Ceļojumu cikls „Saullēktu rīti pie jūras” (27-28.06.2010)

  • 10 min lasīšanai
  • 16 foto
Daba jau no skolas laikiem mani ir iedvesmojusi. Toreiz mūsu ģeogrāfijas skolotājs (foršākais skolotājs visā skolā) regulāri organizēja dažādas ekskursijas. Man patika visas viņa vadītās ekskursijas. Bieži tika izvēlēti arī dažādi ekstrēmi varianti. Tā es sāku iepazīt dabu un to, cik daudzveidīga tā var būt. Iemācījos, ka skaistums mīt ikvienā dabas elementā. Kad beidzās skola, tad es sāku pats sev organizēt dažādas ekskursijas. Tas ir viegli – izvēlies vietu kartē, izvēlies piemērotu sabiedrisko transportu, saliec somu un brauc.

Reiz es uzzināju par zaļo staru un izdomāju, ka man ir jāredz lecoša vai rietoša Saule pie jūras. Izdomāju tā, Saulriets ir ļoti populārs, jo visi to skatās, bet Saullēkts paliek bez uzmanības, jo visiem ir svarīgak pagulēt nekā redzēt Saullēktu. Tāpēc es nolēmu ieviest sava veida līdzsvaru, lai Saule tiek apbrīnota ne tikai vakarā, bet arī no rīta. Tā sākās mans ceļojumu cikls „Saullēktu rīti pie jūras”. Es izvēlējos laika ziņās skaidru laiku, paņēmu telti un devos pie jūras. Tā es vairākas reizes devos pie jūras vērot Sauli lecam jūrā. Visspilgtāk atmiņā palika 2006.gada 3.jūnijs, kad pie debesīm nebija neviena mākonīša, jūra bija gluda kā spogulis, un uzleca oranžīga Saule, kas dzidrajās debesīs drīz vien, pēc stundas, kļuva žilbinoši balta.

Man gadījās redzēt abus – gan Saullēktu, gan Saulrietu. Un ja man pajautāt, ar ko šie abi atšķiras, tad es teikšu, ka Saullēkts un Saulriets ir nesalīdzināmas lietas.

Redzēju vairākus Saullēktus, neskaitāmas mirāžas, bet no zaļā stara nebija ne miņas. Salasījos dažādu literatūru par zaļo staru. Ja jūs tas interesē, tad iesaku šo adresi: http://mintaka.sdsu.edu/GF/ – nekur citur es neatradu tik daudz informācijas par zaļo staru, kā šeit. Ja meklē googlē, tad jāmeklē uz vārda „green flash”. Wikipēdījā par šo tēmu ir gaužām maz. Zaļais stars ir parādība, kas ne vienmēr ir redzama Saullēkta vai Saulrieta brīdī. Parasti tas ir vai nu pats pirmais, vai nu pats pēdējais Saules stars. Ilgst aptuveni 1-2 sekundes, pie kam šajā laika posmā tā krāsa ātri mainās no violetās līdz sarkanai (Saullēkta laikā) vai no sarkanas līdz violetai (Saulrieta laikā), dažādu faktoru dēļ zilo un violeto krāsu parasti neredz. Tāpēc zilo staru var novērot tikai ļoti īpašos gadījumos.

Bija pagājis ilgs laiks kopš es pēdējo reizi biju pie jūras vērot Saullēktu. Mana mamma jau ilgu laiku sapņoja, lai es viņu aizvedu uz Saullēktu. Vienu dienu viņa pienāca un teica, ka turpmāk vairākas dienas sola skaidru un Saulainu laiku. Viņa gribēja braukt jau tajā pašā dienā. Es pateicu, ka man jāpadomā. Bija pēcpusdiena, es paskatījos pa logu un ieraudzīju neticami skaidras un dzidras debesis. Bet vai tādas tās paliks arī līdz rītam? Pēc stundas es beidzot teicu – jābrauc! Pāris stundu laikā mēs ar mammu un tēti savācāmies un devāmies ceļā.

Bija svētdienas vakars, visi brauca no jūras, bet mēs – uz jūru. Pēc 2 stundām mēs izkāpām pieturā netālu no manas iemīļotās vietas Saullēktu vērošanai pie jūras. Aizgājām līdz jūrai un tad gājām gar krastu līdz manai iemīļotai vietai. Mežā bija daudz odu, tāpēc gājām pa pludmali. Bet arī pludmalē bija odi. Mums bija cepures ar tīkliņiem, un visi odi pret tām atdūrās, rāpoja un nekādi nevarēja tikt iekšā. Atlika vairs tikai sargāt rokas, kas bija vienīgā vieta, kur odi varēja piekļūt klāt. Atnācām, uzlikām telti mežā pie jūras, iekārtojāmies un devāmies pie jūras baudīt brīnišķo vakaru. Debesis joprojām bija skaidras, Saule rietēja mežā, jūra bija ļoti mierīga ar maigiem vilnīšiem. Mamma jau sāka sapņot, ka rīt no rīta jutīsies kā septītajās debesīs. Es teicu, ka lai nesteidzās, jo nevar zināt, ko daba mums rītdienai ir sagatavojusi.

Gājām gulēt. Odi palika aiz telts tīkliņa ar lielisku iespēju – vērot mūs visu nakti. Tētis sēdēja telts vidū un meditēja, mēs ar mammu mēģinājām aizmigt. Man izdevās uz dažām minūtēm aizmigt, bet tad es pamodos un pāris stundas negulēju, klausījos jūras maigos, žūžojošos vilnīšos un domāju.

Kad pēc pāris stundām mamai un tētim izdevās aizmigt, es joprojām domāju. Lietu nesolīja, tāpēc teltij lietuspārvalku nelikām, lai no rīta ātrāk izžūst. Bija pusnakts. Caur telts plāno balto audumu varēja redzēt pilnmēnesi, kas spraucās cauri mežam. Jūras vilnīši dziedāja savu žūžojošo dziesmu. Es piecēlos, lai paraudzītos pa telts tīkliņu uz debesīm, vai tur nav redzami sudrabainie mākoņi (augstākie mākoņi, atrodas 80km augstumā, var novērot vasaras gaišajās naktīs). Pirms tam es prātoju, ja tie tur būs un būs pietiekami spoži, tad sanāks lieliska bilde – jūra, krēsla un sudrabainie mākoņi. Kad es paskatījos, es tiešām ieraudzīju dažus sudrabainos, bet tie nebija tik spoži – laikam tā bija zīme, kam man ir labāk jāpaguļ, jo pēc 3 stundām bija jau jāceļās. Nakts vidū ik pa brīdim no meža tālienes bija dzirdama strazda dziesma, žūžoja jūra un no paša vakara bija dzirdama zema dzinēja rūkoņa, kas nāca no kāda attāla kuģa. Iespējams šis kuģis atradās uz galvenā kuģu ceļa, līdz kuram kādi 30 km, un gaidīja savu kārtu ieiešanai pilsētas ostā. Nakts vidū rūkoņas melodija pēkšņi pamainījās, un ar laiku tā sāka palikt arvien klusāka un klusāka.

3:50 iezvanījās modinātājs un pēc 10 minūtēm es jau biju saģērbies un izrāpies ārā no telts. Teicu mammai un tētim, ka no šī brīža Saullēkta vērošana paliek viņu pašu rokās, un devos pie jūras savās gaitās. Pagāju kādu gabalu gar pludmali un uzstādīju savu fotoaparātu un diktafonu. Kopš vakara jūra bija palikusi vēl mierīgāka. Debesis bija pilnīgi skaidras un dzidras. Mežā, aiz manis, dziedāja putnu koris. Jūrā šur tur rosījās dažādi ūdensputni. Tālumā nolidoja pīļveidīgo bariņš. Ik pa brīdim bija dzirdama kāda kaija un kāds ķīris. Jūras krasts uz abām pusēm tālumā parvērtās par izteiktu mirāžu – izskatījās, it kā tas karājas gaisā ar visām bākām. Vēl pirms Saullēkta man izdevās uzfilmēt jūru, kur varēja jau noteikt vietu, kur leks Saule, jo tieši virs tās vietas bija gaišs oreols. Ideja bija uzfilmēt to brīdi, kad parādīsies pirmais Saules stars. Piezūmoju maksimāli Saullēkta vietu, ieregulēju baudāmu kadra kompozīciju, nofiksēju statīvu un sāku filmēt. Pa to laiku, kamēr fotoaparāts filmēja, es varēju ļauties vērot Saules parādīšanos ar neapbruņotu aci. Bet dullā galva nelika rokām mieru, teica, ka vajag savādāk, un vajadzīgā brīdī viss izgāzās. Labāk būtu, ja es nebūtu sācis grābstīties ar rokām gar fotoaparātu un atstātu visu, kā biju sākumā ieregulējis. Pats interesantākais un sarežģītakais ir tas, ka lai to visu atkārtotu, ir nepieciešams nogaidīt 24 stundas un atkal būs nepieciešamas skaidras debesis. Aizgāju līdz vecākiem, lai uzzinātu, kā viņiem ir gājis. Super, abi redzēja Sauli parādamies virs jūras, un mamma pat ieraudzīja zaļo staru. Mamma stāstīja – kad viņa ieraudzīja koši zaļu staru, viņa uzreiz atcerējās, ka es kādreiz biju viņai par to stāstījis. Jo ne šodien, ne vakar es par zaļo staru nebiju ieminējies. Šorīt mamma pirmo reizi savā mūžā redzēja gan Saullēktu, gan zaļo staru jūrā. Bet es vissvarīgākajā brīdī grābstījos gar fotoaparātu. Labi, teiksim tā – mamma ar tēti vēlējās redzēt Saullēktu pie jūras, un es esmu piepildījis viņu vēlēšanos, kas arī ir pats galvenais. Šo brīnišķo mirkli pie jūras viņi atcerēsies visu mūžu. Kas var būt labāks par laimīgiem vecākiem? Bet man vēl ir daudz kas priekšā, un zaļo starues vēl noteikti redzēšu.

Pēc Saullēkta mammai ar tēti uznāca miegs, un viņi devās uz telti kādu laiciņu pagulēt. Bet es turpināju savu dokumentālo sesiju. Skraidīju apkārt un iemūžināju dabu bildēs, filmās un skaņās. Mazi vilnīši maigi sitās pret krastu un dziedāja savu žūžojošo dziesmiņu. Tik neparasti mierīga jūra ar katru mirkli kļuva vēl arvien mierīgāka un mierīgāka. Drīz šie vilnīši apklusa pavisam. Vairs tikai mazi zvīņveida vilnīši, kas pārklāja jūras virsmu, liecināja par mazu vēja pūsmiņu. Tad sāka parādīties gluda ūdens saliņas, kuras pamazām izauga, līdz beidzot visa jūra kļuva gluda kā spogulis. Interesanti, bet kad jūra kļūst gluda kā spogulis, tad Saules briljantiem nosētais ceļš ūdenī pazūd. Vienīgais, ko šajā gadījumā vajadzētu redzēt, ir Saules atspulgs ūdenī, bet tad būtu jāpienāk jūrai tuvāk klāt. Es no 4:00 līdz 11:15 gandrīz visu laiku skraidīju pa apkārtni un ķēru dokumentālos kadrus un diemžēl šo atspulgu nepārbaudīju. No meža skanēja putnu koris. Kaut kur netālu regulāri dūdoja meža baloži. Vēl no citurienes dziedāja dzeguze. Drīz pamodās mamma ar tēti, un es viņus iepazīstināju ar neparasti gludu jūru.

Kamēr mamma ar tēti taisīja rīta vingrošanu, es turpināju savu dokumentālo sesiju. Vajadzēja uzņemt gludas jūras bildi pret Sauli, bet tā, lai žilbinoši spožā Saule nespīdētu iekšā objektīvā. (Jo manam draugam jau gadījās nelaba pieredze, kad nācās mainīt kameras CCD matricu, un meistars teica, ka tā mēdz notikt, kad spožā Saule safokusējas uz matricu. Citviet dzirdēju arī šādu lietu – kad Saule ir spoža, tad jāliek virsū ~64x neitrālais filtrs, jo ar diafragmu vien nepietiek.) Atradu piemērotu priedes zaru, kuram mēģināju uzmest virsū savu cepuri, lai radītu ēnu fotoaparātam. Pēc vairakiem mēģinājumiem izdevās. Noņemt varēja daudz vieglāk, bija vienkārši jāpalecās un jāparauj. Pēkšņi atlidoja un ūdenī piezemējās viena kaija. Viņa izskatījās gluži ka uzvilkta. Strauji metās peldēt vienā virzienā, tad otrā, visu laiku grozoties un kaut ko meklējot. Laikam bija izbadējusies. Tad viņa metās gaisā, un es viņu nobildēju tieši tajā brīdī. Vēl uz kāpas bija interesantas formas zirnekļu tīkli. Tie atgādināja piltuvi, kuras apakšā sēdēja zirneklis. Bija pirmdienas rīts, un jau pirms sešiem rītā kāds vietējais gaja pa pludmali. Izskatījās, ka laikam iet uz darbu. Ap sešiem netālā ciemā iedarbojās zāles trimmeris. Vēl pēc kādām pāris stundām kāds vietējais brauca ar kartingu pa pludmali un vāca visādus atkritumus piekabē. Klausies vecīt, es domāju, ja tu te visu savāksi, tad mana talka, kuru ieplānoju uz projam iešanu, izgazīsies. Nu jā, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.

Drīz es izdzirdēju pazīstamu balsi no jūras „kiii”. Gaigalas, – es nodomāju! (ar dažādu Latvijas putnu balsīm, tai skaitā arī tām, kuras dzirdēju es, var iepazīties putni.lv lapā: http://www.putni.lv/ ) Viņas bija jūrā, uz priekšu gar krastu. Vajadzēja pienākt tuvāk, bet tā, lai neizbiedētu. Jo no savas pieredzes zinu, ka viņas jau pa gabalu mani ierauga un metās prom. Tāpēc zagos pa taciņu, kas gāja kāpās gar krastu, tā lai krūmi mani noslēpj. Pienācu, cik tuvu vien varēju, un ļāvos gaigalu vērošanas priekam. Viņas bija pietiekami tuvu, lai varētu verot ar acīm, bet nepietiekami, lai varētu iegūt kādu labu bildi. Bet tas neliedza man šo gaigalu vērošanas prieku brīvā dabā. Varēja novērot, kā viņas ik pa brīdim kasījās savā starpā, šļakstījās ar ūdeni un izdeva dažadas skaņas.

Kad atgriezos pie telts, tad manu uzmanību atkal pievērsa kāds pazīstams sauciens „kragaga”. Lielās gauras, – es nodomāju! Paskatījos uz priekšu gar krastu un ieraudzīju, ka tur tālāk pie krasta piestāj un izsēžas trīs lielās gauras. O, tas ir super! – es nodomāju. Tagad man ir jāatrod veids, kā piezagties gar krastu, un būs ideāli dokumentāli materiāli. Gāju uzmanīgi, gluži kā gaigalu gadījumā, pat vēl uzmanīgāk, jo šīs jau bija izsēdušās pašā liedagā. Pedējos soļus rāpoju pa zemi, lai noslēptos aiz koka. Mazliet krakšķēja zeme, un šīs pēkšņi satrūkās un sāka blenzt uz manu pusi. Bet es biju daļēji aiz krūmiem, un viņas nevarēja mani īsti normāli saskatīt. Kad tiku līdz kokam, tad iemiru un pagaidīju, lai šīs nomierinās. Tad piezūmoju un mēģināju dabūt viņas videoklipā, bet tuvumā esošie krūmi traucēja autofokusam atrast pareizu fokusu. Aizrāpoju krakšķēdams līdz nākamajam kokam (vēl tuvāk), tās atkal sāka blenzt uz manu pusi. Šeit jau bija labāks skats, bet joprojām traucēja krūmi. Tuvāk vairs nebija kur, un es liku autofokusam nofokusēties uz citu objektu, kas atradās līdzīga attālumā, bet citā virzienā. Yesss, ir! Tagad uz gaurām un aiziet. Es paspēju pēdējā brīdī, jo viņas tur jau ilgi bija sēdējušas un sāka taisīties tā kā prom, bet šis no kompozīcijas viedokļa izrādījās visinteresantākais sižets. Varēja redzēt, ka viena pačubināja ar knābi ūdeni, tad viņas visas trīs iekāpa ūdenī un devās prom. Interesanti bija kaut kādi knābju rituāli gaisā, peldot ūdenī. Atgriezos pie telts un pastāstīju mammai ar tēti. Viņi arī redzēja, kā tās lielās gauras devās prom.

Tad pie horizonta parādījās divi paugurknābja gulbji. Tie peldēja uz mūsu pusi, un beidzot viens no viņiem izkāpa krastā un devās pie mums. Devos pie jūras noskalot rokas, kad noskaloju un pagriezos, šis gulbis jau stāvēja man priekšā. Tad viņš sāka šņākt un nākt uz manu pusi. Es mazliet pavicināju savas rokas, un viņš šņākdams metās bēgt uz ūdens pusi, „pļukš, pļukš, pļukš” skaņa no pleznām. Mamma ar tēti gribēja viņu pabarot. Es teicu, ka nav ko tādu paprašaiku barot, tagad jūrā pilns ar barību. Tētis tomēr izgāja pludmalē iedot gulbim banānu cipšus (tie bija vienīgie, kas mums bija). Šis pamēģināja, un viņam nepatika. Viņš sāka šņākt uz tēti. Tētis atmeta ar roku un atgriezās. Šis ieleca ūdenī un devās ar savu dāmu tālāk gar krastu. Ak, jā, tur jau vietējie sāk peldēties, laba iespēja paterorizēt viņus.

Vēlāk paēdām brokastis, salikām telti un mantas, un es atkal izdzirdēju gaigalas. Šoreiz pasaucu līdzi mammu ar tēti iečekot gaigalas. Iemācīju būt klusiem, un te nu mēs stāvējām visi kopā un skatījāmies. Baigi gribējās, lai tās gaigalas izdod kādu skaņu vai action, kuru parādīt vecākiem, bet šoreiz viņas izturējās diezgan garlaicīgi. Nu jā, tā parasti notiek, kad gribi citam ko parādīt. Tad mēs uzvilkām virsū somas, veicām nelielu talku, cik varējām, un devāmies prom. Gājām pa meža ceļu līdz nakamajam ciemam un mēģinājām savākt dažus atkritumus savā maisā. Bet atkritumu nebija daudz un ciemā atstiepām pustukšu maisu. Tur es vienkārši izbēru savu maisu konteinerā, lai var izmantot otro reizi. Aizgāju līdz jūrai, lai pamērcētu mazliet kājas un izbaudītu pēdējos mirkļus. Tad mēs visi devāmies uz pieturu.

Vēlos no sirds pateikties visām radībām, kuras līdz šim piedalījās ceļojumu ciklā "Saullēktu rīti pie jūras". Jo visi šie dokumentālie materiāli un iespaidi ir tapuši ar jūsu atbalstu.

Nobeigumā pievienoju šī ceļojuma dokumentālos materiālus (bildes, filmas, skaņas), no kuriem pēdējie 3 ir no senākiem laikiem.

Jānis Blūms

4:28 (28.06.2010) Mierīga jūra pirms Saullēkta.

4:28 (28.06.2010) Mierīga jūra pirms Saullēkta. Fonā var dzirdēt putnu kori, kas dziedāja mežā pie jūras.

4:31 (28.06.2010) Mierīga jūra pirms Saullēkta. Fonā var dzirdēt putnu kori, kas dziedāja mežā pie jūras.

5:11 (28.06.2010) Mierīga jūra pirms Saullēkta (Daļa 1 no 2) (audioieraksts)

5:11 (28.06.2010) Mierīga jūra pirms Saullēkta (Daļa 2 no 2) (audioieraksts)

5:29 (28.06.2010) Putnu koris mežā no rīta (audioieraksts)

6:39 (28.06.2010) Kaija ceļās spārnos.

7:28 (28.06.2010) Skats uz jūru no meža.

7:48 (28.06.2010) Interesanti, bet kad jūra kļūst gluda kā spogulis, tad Saules briljantiem nosētais ceļš ūdenī pazūd. Vienīgais, ko šajā gadījumā vajadzētu redzēt, ir Saules atspulgs ūdenī, bet tad būtu jāpienāk jūrai tuvāk klāt. Es no 4:00 līdz 11:15 gandrīz visu laiku skraidīju pa apkārtni un ķēru dokumentālos kadrus un diemžēl šo atspulgu nepārbaudīju.

9:12 (28.06.2010) Vēlāk, kad parādījās maza vēja pūsmiņa, tad ūdens virsmu pārklāja mazi zvīņveida vilnīši.

10:32 (28.06.2010) Piltuvveida zirnekļa tīkls kāpās pie jūras. Piltuves centrā sēž zirneklis.

11:05 (28.06.2010) Gauras atpūšas pludmalē.

11:07 (28.06.2010) Lielās gauras jūrā.

2:37 (13.07.2001) Sudrabainie mākoņi - augstākie mākoņi (85km), kurus var novērot vasaras gaišajās naktīs. Tieši šie ir vieni no vispožākajiem, kurus man ir gadījies redzēt, bildē redzamo mākoņu spožums ir 5 balles no 5 iespējamām. Šo bildi toreiz, skolas laikos, aizsūtīju uz "Astronomy Now" žurnālu un ieguvu 10 mārciņu autorhonorāru, no kura puse aizgāja bankai nodokļos.

4:53 (3.06.2006) Rīts pie jūras, kuru es nekad neaizmirsīšu.

6:04 (3.06.2006) Pasakains rīts pie jūras. Šī bilde stāv man uz desktopa jau vairākus gadus. Kāpēc? Tāpēc, ka tai piemīt kas ļoti īpašs. Bet uz tik spožu Sauli bez atbilstošā neitrālā filtra savus fotoaparātus lūdzu nevērsiet. Tikai salīdzinoši nesen uzzināju, ar ko tas var beigties.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais