Papes brīvdienas jeb nav jābrauc uz Indiju, lai meditētu un „meklētu sevi”
|
Iveta Andruce
|
Vai tev ir vēlēšanās aizbēgt no ikdienas rūpēm un stresa? Vai varbūt vēlies pameditēt un paša rokām radīt apburošu mandalu pludmales smiltīs? Nav jābrauc uz Indiju – tas viss ir rodams šeit pat – mūsu bezgala skaistajā Latvijā!!!
Diezgan ir izbraukāts pa plašo pasauli – un tomēr – lai cik skaisti svešās zemēs, tepat pie mums ir brīnumkrāšņi paradīzes stūrīši, kur paslēpties no mūsdienu ārprātīgā ritma, un izbaudīt mieru, klusumu, ieklausīties dabas radītās simfonijas skaņās.
Kā jau gadiem ierasts – vasaru mūsu ģimene pavada Latvijā un tad jau arī tiek mazliet paceļots, lai apzinātu vēl neredzētas dzimtenes āres vai atgrieztos vietās, kas ir apbūrušas no pirmā acu skatiena. Un šoreiz tā ir Pape – pašos Latvija DR, leišmalē.
Kurzemes piejūrā līdz šim vairāk izbraukājām posmu starp Liepāju un Ventspili, tādēļ šoreiz izlēmām – ir vērts pamatīgāk iepazīt Kurzemes „lejasgalu”.
Ja vien ir iespējams, iesaku braukt vismaz uz trim dienām, jo ceļš līdz Papei ir gana tāls, apskatīt tur ir pietiekami daudz ko, tāpat būs liels vilinājums izbaudīt „nekā nedarīšanas” prieku, tādēļ mazāk nav vērts – tāda skriešana vien sanāks un „antistresa kūre” nebūs izdevusies.
Mēs ieplānojām brīvdienas četru dienu garumā – no pirmdienas līdz ceturtdienai (28.jūnijs – 1.jūlijs). Braucām no Rīgas pa Liepājas šoseju, pa ceļam (lai nebūtu tik vienmuļš brauciens) var „ieskriet” Saldū vai Kalvenes ZOO, ko arī izdarījām. Agrā pēcpusdienā ieradāmies Liepājā – redzēta jau ir, bet ir vērts iegriezties vēl un vēl paskatīt, kas mainījies, kas jauns. Pie Rožu laukuma info birojā ievācām visu info par Papi, Rucavu un Nīcu, RIMI iepirkām „pārtikas rezerves” pārējām dienām un devāmies tālāk līdz mūsu galamērķim „Pūķaragu” Papes dabas parkā. Viesu māja atrodas Rucavas pagastā, ar auto Liepājas – Klaipēdas ceļa 42.km, kur pa kreisi aiziet ceļš uz Rucavu, bet pa labi grantēts ceļš apm.10 km, kas aizved uz Pūķaragu. Vieta pasakaina, viesu nams izcils – par samērīgām naudiņām piedāvāta izcila kvalitāte (iesaku, saimniece ļoti atsaucīga, noteikti atgriezīšos vēl kādu reizi!). Komfortablas istabas, ļoti labi iekārtotas virtuves un ēdamzonas telpas, āra terase, ir iespējas iznomāt vellapēdus. Atsevišķi ierīkotas arī telšu vietas. Līdz jūrai pa taciņu nepilns pārsimts metru.
Pirmajā vakarā pludmalē izbaudījām fantastisku saulrietu – sen nebija dzirdēts (jā, jā – tieši „dzirdēts”) tāds klusums.
Iesaku iziet Papes dabas procesu taku (nedaudz pāri 9 km), kura iet cauri pļavām, mežiem, gar purvu un jūras piekrasti. Taka ved gar vecām zvejnieku mājām, kurās šobrīd ierīkotas atpūsties gribētāju mītnes – pie tam, jāpiemetina – lielākoties tie ir lietuvieši. Viesu nama saimniece zināja stāstīt, ka apkārtējos vecajos zvejnieku ciemos īpašumus biezā slānī iepirkuši brāļi lietuvieši. Vēlāk pabraukājot Nīcas, Rucavas apkārtni mazajos lauku celiņos, uz vienu auto ar LV numuru divi auto ar LT numuriem (Ceru, ka Latvijas-Lietuvas robeža vēlreiz netiks pārbīdīta :) ). Gājiens pa taku nebija grūts – viegli izejams arī vecāka gada gājuma ceļotājiem un bērniņiem, jāpiezīmē gan, ka posmā caur mežu un garām purvam nācās piespiedu kārtā kļūt par asins donoriem vietējām odu mātītēm (galvenais, lai līdz kādi lakati ar ko apsegt atklātās ķermeņa daļas), bet dzīvi palikām un nekas nopietns negadījās. Putni dzied, skaties, ka kādai čūskai neuzkāp, pļavas smaržo, saulē vizoši zirnekļu tīkli ar rasas lāsēm kā dimantiem. Jūras malā tikai neskartas kāpas un gleznas, veidotas no jūras akmentiņiem, smiltīs putnu un stirnu pēdas, gadās pa kādam zivs skeletiņam.
Otra taka – Papes ezera taka (apm.30 km gara) iet apkārt Papes ezeram, varot izstaigāt kājām dienas garumā, bet ieteikts izbraukt ar velosipēdiem, pa ceļam var redzēt sumbrus, savvaļas zirgus, pavērot putnus no speciālas pariktes (torņa) un vienkārši izbaudīt krāšņas ainavas. Šo mēs neizgājām, jo dienas bija ļoti karstas un bija vēlme arī izbaudīt jūras un saules peldes un pameditēt.Uz putnu vērošanas torni Papes ezerā gan aizgājām – idille, kuru nevar vārdiem aprakstīt. Tā vien liekas, kas varētu vismaz pāris stundas pasēdēt, vērojot un uztverot apkārtējo skaistumu, un nemaz neliksies par daudz. Iesaku!
Gar jūru arī tika iets pietiekami gabali” – kopumā parēķinājām, ka ikdienas vismaz 15-20 km pastaigās arī nogājām. Iespaidīgas ir Papes ezera niedru audzes (vispār ezers ļoti aizaudzis, kā mums stāstīja peldētājiem praktiski nav pieejams, ir atsevišķas takas, pa kurām makšķernieki ieziet savos garajos stulmeņos). Vietām niedru audzes ir līdz 100 un vairāk metru platas. Toties bija interesanti pavērot, kā vietējie vīri rosās sagatavojot niedres, lai pēcāk tās izmantotu jumta segumiem. Ik pa mirklim ezermalā varēja vērot vizuāli ļoti „fotogēniskus” niedru statiņus – gandrīz vai kā siena gubas.
Un tās pļavas... – tvanīgas ziedu smaržas saules tveicē - likās, ka elpa aizraujas, vakara saulrieta laikā šķita, ka gaiss vizuļo un no pļavu smilgām augšup pacelsies mazas laumiņas.
Pludmale šai rajonā tukša, neskaitot dažus leišu makšķerniekus (copēja butes) un krūmos paslēpušos atpūtniekus. Starp citu, mierīgi var pieņemt saules peldes pa pliko – tautas maz un krūmājos bedrītes, kur patverties, pa pilnam. Gar krastu priežu audzīte – priedes šeit nelielas ar ļoti žuburainiem uz stumbra zemu izvietotiem zariem. Tūlīt aiz kāpām plašas pļavas. Par pludmali – baltā smalkā kvarca smiltiņa, vietām kā nosēts ar jūras akmentiņiem – var izveidot pats savu mandalu, kura krāšņumā neatpaliks no budistu veidotajām. Jāsaka gan, ka arī šeit bez civilizācijas atstātajām pēdām neiztikt – smiltīs no jūras vietām ir izskalotas plastmasas pudeles, alus bundžiņas utt. Tā kā tautas te tiešām ir maz, tad izsecinājām, ka tas visdrīzāk izskatās izskalots no jūras, jo tālumā redzējām diezgan daudz zvejas kuģīšu – iespējams zvejnieku atstātās pēdas.
Ūdens jūrā pirmās divas dienas bija pavēss – iemesties varēja, bet peldēt akurāt negribējās. Toties pārējās dienas – silts kā vannā, un pēdējā dienā iegriezās cits vējš, sadzenot milzīgus viļņus. Un protams, burtiski kā pēc pasūtījuma uzreiz parādījās arī „pūķotāji”– ar kādu „trešo aci” sajutuši, ka ir īstais vējš un viļņi. Jo šī ir arī viena no Kurzemes jūrmalas kaitotāju iecienītajām vietām.
Ja ir vēlme, var nedaudz pabraukāt (vai nu ar vellapēdiem vai mašīnu) pa tuvējo apkaimi – Nīcu, Rucavu. Ļoti patika Rucava ar tās apkaimi – šeit ir kuplākā un lielākā Latvijas ieva, kas aug pie svētavota. Protams, ja vairāk dienu ieplānots, var aizšaut arī līdz Palangai, kas ir tuvāk no Papes nekā Liepāja - 30-40 minūtes - un esi jau tuvējās ārzemēs. Tas tā – lai brīvdienu kokteilim piešautu klāt citu noti un kūrortpilsētas kņadā novērtētu, cik brīnišķīgi ir atgriezties savā miera ostā Papē.
Kopumā jāsaka, ka šoreiz brīvdienas bija izdevušās par 100 procentiem – ideāli laika apstākļi (kurus diemžēl mūsu klimatiskajā zonā uztrāpīt nemaz nav tik viegli), brīnišķīga atpūtas vieta un labi ceļabiedri – ko vairāk var vēlēties? Tik to, lai gribēšana un varēšana arī turpmāk būtu iespējama.
P.S. Jā, pavisam piemirsu, redzējām „dzīvajā” Latvijas zilās govis – īpaši daudz to bija Nīcas, Rucavas apkārtnē – nu tiešām tādas zilpelēkas – un kad vēl saulīte apspīdēja pretskatā – likās riktīgi zilas – skats dīvains, it īpaši, ja tā „zilā” stāv brūnaļu un melnraibo bariņā.
