Fiksais skrējiens pa Karpatiem

  • 4 min lasīšanai
Polijas pilsētas Lublin un Zamošč ir tās, caur kurām braucot, 20. septembra vakarpusē pietuvojamies Ukrainas robežai. Stājamies rindā starp galvenokārt PSRS laikā ražotiem spēkratiem, no kuriem lielākā daļa to dzīves laikā izmantoti visai nesaudzīgi. Lēnām virzoties uz priekšu, aizpildām muitas darbinieku izsniegtos imigrācijas papīrus. Redzam kā no Eiropas Savienības tiek ievesti daži ruļļi žoga sieta un pilna piekabe ar lietotiem auto sēdekļiem, kā arī citas tikpat noderīgas lietas. Uzlīme uz kādas mašīnas „Eto ņe grjazj, eto zagar” trāpīgi vēsta par tās ikdienišķo ārējo izskatu. Muitas inspektors ir lāga vīrs, ēdot riekstiņus un izpildot sev ierastos vēzienus ar zīmogu, tik vien nokomentē kā: „Kakije Karpati? Holodno uže.”. Pārsimts metrus tālāk šlagbauma cēlājs ir tikpat korekts, bet liek mums griezties riņķī un doties pakaļ trūkstošam sarkanajam zīmogam. Nodomājam – sākas! Sākas gan mazliet vēlāk, jo zīmogu iegūstam uzreiz, taču tiekam laipni piespiesti apdrošināt veselību. Tas arī ir pēdējais šķērslis 3 ar pusi stundu ilgušajā procesā. Naktsmājas meklējam pilsētā Žovkva. Plaša ir notāra pakalpojumu izvēle, par ko vēsta daudzās izkārtnes ar uzrakstu „Notarius” (arī citās pilsētās tās ir gandrīz uz katra stūra). Šikākā viesnīca „Stiļ” ir pilna, komunikablais durvju sargs piešķir bukletiņus, teikdams lai noteikti braucot citreiz. Viņš ir lepns par savu darbavietu, tiek pieminētas tādas ekstras kā kondicionieris un kabeļtelevīzija. „Lietuvieši saka, ka ir labāki par latviešiem, bet man vienalga, ka tik apmeklētāji!”, ir viņa atvadu vārdi. Vēlāk atrodam krietni šaubīgāku vietiņu lielā ceļa malā un pēc pamatīgas svārstīšanās namamātes piedāvājums tiek akceptēts. Piebilstot: „Jums jau algas lielākas nekā šeit!”, viņa izcīna vēl dažas grivnas par dušas izmantošanu un savu divvietīgo apsargājamo autostāvvietu. Pa gultām liekamies katrs savā guļammaisā. No rīta pirmo reizi ieraugam Ukrainu dienasgaismā - plašuma diezgan, ir kur izvērsties. Viesu mājas saimniece labprāt gribētu, lai fotografēšanās notiek tikai nākamgad, jo esot vajadzība drusku paremontēt. Braucam cauri Ļvovai, cilvēki ir ļoti naski uz pareizā ceļa norādīšanu, izjūtam patiesu viesmīlību tāpat kā ukraiņu valodas līdzību ar poļu un, protams, krievu valodām. Neiznāk aizbraukt uz Ivano-Frankovsku, jo pieļaujam kļūdu navigācijā. No ainaviskās šosejas griežam uz vietējās nozīmes ceļa - miestiņa Volovec virzienā un ieraugam pavisam citu Ukrainu! Krītam vietējās policijas nežēlastībā. Traktējums - par avārijas situācijas izraisīšanu. „Sastādīsim protokolu, brauksiet uz tiesu, samaksāsiet sodu.”, flirtu sāk viens no varas pārstāvjiem, viņš ir izbrīnīts par nasko piedāvājumu sakārtot attiecības visātrākajā manierē, jo ir dzirdējis, ka Latvijā tā vairs nevarot. Cilvēks tiek nomierināts ar mūsu platuma grādu tarifiem atbilstošu summu un pārtop par draudzīgu pareizā virziena norādītāju. Ceļu turpinām caur ciemiem, kur galvenās aktivitātes notiek gar centrālo ielu. Rodas iespaids, ka tā vairāk domāta govīm un gājējiem, ar piebildi – viss dārgākais (pārsvarā bērnu ratiņi) pēc iespējas vairāk jāpietuvina brauktuves viduslīnijai. Ir arī pietiekami daudz sirreālu skatu – dažādu konstrukciju tilti un laipas pāri upēm, kā arī pilnīgi nejauši atrastais iespaidīga izmēra aizsprosts netālu aiz miesta Koločava. Jo tuvāk Rumānijas robežai, jo lepnāki īpašumi. Mājas ir nenormāli lielas un greznas, bet galvenokārt nepabeigtas. Cenšamies tam rast skaidrojumu – kontrabandisti, robežsargi, bagātie rumāņi, lepnie gucuļi... Uz ceļiem joprojām daudz riteņbraucēju un zirgu pajūgu, kas mierīgi sadzīvo ar pavisam svaigiem ārzemju automobiļiem. Piestājam Jabliņicjā, kur masveidā tiek tirgoti dažādi līdz pēdējam sīkumam izcakināti suvenīri – viena no retajām uz tūristiem orientētajām tirgotavām, ko redzam pa ceļam. Vakarā sasniedzam Vorohtu, tiekam sociālisma laikā būvētas viesnīcas vienīgajā brīvajā istabā, administratore gan paziņo, ka gultasveļas maiņu nespēšot nodrošināt. Atkal velkam ārā savus guļammaisus. Paēst varot tuvējā barčikā, „No ja tam ņekormļusj”, saka sieviete. Jautājam: „A gģe vi kormiķesj?”, „Doma”, viņa atbild. Piektdienas rīts. Dodamies kāpt valsts augstākajā kalnā Goverla. Kad noieta vairāk nekā puse, atsevišķi satiekam četrus Ukraiņus, kas visi kā viens griežas atpakaļ, jo viņu jakas un mēteļi neesot pietiekami silti tik vējainiem apstākļiem. Virsotnē tiešām ir pavēss, miglains un šur tur uzsalis ledutiņš. Uz akmens rakstīts „Monta + Artūrs”, kas te viesojušies pirms pāris nedēļām. Atgriežoties pakājē, redzam, ka pa mūsu maršrutu pretī dodas četri kvadracikli, lēnām pārvarēdami ne visai piemēroto reljefu. Pēkšņi pirmais no tiem sašūpojas un ar visu braucēju gāžas uz sāniem, pirmā kūleņa laikā pārveļoties pāri arī pašam kučierim. Labi ekipētais ekstrēmists paliek neskarts, ko nevarētu teikt par braucamrīku. Komanda pa rāciju sazinās ar mehāniķiem un līdz ar to šovs ir beidzies. Klajumiņā apstiprinās aizdomas, ka esam satikuši patiesi naudīgus vīrus, noparkoti melni džipi un furgons. Vorohtā pavizinamies ar tramplīnlēcēju pacēlāju, uzzinājis mūsu tautību, apkalpotājs nedaudz padomā un saka: „Laba D(ģ)iena”, kas vedina uz domām par putrošanos starp LV un LT simboliku. Kāpjam arī tornī, kas tā īsti vairs neatbilst visiem drošības noteikumiem, bet arī nekādi aizliegumi nav izkarināti. Braucam atpakaļ. Vakarā nonākam Ungārijas pierobežas pilsētā Berehovā. Uzduramies vietējās sporta bāzes hotelim, tajā mums jāaizpilda līdzīgas anketas kā uz robežas, jāieraksta pat pases izdošanas vieta/laiks, kā arī tēvavārdi, „Ģeržava” (Latvija) un citi lielumi. Izdaudzinātie termālie baseini šobrīd nestrādājot, tāpēc sestdienas rīta cēliens tiek nesteidzīgi izbaudīts pilsētas redzamākajā āra kafejnīcā, testējot belašus ar kartupeļu un ievārījuma pildījumiem. Apskatām Mukačevas pili, tur sabraukuši augsti viesi uz pieminekļa atklāšanu, tāpēc tiekam iekšā par brīvu, pat bez lavīšanās. Iešmaucam arī nenorobežotās telpās, kuras apmeklētājiem pagaidām nav paredzētas – atgādina cietumu. Pa ceļam (Užgorodas virzienā) noskatām 80-to gadu standartiem atbilstošu tirdzniecības centru/gastronomu un ejam iekšā! Piedāvājumā bļodas, kastrolīši un citas jaukas lietas. Pārdevējas vispār super, apzinīgi un punktuāli pilda savus pienākumus, gluži kā padsmit gadus atpakaļ mūsu pusē. Robeža. Izskatās, ka rindu nav, bet kā tiekam līdz pasu kontrolei, muitniece sāk bombardēt ar visplašākā spektra jautājumiem: „Vai jums ir kādi citi personu apliecinoši dokumenti izņemot pases? Katrs dzīvojat citā pilsētā, bet ceļojat kopā? Kāds ir Krimas augstākais kalns? Vai tad Kalifornijā vispār ir kalni? Kurā skolā mācījāties?”, utt. Beigās viņa visam notic un ir gatava uzklausīt nākamos cilvēkus, kas mūsu dēļ jau paspējuši izveidot palielu pūli. Gaidot rindā uz Slovākiju, aprunāties pienāk Ukraiņu puisis, kas no malas noraudzījies mūsu piedzīvotajā jampadracī un saka: „Tādā veidā robežsargi jūs laikam pirmo reizi ķidāja?”. Pats pa brīvajiem brītiņiem aiz robežas pārdod dīzeļdegvielu – 10 atļautos litrus kannā un vēl sava privātā auto pilnu bāku, savukārt atpakaļ jāvedot gaļa, kas tur ir lētāka. Viņš ir sašutis par savas valsts jauno iekārtu un izsaka neapmierinātību ar to, ka Juščenko indētāji savu darbiņu savulaik nepaveica līdz galam. „Juļka” arī nav viņa mīļāko politiķu sarakstā: „Vot Kučmas laikā bija vislabāk!”. Tuvākajā slovāku miestā mūsu jaunais draugs nogriežas pa kreisi pirmajā šķērsielā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais