Viena laimīga nedēļa Grieķijas salās. Atēnas – Santorini – Paros – Atēnas. 29.05 – 04.06.2010.

Ilze Bruņeniece 12.07.2010 15 min lasīšanai 52 foto

Mani draugi saka, ka esmu traka.. un jautā vai neeju sviestā ceļojot pa pasauli viena.. Tad nu šis stāsts ir veltījums viņiem.. Jo lai nu kā, bet sviestā saiet tiešām ceļojot nav laika.. ;)

Plāns. Kaut kad ap Lieldienām, ieraugot AirBaltic akcijas piedāvājumu biļetēm , sapratu, ka gribu sev dzimšanas dienā uzdāvināt braucienu uz Grieķiju - zemi, kurā mistisku iemeslu, brīnišķīgu laika apstākļu, jauku cilvēku un kāda baigi smukā viesmīļa Elvisa (viņam gan par to nav ne jausmas) dēļ ir aizķērusies daļa manas sirds. Biļetes kabatā (izmaksāja 110 LVL turp un atpakaļ ar 1 gab bagāžas) un atkāpšanās ceļa nav. Tā kā arī šoreiz man nav jārēķinās ar vēl kādas personas vēlmēm, vienpersoniski izlemju negulēt nevienā viesnīcā, bet pasērfot pa Grieķijas dīvāniem (Couchsurfing.org), tā ietaupot naudiņu, tiekot pie sabiedrības un skata uz valsti „no iekšpuses”.

Ceļš. Sestdienas rītā ceļos pārāk agri brīvdienām, tomēr priecīgais satraukums miegu izdzenā – ātri sapakoju savu ceļa somu un esmu ceļā uz lidostu.. Uz atvadām no Latvijas man gadās taksometra šoferis, ar kuru gandrīz sakasamies par politiskiem jautājumiem, bet tā kā nevienam neļauju sabojāt savas brīvdienas, tad šķiramies ar laba vēlējumiem neatkarīgi no mūsu katra politiskās pārliecības un dzīves uzskatiem.

Lidostā atgriežos pie domām par saviem topošajiem draugiem Grieķijā, papildus pašgatavotajām dāvanām iegādāju vēl kādus gardumus no Latvijas tipiskajiem suvenīriem. Pēc brīža jau esmu lidmašīnā un mīļākajai mūzikai skanot austiņās, ar GEO žurnālu rokās pavadu apmēram 3 stundas un 20 minūtes garo lidojumu līdz Atēnām.

Mana sirds priecīgi sitas jau ieraugot Egejas Jūras zilos ūdeņus, ostas un krasta līniju no putna lidojuma. Atēnu lidosta gan atrodas patālu no ūdeņiem, tādēl līdz Pireaus (Atēnu osta) vēl man jābrauc ar autobusu X96 (biļete 3,20 EUR).

No plans, no problem. Pirms tam gan visus manus šīs dienas plānus izjauc konsultante lidostas tūrisma birojā, pastāstot, ka mana iecerētā nakts prāmja uz Santorini šodien nav... Opā.. Pārsteigums pamatīgs, jo pāris nedēļas pirms brauciena biju skatījusies sarakstus un tādu prāmi redzēju, protams, man nav ne jausmas, vai pārbaudīju konkrēto datumu. Tajā brīdī tiešām saprotu, ka esmu Grieķijā un savu LV ieradumu visu kārtīgi saplānot un kontrolēt varu atmest, jo Grieķija nozīmē – nekādu plānu, nekādu problēmu! Pie tā arī pieturos visas turpmākās dienas un tas arī man garantē izdevušās brīvdienas! Situācijas risinājumam izskatu variantus pēc kārtas: 1. ir variants braukt ātrāk un Santorini ierasties naktī. Vai mani tur kāds gaida? Hmm, zvanu Inesei, kas ir mans pirmais hosts, viņai telefons ārpus zonas. OK. 2. Nokaidroju vai mans pēdējā vakara Atēnu hosts nav pilsētā. Ir. Un izrādās, kaut gan nav gatavojies mani uzņemt, ir ar mieru mani glābt. 3. variants – hostelis, nav nepieciešams.

Nakts Atēnās. Sekojot norādījumiem no Pireaus ostas ar sabiedrisko autobusu nokļūstu līdz vietai, kur dzīvo Jannis. Tas gan arī nav nemaz tik vienkārši – cilvēki, kuriem pieturā jautāju, viņa nosaukto ielu nezin, par to neko nezin arī autobusa šoferi, līdz kamēr atrodu 1 meiteni, kas grieķiski aprunājas ar Janni pa telefonu un man pastāsta, kā nokļūt līdz galamērķim.Pasaku lielu paldies atsaucīgajai meitenei, kas man vēl arī paspēj pačukstēt, ka biļeti autobusam var arī nepirkt. Tāpēc nemaz nezinu, cik tā maksā. Jannis dzīvo tipiskā Atēnu priekšpilsētā, mazā tomēr 3istabu dzīvoklītī ar balkonu. Par autobusu pieturām neko nezin, jo ikdienā pārvietojas ar motociklu, kā liela daļa citu atēniešu. Kamēr es izeju apskatīt rajonu un aizbraucu uz ostu uzzināt par rīta prāmjiem uz Santorini, viņš ir apdarījis savus darbus un vakarā mums ir paredzēts „iziet ielās”. Uz paskākumu dodamies ar moci. Pirmais pieturas punkts ir Modernās mākslas universitātes teritorija, kurā kāds laikraksts sadarbībā ar studentiem rīko festivālu. Diemžēl par detaļām un iemesliem nevaru pasāstīt, jo angliski pie tādas info netieku, bet pasākums man patīk – vairākas skatuves ar dažādiem mūzikas stiliem, studentu radītu mākslas darbu (rotas, somas, lakati utt) tirdziņš. Iepazīstos ar Jaņņa draugiem – Kris un Babis (kas ir saīsinājums no kāda absolūti neizrunājama un neiegaumējama grieķu vārda). Ar laiku publika kļūst manāmi apreibusi, ik pa laikam manu arī zālītes aromātu.. Mēs dodamies tālāk – uz Jaņņa iemīļotu klubu. Jāsaka gan ka tur nekā īpaša, klubs kā klubs un jaunieši Atēnās atpūšas pavisam līdzīgi, kā tas notiek citur Eiropā. Fakts, kas mani dara tramīgu – viņi bez problēmām, jautājumiem un lielas domāšanas sēžas pie stūres reibumā – gan uz moča gan mašīnās. Ar ideju – ja būs lemts, tad nositīsies tā kā tā.. Njā, interesanta filosofija.. Pasākumu beidzam ap 4 no rīta, un saprotu, ka nav jau īsti jēgas iet gulēt, jo mans prāmis atiet 7.25, bet miegs mani pieveic.

Mostos no tā, ka kāds sauc manu vārdu, izrādās Jannis ir bijis atbildīgāks par mani un nav spējis ignorēt modinātāja zvanu. Paldies viņam, un pēc žiglas rīta dušas esmu gatava doties uz ostu, lai nokavēto miegu atgūtu ceļā uz Santorini.

