš, mīļs, pūkains, draudzīgs un ievērības cienīgs. Jāsaka ka šis maršruts bija viens no pirmajiem tūrisma maršrutiem, kas tika izveidots Vācijā, ja konkrēti Vācijas federatīvajā republikā 1950 gadā, lai piesaistītu amerikāņu tūristus. Konkrēti amerikāņu militāristu ģimenēm, kā brīvdienu galamērķis (jāatceras ka tas ir pēckara laiks). Tomēr jau visai drīz šis maršruts ieguva lielu popularitāti ar citu valstu tūristu vidū. Visai garajā ceļa posmā ir iekļautas 28 dienvidvācijas mazpilsētas, sākot no Würzburg cauri Augsburg un līdz pat Füssen. Katrai no šīm 28 pilsētām ir sava vēsture un sava specifiskā īpašība ar ko tās lepojas. Dinkelsbühl. Pilsēta piemineklis, kas ievērību ieguvusi ar īpašo arhitektūru, kurā izmantots ļoti daudz koka, un vienu no skaistākajām vēlās gotikas baznīcām Vācijā (St. George). Pilsētas vēsture meklējama jau 8.gs. bet dokumentos pirmo reizi tiek minēta 1188.gadā. Lieliski, praktiski bez bojājumiem ir pārdzīvojusi abus pasaules karus un šobrīd šeit atrodas Romantiskā ceļa biroja galvenā mītne. Jāsaka ka vizuāli pilsētiņa atgādina konfekšu kasti krāšņā dārgā saiņojumā. Nördlingen.Lai gan nav tik krāšņa kā iepriekš aprakstītā, tomēr ar savu vēsturs elpu un notikumiem. Pilsētiņa uzcelta Ries meteorīta krātera centrā un var lepoties ar Vācijā vienīgo pilsētas aizsardzības sistēmas mūri, pa kuru var apiet apkārt gandrīz visai pilsētai.
Kad abas pilsētas apskatītas un ieturētas kārtējās vēlās pusdienas, dodamies Štutgartes virzienā un jau diezgan vēlā vakara stundā pēc ilgiem neatlaidīgiem meklējumiem atrodam rezervēto naktsmāju vietu. Jāsaka, ka šī bija vienīgā reize ceļojuma laikā, kad nācās kārtīgi pamaldīties, lai atrastu naktsmājas. Tomēr viss ir labi, kas labi beidzas un mašīnā nakšņot nenācās.
14.06.2010.
Šveice.
Atkal izbraucam ap plkst.9.00 no hosteļa un dodamies Šveices virzienā. Pirmais pieturas punkts Reinas ūdenskritums pie Schafhausen.
Tie, kas ir bijuši pie Reinas ūdenskrituma noteikti saprot, kāpēc šveicieši ar šo dabas brīnumu tik ļoti lepojas. Reinas varenā straume 150 metru platumā pēkšņi pārtrauc savu mierīgo līgano plūsmu un gāžas lejā no 22 metrus augsta klinšu kāpšļa, veidojot 13 metrus dziļu balti putojošu katlu, kura troksnis klusās naktīs noteikti dzirdams kilometriem tālu. Ūdenskritums kā balta, drūpoša ūdens siena vēl ilgi trako un vārās līdz beidzot norimusi mierīgi plūst tālāk.
Izbaudījuši dabas spēku un sasmēlušies iespaidus un emocijas dodamies tālāk uz vienu no skaistākajām Šveices pilsētām.
Lucerna (Luzern).
Pilsēta visai dzīvelīga ar dažviet neizprotamām ceļa zīmēm un norādēm. Pēc nelielas riņķošanas apkārt vienam kvartālam, mums tomēr izdodas atrast vietu mašīnai netālu no Lauvas monumenta. No šīs vietas arī sākam pilsētas apskati. Pilsēta atrodas 436 metrus virs jūras līmeņa pie Reisas upes iztekas. Pirmās ziņas par pilsētu ir no 8.gs., kad tika dibināts Luceria klosteris, bet par pilsētas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1178.gads. Pilsēta ar daudziem krāšņiem parkiem un ievērojamiem vēstures objektiem, dažus no kuriem mēs iespējām apskatīt. Piemineklis „Mirušais lauva“ viens no pasaulē slavenākajiem monumentiem. Izcirsts 1820.gadā dabiskā klintī par godu šveiciešu algotņu varonīgajai nāvei Tilerijās 1792.gadā, aizstāvot Francijas karali Luiju XVI un karalisko ģimeni. Marks Tvens par šo lauvu teicis, ka tas ir bēdīgākais un aizkustinošākais klints gabals pasaulē. Dodamies gar pilsētas nocietinājumu mūra sienu, kas celta 1386.gadā un daļēji saglabājusies līdz mūsdienām līdz sasniedzam pilsētas vecāko pulksteni – Zyt (1535.g) un tad jau caur nelielu parciņu nokāpjam līdz upei un klāt pilsētas vecākais tilts Spreuerbrucke (Pelavu tilts) uz kura var apskatīt domājams paša Meiringena darinātās nāves gleznas. Tadpa krastmalu gar vēstures muzeju un Jezuītu baznīcu aizejam līdz galvenajam pilsētas simbolam Kapellas tiltiņam (vecākais slēgtais tilts Eiropā) ar ūdenstorni. Tieši šis tilts un ūdenstornis (savulaik kalpojis gan kā arhīvs, gan kā dārgumu glabātuve, cietums un spīdzīnāšanas kamera) ir viens no visvairāk fotogrāfētajiem objektiem un tā attēls tiek izmantots arī kā fabrikas zīme. Visai ierobežotajā laikā gribas daudz redzēt, bet laiks ir nepielūdzams un līdz galamērķim Interlakenai šajā dienā ceļš ir diezgan tāls. Katrā ziņā, kādreiz atgriežoties Šveicē, šī būs pilsēta, kurai tiks veltīta īpaša uzmanība un daudz vairāk laika.
Ieturam pusdienas itāļu restorānā (kā jau visus puslīdz sakarīgos krogus sauc Eiropā) un dodamies ceļā. Tā kā diena iet uz vakara pusi, bet laiks ir samērā gaišs nolemjam izmest nelielu aplīti līdz tādam ciematam kā Meiringena (lai nākamajā dienā nebūtu jātērē laiks). Ar ko tad šis mazais miestiņš ir tāds ievērības cienīgs. Pirmām kārtām Šveicieši šo vietu uzskata par Šveices sirdi, lai gan ģeogrāfiski Šveices centrs atrodas turpat netālu esošajā Reuti kalnu ciematiņā. Otrkārt tāpēc, ka turpat netālu atrodas Āres aiza, ko apmeklēsim nākamajā dienā. Un treškārt sakarā ar to, ka turpat blakus ir meklējams Reinbaha ūdenskritums. Un kā varbūt daudziem zināms, tad šī ūdenskrituma vārds ir ļoti cieši saistīts ar kāda nu ļoti slavena cilvēka vārdu.... kādu??? Tas lai paliek mans mazais noslēpums. Interlakena. Pašu pilsētu gan neapskatām, jo ierodamies, kad jau ir krietni satumsis. Šoreiz naktsmāju meklēšana praktiski nenotiek jo navigācija mūs aizved līdz pašām hosteļa ieejas durvim un jāsaka, ka šīs naktsmājas, šis hostelis liek nodrebēt katra jaunieša sirdij. Tipiska šveiciešu stilā būvēta ēka, kas burtiski mutuļo no gados jauniem ceļotājiem, kas ēku ir pārpildījuši. Tā teikt kārtīga tusiņa vieta, kurā var iepazīties ar ceļot mīlošiem azartiskiem cilvēkiem teju no visas Eiropas un ne tikai.
15.06.2010. Agrs rīts, ceļamies jau pirms septiņiem un no hosteļa izbraucam 8.00. Diena kalniem, ūdeņiem un dabai. Jungfrau regions. Jau braucot pa Interlakenas ielām Lauterbrunnentāles virzienā priekšā redzamā ainava liek domāt par vārdiem, ko reiz sacījis F.Mendelsons-Bertolds vācu komponists – „Kas nav aplūkojis ainavu, kura apņem Interlakenu, nav redzējis Šveici. Šis rajons ir visskaistākais šajā neaprakstāmi brīnišķīgajā valstī.“ Pirmā vieta, kur piestājam irLauterbrunnentālē pie Štaubahas ūdenskrituma. Ūdenskritums, kas veidojies no strauta, ir 29ais augstākais pasaulē. Lai arī tas nav augstākais Eiropā, tam tomēr piemīt savs valdzinājums. Nākamais ūdenskritums ko apskatām ir tikai pāris kilometrus tālāk – Trimmelbaha ūdenskritums. Vienīgais Eiropā ledāju ūdenskritums, kas atrodas kalna iekšienē. Katrā ziņā ir vērts maksāt par biļeti, lai to apskatītu un novērtētu vai tam pienākas būt Unesco pasaules mantojuma sarakstā. Šajā ielejā ir apskatāmi, dažāda lieluma, augstuma ūdenskritumi, pēc skaita veseli 72. Praktisks padoms šīs vietas apmeklētājiem – kurš putniņš agri ceļas, agri visu redz mazāk cilvēku, vairāk iespaidu. Sasmēlušies kārtējos iespaidus dodamies uz Meiringenas ciematiņu, nepievēršot vairs uzmanību vārdā nenosauktajai slavenībai, jo šodien dabas diena un pievēršamies vairāk tikai un vienīgi dabas objektiem. Āres aiza. Te gan nošaujam mazliet greizi un sākam apskati no vārtiem, kas ir itkā noslēdzošā daļa. Bet ne jau tāpēc mazāk iespaidu. 1400 m garā pastaiga Āres aizā, brīžiem rada iespaidu par Dantes aprakstītajiem Elles vārtiem un šķīstītavu. Stāvās klintis un gadu tūkstošiem Āres upes straumes radītie tēli klintīs reizēm liek aizrauties elpai un domāt par cilvēka niecību dabas spēku priekšā. Nākamā vieta, kurā apstāsimies ir Lugāno. Šoreiz ceļš tiek izvēlēts pilnīgi cits nekā ieteiktā automaģistrāle. Izvēlamies īsāko pāri kalnu pārejai. Apkārtnes ainava noteikti neliek vilties. Augšup vedošais serpentīns rada visai lielu slodzi mašīnām, bet apkārt redzamā ainava neļauj novērsties. Brīžam sajūtamies, kā tūristi no tālās uzlecošās saules zemes, jo tiek fotogrāfēts no mašīnas pilnīgi viss, kas zib gar acīm, kalni, sniegs, pļavas, ūdenskritumi, lopiņi, mājas, cilvēki utt.
Kādā kalnu ceļmalas krodziņā ieturam pusdienas. Lai gan saimniece runā mums pilnīgi nesaprotamā valodā un tāpat nesaprot gandrīz ne vārda no tā ko sakām mēs, parādot ar pirkstu pasniegtajās ēdienkartēs tiekam gan pie ēdamāgan arī dzeramā. Vieni no nedaudzajiem vārdiem, ko viņa noteikti saprot ir eiro, bear un panaše.
Lugāno. Neliels starppunkts pirms ierašanās nakšņošanas vietā Como. Diezgan simpātiska pilsētiņa, ja neskaita dažas briesmīga paskata augstceltnes, kas bojā romantisko panorāmas skatu. Apstājamies šeit tikai tā iemesla dēļ, lai apmeklētu Raiņa un Aspazijas „trimdas“ vietu. Oi, kā es gribētu dzīvot tādā trimdā No Raiņa un Aspazijas muzeja paveras jauks skats gan uz San Salvadores kalnu, gan Lugano ezeru un nav jābrīnas par to, kur tad Rainis smēlies iedvesmu stikla kalnam aprakstam un Birkets Nacionālās bibliotēkas ēkas projektam. Tomēr šī laikam nebūs tā vieta uz kuru braukšu speciāli atkal. Ja nu vienīgi sanāks pa ceļam un arī tad vienīgi ar domu tikt augšā San Salvadores virsotnē. Lai gan esam Šveicē, nelielu pārsteigumu pirmajā brīdī rada tas, ka šajā reģionā viss ir itāļu valodā. Un jau tālāk braucot uz Como un šķērsojot Šveices un Itālijas robežu, kas tāpat kā pie mums Valkā šķērso pašu pilsētu, nav sajūtas, ka būtu iebraucis citā valstī.
16.07.2010.
Brauciens no Como uz Lago de Garda. Izbraucam pirms deviņiem no rīta, ar mērķi apskatīt Como ezera apkārtni (izmest loku pa ezera stakli) un tad gar Bergamo uz Sirmioni pie Lago de Garda ezera. Pats brauciens gar Como ezeru notiek pa šauru kalnainu ceļu caur neskaitāmiem ciemiem, kas vienam beidzoties turpinās nākamajā, dažbrīd pat nav saprotams esi vēl iepriekšējā vai jau jaunā vietā. Diezgan ainaviski, bet manī tas īpašu sajūsmu neizraisīja. Ja godīgi tad gaidīju ko vairāk, tāpēc bija neviltots prieks pēcpusdienā atgriezties pie senā paziņas Lago de Gardas ezera. Starp citu šeit pirmo reizi maksājam ceļa nodevu.... pirmais maksas ceļš – maģistrāle Milāna-Venēcija. Sirmione. Iecienīta kūrorta vieta jau no senseniem laikiem, kad šeit labprāt uzturējās dižciltīgo Veroniešu ģimenes. Tīri apskatīšanai daudz laika te nav jāvelta, jo pussala ir visai maza un ātrā solī to varētu izstaigāt pāris stundu laikā. Ipaša uzmanība parasti tiek veltīta Scaliger pilij, kas saglabājusies līdz mūsdienām, kā lielisks ostu nocietināšanas paraugs (līdz pat 16.gs.Sirmionei bija visai militāra nozīme apkārtējā reģionā), kā arī Grotte di Catullo, kas atrodas pussalas tālākajā galā un kalpo kā vislabākais piemērs tam, kā senie Romieši cēla savas dzīvojamās ēkas Itālijas ziemeļu daļā. Pie reizes paēdam arī pusdienas tavernā, kas nes Marijas Kallas vārdu. Un tā nav nekāda nejaušība, jo viņa šai pilsētiņā ir pavadījusi diezgan daudz laika, tāpat kā daudzas citas slavenības.
Jau ap plkst. 17. esam gatavi doties uz apartamentiem, kas atrodas tikai 7 km attālumā, gandrīz pašā ezera krastā.Tāpēc arī grēks būtu neizmantot iespēju izpeldēties, ko 4 no mums 6iem arī izmanto. Kopumā tiek pavadīts, garš, jauks, mierīgs vakars, lieliskā fermā, kas tiek veltīts atpūtai, ko sen tā kā esam pelnījuši.
17.06.2010.
Jau laicīgi no rīta ap deviņiem izbraucam Veronas virzienā. Pa ceļam paredzēta neliela iepirkšanās, bet tā īsti neviens neko izdaudzinātajā lielveikalā nenopērk, ja neskaita pārtiku un alkoholu. Iemesls tam, ka īsti netika plānots iepirkties, kā arī tāpēc, ka cenas nemaz tik zemas kā solīts nebija. Verona. Laikam vienīgā ziemeļitālijas pilsēta, kurā tā pa īstam manuprāt var sajust senatnes elpu. Visiem divdesmit tās pastāvēšanas gadsimtiem ejot cauri, ir krāti notikumi, leģendas, fakti. Tā patiesi varenu Veronu padarīja Skaligeri dzimta XIII gadsimtā, bet slavenu Šekspīrs sarakstīdams traģēdiju, drāmu, vai varbūt komēdiju, kā nu kurš to vēlas uztvert, bet nenoliedzami jauku mīlas stāstu Romeo un Džuljeta. Tūristu vidū vislielāko ievērību parasti iegūst Bra laukums un romiešu amfiteātris, Džuljetas nams un balkoniņš, Erbes laukums (Zāļu tirgus), Džuljetas kaps, Vecā pils un tilts. Tomēr reti, kad tiek uzmeklēts nams, kurā varbūt kadreiz dzīvojis Romeo, nevienam neienāk prātā paskatīties, kas iekārts arkā virs ieejas Signori laukumā, retais arī aiziet līdz Pētera tiltam un uzkāpj pie Sv.Pētera pils, lai pavērotu Veronas panorāmu un vai kāds zina, kurš ir Veronas šaurākais namiņš un kādi notikumi ar to saistās un kāpēc tas vispār ir ievērības cienīgs. Ir daudz šādu vietu, ko varbūt ir vairāk vērts redzēt nekā Džuljetas balkonu vai amfiteātri. Ja godīgi, tad Veronas amfiteātris uz mani neatstāja praktiski nekādu iespaidu. Daudz interesantāks un iespaidīgāks manuprāt ir Pulā esošais. Lai gan laiks rīta pusē iebraucot Veronā bija ne visai jauks, bet uz pēcpusdienu ir noskaidrojies un lietus jaciņas tiek novilktas, lai bālās miesas parādītu Itālijas saulei. Papusdienojam un tā kā laiks spiež iet tālāk, braucam Venēcijas virzienā, lai laicīgi varam iekārtoties kempingā un paspēt vēl vakara pastaigā pa Venēcijas kanāliem un laukumiem. Atkal jau nākas izmantot maksas ceļu, bet kā par brīnumu, lai arī posms bija gandrīz tikpat garš kā iepriekšējā dienā nobrauktais, 3 eiras par mašīnu mazāk sanāca maksāt. Venēcija.Fusinas kempingā ierodamies ap pieciem vakarā. Ātri noskaidrojam visu par prāmjiem, iekārtojamies un stundas laikā esam gatavi ar kuģīti doties iekarot Venēciju.Nopērkam diennakts braukšanas karti visiem transporta līdzekļiem, kas ja saskaita, cik reizes to izmantojām pilnībā atmaksājās. Vakara pastaigai pa pilsētu līdz priekšpēdējam peldošajam transporta līdzeklim mums ir 3 stundas.
Šajā vakarā izstaigājam tikai Venēcijas centrālo daļu. No Fusinas dodamies līdz pieturai Zattere, neliels līkums līdz Sv.Marijas godināšanas baznīcai un tad jau pie Akadēmijas tilta (viens no trim, kas šķērso 3,8 km garo un 30-70 metrus plato Lielo kanālu) iekāpjam daudz mazākāmotorizētajā laivā, lai pēc sešām pieturām nonāktu pie Rialto tilta. Tilts celts pirmā pontontilta pār Lielo kanālu vietā. XVI.gs. kad izsludināja konkursu par jauna tilta celtniecību, tam pieteicās daudzas slavenības, tais skaitā Mikelandželo, San Savino, bet priekšroka tika dota Antonio da Ponte projektam. Kā galvenais uzstādījums tika noteikts, ka tiltam jābūt no akmens un uz jāparedz vieta arkām zem kurām, varētu izvietoties tirgotāju veikaliņi. Mazliet iepozējuši, kā jau pienākas kārtīgiem tūristiem ejam tālāk Sv.Marka laukuma virzienā. Laukums tiek uzskatīts par itāļu arhitektūras pērli, kas sastāv no 2 daļām -iekšējā laukuma un laukuma uz jūru. Laukumā apkopoti 4 unikāli pieminekļi – Sv.Marka katedrāle, Lodžeta, Pulksteņtornis un Dodžu pils. Tie kas vēlēsies paši uzzinās, katras šīs ēkas vēsturi. Lēnā garā izlīkumojuši pa mazajām šaurajām ieliņām, katrs ir saskatījis tajās ko savu vienīgo, unikālo. Tā nu visas trīs atvēlētās stundas ir pagājušas un dodamies kempinga virzienā. Ir pavadīta puse no ceļojuma laika.
18.06.2010.
Diena kas atvēlēta Venēcijai un Burano salai. No kempinga izceļamies salīdzinoši vēlu, ap pusdienu laiku. Laiks silts un saulains, noskaņojums labs. Izgājuši cauri Venēcijas centrālajai daļai no F.te Nove kuģu pieturas braucam uz Burano. Sala, kura ir pasakaini krāsaina un kurā atrodami paši smalkākie tampborējumi. Ja salas vīriēši nodarbojas ar zveiniecību, tad sievas tamborē cimdus, zeķes, cepures, šalles, sedziņas, galdautus, priekšautus utt.... pašas neiedomājamākās lietas šeit iegūst citu izskatu un formu. Lai gan arī šeit ir kanāli, kas atgādina Venēcijas atmosfēru, tomēr krāsainie košie nami liek pilnībā aizmirsties. Dažādie zaļo, rozā, violeto, dzelteno, sarkano krāsu toņi spožajā saulē rada kaleidoskopisku sajūtu, it kā tu atrastos starp simtiem dažādu krāsu stikla gabaliņiem, caur kuriem spīd spožās saules stari. Kādā senā leģendā vēstīts, ka pirms došanās jūrā zvejniekiem uz pieres tiek uzvilkta tādas pašas krāsas un toņa svītra, kādā ir tā māja. Tas tāpēc, lai pēc zvejas viegli iereibušais zveinieks tiktu nogādāts pareizajā mājā. Cita leģenda stāsta, ka Burano ēkas sākumā bijušas baltas. Bet zvejniekiem dodoties zvejā uz ilgāku laiku ir gribējies redzēt savas mājas jau no atāluma un tā piekrastē esošās mājas palēnām pārkrāsotas katra citā krāsā, lai vīri katrs savu namu redzētu jau no liela attāluma.
Visam skaistajam reiz pienāk beigas un arī mums jāšķirās gan no Burāno, gan no Venēcijas. Lai gan pēc grafika, mums arī nākamā puse diena bija ieplānota Venēcijai, un tad pēcpusdienā došanās pa autobāni uz Zalcburgu. Tomēr vienojamies, ka izbrauksim jau agri no rīta un izmetīsim loku pa Dolomītu Alpiem.
19.06.2010. Kārtējā diena, kas veltīta dabai. Lai gan ceļs ir visai tāls, pēc mūsu aprēķiniem sanāca ap 400 km, vēlme uzbraukt sniegotajā Marmolādes ledājā ņema virsroku. Izbraucam jau astoņos no rīta un gāzi grīdā līdz Alpiem un tad pa stāvajiem serpentīniem līdz pašai Marmolādei. Ar pacēlāju uzbraucam līdz ledājam, tad vēl gabaliņu pabrienam pa sniegu, neliela foto sesija un siltas pusdienas kalnu namiņā. Jāsaka, ka šī bija pirmā reize, kad nevis mēs atstājām dzeramnaudu, bet gan mums tika iedota neliela atlaide. Laikam jau iepatikāmies personālam. No šīs vietas krasi mainījās arī laiks, sāka snigt sniegs un nobraucot no kalna lejā sākās lietus, kas mūs pavadīja neiztrūkstoši līdz Čehoslovākijai, Brīžiem stiprāks, brīžiem kā viegls miklums, bet katrā ziņā, laiks kļuva nepatīkams, laikam jau tāpēc, ka bijām māju virzienā un mums bija nepieciešama aklimatizācija, lai godam sagaidītu Jāņus.
20.06.2010.
Esam Zalcbugā. No rīta ap astoņiem pabrokastojam un braucam izpētīt tuvāko apkārtni.
Pirmā vieta kurā ierodamies ir ledus alas pie Werfen. Uzbraukuši līdz pacēlājam nākas secināt, ka neesam vienīgie, kas šo vietu apmeklē tik agri no rīta, bet vēlāk saprotam, ka esam visu pareizi izdarījuši, jo iznākot no alām, sastopam pamatīgu rindu ir iekšā tikt gribētājiem. Pašas alas.... nu jā, iespaidīgi, bet ne grandiozi. Ja neskaita to, ka mums visapkārt ir ledus un atrakcijai ir izdomāts, ka jāiet pilnīgā tumsā ar dabīgās gaismas (laikam jau eļļas) gaismekļiem, kas praktiski rada gaismu tuvākā metra attālumā, tad viss pārējais nobāl daudzu citu alu priekšā. Pirms došanās ar pacēlāju lejā nolemjam paēst pusdienas.Jāpiezīmē, ka šī bija pirmā reize, kad mūsu kopējais rēķins par pusdienām nepārsniedza 100 EUR.
Lēnām braucot lejā pa līkumaino serpentīnu, apstājamies brīvā laukumā, lai uzvaidotu kādu bildi un šī ir otrā reize, kad satiekam latviešus. Parunājam par apskates objektiem, padalāmies pieredzē un iespaidos. Jauki tomēr arī tādā attālumā no latvijas satikt cilvēkus runājošus tavā dzimtajā valodā.
Tā kā laiks ar katru brīdi paliek arvien sliktāks un slikāks, migla, mākoņi smidzeklis, nolemjam ka Ērgļa ligzdas apmeklējumam nav pilnīgi nekādas jēgas, jo mākoņos un mitrumā jau tāpat sēžam. Izmetam nelielu līkumu līdz Lammerklam līdzīgai vietai kā Āres aiza, bet daudz mazākai un tad aizbraucam līdz Ķēniņu ezeram. Jāsaka, ka būdams tur pirmo reizi un vēl sliktā laikā, manī tomēr ir radusies vēlēšanās velraiz apmeklēt šo vietu. Tas droši vien ir fantastisks skats, kas tur paveras saulainā dienā un vēl izbraukt ar kuģīti.... domāju, ka noteikti būtu tā vērts.
21.06.2010.
Izbraucam no Zalcburgas. Ja arī pa maģistrāli caur Vīni līdz Mikulovai būtu īsāks un ātrāks ceļš, pēdējo ceļojuma aktīvo dienu nebūtu vērts pavadīt mašīnāuz ceļa,kas ieskauts ar žogu. Tāpēc, lai padarītu dzīvi interesantāku braucam uz Melkas klosteri. Nu jā... viena varen liela celti. Lai gan šoreiz to apskatām no ārpuses un tā visai pavirši, tomēr atmiņā tas paliek un gan jau noteikti ielūkošos kas lāčukam vēderā paslēpts.
No melkas pa donavas vīna ceļu aizbraucam līdz Kremsai. Pa ceļam piestājam lai iepirktu svaigi nolasītus ķiršus un arī kādu pašdarinātu vīnu. Kremsa. Maza vilinoša Austrijas pilsētiņa ar savu šarmu un vēsturi jau no 10.gadsimta. Pārpilna ar renesanses un viduslaiku ēkām. Pilsētiņā dzimusi Ferenca Lista māte Anna Marija Lista. Ieeja senajā pilsētas daļā ir caur mūra vārtiem, kuru zvanu tornī, kas celts stipri vēlāk, tā ap 18.gs. divas reizes dienā tiek atskaņotā „Oda priekam“. Mēs gan līdz šiem vārtiem neaizejam, jo auto novietoti stipri patālu. Esam šeit dienas vidū un tā kā laiks būtu pusdienām, nākas secināt, ka praktiski visās ēstuvēs ir izliktas zīmes, ka virtuve sākstrādāt no plkst.18.00. Tomēr ir arī atsaucīgas krogus saimnieces un piedāvā ieturēt pusdienās šniceli, ko viņa ir gatava pati pagatavot. Laikam jau atkal esam iepatikušies. Pēc pusdienam ceļš uz Mikulovu. Tie kas ir braukuši uz Austriju gan vasarā, gan ziemā, šo pieturas punktu noteikti atpazīst. Lai neiegrimtu sīkā pilsētas aprakstā, vienīgais ko teikšu, ka ir vērts te apstāties kaut vai, lai papusdienotu. Kur gan vēl varēs dabūt cūkas stilbu ar piedevām un diviem aliem tikai par nepilniem 4 latiem. Tāpat arī pati pilsētiņa ir pietiekami romantiska, lai vienkārši pastaigātos, gan pa pils apstādījumiem, gan mīlīgajām mazajām ieliņām, un pie lielas lustes arī uzkāptu svētajā kalnā līdz Melnās Madonnas baznīciņai. 22.06.2010. Mājupceļš no Mikulovas cauri Čehijai, Polijai, Lietuvai. Praktiskas lietas: Naktsmītņu un ceļa izmaksas neskaitot ēšanu un apskates objektus 340 Ls Ceļš kopā 5300 km. Degvielas patēriņš Honda FRV vidējais 7.3 litri uz 100, Toyota 9.0 uz 100 km Degvielas cenas Euro 1.19-1.49 skatoties kādā benzīntankā un kādā valstī. Katrā gadījumā ja Vācijā pie bāņa Agip tankā maksāja 1.49 Eur litrā, tad nobraucot no bāņa cena ap 1.23 litrā. Tāpat arī Itālijā un Šveicē benzīns bija salīdzinoši lēts.Tā kā tie kas čaukst ka Vācijā un Itālijā dārga degviela, neesiet slinki un pabrauciet pāris kilometrus nost no lielceļiem, citas cenas. Pāris komentāru, man lika pacelt čekus un..... Polija degvielas cenas 95 benzīnam - 4,64 zloti un 4, 53 zloti, Austrija - 1.17 EUR un 1,23 EUR, Vācija uz bāņa 1,49 EUR, nobraucot no bāņa 1,31 EUR un 1,22 EUR, Itālija - 1,27 EUR un 1, 29 EUR, Šveice - 1,32 EUR un 1, 21 EUR. Vēl gribētu piebilst, ka nebraucām iekšā pirmajā benzīntankā, kas bija pa rokai.