Oktobrī ziedoši krokusi un vēl citi pārsteigumi
|
Klinta Gintere
|
1.diena
Ir oktobra vidus un es esmu zemē, kurā joprojām rotaļājas vasara. Penas pils savdabība mani savaldzina jau no pirmā mirkļa. Liekas, ka Ferdinandam izdevies uzcelt konkurences cienīgu pili Ludviķa II pasaku pilij Noišvānšteinai. Vismaz es iemīlos šajā stilu daudzveidībā un mazo istabiņu mājīgumā. No pils mūriem var redzēt okeānu un nākošā pieturvieta jau ir pie tā. Es veros okeāna plašumos. Brāzmains vējš triec baltās viļņu vērpetes pret Cabo da Roca klinšaino krastu. Eiropas Rietumu galējais punkts mani pārsteidz ar spējām un sāļām vēja dejām. Visapkārt paveras milzīgs zaigojošs ūdens plašums, kurā saule rotaļājas pirms iestājas naktsmiers. Arī pirmā nakts tiek pavadīta klausoties ūdens šalkās, jo okeāns ir tikai pārdesmit metru no viesnīcas, taču tas man netraucē, tieši otrādi – ieaijā un es iegrimstu gaidpilnā atklājumu sapņu pasaulē...
2.diena
Ooo, cik ledains ir Ziemeļu piekrastes okeāns šajā rītā, taču pirms lielā skrējiena uz Portugāles Ziemeļu reģionu, vismaz kājas iegremdēju tajā un sajūtu vēsuma kņudināšanu sevī. Varbūt tās ir satraukuma trīsas, jo okeānu baudu pirmo reizi mūžā. Tomēr Nazarē pilsētiņa sagaida ar vilšanos, jo izslavētā sērfotāju vieta ir pilnīgi tukša. Ko nu padarīsi, ja ceļo ārpus tūrisma sezonas un Dabas mātei nav bijusi vēlēšanās padraiskoties viļņos. Taču ir jauki izbaudīt dienas vidu gaišo smilšu liedagā, ko ieskauj klinšu smagnējās sienas. Taču Bučaco nacionālais parks ar grezno medību pili ir romantikas pieliets. Parka noskaņās manī uzvirmo vīzijas par mīlestības un kaislības apvītiem noslēpumiem 20. gs. sākumā, kurus uzticīgi glabā katrs parka nostūrītis. Savukārt ēnainās pastaigu takas ar eksotiskajiem kokiem joprojām saglabājušas karmelītu mūku maģisko harmonijas noskaņu. Tuvojoties Nossa Senhora da Penedai ceļš kļūst arvien šaurāks un kalnaināks. Arī nakts piezogas nemanot un krēslainā noskaņā grimstošie kalnu ciematiņi aizrauj mani pagātnē – kad nebija nekādas industrijas un cilvēki dzīvoja mazās mājiņās vai pat būdiņās, kad gani pārzināja savu ceļu bez jebkādas apgaismes palīdzības, kad dzīvei bija pavisam cits ritējums. Tāds Miņu reģions saglabājies arī šobaltdien. Pat nakšņošana klostera telpās mani notur citā laika dimensijā.
3.diena Kurš sacīja, ka Portugālē nav kalnu? Ir, vismaz manām alkām piemēroti. Varbūt ne tik augsti, taču mežonīgi kā brīvie mustangi. Saulē apspīdētās piķa šķautnes, kas veras manī no katras virsotnes, brīdina par to neatkarību un nevaldāmību. Ir tā, it kā tikai nesen lava izlauzusies no sprosta. Un tāds ir Nacionālais Penedas-Gerēsas parks – neaizmirstami dūmakā tīti kalni un tik šauras ieliņas, ka braucot cauri kārtējam ciematiņam, atliek tikai izstiept roku pa automašīnas logu un esi jau pieskāries akmens vēsajām māju sienām. Iespaidīgā Bom Jesus baznīca atklājas no augšas, jo ceļotāju draugs „Ivariņš” pārprot manas vēlmes, taču no augšējās esplanādes paveras iespaidīgs skats uz garajām Escadaria kāpnēm. Tās ir neatkārtojams meistardarbs, kurā apvienots barokāls greznums, filozofijas un reliģisko tēlu apvienojums. Tās vedina atcerēties savas dzīves nozīmīgākos mirkļus. Bet ar ūdeni darbināmais funikulieris ir tik sens (1882. gadā ierīkots), ka nespēju atteikties no pacelšanās atpakaļ pie baznīcas. Pati pārsteidzošākā ir stalaktītu ala, kas atrodas līdzās baznīcai. Tā ar savu austrumniecisko noskaņu kontrastē un pilnībā piesaista uzmanību.
4.diena
Joprojām esmu iemīlējusies kalnos. Šodien tie gan ir jau Serra da Estrelas kalni, kas atrodas Portugāles centrālajā daļā. Pirmo reizi pamanu rudens iezīmes kalnainajās un ēnu apvītajās nogāzēs. Šeit blāvi, tomēr rudens jau iesācis savu otas meistrdarbu un palēnām iekrāso kokus sārtos toņos, arī pīlādžogas jau gatavojas. Drīz te būs īsts krāsu karnevāls. Rudenīgās noskaņas pamazām nomaina arvien klajākas ielejas un es tuvojos augstākajai virsotnei Alto da Torre (1993mvjl.+7m tornis, lai iegūtu 2000mvjl.) . Nevilšus secinu, ka portugāļi ir slinka tauta un pastaigu taku vietā labāk ierīko kalnu ceļus ar piebraukšanu pašā „Zvaigžņu kalnu” virsotnē. Taču gleznainais Zēzeres ielejas ceļš paver daudz brīnumjauku skatu – kailie granīta ieži un milzīgie akmens bluķi kalnu virsotnēs izteiksmīgi kontrastē ar ledāja veidoto ieleju, kurā līdz ar mežonīgās dabas valdzinājumu un trauslumu izceļas mazas aitu ganu akmens būdiņas ar salmu jumtiem.
Eh, manī iezogas nemiera gariņš un es labprāt kāptu ārā no mašīnas un ietu ar kājām, taču ieleja ir apmēram 22 km gara un laika limits ir ierobežots, tāpēc turpinu baudīt dabas dāvinājumu braucot. Tuvāk virsotnei mani savaldzina milzīgi dabas veidoti akmens krāvumi, kas ceļa malā paceļas kā milži. Tie veido vēja ieskautu zaļu pļaviņu, kurā mani pārsteidz kāds dabas brīnums – oktobrī ziedoši krokusi! Zemāk – rudenīgie meži, bet šeit – pavasara vēstneši... Tikai nonākot pašā virsotnē, es saprotu, kāpēc šī vieta iemantojusi „Zvaigžņu” nosaukumu. Pa virsotnes plato vējš neganti dzenā neredzamas vērpetes, bet naktīs debesjumā iemirdzas tuvākas un tālākas zvaigžņu uguntiņas, kas viena otrai stāsta savu bezgalības stāstu...
5.diena
Ar skumjām noraugos, kā ceļš pēdējo reizi izved cauri kalnainajām ielejām netālu no Alto de Torres virsotnes, taču tagad es dodos uz Dienvidiem, tur, kur okeāns sauc un vilina kā jūrniekus nāriņas. Jau tuvojoties Ēvorai var manīt dabas pārmaiņas. Kā sacīts ceļvedī: „Saules cepinātā Alentežu” ir plašu paugurainu līdzenumu reģions, kurā audzē korķa kokus, olīves un eikaliptus, kas karstajā gaisā izgaro veselīgu un spirgtu smaržu. Šī reģiona megalīti - līdzenumos redzamie akmens gredzeni un dolmeni mani piesaista kā noslēpumu grāmata, kas ļauj vizualizēt senatnes rituālus. Ak, tie portugāļu vīrieši!!! Es sajūtos kā uz skatuves, kad ieeju Ēvoras vecpilsētā. Esmu satraukta no nepierasti lielās uzmanības un, kamēr apmulsums beidzot pāriet, nespēju tā īsti izbaudīt apkārtni. Taču Romiešu templis man liek aizmirst visu pārējo. Lai arī tikai neliels šīs arhitektūras paraugs, tas beidzot manī izraisa interesi kādreiz aizbraukt uz Romu. Pilsētmuzejā Mērtolā ierodos jau līdz ar tumsas iestāšanos un no viesnīcas balkoniņa paveras skaists skats uz izgaismoto cietoksni un baltajām māju sienām. Atkal ir iespēja fantāziju lidojumam un ļauties, lai nakts dzestrais gaiss ieskauj mani un nomierina pirms gulētiešanas.
6.diena
Esmu sasniegusi vilinošo Portugāles Dienvidu okeāna piekrasti. Šodien vējš aplaimojis lielo ūdens klajumu ar savu pieskārienu un viļņu vērpetes putodamas traucas pret zeltainajām pludmales smiltīm un saules krāsas klintīm. Albufeiras pludmale patiešām ir skaistākā no visām redzētajām. Kaut arī nemierīgs kā mazs bērns, ūdens ir pat siltāks nekā mūsu Baltijas jūra vasarā, taču arī daudz viltīgāks, jo ar spēcīgajiem viļņiem nav iespējams mēroties – tie triec no kājām un rauj sev līdzi arvien dziļāk un dziļāk saņemot mani savā varā kā astoņkāja spīlēs. Tā nu neizaicinu likteni un cenšos sadzīvot ar trakojošo dabu. Tomēr arī pati esmu nemiera gars un vienuviet nespēju nosēdēt, tāpēc dodos apskatīt un izbaudīt vēl Lagosas zemesraga pludmali, kurā sastopos ar aizliegumu peldēties, jo ūdens ir tik nemierīgs, ka apdraud dzīvību. Arī klinšainā apkārtne nomainījusi savu krāsu un nu tā vairs nav saules zelta, bet vara krāsas pielieta – ugunīs degošās klintis, kas cīnās ar nevaldāmo ūdens spēku. Savukārt Sagres viesnīcā sajūtos kā Paradīzē. Skats uz okeānu no klinšainā krasta ir neaizmirstams un saulrieta sagaidīšana ir mana kvēlākā vēlēšanās, kas arī piepildās. Nolemju sagaidīt arī saullēktu...
7.diena
Saullēkts ir vēl skaistāks nekā riets. Saulīte šeit atmostas no varavīksnes krāsu palagiem un sveicina mani ar siltajiem glāstiem – ir tik harmoniska un apgarota izjūta, pazudušas visas raizes un iestājies pilnīgs dvēseles miers. Viss vēl dus, tikai es, saule un mūžam nerimstošais okeāns. Gandrīz rokas stiepiena attālumā ir arī Cabo da Sāo Vicente – Eiropas Dienvidrietumu galējais punkts ar tā bāku stāvajā krastā un vietējo tirgotāju suvenīru placīti, kurā dzīvība rosās arī pēc sezonas beigām. Dodoties tālāk gar piekrasti nejauši atklāju sērfotāju pludmali Zambujeira do Mar apkārtnē, kur viļņos šūpojas daudzi okeāna savaldzinātie un es ar aizrautību noraugos viņu pūliņos nostāties uz dēļa un kaut neilgu laika sprīdi būt viļņa virsotnē. Cik pārsteidzošs dabas valdzinājums var būt vienā valstī! Tuvojoties arvien tuvāk Lisabonai uguns sārtās pludmales klintis kļūst arvien tumšākas līdz beidzot acīm paveras melnā Almograves pludmale, kas atgādina nakts atspulgu akmeņos pat tad, kad saule kāpusi savā dienas tronī.
8.diena
Nu jau pavisam tuvu..., taču pirms tam vēl pēdējais dabas baudījums Serra da Arrābida nacionālajā parkā, kurā ar grūtībām izdodas atrast gleznaino līkumoto ceļu pāri zaļajai grēdas virsotnei, bet pēdējie kalnainie okeāna skati ir patiesas atvadas no bezgalības valdzinājuma. Lisabonas apskate sākas ar Cristo Rei iepazīšanu un no tā paveras skaisti skati uz visu pilsētu. 25.aprīļa tilta ceļš aizved mani arī līdz pat milzīgajām Aguas Livres akvedukta arkām, kas joprojām apgādā Alfamas rajonu ar ūdeni. Tumsai iestājoties izgaismotais akvedukts kļūst par skaistāko vietu Lisabonā.
9.diena
Lai arī Lisabonai ir savs pilsētas arhitektūras greznības un daudzveidības valdzinājums, pats neaizmirstamākais baudījums ir Cafē Pasteis de Belem nopērkamās pasteis de Belem – dievišķas garšas kūciņas, kas tikko no krāsns izņemtas vienkārši izkūst mutē un visa pasaule kļūst pasakaini salda. Tāpat piedzīvojumu bagāts izvēršas leģendārā 28. tramvajiņa brauciens pa pakalnu maršrutu jau naksnīgajā pilsētā. Antīkais tramvajs droši dodas pa mazajām ieliņām ik pa laikam ieskandinot savu zvaniņu un samainoties ar pretī braucošo, jo vietām sliežu ceļš ir tikai viens. Un visbeidzot – Fado (tulk. „liktenis”) – ilgu un skumju piesātinātās dziesmas, kurās izskan alkas pēc tā, kas zaudēts un tā, kas nekad nav iegūts. Šī noskaņa kopā ar labas maltītes baudījumu ir kā noslēgums Portugāles burvības ieslēgšanai savā sirdī un atmiņās. Nav nepieciešams saprast vārdus, mūzika izsaka visu šīs zemes mantojumu un es ļaujos smeldzīgās mūzikas baudījumam līdz iestājas pusnakts...
Daži praktiski ieteikumi apceļojot Portugāli:
visvienkāršākā viesnīcu rezervācija ir www.booking.com, taču ja rezervējat caur kādu viesnīcas mājas lapu, vienmēr pārliecinieties, vai esat saņēmuši rekvizītus, kur pārskaitīt naudu; viesnīcu adreses var nesakrist ar to īsto atrašanās vietu; apskates vietu norādes ir labas, taču atsevišķos reģionos tās tomēr var iztrūkt; kalnu reģionos ir ļoti maz veikalu, tāpēc pārtiku jāiepērk kādās lielākās pilsētās; izslavēto sieru Serra un kastaņu liķieri labāk iegādāties Serra da Estrela parkā, it īpaši Torre virsotnē, bet ārpus šī parka var nākties vilties bezcerīgos meklējumos; ja ceļojat ārpus sezonas, iespējams, ka tūristu masas Jūs neskars, taču arī atsevišķus apskates objektus neredzēsiet, kā piem., Sāo Brissos dolmena kapela un Grutas do Escoural alas netālu no Ēvoras – tie atvērti tikai sezonā, tāpat kalnu reģionos nestrādās tūrisma informācijas centri; izņemot lielpilsētas, ārpus sezonas ceļotājiem jārēķinās arī ar to, ka daudzi restorāni var nestrādāt, tomēr nepaēduši nepaliksiet, vienmēr kāds „dežūrējošais” restorāniņš Jūs pabaros garšīgi un par pieņemamām cenām; ja viesnīcas personāls piedāvā Jums rezervēt galdiņu restorānā, kurā iespējams izbaudīt Fado mūziku, tad jāņem vērā, ka otrais ēdiens var nebūt lētāks par 30,00 €; ja kādam interesentam nepieciešams konkrētāks maršruta materiāls – apskates objekti, ikdienas kilometrāža, viesnīcas un to adreses, labprāt padalīšos.
Lai Jums veiksmīgi turpmākie ceļojumi!