Pireaus – Santorini.Taupu laiku, ne naudu šoreiz un Egejas jūrā dodos ar Highspeed prāmi, kas sola mani nogādāt Santorini jau pec5 stundām (biļete = 52 EUR). Lēnākais Blue Star prāmis izmaksātu tikai 34 EUR, tomēr ceļā paietu 8,5h.. Grieķija ir milzīga, vai ne? Daļu ceļa noguļu, daļu – klīstu akārt pa prāmi garlaikota mazliet un sagurusi, jūtu negulētās nakts iespaidu. Mani kaimiņi šinī ceļojumā ir kāds japāņu pārītis, visai interesants. Meitene praktiski visu laiku, kamēr esmu nomodā, krāsojas un špaktelējas, puisis ņemas ap foto aparātu un ik pabrīdim iziet uz klāja pabildēt. Tā kā visai maz man ir nācies sastapites ar aziātiem, mēģinu uzsākt sarunu, bet vai nu mans sagurušais skats vai kāds cits iemesls, nav viņi īpaši runātīgi. Tā arī palieku nezinot, kādēļ viņiem viss un vienmēr jāfotogāfē (šis jautājms mani nomoka vēl aizvien..).Pēc brītiņa jau atkal esmu iesnaudusies, lai gan zinu – gala pietura vairs nav tālu. Un kādā brīdī pamostos no tā, ka skaļruņos saka ko līdzīgu man vajadzīgajai pieturvietai.. Pavisam ašī savācu savas somas un nokāpju uz salas.. No spilgtās saules apžilbušās acis berzējot autobusa šoferītim pie ostas jautāju, kā nokļūt līdz Firai (no turienes atiet autobuss uz Oia, kur palikšu pa nakti). Atbildes vietā saņemu rūpju pilnu teikumu, ka lai tak kāpju atpakaļ prāmī, neesmu es vēl Santorini. Skriešus, prāmja apkalpes smaidu pavadīta, esmu atkal uz borta. Fū! Nu varu teikt – pabiju arī Oia salā, lai gan vienīgais, ko par to zinu – tur ir ļoti laipni autobusu šoferīši.

Paiet vēl kāda pus stunda un izkāpju jau īstajā vietā – Santorini. Līdz Firai no ostas tieku ar satiksmes autobusu (1.40 EUR), kur parsēžos nākamajā, kas par tādu pašu naudņu mani aizgādā līdz Oia autoostai (tā nozīmē placīti ar baltu mājiņu pie kuras piesprausts autobusu saraksts). Un tur es beidzot satieku Inesi – latviešu meiteni, kas Santorini, balto pasaku māju pilsētā Oia, dzīvo un strādā kafejnīcā Skiza Cafe un ir mans nu jau otrais hosts. Ar viņu šo priekšpusdienu pirms darba pavada vēl viens couchsurferis, amerikānis Džeiks, kas arī k;īst pa pasuali un Santorini pelna naudiņu kā ielu muzikants, viņš dzied un spēlē savu mazo ģitāriņu. Nu interesanti katrā ziņā un savā veidā ļoti skaisti.. Ieturam ātru maltīti, jo garajā ceļā esmu paspējusi sajusties izsalkusi. Tieku pie grieķu virtuves piemēra – ar rīsiem pildīta tomāta un paprikas. Gardi, mmm..

Laimīga. Esot Grieķijā katru dienu vismaz vienu reizi, bet parasti vairāk, pieķeru sevi pie domas – esmu laimīga!! Laimīga par brīvības sajūtu. Un šinī mirklī – laimīga par sava sapņa piepildījumu. Es veselas 2 dienas dzīvošu balti krāsotā mājiņā ar ziliem slēģiem un zilām durvīm, pie mājas terase, kas apstādīta košām puķēm!!! Pirmajā brīdī es pat īsti nespēju aptvert, ka tas tā tiešām notiek un ar mani, jo par to biju domājusi un sapņojusi, kopš pirmās reizes Santorini pirms 4 gadiem, kad pavadīju tur tikai pāris stundas. Ticiet man – sapņi piepildās un es to tagad zinu pavisam droši!!

Oia. Esmu iekārtojusies un Inese jau ir darbā, ņemu saules brilles, mazliet naudiņas un dodos paklīst pa Oias ieliņām un baudīt nereālo skaistumu, kurā man ir paveicies nokļūt. Tā man droši vien tāda īpaša aizraušnās ar grieķiskām lietām un vietām, jo savā veidā jūtos tuva šai mentalitātei, lai gan ir lietas, ko laikam man, aukstajai ziemeļniecei, nesaprast.. Bet tas patiesi sīkums un par to noteikti nav vērts lauzīt galvu atrodoties pasakā. Par pašu Oia neko daudz pastāstīt nevarēšu, tūrisma objektus nemeklēju, pat nezinu ka sauc tās daudzās burvīgās baznīciņas. Toties zinu, ka tur ir ārkārtīgi mīlīgi klaiņojoši suņi, kas izskatās pat diezgan labi aprūpēti. Zinu, ka Oia ir tikai 1 pārtikas veikals, kurā var nopirkt ne tikai tūristiem domātas lietas, tai skaitā sveramās olīvas (tie, kam garšo, mani sapratīs – dievīgas!!) un pavisam labu un gardu pussauso sarkanvīnu par 3 EUR. Viens gan ir droši – lēts šai salā nav absolūti nekas, vienīgie prieki bez maksas – saule un ainava!! Ap pulksten 5 pēcpusdienā kļūst neciešami karsti un pastaiga vairs neagādā prieku, dodos launagā pie Ineses. Tieku pie ļoti garda pīrāga ar Fetas sieru un saulē kaltētiem tomātiem un nogaršoju vietējo aliņu (kopā ap 10 EUR). Aliņš gan tāds pavisam viegls, kā jau visās Vidusjūras valstīs.

Saulriets Santorini. Vakara plānā man izslavētais Santorini saulriets. Visai intereants pasākums, jāsaka. Ap plkst 20 rajoniņā ap veco Oia pili, rietumu pusē sarodas arvien vairāk cilvēku. Zinošāke un pieredzējušākie sarāpjas uz māju jumtiem (tur gan tas nav grūti izdarāms), naudigākie restorāniņos, kas šeit tiešām netrūkst. Es ar piemetos maliņā, pavisam netālu redzu Džeiku, kas atnācis uzspēlēt saulrieta vērotājiem par prieku un pie reizes nopelnīt kādu grasi. Vakars ir skaists, kaut mazliet dūmakains. Saulīte lēni tuvojas horizontam. Man apkārt sēdošie pacietīgi gaida TO brīdi. Taču tad, kad visi redz, ka saule ieslīd mākoņos, nevis kā pastkartītēs attēlots – ieslīd jūriņā, pēkšņi izceļas savāds troksnis, manāma neapmierinātība. Publika saulrietu burtiski izsvilpj, it kā būtu atnākuši uz kāda pasaulslavena mākslinieka izrādi un tas nebūtu spējis parādīt savu talantu. It kā būtu samaksājuši un vīlušies. Tajā brīdī man gribas saukt – cilvēki, come on! Saulriets tak ir un aliek saulriets un tas ir skaisti vienmēr.. Bet savās domās te jūtos vientuļa. Tikai Džeiks vēl mēģina uzlabot publikas omu ar ‘’Yellow submarine’’ akodriem. Iesilušāke viņam pievienojas. Bet drīz pēc tam no pašiem pēdējiem saules stariem atvadīties paliekam tikai daži.. Es jums saku – bija tomēr skaisti, ticiet man!

Kad ir jau satumsis, visi trīs tiekamies mājās pie Ineses – es, viņa un Džeiks. Un pavadam burvīgu vakaru sarunās par mūsu katra pieredzēto ceļojot, par katra kultūras un nacionālajām īpatnībām. Vīns, olīvas, pavisam silts vakars, Santorini. Ehh, un es atkal jūtos laimīga!

Pludmale. Diena, nu jau vairs nav svarīgi kura, jo es taču esmu paradīzē.. Inesei ir brīvs rīts un mēs trijatā esam nobrieduši pabaudīt pludmales priekus – vasara taču, kā nekā! Aši paķeram mantiņas un sākam kāpienu lejup līdz pludmalei. Pastaiga ir to vērta, es pirmo reizi mūžā esmu melnā pludmalē, kas dīvainā kārtā ir pat ļoti tīra (man nez kāpēc pirms tam bija doma, ka tur varētu rasties tāda kā netīrības sajūta, bet nekā!). Smiltiņas gan nav tik smalkas, kā mums ierasts Latvijā, un vulkāniskā pludmale ir akmeņaina, tomēr, pēc uzkarsēšanās Grieķijas saulītē, ūdenī ielienam. Auksts. Njā, tur arī vasara tikai tagad sākusies, peldēt var, bet diez kas nav.. Atlikušo laiku pavadam pļāpājot (atkal), mācoties nospēlēt vismaz pāris akordus uz Džeika ģitāriņas, smejoties un baudot sauli un skatus -ārkārtīgi skaistās, majestātiskās Santorini klintis. Tuvojas pusdienlaiks un nolemjam savu pludmales dienu beigt, Inesi darbs sauc. Atvadamies arī no Džeika, kam sarunāti kādi randiņi ar citiem ceļotājiem.

Draško un citi serbi. Kamēr Inese taisās uz darbu, es pēc pludmales dušā noskaloju smiltis, dzirdu, ka mums ir jauns viesis. Izrādās, ciemos piekāpis Ineses drauga draugs Draško, serbu puisis, kas jau 5 gadus dzīvo un strādā Santorini viesnīcās vai restorānos. Puisis ārkārtīgi glīts (un pats to labi zina + nebeidz atgādināt pērējiem, bet ātri vien viņa zīmēšanās beidzās un viņš izrādījās arī interesanta personība) un viņam šodien ir brīvdiena. Pusdienojot (pusdienās mums salāti no gurķiem, tomātiem, zaļumiem ar grieķu jogurtu) iepazīstamies un nemanot viņš ir taps par manu šīs dienas sabiedrību, jo Inese mūs ātri vien pamet. Draško pieder mocītis un tas stipri vien atvieglo pārvietošanos pa salu. Paciemojos viņa mājās (tā gan nav baltā pasaku mājiņa ar ziliem slēģīšiem, bet gan dzeltenīga un slēģi nokrāsoti katrs savā krāsā – izskatās tieši viņa stilā), pēc tam mēs braucam ciemos pie viņa draugiem, vēl 4 serbiem, 2 meitenēm un 2 puišiem. Pāris tundas pavadam nogaršojot serbu virtuves labumus, dzerot vīnu un pļāpējot par dzīvi gan angliski, gan serbu valodā, kuru pēc pāris stundām jau sāku gandrīz saprast. Jaunieši visi viesstrādnieki un arī strādā kur nu kurais, viesnīcās, klubos, restorānos. Tā ir Santorini ikdiena. Tad arī viņi dodas uz darbu un mēs ar Draško - apskatīt Amoody beach, jeb populārāko „pludmali” Santorini, tieži zem Oia pilsētas. Tiesa, tā gan nav pludmale, bet gan klinšains krasts ar promenādi, kur viens pēc otra sarindojušies lielāki un mazāki restorāni. Mēs arī nobaudam zivis un kalmārus Taverna Karina (kas skaitoties labākā Oia, to man stāstīja pēc tam arī citi sastaptie vietējie) ar labu atlaidi (jo Draško tajā restorānā iepriekš strādājis), pavadam vakaru sarunās un smieklos. Rēķinu maksājam uz pusēm, jo puisim pirmā sezonas darba diena tikai rītdien. No problem! Vakars gan beidzas mazliet savādāk, kā katrs no mums bija gaidījis. Man nākas atcerēties, ka vīrieši ir un paliek vīrieši visās pasaules malās un izrādās, ne vienmēr mēdz būt drauzīgi bez nolūka vakaru nobeigt ar gultas priekiem. Draško paziņo, ka esmu visai disappointing, jo manos vakara plānos viņš tomēr neietilpa. Maza nesaprašanās temperamenta un raksturu nesaderības dēļ, nekādi draugi mēs protams pēc atklātības mirkļiem diemžēl nepalikām. Gadās arī tā.

Santorini – Paros. Rīts. Mazliet brīvs Inesei, man- pēdējais Santorini, tādēļ izlemjam to pavadot paklīstot pa ieliņām, pabaudot skatus. Top dažas fotogrāfjas, ko atrādīt draugiem „es te biju” stilā. Tad žigli uz mājām un sakravāt ceļasomu, lai paspētu uz prāmi, kas dodas uz manu nākamo pieturas punktu Grieķijā – Paros salu. Pasteidzoties, tomēr laicīgi nokļūstu Firas ostā, un pērkot biļeti (17,00 EUR) uzzinu, ka streika dēļ pārmis kavēsies apmēram stundu. Biļetes pirkšana arī ir viens jautrs pasākums, kamēr ar pārdevēju un blakus stāvošo pircēju tiekam skaidrībā par manu uzvārdu un vēl citādiem sīkumiem. Pa to laiku nemanot esmu sarunājusi, ka prāmi gaidīšu kafiju dzerot kopā ar izskatīgu grieķu kungu (to pašu blakus stāvošo pircēju), jo viņam vajadzīgs tieši tas pats prāmis un arī uz Paros. Te es uz mirkli aidomājos par to, cik ļoti kāds no augšas par mani rūpējas šinī braucienā, jo nemitīgi satieku arvien jaunus un jaunus ceļa un saunu biedrus. Un atkal man ir iemesls pasmaidīt laimīgu un platu smaidu! Lēnām dzerot Frappe, iepazīstamies. Kunga vārds ir Atha, izskatās ap gadiem 50 (vēlāk gan uzzināju, ka viņam 65, biju stirpi pārsteigta), dzimis un audzis Paros, šobrīd ir kāzu aģentūras īpašnieks Santorini, kur pavada Eiropas vasaras un kazino un viesnīcas īpašnieks Sidnejā (tur dzīvo un strādā otru pusi gada). Naudas viņam, protams netrūkst un, izmantojot iespējas, viņš apceļojis apmēram 130 valstis pasaulē. Neskatoties uz mūsu vecuma atšķirību mūsu sarunas neapsīkst ari visas 3,5 h, ko pavadam uz prāmja ceļā uz Paros salu. Ostā vēl viņš paspēj man parādīt, kur Paros salā dzerama vislabākā grieķu kafija (tā viņi sauca ala turku kafiju), diemžēl man ir izdevies aizmirst tās kafelnīcas nosaukumu. Tur mēs saulrietu baudam kopā ar 2 austrāļu kundzītēm ap gadiem 45, sarunas kā parasti sākas tāpat vien un beidzas ar to, ka man ir naktsmājas arī Sidnejā, ja nu kādreiz līdz turienei arī man izdosies nokļūt. Atvadu vietā man Atha novēl – stay beautiful! Vai nav jauki?!

Mona un viņas draugi. Ar sms palīdzību sazinos ar manu hostu Paros salā – Monu, par tikšanos. No ostas šai vakarā ar Monas balto Seat nokļūstam pa taisno ciemos pie kāda viņas drauga vācieša Rona uz dzimšanas dienu atrestaurētā senlaicīgā grieķu mājā salas vidienē. Draugi jau pieraduši pie Monas couchsurferiem, tādēļ par manu klātbūtni neviens nav izbrīnīts. Šis vakars paiet draudzīgās sarunās pie vīna glāzes, grillētām paštaisītām desām un citiem gardumiem. Vakara beigās ir pat torte ar svecītēm, viss kā pieklājas. Pie Monas nokļūstam jau vēlu naktī, tādēļ jo lielāks man prieks par skatiem ir no paša rīta, pamostoties – viņas māja atrodas ne pārāk tālu no pludmales, tomēr mazliet kalnos. Un arī ir balta ar ziliem slēģiem un durvīm. Gaiss smaržo pēc laukiem, pļavām un atkal klāt ir mans laimes brīdis! Brokastīs es ēdu Monas sausmaizītes ar medu, viņa manu atvesto rupjmaizi. Monai šodien brīvdiena un tas nozīmē, ka jāskrien nav nekur. Dienas plānā ir pludmale, tālāk plānojam pēc tam (un tā vienmēr – nekādu tālejošu plānu). Pludmale te pavisam citāda, Golden Beach un savu nosaukumu attaisno – smiltis ir zeltainas un smalkas, ūdens dzidrs un zils. Un no krasta redzama blaukus esošā Naxos sala. Uz pilnu klapi izbaudu sauļošanos grieķu (topless) stilā. Kad āda liek manīt, ka saulītes gana, izlemjam, ka pusdienās brauksim pie Monas draugiem Lefkes pilsētiņā (salas agrākā galvaspilsēta). Paķeram līdzi šo to ēdamu un pēc brīza jau esam tur un baudam pusdienas – grieķu salātus (vienmēr un visur), vīnu (jau atkal) un Monas atvesto lēcu sautējumu. Gardi! Saldajā es esmu atvedusi trifeles no Latvijas. Viņi mani sacienā ar vīgēm cukura sīrupā. Supersaldi!

Vakariņas Naussa. Pēc garā ceļa, aktīvās dienas un saules baudīšanas esam mazliet sagurušas un salienam gultās uz pēcpusdienas snaudu. Svētīgs pasākums, jo vakarā mums ieplānotas vakariņas Naussa piilsētā, kas ir otrā lielākā Paros salā ar ārkārtīgi skaistu ostu. Pirms tam gan mums vēl jāsatiek Ale, vēl viena Couchsurfere no Argentīnas, kas devusies savas dzīves lielākajā ceļojumā un uz pāris dienām viesosies pie Monas. Ale ir smaidīga jauna sieviete ap gadiem 35, pilnīgi bez baiļu ceļo pa Eiropu viena pati. Šis vakars paiet lēnā pastaigā pa Naussas mazajām ieliņām, starp baltajām mājiņām, suvenīru veikaliņiem, restorāniem un bāriem. Fantastiska ir jahtu orsta, kuras malā arī atrodas neskaitāmi restorāni, protams, ka tūristem un ļooti dārgi. Mēs uzticamies Monas gaumei (viņa šajā pilētā 1 gadu nodzīvojusi) un ļaujamies ievest ieliņu labirintā, kur uz kāda stūra arī piesēžam pie galdiņa un esam gatavas baudīt grieķu virtuves labumus. Ja gadās, iesaku nobaudīt ceptu sieru (feta iecepta tādā kā pīrādziņā ar sezama sēklām un pārlieta ar medu, mmm), ceptie pildītie šampinjoni arī bija gardi, bet līdzīgus mēs tepat LV gatavojam ar draugiem uz grilla piknikos. Un salāti, ehh, labāk nestāstīšu, kā maijā garšo jau gatavi tomāti, gurķi, kur nu vēl svaigas vietējās olīvas.. Vārdu sakot esam gastronomiski aplaimotas, tam visam pa virsu uzdzeram kārtējo devu vīna un esam gatavas doties mājup. Pa ceļam vēl papriecājamies par naksnīgajiem skatiem un tikušas mājās vismaz pāris minūtes blenžam spožajās zvaigznēs.. Tā kā esam laukos, tad te tās ir īpaši skaistas.

Ale un Daiquiri. Nākamā diena Monai ir darba diena, kas nozīmē, ka rītu mēs ar Ale izbaudam pludmalē. Šodien gan ir pamatīgs vējš, kas priecē vietējos sērfotājus, kaitotājus un citus sportistus, bet mums sagādā smilšu masāžu. Mazliet esam pagozējušās saulītē, kad Mona jau ir klāt, viņas pirmā lekcija ir beigusies, tagad laiks pusdienām un ātrai somu sakravāšanai, jo šovakar prāmis mani ved atpakaļ uz Atēnām.. Skumji ļoti, lai gan vēl joprojām mani nepamet sajūta, ka esmu laimīga. Kad esam, tikušas Parikia, atvedos no Monas, un kopā ar Ale dodamies izstaigāt šo mazo pilsētiņu. Somas atstāju kādā tūrisma aģentūrā un pavisam tāda neesmu vienīgā. Slēgtas tās, protams nekur netiek, bet nu jau es par to esmu pieradusi nebaidīties. Parikia vecpilsēta ir tikpat fantastiska kā citas mazās baltās pilsētiņas, ejam, priecājamies, fotogrāfējam . Pludmalē Ale ir apdegusi mazliet un mēs izlemjam, ka būtu labi paslēpies uz kādu brīdi no saules un kādā āra kafejnīcā piesēžam. Ale savā ceļojumā ir vīlusies Eiropas bārmeņos, jo Eiropā neviens neprotot pagatavot garšīgu Daiquiri. Izmēģinam laimi arī šajā bāriņā, tomēr arī te nākas vilties un beigu beigās Ale māca bārmenei jaukt kokteili. Ehh.. Varbūt tomēr jāpaliek uz dzīvi te, jaucot kokteiļus saules nogurdinātajiem??!! Es vēl atceros, kā gatavojams frozen Daiquiri.. Laika palicis vairs nav daudz un mēs raitā solī dodamies pēc manām somām, prāmja biļetes. Bučas, veiksmīga ceļojuma un laba Daikiri vēlējumi Alei un es jau kāpju uz kuģa.. Paliec sveika, Paros, tu esi skaista!

Paros – Pireaus. Šoreiz naudiņu pažēloju un braucu ar lēno Blue Star prāmi (29,50 EUR, 4h) Uz prāmja cilvēku maz un visi tādi miegaini. Mazliet aprunājos ar kādu vācu pāri, palūdzu sevi nofotogrāfēt kādam grieķim, pakoķetēju ar bārmeni. Sēžu, baudu skatis, klausos mūziku un lēnā garā malkoju viskiju (jā, jā, jo vēsi tur vējā uz kuģa). Tā arī sagaidu saulrietu. Savādāk un skaisti. Pireaus iebraucam mazliet pirms 12tiem naktī. Dodos meklēt savu zināmo autobusu, bet izrādās, ka šodien sabiedriskais transports streiko, tādēļ sēžu vien taksītī un braucu uz Jaņņa dzīvoklīti. Saimnieks mani sagaida samiegojies un šajā vakarā mums party izpaliek, abi esam saguruši. Viņam rīt darbs, man Akropole un lidmašīna.

Atēnas. Rīts. Ap 8. Giannis mani ar visām mantām aizved līdz metro stacijai un dod norādījumus, kā tikt līdz centram. Metro biļeti gan nopērku (1 EUR), lai gan to arī neviens nepārbauda. Pa ceļam vēl pārjautāju par virzieniem un pieturām. Izkāpju norādītajā pieturā un par laimi tur atrodu bagāžas glabāšanas skapīti, kur par 3 EUR vari somu atstāt kaut uz diennakti. Man tik daudz nevajag, bet pastaigāties ar 12 kg somu uz muguras īsti prieka nav. Atstāju to metro stacijā un pa skaistajām Plaka rajoniņa ieliņām eju meklēt Akropoli. Nav jau grūti, jo tā redzama pāri visai pilsētai kalna galā, atliek tik kāpt augšup. Kad nesteidzoties esmu uzkāpusi pusceļā, man jānopērk biļete, ja gribas pabūt tuvumā senajām celtnēm (12 EUR). OK, lai būtu, vienreiz jau var, kaut gan neesmu vēstures mīlētāja, šis ir must do. Lēnā garā izstaigāju kompleksu, šeit man patīk labāk nekā Romā, jo celtnes labi saglabājušās un ir skaisti. Nu un skati uz Atēnām, panorāma nepārspējama, kur vien skaties.. Kad drupas izstaigātas, lēnā garā dodos atpakaļ uz metro staciju pēc somas un meklēt ceļu līdz lidostai. Pa ceļam vēl mazliet paklīstu pa Plakas ieliņām, kādā tavernā pusdienās tieku pie grieķu salātiem (atkal laimīga) un nu jau jūtu, ka laiks pasteigties. Tā arī ir, un tikšana līdz lidostai sagādā mazliet adrenalīna, jo plānotais metro būs tik pēc pusstundas, kad man jau jābūt lidostā. Par laimi viņiem vēl ir Suburb-train, kurš p ar to pašu biļeti (6EUR) aizvizina uz lidostu. Ātrākais check-in manā mūžā, somu atkal nesu uz īpašās bagāžas nodaļu, jo tai par daudz lenču.. Un tad jau arī esmu izgāusi visas nepieciešamās kontroles un esmu ceļā uz mājām..

Sirdī cieši paglabāju draudzīgos smaidus un draudzīgo attieksmi, sauli, siltumu, zilos ūdeņus un pozitīvo skatu uz dzīvi par spīti visām krīzēm. Un, protams, neizpaliek „es tur vēl atgriezīšos” sajūta..

Par citiem maniem ceļojumiem lasi te: http://ilzitescelastasti.wordpress.com