Kuršu kāpā

  • 5 min lasīšanai
  • 18 foto

Kuršu kāpā

Pirmo reizi Kuršu kāpā biju apmēram pirms 30 gadiem ziemā, kad aizvedu uz turieni bļitkotājus no Liepājas. Ļoti gribējās redzēt to mūsu dienās siltā gadalaikā, kad nav sniega segas un ieraugāma visa tās varenība.

No Liepājas tā sasniedzama ļoti vienkārši. Braucot uz Klaipēdu, pirmā pietura Palangā. Apmēram 10 km aiz Palangas pabraucām garām ceļa rādītājam ar uzrakstu-Nemirseta. Varētu iedomāties, ka kurši sendienās to sauca par „Nemiera sētu”.Šeit kādreiz bijusi Krievijas impērijas Kurļandijas guberņas robeža, tātad mūsu senču, kuršu, apdzīvotās vietas robeža. Taču tā bija tikai administratīvā robeža. Par neatmaksātiem parādiem tā savulaik nonākusi Prūsijas īpašumā un no tā laika kuršu dzīve šeit izmainījās. Kurši senos laikos apdzīvojuši visu šo Baltijas jūras piekrasti un Kuršu kāpu. Arī mūsdienu šejienes apdzīvoto vietu nosaukumi par to liecina ( Klaipēda – klaipu ēda, Palanga – pie lankas un daudzi citi).

Pārcelšanās no Klaipēdas pilsētas uz Kuršu kāpu ilgst apmēram 10-15 minūtes un tālāk braucam pa asfaltētu ceļu, kuram visā garumā blakus vijas celiņš velosipēdistiem. Protams, apmeklējam arī Jūras muzeju un delfināriju. Mani vairāk saista ne muzeja eksponāti, bet pati celtne, kurā muzejs ierīkots – sens prūšu aizsardzības nocietinājums – forts. Tā aizsargvaļņa augšpusē ir ierīkots ērts celiņš, no kura var šo cietoksni un ūdensgrāvi tam apkārt aplūkot no augšas. Pret delfīniem nu laikam vienaldzīgs nevar palikt neviens. Ar savu izveicību un rotaļīgumu tie savos priekšnesumos apbur gan bērnus, gan pieaugušos.

Sākot braucienu pa Kāpu, pēc dažiem kilometriem sasniedzam vietu, kur pirms vairākiem gadiem plosījās meža ugunsgrēks. Kreisajā, Jomas pusē, no ceļa atveras melns, kails klajums un vietām kā milzīgu zivju asakas pret debesīm rēgojas apdegušo kociņu stumbri. Ugunsgrēku nevarēja apturēt apmēram nedēļu un cīnīties ar to palīdzēja kaimiņvalstis, arī liepājnieki. Ja, braucot tālāk, paskatās uz priedīšu audzēm, kļūst saprotams, kāpēc uguns izplatījās tik spēcīgi. Apmēram 3-4 m garās priedītes aug tik cieši viena pie otras, ka caur tām nav iespējams izspraukties pat zaķim.

Kuršu kāpa senāk piederējusi Prūsijai. Pēc I pasaules kara tā tika atdota Francijai un šeit tika izvietotas Francijas armijas daļas. Pārvaldībā un saimniecība nemainījās nekas, Francija par šo savu īpašumu interesi neizrādīja, bet karavīri nodarbojās ar Kāpas apmežošanu – stādīja priedītes. Tādā veidā ir apstādīta liela Kāpas teritorija un izglābta no iznīcības. Nodibinoties Lietuvas Republikai, tā iekļāva savās robežās arī Klaipēdu un Kuršu kāpu. Nezinu precīzi, vai tas noticis, vienojoties ar Franciju, vai patvarīgi, bet franči mierīgi atstāja šo apgabalu bez konflikta ar jauno valsti. Lietuvai Klaipēda bija ļoti nepieciešama kā ostas pilsēta ar izeju uz jūru.

Kuršu kāpā kopš seniem laikiem ir sadzīvojuši līdzās gan prūši, gan kurši, gan lietuvieši. Interesanti par to ir lasīt Alberta Bela romānā „Cilvēki laivās”. Cilvēki, kuri šeit dzīvoja, uzskatīja, ka Kāpa ir dzīvs organisms, ka tā aprij visu sev nevēlāmo. Dzīve šeit bijusi ļoti grūta. Visapkārt tikai smiltis. Ar lielām pūlēm centušies dobēs kaut ko izaudzēt. Bieži tas apbērtas ar smiltīm. Visu deva tikai zveja jūrā un Jomā. Iztikai ļaudis pat ķēra vārnas, izkarot gaisā lielus zvejas tīklus. Vārnas tika sālītas mucās, tāpat kā siļķes. Pēc nostāstiem ar to nodarbojušies vēl vairākus gadus pēc II pasaules kara, kad šī bija jau PSRS teritorija. Kādreiz pēc kara Kāpas iedzīvotāji aizbraukuši uz tirgu Kenigsbergā (tagadējā Kaļiņingradā) un, tirgodami zivis, Padomju Armijas virsnieku sievām pārdevuši sekmīgi arī iesālītās vārnas, skaidrojot, ka tie esot meža baloži.

Pirmā, tuvākā Klaipēdai, apdzīvotā vieta Kuršu kāpā ir Jodkrante. Arī šajā nosaukumā ir kaut kas kursisks. Kāpa te apaugusi ar varenu priežu mežu un nekas neatgādina, ka atrodamies uz lielas smilšu kaudzes. Te Lietuvas koktēlnieki vairāku gadu garumā rīkojuši vasaras plenērus un savus darbus izvietojuši mežā kāpas virsotnē, nosaukdami to par raganu kalnu. Tas ir nedaudz līdzīgs mūsu Tērvetes parkam, bet skulptūras ir izteiksmīgākas un katra attēlo kādu lietuviešu tautas teiksmas vai nostāsta varoni. Bija skaists, saulains laiks un lēnā pastaiga pa taku apmēram 2 kilometru garumā sagādāja patīkamu atpūtu. Taka apmet lielu loku un atgriežamies atkal pie ieejas parkā, kur var nopirkt suvenīrus, tajā skaitā simpātiskas raganu figūriņas uz slotām.

Pirms Pervalkas redzama trešā lielākā Kāpas virsotne – Nagļu kalns, 53 m augsts. Braucot tālāk pabraucām garām otrajai apdzīvotajai vietai kuršu kāpā – Pervalkai. Atkal nāk prātā salīdzinājums ar kuršu valodu. Varbūt nosaukums cēlies no tā, ka šeit pārvilka laivas pāri kāpai no viena krasta uz otru. Kāpa vietām platāka, vietām šaurāka, no 400 metriem līdz 4 kilometriem,. bet mūsu ceļš ved visu laiku tuvāk Kuršu jomai, jo visas apdzīvotās vietas atrodas tajā pusē. Pati šaurākā Kāpas vieta atrodas Krievijas daļā.

Vienu vietu šeit netālu no krasta ir par savu dzīves vietu izvēlējušies jūras ērgļi – kormorāni. To te ir simtiem un tie sagādā krietnas neērtības iedzīvotājiem ar to, ka krietni piemēslo apkārtni un smaka jūtama diezgan lielā attālumā. Tālāk pabraucām garām vēl vienam ciematiņam – Preilai. Aiz Preilas redama otrā pēc augstuma lielākā kāpa – Vecekrugo kāpa.

No Preilas līdz Nidai apmēram 10 km un tā jau ir maza pilsētiņa, kura ir arī šī novada, Neringas, administratīvais centrs.Šeit kopā mierīgi sadzīvo gan vairāk kā 200 gadu vecas jaukas vienstāvu mājiņas un 4 stāvu modernas administratīvās un kūrorta ēkas. Pirmais mūsu apmeklējums Nidā ir slavenā vācu rakstnieka Tomasa Manna māja. Muzejā ir brīvdiena un apskatām to no ārpuses. Rakstnieks reiz bija atbraucis vasarā atpūsties un viņam tik ļoti te iepatikās, ka viņš par savu tikko saņemto Nobela prēmiju dažu mēnešu laikā varēja likt uzbūvēt tiem laikiem ērtu māju ar telefona sakariem un savu autonomu ūdensapgādi. Protams, tāpēc šo māju pasaudzēja abas karojošās armijas.Nidā pusdienojam un netālajā ostā apskatām īstu seno kuršu zvejnieku laivu. Neviena laiva nav saglabājusies. Pēc kara šeit ieceļoja iedzīvotāji no plašās Krievijas, kuri neprata apieties ar tādām koka laivām, tāpēc tās vienkārši sadedzināja un ieveda savas konstrukcijas koka un metāla laivas. Tagad pēc seniem aprakstiem un zīmējumiem, to ir atjaunojuši Kuršu kāpas vēstures pētniecības entuziasti. Tāda laiva kalpojusi vairākām paaudzēm un tās vērtība līdzinājusies mājas vērtībai.

Pabraucam kilometrus 2 aiz Nidas un uzkāpjam kāpas augstākajā virsotnē – Parnadžio – Dižajā kāpā. Tas ir iespaidīgs 52 m augsts balto smilšu tuksnesis. Vējš pastāvīgi pārnēsā smiltis un kāpa pārvietojas, maina savu formu. Stāsta, ka zem šīm smiltīm ir palikušas daudzas iedzīvotāju mājas un ciemati pārvietoti, glābjoties no apbēršanas. Uz dienvidiem tālumā redzama jomā iestiepusies zemes mēle, kas jau ir Krievijas teritorijā. Tūlīt aiz Nidas ir Lietuvas – Krievijas robežpārejas punkts. Visa kāpa ir 98 km gara pussala, kura savienojas ar sauszemi pie Kaļiņingradas apgabala. Lietuvai pieder Kāpas ziemeļu daļa no Kāpugala līdz Nidai. Tieši pretī no augstās kāpas pāri kuršu jomai saskatāma sauszeme. Tas jau ir pretējais krasts ar Nemūnas deltu. Gribas redzēt arī to krastu. Kuršu līcī tāpēc ūdens arī nav tik sāļš, kā Baltijas jūrā, jo ar jūru to savieno tikai šaurums pie Klaipēdas.

Nāk atmiņā lasītā vācu rakstnieka Arno Surminska grāmata „1944. gada vasara” par jaunekli, kas saņēmis uz īsu laiku atvaļinājumu un no kara lauka ierodas pie vecākiem, kuri vasarā dzīvo Kuršu kāpā. Tas ir smeldzīgs stāsts par dzīvi šeit pēdējās mierīgajās dienās, kad karš vēl kaut kur tālu, par nepiepildītu mīlestību. Tajā ir arī nedaudz par Kēnigsbergu, kāda tā izskatījās, un atrodu tajā dažas vietas, kuras zinu, jo esmu Kenigsbergā(Kaļiņingradā ) dienējis padomju Armijas aviācijas mehāniķu skolā. Gribētu to tagad redzēt, pastaigāt pa vecajām ieliņām, kuras vēl saglabājušās no tās, pirmskara pilsētas.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais