Marokas piekraste

23.10.2006
6 min lasīšanai
55 foto

Pēc kalnos pavadītās dienas devāmies atpakaļ uz Marakešu, lai neiebraucot tajā dotos uz Essaouira (neizrunājams nosaukums, kura pareizo skanējumu ne visi tā arī apguvām). Izbraukuši kādu gabalu aiz Marakešas ieraugām milzīgu lielveikalu, dzirdējuši, ka alkohols ir brīvi noperkams tādos, metamies iekšā. Izvēle kā RIMI, plaukti no alkohola lūzt. Mēs nopērkam nelielu rezervi. Kaste alus un dažas pudeles vīna uz sešiem šķiet pietiekami. Divas meitenes stāvam pie letes, kur kāds puisis silda picas un bagettes, jo esam izsalkušas. Pārējie devušies tālāk starp plauktu rindām, meklējot citas svarīgās pārtikas lietas. Tikai pēc brīža atskārstam, ka puisis nepavisam nav kļūdas pēc apkalpojis vīriešus, kas pienākuši pēc mums - viņš mērķtiecīgi ignorē mūs - sievietes. Nācās doties meklēt mūsu puišus, lai tiktu pie kārotā pirkuma. Stūlbi! Pēc pāris stundām esam galā - skaistā piekrastes pilsētā, kas agrāk bijusi hipiju un backpackeru paradīze, tagad ir viesmīlīga pret dažādiem turistiem. Sveišķi daudz sērfotāju, jo esot tam piemērota pludmale. Skaista medina, ļoti iespaidīga mūra apjozta. Esam veikuši vairāk kā 100 km caur tuksnešainu apgabalu un okeāns ir pamatīgs kontrasts. Jau tikko izkāpjot no auto, mūs sagaida puiši, kas liek apsolīt, ka vakarā atgriezīsimies tieši pie viņu grillu būdiņas - nr. 20 ir mums jāiegaumē. Ceļvedī Rough Guide to Morocco (ko neesmu pieminējusi līdz šim brīdim nepelnīti, jo tas bija mūsu galvenais padomdevējs visa ceļojuma laikā un tas ir vērts vismaz divtik, cik tas droši vien maksā (nopērkams amazon.com, nav ne jausmas, cik maksā, bet vienalga vērts)), bija minēts, ka šajā pilsētā viegli atrast apartamentus - pieminētas pat starpnieku vietas, kuras vērts apmeklēt, pēc apraksta izklausās kolorītas, bet mēs brīnišķīgus un mazāk brīnišķīgus apartamentus par 10 eur no cilvēka pat uz vienu dienu atrodam bez problēmām dažu 10 minūšu laikā. skaistos apartamentus neizvēlamies (tie gan tiešām pasakaini skaisti), jo tie īsti neatbilst 6 cilvēku vajadzībām. to vietā pieņemam citu piedāvājumu, kur sešatā varam sagulēt vieglāk un paveras skaists skats uz okeānu. superīgi! vakaru pavadām staigājot gar okeānu pa aizsargmūri un skatoties saulrietu, kas ir sarkans kā kosmoss. sireāls skats. tiešām iespaidīgs. ēdam vakariņas uz tersas, skatoties vakara purpursaartajaas debesīs, dzeram vīnu, kuru te nu jau var nopirkt bez īpašām problēmām. šeit varbūt ir vietā piezīmēt, ka labāks marokā ir baltvīns, sarkanvīns neizceļas ar jaunās vīna pasaules īpašo garšas bagātību un interesantajām pēcgaršām, visai ass un tukšs. tādēļ labprātāk baudijām baltvīnu. daļēji arī tādēļ, ka kopā ar jūras veltēm, kuras šeit kā jau piekrastē vēlējāmies nobaudīt, tas derēja krietni labāk. neslikts bija arī viens no lielveikalā pirktajiem rozā vīniem, bet sarkanvīni bija sagādājuši mazu vilšanos. kalmāri, garneles, zivis. ļoti labas, baudāma piekrastes virtuve, gan stipri pielāgota tūristu vēderiem, bet varbūt tā pat labāk. tajines ar zivi, kas nav raksturīgi Marokas vidienei. no rīta pamodāmies pirmie, kamēr citi vēl gūlšņāja, gājām uz peikrasti, apskatīt kā tā izskatās rīta agrumā. skaisti :) ielas tukšas, klusas. sētnieki, kas neizceļas ar nasku strādāšanu. daži tirgotāji pamazām ver bodītes, bet visumā pilsēta vēl guļ. bez kņadas tā vēl skaistāka. vēlāk jau kopā ar biedriem dodamies ieturēt brokastis. mēs, meitenes, vēlamies atrast ceļvedī bagātīgi aprakstīto Jewelery Souk - juvelieru kvartāliņu, kur esot skaistākās rotas Marokā, bodīte pie bodīts. pēc neilgas pastaigas pa pilsētu esam jau mazliet atmetušas cerības, kad nejauši to ieraugām. iejūkam tur uz stundu, varbūt drusku mazāk. paldies pacietīgajiem puišiem - šoreiz viņi mūs saprata un pat atbalstīja :) visas iznācām ar pirkumiem. tikai vēlāk sapratām, ka varbūt iepirkties vajadzēja brangāk - ļoti glīti sudraba auskari atkarībā no kaulēšanās prasmes maksāja 5-10 eiro. un tie bija sudraba. par zelta autentiskumu ziņu nav, bet ja arī tad bija zelts, tad tur stāv puse valsts kases zelta rezervju, jo tādas zelta rotas, ķēdes un jostas manas acis nebija skatījušas. noteikti vērts iegriezties, skaisti un sev un mājiniekiem vērtīgus suvenīrus var nopirkt par samērīgu naudu. uz mirkli piestājot serferu pludmalē dodamies tālāk. dzestrs vējš mūs dzen prom. apmaldījāmies izbraucot no pilsētas un dodoties uz augšu gar piekrasti, turpinām ceļu. uz īsu mirkli iegriezāmies nelielā zvenjieku ciematiņā, kas jau pa gabalu no ceļa izskatījās fascinējoši. to varēja saskatīt ar aci un tas faktiski bija tuvumā vienīgais ceļš uz okeānu, bija vērts nobraukt - ne mēs ko tik tūrisma nesamaitātu bijām redzējuši, ne viņi tik baltus cilvēkus laikam. apskatījām laivas, līcīti un devāmies prom. nākamā pietura bija negaidīta apstāšanās ceļa malā, jo pa šoseju pašāvām garām pārītim kamieļu un viņu īpašniekam uz ēzelīša. stāvējām un gaidījām, lai nofotogrāfētos. viņi ar prieku arī padevās objektīvam, palūdza tikai cigareti. iedevām trīs, aiz sajūsmas (iepriekš marakešā gandrīz ikviens, bija ticis kadrā vai ne, gribēja naudu un ar mazu nebūt nesamierinājās bez kurnēšanas un taisnošanās - tā ka brīnīties nevajag, ja kāds tirgotājs vai vienkārš cilvēks nofotogrāfēts nāk prasīt "honorāru"). kamieļi ar nešļavām jau bija devušies tālāk, kamēr saimnieks nepaguris pozēja fotogrāfiem :) Safi - bijām domājuši te papusdienot. taču šeit mūsu vajāšanas mērs bija pilns - pilsēta ar saviem "gidiem" un citiem labdariem likās tik neviesmīlīga un uzbāzīga, ka satinām makšķeres 15 minūtēs un pēc īsas kafijas bijām prom. pirmā pilsēta, kur maksas stāvvietas tādas pašās gar ielas malām kā Rīgā. vakariņojām pilsētiņā ar nosaukumu Oualidia, kas nodrošina lauvas tiesu Marokas austeru eksporta, jo tajā gandrīz katrā mājā ir pa austeru fermai. protams, ēdām austeres. daudzi no mums pirmo reizi. arī es - man negaršoja. slikti nemetās, bet delikatesi tajās nesagaršoju. austeru piena zupa bija izcila. šeit piezīmēšu, ka pirmo reizi saskārāmies, ka pēc 14.00 (vai 15?) viņi pusdienas (vispār ēst) vairs nepasniedz - tad jāierodas vakarā ap 19-20. līdz ar to izvēle, kur pusdienot sarūk līdz minimumam - jāēd tur, kur dod. šeit paldies dievam, deva. paēdām dārgi un labi. vēlreiz saku, ka austeru zupa garšoja visiem, arī tiem, kuiem austeres pašas negaršoja. Nakti pavadījām El Jadid, kur kolēģiem atgadījās piedzīvojums ar vietējiem ubadziņiem, kuri bija 30 minūtes apstrādājuši mašīnu pat laizot stiklus un citādi izpildoties, kamēr mēs meklējām viesnīcu. arī šo atradām pēc ceļveža Hotel de Provence - bijušā angļu īpašnieka līdzīpašnieks arvien cenšas saglabāt angļu apkalpošanas tradīcijas. viesmīlīgs un runāja angliski. vakara kafiju dzērām ļaužu pārpildītā laukumā. medinā ielūkojāmies tikai uz mirkli, kura atšķirībā no iepriekš redzētajām medinām nez kādēļ bija salīdzinoši tukša - galvenā rosība notika ārpus tās. šeit vairums jaunās paaudzes pārstāvju jau nēsāja visai mūsdienīgu apģērbu, sievietes daudz retāk apsedza matus, meitenes staigāja džinsos un topiņos bez kaunēšanās. jānēm vērā, ka šeit ir ļoti aktīva nakts dzīve, jo šurp dodas liels vairums vietējo atpūtnieku, bāros var redzēt arī sievietes. tādēļ brīvu vietu, kur pasēdēt ir atrast visai grūti. agri devāmies gulēt, jo rīt līdz plkst. 11 mums vajadzēja atdot mašīnu nepilnus 100 km attālajā Casablanca. no rīta īsi pirms deviņiem bijām jau pie kārotā apskates objekta Portuguese Cistern. Kopumā īsi varu teikt, ka medina šeit vispār ir stipri portugāļu ietekmēta, mazliet vizuāli arī atšķiras, platākas ielas utt. Cisterna, kuru vēlējāmies redzēt ir ēka ar pretrunīgu vēsturi. Kā vēsta tās nosaukums un stāsts, tā agrāk esot kalpojusi kā ūdesntornis jeb ūdens apgādes vietu. Tajā arī šobrīd ir neliels daudzums ūdens, kas klāj plānā kārtiņā grīdu, kurā atspoguļojas daudzās kolonnas. Izskatās spokaini un tieši tādēļ šiet ir filmētas daudzas filmu ainas, slavenākā no tām Orsona Velsa Otello. Man šī vieta patika, viena no spilgtākajiem iespaidiem ceļojumā. Casablanca bija liela un kontrastējoša pret iepriekš redzētajām pilsētām ar vecajām medinām un salīdzinoši vienkāršo orientēšanos. Casablancā nespējām atrast nomu. Toties atradām Zaru, Jennifer, Mango un citus būtiskus zīmolu veikalus :) Pat McDonaldu. Galu galā atradām arī nomu un nodevām auto bez sāpēm. Mums nelika pārmaksāt pat par nobrauktajiem km. (tiem, kuri ieprieksh taujāja, kādu zelta auto īrē par 160 eiro dienā, varu teikt, ka Hundai H1 ir šis nenovērtējamais dārgums, jo mūs spieda vajadzība pēc 6 vai 7 vietu auto. Vieglos auto ar kaulēšanos var īrēt par 50 eur dienā no vietējiem, internacionālās kompānijas rezervēt iepriekš gan laikam tik lēti nepiedāvā). Casablanca - liela, kosmopolītiska. Galīgi ne kā Maroka. lielākās vērtības ir īpašie Art Deco stila nami centrā. Un Hassana II mošeja. Milzīga abnormāla celtne, kas uzcelta uz ūdens, ieguldīti miljardi, no kuriem 800 miljonus saziedojusi tauta, tikpat ziedojis pats valdnieks. ciedrs, marmori, granīti, murāno stikla lustras, atbīdāmi griesti, titāna durvis utt. utjp - liels tautas lepnums. un viņus var saprast. ļoti ļoti iespaidīga. liela. milzīga. laikam milzīgākā celtne, kādu savā mūžā esmu redzējusi. to nevar aprakstīt - tas ir jāredz savām acīm. un ja vēl zin, ka tas uzcelts 13 gados. ar visiem tiem kokgriezumiem un skaistumu. tas laikam ir kas tāds, ko ir jāredz reizi mūžā, lai zinātu, ka esi redzējis visu iespējamo savā dzīvē. Šī sakrālā celtne ir radīta ar moto "Jo Dieva tronis bija uz ūdens, lai tad cilvēki cildinot zemes dāvanas, var pielūgt Dieva debesis lūgdamies uz ūdens!". Praktiska informācija: mošejā ielaiž tikai musulmaņa pavadībā, tas ir grupas ar gidu. Gidi sadala grupās pēc valodas, ko saprotat. Šādas grupas ir tikai dažas reizes dienā (9, 10, 11 un 14 (ziemā 14.30)) aptuveni stundu gara interesanta ekskursija, maksā 12 eiro, studentiem un musulmaņiem 6 eiro). Piektdienās, kad musulmaņiem ir lūgšanu dienas, mošejā neielaiž vispār. Citur praktiski mošejās iekļūt nav iespējams. casablancā ilgāk arī nepalikām, jo kā saka, citu tur arī nav ko redzēt. bijām vilcienā ceļā uz Rabatu - Marokas galvaspilsētu. Vilciens bija vēl viens piedzīvojums, pirmkārt jau ar vīriešiem, kas akūti nekaunīgi knieba dibenā meitenēm, otrkārt ar nepanesamo smaku kupejās, kur nebija kondicionēšanas - secinājums, labāk sēdēt vagonā, kur ir ko elpot, lai arī nav atsevišķas kupejas. Vēl secinājums - nepalīdziet dāmām nocelt somas. Pēc brīža ikviena dāma bikstīs jūs arī ja esat iemidzis, lai palīdzat viņai nocelt somas, laikam jau viņu vietējie vīrieši nav tādi džentelmeņi, līdz ar ko šādu balto skaistuļu izpalīdzību izmantot grib katra :) Šo dienu apraksts pragmātiskāks, mazāk poēzijas un emociju. Arī vide tāda - eiropejiskāka, pieņemamāka, mazāk uzbāzīgu tirgotāju. Jānēm vērā, ka šai pilsētai raksturīgi gidi, kas piedāvā savus pakalpojumus. Bez tiem var (un pat vajag) iztikt, citādi jāšķiras no zināmas naudas summas un arī ceļojums gida pavadībā var beigties policijā (kā vēsta mūsu papīra ceļvedis).

Marokas piekraste

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem