Alpi 2006

24.10.2006
10 min lasīšanai
86 foto

Ceļojums veltīts Emītim (zinātāji sapratīs) Alpi 2006 Ja mums tagad pajautātu, vai Alpos iespējams katru nakti gulēt savā valstī, mēs piekrītoši mātu ar galvu. Mēs esam Māra, Valdis, es un vēl divi motocikli, viens zilā, otrs sarkanā krāsā. Doma par braucienu dzima tālajā janvāra vakarā pēc kārtējās slēpošanas dienas Bad Gastein. Kopš tās dienas maršruta līnija domās meta dažādas cilpas, līdz uzzīmēja šādas vēlmes – redzēt Veronu, apbraukt apkārt pieciem ezeriem – Garda, Iseo, Como, Lugano un Maggiore, redzēt Mont-Blanc un izšaut cauri Šveicei pa mazajiem ceļiem līdz Davosai un Sankt-Moritz. Lai sapnis pārvērstos par īstenību, nepieciešama rīcība, tāpēc augusta un septembra miju veltījām 5000+ kilometriem. Vajadzēja rīkoties jau agrāk. Kad sākuma un beigu datumi bija salāgoti ar darba dzīvi, atklājās, ka visi prāmji uz Vāciju ir pilni. Samierinājāmies un ar Valdi nolēmām „gāzt” caur Poliju, toties Māra pievienotos mums Minhenes lidostā. Pirmā diena. Rīga – Bialystok. 626 km. Foto 1-2. Pēdējie priekšdarbi Rīgā un 12:00 Jūrmalā sākam savu braucienu. Lietus uzrasina pie Kalnciema un sāk periodiski līņāt aiz Kauņas. Nekāda sajūsma par nakts braukšanu mums nav, tāpēc dziļā krēslā metam mieru. Pēc pusstundas dīdīšanās pa Bialystok nomali, vadoties pēc Shell meitenes norādījumiem un neveiksmīgi meklējot viesnīcu, nospļaujamies, dodamies iekšā centrā un, pielietojot veco labo karti, diezgan žigli atrodam Best Western Cristal. Pa logu raugoties, pilsētas centrs izskatās piemīlīgs, ir sestdienas vakars un tauta tusē. Otrā diena. Bialystok – Bautzen. 739 km. Lai arī visi ceļi ved uz Romu, uz Varšavu var aizbraukt dažādi. Mūsuprāt, raits brauciens sanāk, ja no Suwalki dodas uz Bialystok un tad pa 18. ceļu taisni līdz Varšavai. Tā arī notiek – agrs, saulains svētdienas rīts, ceļš gandrīz tukšs un mēs labā omā dodamies uz Polijas galvaspilsētu, kaut zinām, ka tur mīt Varšavas vadātājs. Nezin kurš mums bija iestāstījis, ka ērti doties uz Vāciju caur Wroclaw, tāpēc iebraucot Varšavā pagriežam pa labi uz apkārtceļu un nopriecājamies par tā straujumu. Prieki ir īsi, jo Varšavas vadātājs nesnauž un pēkšņi attopamies, ka dodamies pilnīgi pretējā virzienā, ja kā skauti ticam saulei, kas joprojām apspīd mūsu ceļojumu. Lai piemuļķotu vadātāju, mums nākas patērēt pusotru stundu, meklējot maģisko ceļa zīmi ar uzrakstu Wroclaw. Un tad sākas murgs – šaurs ceļš, smago izdangāts asfalts, neskaitāmi smagie un traktori, ciems aiz ciema… tā mēs velkamies līdz pašai Wroclaw. Pēc tam mazliet atvelkam elpu, diezgan ilgu laiku nostāvot rindā uz Polijas un Vācijas robežas. Ja vien varat, nebrauciet caur Wroclaw, labāk lietojiet Autostrada Wielkopolska gar Poznan vai dodieties uz Katowice! Atkal tumsā ieveļamies Bautzen pilsētiņā, kas atrodas 50km aiz robežas, ar acs kaktiņu pamanot, ka vecpilsēta gleznaini atrodas uz klints Spree upes krastā, un nodomājot, ka kādreiz to vajadzētu apskatīt. Vakariņas viesnīcā un miegs, lai no rīta agri dotos ceļā. Trešā diena. Bautzen – Partenkirchen. 638 km. Foto 3-5. No vienas puses Vācija mūs sagaida ar labi koptiem lielceļiem un ceļmalas ainavām, no otras puses nemaz nelolo, jo periodiski gāž lietus, dažu brīdi pat tā, ka balta siena priekšā. Labu laiku galvā rosās Hamleta cienīgs jautājums – braukt vai nebraukt – un tomēr mēs braucam ar domu – jo naskāk brauksi, jo ātrāk izbrauksi cauri lietum. Lai nu kur var braukt, bet pa Vācijas lielceļiem var braukt ātri. Taktika attaisnojas - nemaz tik izmirkuši un precīzi laikā mēs ierodamies saulainajā Minhenes lidostā, lai sagaidītu Māru. Lai nu kā, bet viņai šis ir pirmais tālais brauciens uz motocikla sēdekļa. Lai kristības būtu pienācīgas, līdz Garmisch-Partenkirchen, no kurienes sāksies mūsu Alpu ceļš, atkal kārtīgi uzsmidzina lietus, bet tas netraucē mums iedrošināt Māru ar kādiem 150-160kmh. Vakarā, viesnīcas Bavārijas stila restorānā mēs paceļam vietējā, gan tumšā, gan gaišā alus kausus ar tostu „Jauns rokeris ir dzimis!”. Ceturtā diena. Partenkirchen – Verona. 326 km. Foto 6-36. Aizkustinoši, jo mani pamodina nekas cits kā zvaniņu skaņas. Kamēr mozdamies aptveru, ka Alpu gotiņas tiek dzītas ganībās, tās jau ir gabalā un nesanāk nedz video, nedz foto. Toties sanāk Partenkirchen namiņu fotogalerija. Mums paveicas, jo tieši pretī viesnīcai stāv Svētais Antonijs ar bērnu rokās, un mēs palūdzam, lai viņš piedomā par mums visu ceļojuma laiku, kā nekā vēl priekšā 1600+ km. Apmācies un vēss, dažu brīdi tikai astoņi grādi, bet aukstuma sajūtas nav un mēs raiti dodamies Austrijas virzienā. Tūlīt aiz robežas piestājam pie antīko spēkratu tirgotavas un pie reizes nopērkam 10-dienu ceļa vinjeti. Ceļš lokas līdz ar upi un diezgan strauji krīt lejup līdz mēs iekļaujamies lielceļa straumē, kas ar numuriem E60 un E45 rāda ceļu uz Veronu. Kalnu ainavas mijas viena aiz otras, pļaviņās ganās gan stirnas, gan govis, aiz Brennero sākas maksas ceļš, gaisa temperatūra neatlaidīgi kāpj augšup. Nekavējamies, jo vēlamies pusi dienas veltīt Veronai, bet tā ieskrienamies, ka pabraucam garām ziemeļu nobrauktuvei un sanāk uzbraukt uz visādā ziņā karstās A4/E70 autostrādes, lai piekļūtu Veronai no dienvidu puses. Samērā veikli atrodam viesnīcu pavisam tuvu vecpilsētai ar zīmīgu nosaukumi Hotel de Capuleti. Izrādās, ka UNESCO Veronu ir pasludinājusi par pasaules mantojuma pilsētu un labi vien ir, jo Adige upes ieskautā vecpilsēta ar augsto mūri, ar savu Kolizeju, ko sauc par Arena di Verona, ar marmora ietvēm, kas it sevišķi spīguļo laternu gaismā, ar Šekspīra iemūžināto Džuljetas un Romeo piemiņas vietām rada to piemīlīgo sajūtu, ka vēlies šeit vēlreiz atgriezties. Sēžot pie galdiņa pašā ietves malā, baudot vēso vietējo balto vīnu un vērojot nesteidzīgi klīstošos tūristus un itāļus, mums rodas jaunas idejas nākamajiem ceļojumiem. Piektā diena. Verona – Lugano. 337 km. Foto 37-44. Kas varbūt garšīgāks par saldām, sulīgām, nočieptām vīnogām, ja tās ēd, sēžot uz motocikla un vērojot, kā garām paslīd gan vīnogulāji, gan mājas, gan darbnīcas, gan noliktavas. Mēs dodamies uz gleznaino Gardas ezeru, tik sākumā dienvidu gals neliekas visai pievilcīgs, jo no vienas vietas to apjož kempingi, villas un tūristu automašīnu virtenes, kas rātni kā gliemeži velkas ap ezeru pa saulei. Cik labi, ka mums ir motocikli un mēs ripojam pretējā virzienā. Viens un divi iemanāmies piestāt, kur vien vēlamies, lai baudītu lieliskos skatus pāri plašajiem zaļganajiem ūdeņiem, kas atduras ezera stāvākajos rietumu krastos. Sēžot uz soliņa pašā ziemeļu galā un baudot mierīgi majestātisko ainavu, nobrīnāmies, ka neviens nepeldas, bet tad aptveram, ka laiks nerimtīgi iet uz priekšu un brauciens apkārt vēl četriem ezeriem kļūst par utopisku mērķi. Mierinot sevi ar domu, ka visi kalnu ezeri ir skaisti, tomēr visai līdzīgi, ar smagu sirdi izsvītrojam gan Iseo, gan Como un dodamies uz A4/E64 maģistrāli, kas visai bezpersoniski velk taisnas svītras caur saulē sakarsēto, industriālo Lombardia. Cita starpā, mums paveicas, jo pa tālruni rezervējam pēdējo kajīti uz Klaipēdas prāmja – ardievu Varšavas vadātāj! No A4 uz A8, no A8 uz A9… mēs atkal ripojam augšup kalnos. Nu gluži tā nav, ka Como ezeru neredzam, tādu mazu astīti no putna lidojuma pamanām. Jā, tur varētu būt skaisti… un mūs jau sagaida šveicieši un liek naski pirkt €40 lielceļu vinjeti uz visu gadu, kas mazliet pavelk uz leju mutes kaktiņus. Labi, ka Lugano vairs nav tālu, pāri ezeram, cauri tunelim, gar pieczvaigžņu viesnīcām ezera krastā un mēs piestājam pie kafejnīcas ezera krastā, lai ar alus kausu atveldzētos no karstā brauciena. Skat, Castagnola, tā taču Raiņa trimdas vieta, nosmaidām un nospriežam, ka viņam nav slikti klājies tik gleznainā un smalkā vietā. Nav ļaunuma bez labuma – pāris ezermalas viesnīcu paziņojums, ka viņiem ir tikai viena istaba, liek mums doties pa līkumainām ieliņām augšup, ar katru pagriezienu pavēras aizvien jaukāka ainava, tikai joprojām brīvu numuru nav un nav, līdz tumsā mūs pieņem Hotel Cadro Panoramica ar vakariņām picērijā. Tālumā pāri ezeram un kalnam uzzied krāšņas salūta puķes, tikai raķešu blīkšķus ir aprijis apkārtējais klusums un miers. Sestā diena. Lugano - Chamonix-Mont-Blanc. 399 km. Foto 45-53. Ir jauki ēst brokastis, sēžot uz terases, raudzīties panorāmā un klausīties vārdos „Te ir tik skaisti, nebraucam prom”. Vēl uz terases ieraugām zilu govi, nu aizdomīgi līdzīgu Ventspils govīm, interesanti, kuram gan ir autortiesības. Norunājam, ka tomēr nošausim gar Lago Maggiore rietumu krastu līdz Verbania. Atkal ceļš apjož ezeru, miests aiz miesta, villas aiz villām, tuneļi aiz tuneļiem. Nospriežam, ka ezeru tā kā būtu gana un laiks patrenēties pa kalnu serpentīniem. Dodamies gar Lago Orta aizvien augstāk kalnos uz Omegna un tad, braucot pa nelielu kalnu ceļu, izbaudām to, ka ap diviem pauguriem var cakot gandrīz veselu stundu līdz Varallo. Attopamies, ja vēlamies sasniegt Balto kalnu, nav vairs laika serpentīniem, jāskrien cauri mazliet nošņurkušiem, mazliet sirreālistiskiem itāļu miestiem, jāiekož gana garšīgs turku kebabs, jātraucas uz A26 un atkal uz A4, uz rietumiem pie Alpu augstākā kalna. D’Aosta ielejā saule spīd acīs, līdz pazūd aiz mazliet draudīgi majestātiskām klintīm, kas lēni, bet neatlaidīgi iespiež E25 astoņos (vai sešos – atmiņa viļ) divu kilometru tuneļos pēc kārtas. Ir diezgan vēss un tumšs, uzģērbjam kaut ko siltāku, bet Tunnel de Mont-Blanc ar saviem 11km un €24 mūs piemāna divreiz. Tunelī ir silti, bet, lūdzu, vienmēr ievērojiet tur 70kmh, ja ne, tad Francijas pusē tumsā jūsu priekšā iznirs Itālijas vai Francijas policisti, gluži kā pie mums pieprasīs tiesības un tehnisko pasi, pēc tam paziņos, ka jūs esat nofotografēti un maksājiet ragā - €35 par 85kmh! Labi, ka Valdim un Mārai paveicas un viņi nenokļūst krāsainajās fotogrāfijās. Virs mums kaut kur ir Mont-Blanc ar saviem 4792m virs jūras līmeņa, vēl pāris 180-pagriezieni lejup līdz tuvākajai viesnīcai, virtuve jau ciet, laiks gulēt, pilsētiņā meklēt krogus, kas vēl strādā, vairs negribas. Septītā diena. Chamonix-Mont-Blanc – Innertkirchen. 206 km. Foto 54-64. Tajā dienā miljoniem bērnu gan priecīgi, gan bēdīgi pēc vasaras dodas uz skolu, bet mums spīd saule un virs viesnīcas paceļas majestātiskā un sniegotā Mont-Blanc cepure. Tā kā mani grib mazliet redzēt zobārsts, dodos viņu meklēt, bet mani kompanjoni paceļas Brevent kalnā, lai redzētu Mont-Blanc panorāmu no malas. Arī Tu, lasītāj, vari to apskatīt - http://www.panapic.com/panos/brevent.html. Pēc tam atskan „Oh!” un „Ah!” un kaut kur jau dzirdētais „Nebraucam prom, te ir tik skaisti!” Smaidīgs pēc zobārsta un minēto vārdu iedvesmots, arī dodos uz pacēlājiem, lai stundas laikā baudītu kārtējās pozitīvās emocijas – Chamonix no putna lidojuma, tiesa gaisā izpletņlēcēju ir vairāk par putniem, saules apmirdzētās sniegotās virsotnes, svaigs gaiss… un pats būtiskākais, nepārprotami redzami ir off-road serpentīni – ai kā derētu enduro! Lai atgrieztos Šveicē, dodamies Col de Montets virzienā un tad arī sākās tas, par ko dvēsele nebeidz jūsmot vēl šodien – labais pagrieziens, kreisais, atkal kreisais pagrieziens, labais, augšup, lejup… aiz katra pagrieziena pastkartītes cienīga aina, pretī brauc neskaitāmu motociklistu pulki, sveicienam pacelto kreiso roku varētu pat nenolaist, ja vien nevajadzētu pārslēgt pārnesumus. Tā tas turpināsies veselas trīs dienas, tu jūties, kā nokļuvis rokeru paradīzē. Mērķis ir slavenā Davosa. Pie Martigny nolaižamies ielejā, taisnais A9/E65 lielceļš līdz Chippis vairs neliekas tik interesants, bet pēc tam atkal viss nostājās savās vietās, mēs slīdam garām neskaitāmiem Šveices miestiņiem ar neiztrūkstošām baznīciņām pauguru galā, garām Alpu pļavām, dodamies aizvien dziļāk un augstāk Alpos. Pie Gletsch vienīgo reizi ceļojumā nošaujam šķībi, uz ziemeļiem, bet nekāda vaina, jo izbraucam Grimselpass 2165m augstumā. Izrādās, ka pāreja atrodas uz Eiropas ūdensšķirtnes. Naktī laikam snidzis, sniegs nošķūrēts, pakalnos ganās aitas, nelielā ezeriņā ir tīrs un dzidrs ūdens. To, ka esam uz „nepareizā” ceļa aptveram, kad nolaižamies ielejā. Ir jau pievakare, kalnu serpentīni mazliet nogurdinājuši, sākam domāt par naktsmājām. Innertkirchen pasta viesnīca dzelzceļa malā ir jau uzņēmusi daudzus motobraucējus, mums vietas vairs nav, pabraucam mazu gabaliņu, tad ar kreisās acs kaktiņu ieraugām piemīlīgu lauku viesnīciņu Tännler. Mums tiek pēdējie divi numuri, tikai restorānā nav brīvu galdiņu, vakariņas ar vietējiem ēdieniem ēdam birojā un piedzeram klāt garšīgu Šveices sarkanvīnu. Astotā diena. Innertkirchen – Landeck. 278 km. Foto 65-77. Pirmais skats, ko redzu pa logu no rīta, ir aitu bariņš, kas ganās zaļajā Alpu pļavā, un fonā tam kalni ar sniegotām virstonēm. Brokastīs izpētām „pareizo” ceļu un atkal uz priekšu. Grimselpass nav vienīgais „pass”, vēl ir Sustenpass un Oberalppass. Ceļš turpinās līkločiem, braukšanas tehniku var noslīpēt gandrīz līdz pilnībai. Kad pie Andermatt izbraucam cauri tunelim, kas izgrauzts vertikālās sienās, piestājam straujās kalnu upes Reuss krastā, lai apskatītos uz senu tiltu un šauru ceļu, kas pieplacis pie pašas klints. Tikai pēc brauciena no uzzinām, ka senais tilts ir otrais no trim leģendām apvītajiem Teufelsbrücke un ka šajās vietās vēl viena leģenda vai karavadonis Suvorovs esot izcīnījis vienu no savām Alpu karagājiena kaujām. Ap pusdienas laiku nokļūstam Davosā, tikai kaut kā pilsētas centrs ar greznajām viesnīcām mūs nevilina. Viss beidzas ar to, ka dzelzceļa stacijas bufetē apēdam zirga gaļas steiku un dodamies tālāk, izsvītrojot no saraksta Sankt-Moritz. Drīz jau mēs zinām visas iespējamās Alpu ainavas no galvas, klāt ir arī Austrijas robeža, pēc kāda laika klāt arī Landeck. Dodamies uz jau zināmo viesnīcu Sonne, bet viesnīcnieks saka, ka vietu nav, lai ejot uz tuvāko pansiju, bet ēst lai nākot atpakaļ pie viņa. Šādam padomam nav ne vainas, tā arī izdarām. Pansijas saimnieks pat piedāvā iestumt motociklus savā garāžā. Devītā diena. Landeck – Göttingen. 712 km. Foto 78-83. Klāt ir pēdējā Alpu brauciena diena. Uzpildām degvielu, kādu gabaliņu pabraucam pa A12/E60 uz austrumiem, tad nogriežamies uz ziemeļiem uz Imst, lai vēl vienu reizi izlocītu kārtīgi motociklus un pievārētu Fernpass, bet izrādās, ka pārejas augstums ir tikai 1212m. Nobraucam malā pie restorāna un skatu laukuma, no kura paveras skats uz Vācijas augstāko kalnu Zugspitze (2962m). Kļūst mazliet sērīgi, pīlādžogas jau sarkanas, Alpu ceļš drīz galā, apkārt joprojām spieto rokeri, kuriem vienīgiem veltīti ceļmalas brīdinājuma plakāti par drošu ātrumu. Atgriežamies Partenkirchen, pasakām paldies Svētam Antonijam par viņa rūpēm un dodamies pa iemīto taciņu uz Minhenes lidostu. Joprojām laiks ir jauks. Jauka ir arī Taizemes virtuve lidostas otrajā stāvā, bet neviens nespēj iedomāties, ka Māra nonīks lidostā veselas sešas stundas, nokavēs Rīgas lidmašīnu un, nākošajā dienā ierodoties mājās, pateiks, ka vienīgais transporta līdzeklis, ar ko var nokļūt jebkur laikā, ir motocikls. Mums ar Valdi priekšā ir neliels darbiņš - 874km līdz Kiel, plāns ļoti vienkāršs – tikai lielceļš A7/E45, braucam un braucam, bet pie Göttingen sāk krēslot un līt kārtīgs lietus, tā kā metam mieru. Desmitā diena. Göttingen – Kiel. 388 km. Foto 84. Diena vējaina, toties uzrasina pavisam maz. Jo tuvāk jūrai, jo pūtiens aizvien spēcīgāks. Ainava aizvien plakanāka, lielceļš aizvien taisnāks un neinteresantāks, toties var laiku pa laikam tā ļoti kārtīgi ieskrieties, lai motociklam un dvēselei tiek prieks. Prāmja līnija pieprasa, lai pasažieri ierastos trīs stundas iepriekš. Piezogas nelielas bažas, kā laikā atradīsim ostu ar pagaru nosaukumu Ostuferhafen, bet bez problēmām, jo norādes ir uz katra soļa. Ostas formalitātes tiek izpildītas. Lai izvairītos no nīkšanas, aizskrienu uzmest aci pilsētas centra veikaliem, toties Valdis izvēlas mazliet pasnaust. Beidzot uzbraucam uz prāmja, pasekojam līdzi, kā nostiprina motociklus, uzkāpjam līdz salonam, papļāpājam par šo un to, tad drīz vien dodamies uz kajīti, kur jūras viļņi mūs ieaijāja dziļā miegā. Vienpadsmitā diena. Klaipēda – Rīga. 315 km. Foto 85-86. Brokastīs uz prāmja kļūst skaidrs, ka neatvairāmi tuvojas ceļojuma beigas, jo pieaug vēlme atgriezties mājās, Latvijā. Klaipēda mūs sagaida ar lietusgāzēm, kas ap Palangu norimst. Liepājas Statoil pabaro mūsu kumeļus, Saldus benzīntanka krodziņš pabaro mūs pašus, kilometrs aiz kilometra, mēs tuvojamies Rīgai… nu tā, beidzot esam galā, kur nu bez lietus, pat priecīgi apskaujamies, pasakām pāris sirsnīgus vārdus videokamerai. Valdis dodas tālāk uz savām mājām, bet es apskatos uz motocikla rādītājiem – attālums 5286.4km, vidējais ātrums 83kmh, vidējais patēriņš 22km/l vai 4.5l/100km, patērētā degviela 239.2 litri. Jā, lai visu laiku riksī stieptu 160kg, zirdziņam ir kārtīgi jāpaēd :)

Alpi 2006

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem