Mazā Lietuva

Imants Sokolovs 06.07.2010 6 min lasīšanai 13 foto

Mazā Lietuva

Pirms nedēļas izbraucu vienas dienas ekskursijā pa Kuršu kāpu. Biju lasījis Alberta Bela romānu: „Cilvēki laivās” par senajiem kuršiem un viņu dzīvi šajā kāpā. Atceroties lasīto, šie iespaidi bija kā turpinājums grāmatai, jo apdzīvotu vietu Kuršu kāpā ir ļoti maz un daba te visur saglabāta gandrīz pirmatnīga. Aizbraucām līdz Nidai, no kuras augstās kāpas tālumā kā šaura dzeltena svītriņa rēgojās Kuršu jomas krasts.. Protams, ka pēc tam gribēju redzēt arī Jomas otro, sauszemes, malu.

Svētdienas rītā izbraucām no Liepājas mazā omulīgā autobusiņā, 17 cilvēki. Pirmā pietura pēc apmēram stundas brauciena jau Lietuvā, Palangā, kuru senos laikos dibinājuši kurši un, saukuši to apmēram, kā: Pie Lankas. Apmēram 7 km aiz Palangas uzraksts šosejas malā pa labi rāda apdzīvotu vietu „Nemirseta”. Šeit kādreiz bijusi kuršu apdzīvotā apgabala robeža. Tālāk pabraucām garām Klaipēdai, neiegriežoties tajā. Arī šīs pilsētas pirmsākums ir saistīts ar senajiem kuršiem un tās nosaukums skan tīri latviski kā „klaipu ēda". Visu šo teritoriju kādreiz apdzīvojuši kurši un cariskās Krievijas impērijā šeit bija „Kurļandijas„ apgabala dienvidu daļa. Par neatmaksātiem parādiem tā nonāca Prūsijas īpašumā un no tā laika kuršu dzīve šeit izmainījās.

Šoseja vijas visu laiku gar Kuršu jomas krastu un vietām caur kokiem paspīd ūdens. Vēl pēc neilga brauciena iegriežamies mazā pilsētiņā Kintai, kuras lepnums ir milzīga tūja 18,5 m garumā. Precīzs tās vecums nav noteikts, zināms tikai, ka tūjas dzīvo 100 gadu. Krietni jāatgāž galva, lai saskatītu tās galotni. Tūjas stumbrs ir iespaidīgā resnumā un izskatās veselīgs. No Kintai jau pēc 10 km sasniedzam Ventes ragu, kas ir vistālāk ievirzījies Jomā. Uzkāpjam skatu tornītī, jo no tā ir labi pārskatāma Kuršu kāpa ar visām trijām tās apdzīvotajām vietām: Jodkranti, Pervalku un Nidu.

Pašā raga smailē atrodas viena no lielākajām, senākajām un nozīmīgākajām ornitoloģiskajām stacijām Baltijā. Tieši šajā vietā tāpēc, ka pāri Ventes ragam iet neredzams gājputnu pārlidojumu ceļš, jo , tāpat kā cilvēki, arī gājputni lido pa saviem pastāvīgajiem gaisa ceļiem gadu no gada, paaudze pēc paaudzes. Te uzbūvēti milzīgi, apmēram 30 m augsti tīkli, vislielākie pasaulē, pārlidojošo gājputnu ķeršanai, lai tos mērītu, svērtu un apgredzenotu. Dienā tīkli guļ nolaisti uz zemes, bet naktī tos, mazāk kā 1 minūtes laikā, var pacelt. Atvērtās tīklu „mutes” pavērstas uz ziemeļiem, lai tvertu rudeņos uz dienvidiem lidojošos putnus. Tad tos apskata, pieraksta jau apgredzenoto putnu datus, un apgredzeno jaunus. Pats šo tīklu konstruktors mums laipni izstāsta par stacijas darbu un par putniem, kādi šeit ir bijuši noķerti. Stacijas muzejā var apskatīt visu pāri lidojošo putnu pārstāvju migrācijas ceļus, to izbāzeņus. Lielu daļu no tiem pat nepazīstam .

Blakus stacijai ir maza, simpātiska bāciņa un izmantojam iespēju uzkāpt tajā. No Ventes raga .uz dienvidiem plešas plašā Nemūnas upes delta un bāka kalpo mazajiem kuģīšiem, šajā sazarotajā ūdens ceļā, par orientieri.

No Ventes raga braucam dziļi iekšā līdzenā apgabalā, ko visu aptver Nemūnas delta. Braucot redzami plaši klajumi, kuri tikai nesen atbrīvojušies no palu ūdeņiem. Apdzīvotu vietu šeit maz, jo bieži pārplūstošā zeme lauksaimniecībā izmantojama ar lielām grūtībām.. Sasniedzam Minijas upi, gar kuras krastu braucot, nonākam mazā pilsētiņā, Minģē, kura izvietojusies abos upes krastos. Galvenā iela šeit ir upe. Laivas un mazi kuģīši redzami gar visu krastmalu jo tilta nav. Šo Lietuvas daļu tāpēc tautā sauc par Lietuvas Venēciju. Arī šeit cilvēki ir cieši saistīti ar ūdeņiem un pārvietojas laivās pa sazarotiem ūdens ceļiem. Vairums mājiņu Minģē pieder dažādiem māksliniekiem un turīgiem cilvēkiem. Par to liecina ļoti dārgās motorjahtas piestātnē, Visi tie šeit dzīvo tikai vasaras mēnešos. Dažus mēnešus gadā, kad uz upes ir neizturīgs ledus, satiksme starp abiem krastiem ir pārtraukta un bērniem prieks, jo nav jāapmeklē skola pretējā krastā. Pavisam tukšā, omulīgā kafejnīcā nogaršojam zivju zupu no vietējām zivīm, bet netālu pie krasta mūs jau gaida mazs kuģītis, kurā izbaudīsim 2 stundu braucienu pa Nemūnas deltu. Minija sastāda vienu zaru no plašā deltas „koka”. Kuģītis izskatās niecīgs, bet visi 17 uz tā izvietojamies ērti. Daļa ieņem vietas pakaļgalā uz klāja, es un vēl daži priekšgalā, bet daži – kajītē. Motoram klusi rūcot lēni peldam caur pilsētu pa Miniju uz Kuršu jomas pusi. Paveras plašs skats uz niedrājiem un daudzajām upes attekām un pietekām. Īsts ūdeņu labirints. Redzam gan gulbjus, gan dažādas pīles, pa retam arī makšķerniekus, jo ir svētdiena. Jomā iekuģojam pa deltas atzaru – Šyšu. Izbraucot no deltas jomā, jūtama patīkama šūpošanās, jo te tomēr ir nelieli vilnīši. Diena ir visai vēsa un jāieņem vieta kajītē. Apsildāma tā nav, bet vismaz aizsargā no vēja. Uz brauciena beigām jau gandrīz visi ir šeit. Šur un tur no ūdens rēgojas kaut kādi koku zari . Jautājam kuģa vadītājam. Izrādās, ka Kuršu jomas dziļums Nemūnas deltas tuvumā ir tikai 1,5 – 2 m un gruntī iespraustie zari norāda kuģu ceļu ar vislielāko dziļumu. Tos sasprauduši paši daudzo kuģīšu stūrētāji. Kuģīša vadītājs stāsta, ka Jomā reizēm ir arī diezgan spēcīgas viļņošanās un vētras. Kad netālu kļūst redzams Ventes rags, lielā lokā pagriežamies pa kreisi un braucam iekšā jau citā Nemūnas deltas attekā, kas saucas Skirvyte. Ūdenī izvietotas kaut kādas peldošas zīmes , kas tumšā laikā ir izgaismotas. Tā ir robežlīnija ar Krieviju (Kaļiņingradas apgabalu). Šī robeža šķērso Kuršu kāpu netālu no Nidas un Kuršu jomu. Tālāk tā iet pa Nemūnas kreiso krastu. Delta ir tik sazarota, ka nezinātājs ātri būtu apmaldījies. Redzam daudz makšķernieku, bieži ar visām ģimenēm, kuri šeit pavada visu nedēļas nogali.

Drīz piestājam nelielā ostā, kur uz ziemas guļu pietauvots stāv paliels pasažieru kuģītis, kurš vasaras mēnešos pārvadā pasažierus pa Kuršu jomu. Šeit apskatām senu, 200 gadu vecu sūkņu staciju, kura kādreiz atsūknēja ūdeni no apkārtējiem polderiem. No arhitektūras redzams, ka to būvējuši prūši. Par to liecina arī raksturīgie sarkani-brūnie ķieģeļi. Tagad tajā ir muzejs, bet blakus darbojas jauna, moderna sūkņu stacija.

Kādreiz viss šis apgabals, pa kuru ceļojam, ir bijis Austrumprūsijas sastāvdaļa, kurā dzīvojuši gan prūši, gan kurši, gan lietuvieši. Protams, visu pārvaldīja Prūsijas administrācija un prūši bija pamattautība, taču gan kuršiem, gan lietuviešiem bija savas skolas, baznīcas, tika izdotas grāmatas katras tautas valodā un netika apspiesta nevienas tautas valoda un kultūra. Lietuvas valsts vēl nepastāvēja un Krievijas impērijā bija aizliegts izdot grāmatas lietuviešu valodā un mācīt bērnus skolās lietuviešu valodā. Patriotiski cilvēki organizēja grāmatu drukāšanu lietuviešu valodā šeit, Prūsijas teritorijā, un speciāli grāmatu nesēji tās slepeni nesa pāri Krievijas impērijas robežai lietuviešiem, lai izplatītu tautā un saglabātu lietuviešu valodu. Protams, ka galvenokārt grāmatas bija ābeces. Tieši šeit radās lietuviešu rakstniecība un pirmās lietuviešu skolas. Tieši Kēnigsbergas universitātē sāka mācīties pirmie lietuviešu studenti.

Iekāpjam atkal savā omulīgajā autobusiņā un apmēram pēc 20 km iebraucam Rusnē. Apkārtnē redzami iekopti lauki, kas var eksistēt tika pateicoties polderu sistēmai, kad nepārtraukti no tiem tiek atsūknēts ūdens. Jāpaskaidro, kas ir polderis. Tas ir ar uzbērtiem dambjiem ierobežots laukums, parasti ar ūdeni pārklāta zemiene lielu ūdens krātuvju krastos. No šī laukuma nepārtraukti jāizsūknē ūdens, lai uzturētu to sausu. Ja sūknēšanu pārtrauc, zeme poldera iekšienē pēc laika atkal pārplūst. Šādi polderi ir vairāki pie Liepājas ezera. Enerģijas patēriņš atmaksājas, jo augsne polderos ir ļoti auglīga. Pilsētiņā atrodam veikaliņu, kurā var nopirkt svaigi kūpinātas zivis. Pārliecinājos, ka tās jāēd tajā pašā dienā, svaigas. Tikai tad ir visgaršīgākās.

No Rusnes braucām uz Šiluti. Tā jau ir paliela pilsēta, ļoti jauka ar mazstāvu apbūvi un rada mājīguma sajūtu. Šeit atrodam luterāņu draudzes baznīcu. Lietuvas katoliskajā vidē tā ir retums. Pie baznīcas nedaudz jāpagaida, kamēr atnāk tās saimniece, pārzine , misionāre Ernas kundze, jauka, smaidīga pavecāka vāciete. Viņa pastāsta, ka dzimusi un mācījusies skolā Minģē, kur mēs šodien jau bijām. Pēc II pasaules kara visi vietējie iedzīvotāji, vācieši, bija spiesti izbraukt uz Vāciju. Pēc daudziem gadiem viņa atkal atgriezusies šajā vietā kā luterāņu misijas māsa kalpot Šilutes baznīcā. Sarunājamies vāciski, bet viņa saka, ka mācoties arī lietuviešu valodu.

Interesants fakts, ka Lietuvas valdība, nodibinoties patstāvīgai valstij, nemēģināja atmest senos ģeogrāfiskos kuršu un prūšu valodā piešķirtos nosaukumus, bet vienkārši mēģināja tos pārtulkot lietuviski. Tā piemēram, Šilutes prūsiskais nosaukums bija - Heydekrug , Sila krogs. Lietuviski tas skanēja apmēram kā: Šila karčma, no kura beigās palika tikai- Šilute. Un tā katram šī Lietuvas reģiona vietu nosaukumam ir sava izcelsme no prūšu vai kuršu valodas.

Šilutes Evaņģeliskā baznīca ir uzcelta ne visai sen,1926. gadā un saglabājusies neskarta. kara gados. Arhitektūra ir vienkārša, bet pievilcīga, taču brīnums šajā baznīcā ir 80 kvadrātmetru lielais altāra gleznojums, uzgleznots uz sienas Buon - Fresco tehnikā. Gleznojums aizņem visu sienu un tajā attēlotas 75 pasaules vēsturē garīgas un laicīgas reālas ievērojamas personas. Ir arī sienu gleznojumi ar reliģiskiem sižetiem baznīcas ieejā. Kēnigsbergas māksliniekam darbā palīdzējusi visa ģimene un mazais dēliņš, lai izklaidētu tēvu, darba laikā esot spēlējis baznīcas ērģeles.

Kāpēc "Mazā Lietuva" ? Tā to sauc pārējā, "lielajā" Lietuvā. Tāpēc, ka šī Lietuvas daļa atšķiras no pārējās Lietuvas. Šeit runā citā izloksnē, ir savādāki paradumi un folklora., būvē savādākas mājas. .Tas tāpēc, ka ilgus gadus šī teritorija piederēja Prūsijai. Šeit kopā dzīvoja gan lietuvieši, gan prūši, gan kurši un, protams, šīs tautas savstarpēji ietekmēja viena otru, sadzīvojot blakus. Tieši ar to šī Mazā Lietuva ir pievilcīga.