Dodamies kalnos

  • 5 min lasīšanai
  • 55 foto
Bijām laimīgi tikuši pie mašīnas, kas nenācās viegli. Kā jau minēju, mašīnas Marokā ir otrs būtiskais tēriņš, ar ko jārēķinās, jo visādi citādi valsts lēta un ja nav slinkums kaulēties, tad daudz ko var iegādāties par visai mērenu cenu. Vislielākā poblēma bija atrast firmu, kas piedāvā 7vietigu auto. Uz cerību, ka atradīsim mašīnu Marokā, nebijām paļāvušies un iepriekš rezervējām to SIXTā Latvijas birojā (paldies, ļoti atsaucīgajiem darbiniekiem, kas palīdzēja visu nokārtot). Tas bija lētākais piedāvājums, kas tāpat no mums prasīja 160 eiro dienā. Taču bija tā vērts, jo ceļošana pašiem ar savu auto laikam Marokā ir visforšākā. Vēl pirms devāmies prom no Marakešas, iegriezāmies Jardin Majorelle. Skaisti! tas atgrieza mani eksotiskajā sajūtu pasaulē. Noteikti vērts apskatīt, pabūt. Zilās vāzes augošās palmas, kuras šeit bija simtiem šķirņu, kamēr mēs tās apzīmējām ar vienu vārdu palmas. Līdzīgi ar kaktusiem - tāda izmēra adataiņus mūžā nebiju iztēlojusies. Mazi baseiniņi, ūdensrozes saaugušas burtiski kaudzītēs. Mazliet apskurbuši no redzētā dārza, priecīgi braucām mašīnā. Priekšā bija cerību pilna diena - brauciens kalnos. Pēc ceļojumu plāna sakārtošanas iepriekšējā dienā, bijām ar nožēlu vienojušies, ka uz tuksnesi doties nevaram, jo tas prasīs 2 dienas, kuru mums nav. Tādēļ nolēmām apskatīt kalnus un tālāk doties saskaņā ar iepriekš plānoto mašrutu gar piekrasti. Auto pa ceļu ripoja raiti. Mēs braucām pa Ourikas ieleju, virzienā uz Setti Fatma, kā solīja ceļvedis tur esot redzamas burvīgas kaskādes un tur, kur ceļš beidzas, aizstiepjas mūļu iemīta taciņa kalnos. Ceļmalas krodziņā mielojāmies ar tajini. gardi un divtik lētāk kā Marakešā. Alus nav pieejams, bet ļoti kārojas. Karsts. Līdz gala mērķim nebijām braukuši ilgāk par pāris stundām. To viegli sazīmēt, jo talāk ceļš patiešām beidzas. Patiesībā ir sajūta, ka tas beidzas jau brīdi iepriekš, kur tas tomēr vēl skaitās - šaurs, mālains ceļš, kuru dažbrīd pāršķel garas šķērsas plaisas, kurās var ielūkoties daudzu metru dziļumā. Ourikas ieleja skaista, žēl tikai, ka par upes esamību liecina tikai tās platā gultne ar mazu tērcīti vai peļķem dažviet. otrpus upei ik pa laikam redzamas mājiņas, uz kurām ierīkoti ļoti apšaubāmi iekaramie gājēju tiltiņi. Tie man atgādina piedzīvojumu filmas, kur kāds obligāti iekrīt pārlūztot kādam dēlītim vai pārtrūkst tilta šņore. Taču vietējie pa šiem tiltiem skrien pāri kā kalnu kazas. Kur ieleja zemāka, tur nav pat tilta - tikai rindā, dabiski vai cilvēkam piepalīdzot, pār upi sakārtoti 6-7 lielāki akmeņi, pār kuriem ērti var pārlēkāt arī ēzelīši. Gar ceļa malām veikaliņi, tirgo tajine traukus, neglazētas vāzes un māla figūriņas. Ļoti skaisti. Es vēlāk nožēloju, ka neko te nenopirku, jo citur keramikas izstrādājumi bija citādi. Māla tapīriņi :) Ceļā uz kaskādēm mums jau no mašīnas bija piesities pavadonis. No viņa arī neatkratījāmies, jo šķita, ka paši kaskādes nemaz tik vigli netrastu. Viņš lēkāja pa klints bluķiem kā kazlēns, mēs ķepurojāmies līdzi, sodīdamies par nepareizu apavu izvēli, sevišķi tamdēļ, ka mašīnā bija palikušas piemērotas kāpšanai kurpes. Pretī brīdi pa brīdim joņoja jaunekļi ar ābolu kastēm uz muguras. Man skrēja tirpas. Taču viņi priecīgi saklaigādamies, lēkāja lejup, nesdami 2 vai pat trīs kastes bez baiļu. Kāpiens bija apmēram pus stundu. Grūti bija pirmās piecas minūtes, tad pierod. Vai talkā nāk dzestrais kalnu gaiss. Melni un pelēki lieli klintsbluķi, pār kuriem dažbrīd jāšļūc uz dibena. Visi kļūstam vēl mazliet draudzīgāki, atbalstot un padodot roku, norādot, kur labāk likt kāju. Kaskādes ir nenormāli skaistas. Mazākās mūs sastop jau pa ceļam, bet esam apņēmības pilni nokļūt līdz lielākajai. Tajā ūdens krisdams no liela augstuma mūs sveicina ar veldzējošām šļakatām. Jau pēc neilga laika klāt ir tirgotājs, kas mums piedāvā dažādus nacionālos saldumus. Dāvana, viņš saka. Mēs vairs nemākam šai valstī ņemt dāvanas, bail, ka tad vajadzēs ko pirkt. Pēc brīža mūs pārsteidz kāds jauneklis, kas ūdenī ielaiž savu čusku, ko atnesis savistītu segā. Viena meitene stipri sabīstas un mēs dodamies prom. Čūska kādu brīdi lokās ūdeni - peldās, es nodomāju :) Mūsu pavadonis mūs gabaliņu tālāk gaida un naski ved pa akmens bluķiem atkal lejup. Kādā brīdī viņš izstiepj roku un rāda uz tālāku kokiem apaugušu klinti, tur redzam lēkājam mērkaķīšus. Pie mašīnas gūstam labu mācību - ar pavadoņiem cena jānorunā pirms tu viņa pavadībā kaut kur dodies. man samaksātā summa nešķiet liela, bet puiši ir pamatīgi kaulējušies un kādu brīdi tas ir galvenais sarunas temats. Mazliet sabojāta oma. otra mācība - Marokā nevar pieņemt, ka ceļi ir savstarpēji savienoti, jo vismaz tie, kas aizvijas prom no Marakešas, pārsvarā izvietoti kā stari un no viena stara gala uz otru ceļš neved, tādēļ braucam lielu gabalu atpakaļ Marakešas virzienā, pirms atrodam ceļu, pa kuru nokļūt uz cita ceļa, kas dodas kalnos mazliet vairāk uz rietumiem. Brauciens ir skaists - ceļš vijas cauri skaistam, tuksnesīgam apgabalam, kur lielus līdzenumus klāj sārti mālaini pikuči. retumis ainu partrauc mazi krūmiņi un sakārnīši. Vai kāds mazs mājiņu pudurītis dabai pieskaņotā tonī. Visā šajā sastingumā, pa vidu ganās aitas, kuras starp pikučim acīmredzot atrod arī kādu zāls stiebru, lai arī mums liekas, ka tur nekā nav. Pa ceļu, kas aizvijas, visai bieži apņēmības pilni kājām iet cilvēki. Grūti iedomāties, no kurienes tie nāk un kurp dodas, jo tuvākais ciemats ir daudzu kilometru attālumā. Mēs dodamies uz mazu kalnu ciematiņu Imlil kurā nonākam jau krietni tumsā. Ātri meklējam nakstmājas, jo arī vēders jau prasa savu. Mēs paliekam nelielā viesnīciņā Auberge le Vallee (ja atceros pareizi, maksājām 10 eiro par divvietīgu istabiņu ar dušu koridorā). Omulīga un mazliet kalnā, kājām aizejam uz saimnieka ieteikto krodziņu lejā ciematā. Ēdam ļoti gardas vakariņas un prasam alu. Krodzinieks smejas - nē, alus šeit gan nav. nekur. Rīts. Spirgts un patīkams. Ceļvedī teikts, ka te ir ļoti skaists kasbahs, labākā vieta lai nokļūtu Marokas augstākajā virsotnē Toubkal, kas sasniedz 4167 m virs juras līmeņa (negrasāmies turp doties, jo jāieplāno aptuveni 6 stundu kāpiens kājām). Dodamies meklējumos, jo saimnieks saka, ka kasbahā varēšot padzert arī kafiju. Kāpiens kalnup izrādās ilgs, bet tā vērts. Kāpjam caur bezdievīgi skaistu valriekstu koku birzi. No zemē sakritušajiem valriekstiem gan palikušas tikai mizas. Skaisti, skaisti. Kasbah du Toubkal - angļu kompānija Discover atjaunojusi šo vietu iesaistot vietējos amatniekus, kas palīdzējis arī jaukajam ciematiņam iegūt otro elpu. Kasbahs ir ļoti ļoti skaists un tajā ierīkota ļoti autentiska eiropiešu iecienīta viesnīca. Satiekam tūristu grupu, kas kerzas zābakos, bruņojušies ar nūjām gatavi doties kalnos. Šis esot labs punkts, kur sākt - tāds kā trekkinga un haikinga ciematiņš. Mēs izstaigājam kasbahu un pasūtām kafiju. Brokastis gan mums nepiedāvā, jo šobrīd brokastojot viesnīcas viesi - to te ir daudz, bet es noteikti arī izvēlētos šo vietu, ja būtu iepriekš rezervējusi viesnīcu internetā (iesaku). Brokastojam ciematā uz terases. Vērojam kā ielejā, uz kuru paveras skaists skats, cilvēki darbojas ap valriekstu kokiem, met ar akmeņiem un purina, kāds vīrs uzrāpies kokā līdz pašai galotnei, kur zari jau tik tievi, ka neizskatās, ka tie spētu turēt viņa svaru. Viņš purina lejā riekstus, bērni un sievietes tos lasa maisos. Arī pār mūsu galvu liecas valriekstu koks, tā zaros redzami mazi zaļi auglīši, kuru mīkstums dažviet mazliet ieplīsis. Noplūcam vienu un ātri nolobam mīkstumu. iekšā kā kauliņš ir valrieksts, tāds mazliet mitrs. atlaužam čaulu, man šķiet mazliet zaļš, bet garšo pēc valrieksta, tikai tāds kā nenobriedis. tagad es zinu, kā aug valrieksti.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais