Apkārt Pireneju pussalai. Portugāle, Spānija, Gibraltārs, Andora. 1. daļa
|
Guntis Gūtmanis
|
Ivetas ceļojuma piezīmes
Spānija – Portugāle
16.04. – 8.05.2010.
16.04.
Komanda esam nolasījusies 7 cilvēku sastāvā – Guntis pie stūres, Ritma, Ineta ar vīru Aināru, Lolita un 2 Ivetas. Izbraucam vakarā. Busiņš piekrāmēts tā ne pa jokam – pārtika, guļammaisi, teltis, somas. Priekšā nakts brauciens cauri Lietuvai, Polijai. Jau pirmajā vakarā noskaidrojās, ka Ritmai padodas rīmju rakstīšana. Tad arī pēc obligātās brīvprātības principa iecēlām viņu par mūsu spilgtāko ceļojuma iespaidu atainotāju rīmju veidā.
Ritmas rīmes par šo vakaru:
Labs bij’ prāts no glāzes ruma
Mēle vaļīgāka kļūst
Smējāmies pēc joka duma
Ritmai runa plūst un plūst.
Guntis viens ar miegu cīnās
Poļu zemei cauri trauc
Gaismai austot visi brīnās
Ka ir nobraukts jau tik daudz.
17.04.
Esam tikuši pat līdz Vācijai. Pirmais apskates objekts – Basteja klintis Drēzdenes tuvumā. Skaistas, stāvas klintis vietām paceļas kā akmens stabi, ko iemīļojuši vietējie klinšu kāpēji. No augšas paveras skaists skats ar lejā līkumojošu upi. Vakarā nobāzējamies skaistā kempingā atkal pie klintīm. Zviegšana un smiešanās iet vaļā pēc labi paēstā tradicionālā sautējuma. Ritma mūs uzjautrina ar savām rīmēm:
Laiks ir skaists kā zīda drāna
Arī Bastejs izstaigāts
Pagaidām viss iet pēc plāna
Atpūšas gan sirds, gan prāts.
Saule spīd, nekādas raizes
Ēdam savas sviestu maizes
Pēčāk busiņā kā mušas
Visas meitas aizmigušas.
Guntis vada spēka ratu
Ainārs datorā met skatu
Ar apgarotu ģīmīti
Ritma raksta rīmīti.
Ainārs visu nakti krāca
Grozījos gan šā, gan tā
Miegs vairāk nenāca kā nāca
Aizmigu tik rītausmā.
18.04.
Jā, pirmā nakts teltī mums dažiem ir pagājusi diezgan vēsi, maigi izsakoties. Nekas neliecina par to, ka pavasaris jau iet uz otru pusi un esam jau krietni devušies uz dienvidiem. Cits pa nakti ir mēģinājis uzvilkt visu, kas teltī tajā brīdī ir bijis pa rokai. Cits izvēlējies skriet pa āru, lai sasildītos. Zāle no rīta balta. Beidzot no rīta tikuši busiņā, savelkam visas siltās drēbes, kas paņemtas tikai gadījumam. Visu dienu braucam pa Francijas ātrgaitas automaģistrālēm. No rīta uz stundiņu iegriežamies Vācijas pilsētā Nirnbergā. Skaista pilsēta ar senu pili centrā.
Vakarā nakšņojam kempingā pie kādas upes. Vispār jau labi tādā „nesezonā” doties ekskursijā – kempingi praktiski tukši, cenas vēl zemas.
Ritmas rīmes par šo dienu:
Nesaprotot frančus, aci boli
Dīzels šajā valstī saucas par gazoli
Traucamies mēs pretī vecai pasaulei
Ar ieeļļotu biļetīti kontrolei.
Var uz mums šie izbrīnīti lūrēt
Ka arī tā var vienu busu stūrēt.
19.04.
No rīta konstatējam, ka busiņam tukša riepa. Guntis tuvu izmisumam, jo nav verķu ar ko riepu nomainīt, bet vietējiem ar angļu valodu ļoti švaki. Nācās man atsvaidzināt savas niecīgās franču valodas zināšanas. Labi, ka serviss nebija tālu un ritenis tika nomainīts.
Vakarā esam pie Pilāta kāpām Francijā – 108 m augsti smilšu veidojumi pašā Atlantijas okeāna krastā. Liekas, ka mana pirmā sastapšanās ar okeānu. Nakšņojam turpat pie kāpām kempingā.
Ritmas rīmes:
Vakar rēcām tā kā lauvas
Mazliet atlaiduši tauvas
Gulēt vēlējos iet glīti
Bet neatradu tepiķīti
Pēc mūsu garā pārbrauciena
Nolaidusi riepa viena
Neesam jau zemes malā
Veiksmīgi mēs tikām galā.
Ūdens gaita rāma , lēna
Tā ir likteņupe Sēna
Lionā bez misēkļiem
Braucām pār tā piedēkļiem.
Priekšā lielā smilšu grēda
Uzkāpt tajā pirmā bēda
Pēc tam lejā nolaisties
Un okeānā iemērkties.
Laimīgs esi, kad augšā tiec
Pavada mūs saules riets
Dullība nav pagaisusi
Bet šovakar mēs esam klusi.
20.04.
Rīts sākas ar nelielu apjukumu manu ceļabiedru vidū, jo esmu nodomājusi ieiet dušā kamēr vēl visi guļ. Pārējie nezina, ko lai ēd brokastīs. Ritma pat sacerēja rīmi:
Iveta ir pazudusi
Ilgi sevi mazgājusi
Tamdēļ brokastīs pēc raizēm
Iztikām ar zivju maizēm.
Beidzot iebraucam Spānijā, Basku zemē. Apskatam Atlantijas okeāna pilsētiņu Sansevastjanu. Uzkāpjam pilsētas augstākajā vietā pa līkumotām taciņām. Kalna galā sens pilsētas cietoksnis ar lielu Jēzus Kristus statuju, kas pacēlis 2 pirkstus, svētot pilsētu. Vakarā nakšņojam mājiņā, pie zolīda galda baudam pa ceļam nopirktos spāņu vīnus. Atmosfēra – pacilājoša. Ritmas rīmes par šo dienu:
Kāpjam stāvā kalniņā
Izrādās pie Dieviņa
Staigājam pa ieliņām
Skaistām, šaurām, maziņām.
Neesam nekādi mauri
Tikām mēs pa feino cauri
Pa visiem kopā 2 mājas
Svinam Spāniju kā klājas.
Gulta baltiem palagiem
Var izgulēt bez „ļifčikiem”
No rīta svaiga ūdens šalti
Un atkal esam tīri, balti.
21.04.
Šodien beidzot ir ilgi gaidītā pastaiga kalnos gar Karesas upi! Lieliski izveidota gājēju taka, kas ved cauri tuneļiem un pāri tiltiem. Pa ceļam redzamas kalnu kazas un sastopam ganus ar aitu ganāmpulku. Vietām šķietami mazā upīte izveidojusi pat 100m dziļu aizu. Apbrīnojam katru mazāko puķīti un kokus, kas savas saknes dziļi ieurbuši klintīs. Visu 12km garo ceļu blakus mums plūst mākslīgi veidots 2m plats kanāls, kas ieiet klintīs un vietām parādās arī virspusē. Visu pārgājiena laiku minam dažādas versijas, kāpēc bija jāiegulda tik traks darbs. Varbūt tāpēc, ka tā ir Nacionālā parka teritorija? Skati – elpu aizraujoši! Taka noslēdzas mazā spāņu ciematiņā ar tik šaurām ieliņām, ka 2 mašīnas pat samainīties nevar.
23.04.
Dodamies uz Spānijas senu reliģisko centru – Santjago de Compostela. Uz šo pilsētiņu cilvēki dodas svētceļojumā no jebkuras Eiropas valsts, lai izlūgtos grēku piedošanu. Pilsētiņas centrā paceļas sena, no akmens bluķiem celta, ar sūnām apaugusi baznīca. Skats iespaidīgs – majestātisks laukums ar katedrāles barokālo fasādi. Viens no skaistākajiem laukumiem pasaulē (tā grāmatā rakstīts). Vakarā dodamies uz Bragu, kur tās tuvumā atrodas Portugāles visiespaidīgākā reliģiskā svētnīca – Labā Jēzus baznīca. Iespaidīgās kāpnes 1722.gadā izgudroja Bragas arhibīskaps, lai piekļūtu jau esošajai mazajai svētnīcai. Zemāko sekciju raksturo stāvais Svētais Ceļš ar kapelām, kurās atainotas 14 Kristus apstāšanās vietas. Vidus sekcijā ar strūklakām attēlotas 5 sajūtas – redze, dzirde, garša, oža un tauste. Trepes turpinās ar Triju tikumu kāpnēm, kas simbolizē Ticību, Cerību un Mīlestību. Aiz baznīcas ir skaists parks ar lieliem, veciem kokiem un dīķīti. Pie baznīcas acis priecē puķu paklāji. Trāpījām īstā laikā – saule riet, tūristu nav. Iespaidīgi!
Ritmas rīmes par šo dienu:
Agri celties - laba doma
Bet šorīt neatradās soma
„Nafig” man tās atslēgas
Ja neatrodu mantības.
Tas par mani – tā kā no rītiem mostamies ar Ritmu pirmās, vakarā paņēmu no Gunta mašīnas atslēgas, bet izrādās, ka mana soma vakar vakarā ielikta citā teltī. :)
Trafiko uz viadukto
Sodu uzliek makten dikto
Par braukšanu bez jostas
Pret viņiem niknums mostas.
Pusdiengaldā mums paelja
Vakariņās – vīns un akapella.
Kempingā paņēmām mājiņu. Vīns un dziesmas līdz rīta gaismai.
24.04.
No rīta dodamies uz Portu – Portugāles otru lielāko pilsētu. Apskatām Portu katedrāli, kas celta 12.-13.gs., bet laika gaitā pārveidota, tāpēc tam trūkst vienota stila. Vienīgais ievērības cienīgais elements, kas saglabājies no 13.gs., brīnišķīgs rozetes logs. Klīstam pa šaurajām pilsētas ieliņām, kur mājiņas grezno „ažu-ležu” – krāsainas keramikas flīzes – Portugāles nacionālā iezīme. Vēl viens ievērojams objekts- dzelzceļa stacijas ēka, kas atrodas kādreizējā klostera vietā. Stacijas iekšpuse arī noklāta ar ažu-ležu, kur attēloti transporta agrīnie veidi, lauku festivāli un vēsturiskas ainas.
Paēdam krodziņā pusdienas un dodamies uz Sera da Estrelas kalniem, kur ar busu uzbraucam Portugāles augstākajā – Torres virsotnē – 1993m. Komerciāla kalna virsotne, kur ziemā Portugāles iedzīvotāji var braukt ar kalnu slēpēm no kalna.
Iepērkamies vietējā dārzeņu tirdziņā, kur tantuki sāk rosīties kā bitītes, jo mūsu somās gulst salāti, tomāti, apelsīni un vēl kādi nezināmi augļi.
25.04.
No rīta dodamies uz Koimbru – sešu portugāļu karaļu dzimšanas vietu un Portugāles vecākās universitātes rezidenci. Koimbra 12.gs. ir Portugāles galvaspilsēta. Universitāti 1290.gadā nodibināja karalis Dinišs. Skaista, sena celtne ar zvanu torni, kas ir universitātes simbols, kuru var redzēt no pilsētas jebkuras vietas. Viens no tā trim zvaniem, iesaukts par kazu, ir pulcinājis uz lekcijām daudzas studentu paaudzes. Paplašinoties studentu programmām, blakus uzceltas arī jaunas mācību ēkas, kas bojā visu skatu. Katras fakultātes studenti nēsā noteiktas krāsas lenti. Studijas beidzot, lentītes tiek svinīgi sadedzinātas.
Pie augstajām universitātes kāpnēm ieklūpam apstādījumos, kur saplūcam pilnas kabatas ar mandarīniem. Tādi mazliet rūgteni, bet man garšo, labi remdē slāpes.
Tad dodamies uz Fatimu – pilsētiņu Centrālajā Portugālē, vietu, kur 1917.gadā 13.maijā trīs ganu meitenēm parādījās Svētā Jaunava. Tā kā bija svētdiena, tad trāpījām tieši uz dievkalpojumu. Laukums bazilikas priekšā – milzīgs, 2x lielāks par Svētā Pētera laukumu Romā. Dievkalpojuma noslēgumā priesteri baltos halātos nesa Sv. Jaunavas statueti līdz nojumei, kur cilvēki var viņu apskatīt. Cilvēki, kas vēlas izlūgties Sv. Jaunavas žēlastību, uz ceļiem rāpoja vai gāja no laukuma augšas līdz pat statuetei pa speciāli izveidotu, gludu celiņu. Citiem bija ceļu sargi, citiem – nebija. Attālums varētu būt kādi 200-250metri. Tā kā Svētā Jaunava bija likusi meitenēm tieši pēc 6 mēnešiem atgriezties tajā pašā vietā, tad katru gadu maijā un oktobrī milzīgi svētceļnieku pūļi ierodas, lai atzīmētu Sv. Jaunavas parādīšanos. Dažiem no mūsu grupiņas tas bija liels saviļņojums līdz pat asarām.
Tālāk mūsu ceļš ved gar Atlantijas okeāna krastu, lai sasniegtu Rokas ragu – kontinentālās Eiropas tālāko Rietumu punktu. Pa ceļam iegriežamies zivju restorānā, kur Ritmas izvēlētais kalmārs apšļāc viņu ar tintes krāsas šķidrumu. Smiekli caur asarām – Ritma paliek pusēdusi.
Tālāk gar okeānu īsts kūrorts – tā kā mūsu Jūrmala – māja pie mājas, cilvēku pilns kā jau svētdienā. Iebraucam Sintrā. Gribam apskatīt karaļa pili un Penas pili, kas tika celta 19.gs. jaunās karalienes Marijas II vīram. Tas celts uz 15.gs. klostera drupām. Diemžēl pili neizdodas apskatīt, jo esam ieradušies darba laika beigās. Apsargi saka, ka tās apskatei vajadzīga vismaz puse dienas. Apskatījām to manā grāmatā un nospriedām, ka Sintras dēļ ir vērts atbraukt speciāli kādā no citiem ceļojumiem.
Rokas ragā ir bāka uz iespaidīgas 140m augstas klints, kur lejā viļņojas okeāns. Vējš - milzīgs.
Jau tumsā sasniedzām kempingu Lisabonas tuvumā. Kārtējās vakariņas 12.naktī.
Ritmas rīmes par šo iespaidiem bagāto dienu:
Senā universitātes ēka
Diena karsta, nav pat spēka
Mazliet patēlojām maugli
No koka ņemot kādu augli
Restaurantā, ūdens malā
Ainārs netiek ar vīnu galā
Darbojoties neakurāti
Sabojāja meičai štāti.
Nepareizais nazis rokās
Pa šķīvi melna zampa lokās
Un ar pēkšņu sūdu šalti
Ritmas mati nav vairs balti.
Šo vietu ir grūti saprast ar prātu
Vajag laiku, lai izstaigātu,
Lai dvēsele ar dabu parunātu
Tu stāvi, šeit ir dabas mala
Un saule riet un okeāns bezgala…
26.04.
Rīts sākas ar autoservisa meklēšanu – busam jānomaina bremžu uzlikas. Nu ir lielveikalu ķemmēšanas laiks, jo esam patālu no Lisabonas centra. No sākuma likās, ka pa pāris stundām tiksim cauri, bet tā remontēšana ievilkās līdz pat pēcpusdienai īstā dienvidnieku nesteidzīgā garā. Vakarā devāmies pastaigā pa Lisabonas šaurajām ieliņām. Uzkāpām Sv. Žorža cietoksnī, kur 12.gs. bija portugāļu karaļu rezidence. Pēc 1755.gada zemestrīces nocietinātie vaļņi palika drupās līdz pat 1938.gadam, kad Portugāles premjerministrs Salazars sāka pilnīgu cietokšņa atjaunošanu. Izkāpelējāmies pa cietokšņa mūriem – visa Lisabona kā uz delnas. Saulriets arī vēl… Tālumā redzama milzīga 28m augsta Kristus figūra ar izplestām rokām uz augsta monumenta. To cēla 10 gadus (1949-1959) pēc Salazara iniciatīvas. Turpat redzams 25.aprīļa vanšu tilts, kas agrāk saucās diktatora Salazara vārdā. Pārdēvēts tas tika pēc 1974.gada 25.aprīļa revolūcijas, kura atjaunoja demokrātiju Portugālē (neļķu revolūcija bez asins izliešanas).
Žēl, ka nevarējām uzbraukt Santa Žusta tornī, kas celts no dzelzs un rotāts ar filigrānām dzelzs mežģīnēm. Torni 20.gs. mijā cēlis Eifeļa māceklis.
Vakars noslēdzas krodziņā ar alus kausu un kalmāra gredzeniem vienā no stāvajām un līkumotajām, šaurajām Lisabonas ieliņām. Krodziņā redzamas sarkanas neļķes – zīme par revolūcijas atceres dienu 25.aprīlī.
Ritams rīmes:
Šodien mums ir tādas „svodkas”-
Busam jātaisa „kolodkas”
„Makro” bode ir kaut kas,
Sapērkamies dāvanas.
Nevedīs tās mājā prasti,
Izvēlamies feinu kasti.
Bet nopirkt nevaram šīs lietas,
Mūsu nauda šiem pie vienas vietas.
Atstājam to visu čupā,
Ej pa gaisu bode glupā.
Karstums liels un mēs bez elpas,
Ejam vandīt citas telpas.
Tagad mācība mums rokā,
Nav tik ilgi jānomokās.
Vakars pilsētā iet klusi,
Tā ir gaismas iedzēsusi
Uz šī brīnišķīgā fona
Mūsu priekšā – Lisabona.
Krodziņš bij’, tik nebij’ fado,
Aliņš, tapas bez merkado (lielveikals)
Vēl pabaudīsim ažu-ležu
Un vīnu pirksim Alentežu.
Lūk, senegālis mums it raiti
Uz rokas apsien apročsaiti
Es apsolos par šito joku
Nemazgāt vairs savu roku.
Vēl notestētas bremzes, diski
Jo kalnā jābrauc atsprākleniski.
27.04.
Rīta atnāk ar īstu dienvidniecisku karstumu. Nu ir laiks šortiem un īsajiem krekliņiem! Dodamies vēl tālāk uz dienvidiem caur Alentežu reģionu, kas raksturīgs ar kviešu laukiem, olīvkoku un korķozolu birzīm. Korķozoliem katru septīto gadu tiek nolobīta miza un uz stumbra uzrakstīts korķa noņemšanas gads. Portugāle ir lielākā korķa ražotāja pasaulē.
Dodamies vēl tālāk – uz Algarves reģionu – pašu dienvidnieciskāko Portugāles reģionu. Pateicoties Atlantijas okeānam, tas ir kūrorta reģions. Gar okeāna krastu izvietotas daudzas viesnīcas. Apmetamies kempingā tuvu pie Spānijas robežas. Šodien atpūtas diena – ejam pa vietējiem veikaliņiem iepirkt suvenīrus un vakarā ejam saulrietā okeānā peldēties. Lecam pa viļņiem, sajūsmas spiedzieni. Ūdens ļoti sāļš. Kempingā – vīna vakars – atvadas no Portugāles. Citiem šis vakars beidzas agri no rīta…
Diena Ritmas rīmēs:
Ar pavisam mazu pārbraucienu
Iedevām sev brīvu dienu
Sauļoties un plunčāties,
Noēsties un piebliezties.
Naktsvidū jau kuro reizi
Uzvedāmies nepareizi
Nāca vīrietis mums rāties
Rimstiet skaļi sarunāties.
Pamostos un acis bolu
Vairs tā nedzert sevim solu
Sabojāju labu plānu
Pastaigu gar okeānu.
Nav kam pārmest, pati daru
Neviens jau nelēja ar varu
Vēl pirms busiņā Tu kāpsi
Jau pēc Portugāles slāpsi.
28.04.
Kā gandrīz katru rītu, esmu pirmā augšā un ar Lolitu dodamies uz okeāna rīta peldi. Saulīte silti silda, pa okeāna piekrasti braukā mazi zvejas kuterīši, vietējie ar nesaprotamām ķeselēm seklumā bagarē okeāna smiltis. Īsti saprast nevarēja, laikam meklēja kādas ēdamas gliemenes. Izstaigāju okeāna krastu un salasīju interesantus gliemežvākus. Būs suvenīram pašiem un kolēģiem. Dažiem no mūsējiem grūti piecelties un dūša tāda šķērma…
Braucam tālāk. Iebraucam atkal Spānijā – Andalūzijas reģionā, arī pašā dienvidnieciskajā. Reģions raksturīgs ar Sjerranevadas kalniem, okeāna un Vidusjūras pludmali un olīvkoku birzīm. Karsti ļoti. Diemžēl pabraucam garām Seviļjai – pilsētas apskates gribētāju bija mazākumā, jo tad atkal ar tumsu būtu kempingā. Nokļuvām līdz Tarifai. Liekas, ka esam nokļuvuši arābu zemē – par to liecina viņu stilā celtās mājas. Tas saistīts ar mauru invāziju senā pagātnē (711.g.). Mūsdienās šī pilsēta ir vindsērfinga galvaspilsēta Eiropā. Vēji šeit nerimst gandrīz nekad. Esam Eiropas dienvidu punktā – vējš gāž no kājām nost.
Atrodam interesantu kempingu – kuplas priedes saslēgušās augšā kopā, izveidojot zaļu jumtu. Pasūtam svaigu maizīti brokastīm – šeit ir arī tāda extra! Vīnu šovakar neviens negrib ne acīs redzēt, tāpēc ejam gulēt laicīgi. Iveta ar Lolitu izvēlas gulēt zem klajas debess, es gan neriskēju un guļu teltī lepnā vientulībā.
Ritams rīmes:
Šodien bez nekāda knifa
Sasniegta jau ir Tarifa
Kur okeāns ar jūru tiekas
Nemaz jau maz pat neizliekas.
Traks ir vējš, pūš ģīmī smilti
Triec pret kājām, velna milti!
Turpinājums sekos...
P.S. Bildes Gunta Gūtmaņa profila albumā.