Marakešas marginālijas

  • 3 min lasīšanai
  • 55 foto
Kad aiz muguras mēnesis, kopš pametu Maroku, šķiet, ka tā bija eksotika, kuru vērts izbaudīt. Eksotika, kurā es neatgrieztos, bet ja man solītu ko sajūtu spilgtumā līdzīgu tikai citādu, es noteikti dotos daudz nedomādama; līdzīgā ceļojumā uz citu, savdabīgu, skaistu un biedējošu valsti. Pēc mazliet nogurdinoša pārlidojuma ar divām lidmašīnām un brauciena cauri visai Londonai, īsi pirms dienas vidus izkāpām no lidmašīnas Marokā. Skats vēstīja par citādumu, mānīgs miers apņēma nelielo lidostas ēku un pavadīja mūs telpā, kas savā necilumā lika brīnīties par dekoratīvajām mozaikām pat tualetēs. Autobuss no lidostas veda pa sarkanu pilsētu, kur visas mājas šķita veidotas no sārta māla. Laimīgi, ka neesam pabraukuši garām vajadzīgajai pieturai, blenzdami uz pirmo mošeju un ēzelīšiem ielās, izvēlāmies no autobusa ar visām mugursomām pārdesmit metrus no pilsētas centrālā laukuma, kuru pazinām no fotoattēliem ceļvedī. Mūs apņēma kņada un nepanesama smaka. Pirmā doma, ka netālu no pieturas ir tualete, un jātaisās prom naski, taču jo tālāk devāmies, jo skaidrāks kļuva, ka šis aromāts ir raksturīgs pašai pilsētai. Man bija slikti pirmās pāris stundas. Nezinu, kā citiem. Viesnīcu bijām iepriekš rezervējuši internetā. To atrast nevajadzēja būt grūti - taisni pāri laukumam un pa labi, tā teica autobusa šoferis. Dievs vien zin, kur nogriezāmies nepareiz, bet jau pēc īsa laika bija skaidrs, ka esam apmaldījušies, jo ar lielajām mugursomām klīdām pa mazajām medinas ieliņām no "vadātāja" līdz " vadātājam" - ikviens rādīja mums vajadzīgo viesnīcu uz citu pusi, centās ko pārdot, gaišmatainajām meitenēm, uzgrūzties vai citādi aizskart. Viss ir labs, kas labi beidzas - stundu pusotru klīduši, apgājuši ar lielu līkumu, viesnīcu tomēr atradām un laimīgi izklīdām pa numuriņiem. Pusdienojām terasē, kas nolūkojās uz pilsētas galveno laukumu - es biju pieradusi pie smakas un nelabumu bija nomainījusi pamatīga apētīte. Uzreiz sākām ar nacionālo ēdienu - tajine. Atklātības labad jāsaka, ka sevišķi daudz citu ēdienu Marokā ari nepiedāvā - gar piekrasti alternatīva ir jūras veltes, bet vidienē tajines aizņem pusi no ēdienkartes. Tās gatavo visneiedomājami dažādākās - galvenais - pa vidu gaļa, apkārt dārzeņi, kurus īpašā traukā sautē uz uguns. Patiesībā ļoti gards un latviešu mentalitātei saprotams ēdiens, kas reizē arī eksotisks, dažādo pieejamo kombināciju dēļ. Šeit tās bija gardas un padārgas (apm. 70 dirhami, kas ir 7 eiro - vienkārša matemātika, 10 dirhami - 1 eiro). Pilnai laimei šai tveicē pietrūka tikai alus. Biedrus sastapām riada (Marokai raksturīgs viesnīcu veids, kur istabas izkārtotas ap atvērtu iekšpagalmu) pirmajā stāvā, kur tie zvilnēja uz sofām. Saimniece bija piedāvājusi tradicionālo marokāņu tēju, savukārt uz blakus sofas zvilnošais jaunietis mēģināja realizēt pārpalikušo zāli pirms došanās prom no Marokas, jo pāri robežai neriskēja to vest. Mēs priekšroku devām tējai - tā bija jocīgi reibinoša un ļoti salda. Kā vēlāk izrādījās, ceļojot uz Maroku ar galvenajiem tēriņiem jārēķinās divām lietām - mašīnas īrei un alkoholam (precīzāk alum). Pa visu pilsētu meklējām alu - kur to dabūt zināja ikviens - viesnīcā Tazi. Mauru kultūrai raksturīgās arhitektūras salonā, mums laipni atnesa alu - mazmazītiņas pudelītes (0,24 l) - auksts un, šķiet, arī gards. Kas likās dīvaini, tukšās pudeles nenesa prom - nenesa arī rēķinu - pienāca saskaitīt tukšās pudeles un nosauca maksājamo summu :) neatceros summu, atceros cenu - 25 dirhami. Tātad litrs alus šeit maksāja apmēram 10 eiro. Un tā tas maksāja gandrīz it visur. Kā gan pilsētas laukums bija vakarā pārvērties! - virs simtiem tirgus būdiņu dega tūkstošiem spožu lampiņu, kņada bija neaprakstāma - lūk tas bija tusiņš. Dzērām apelsīnu sulu - lai arī atšķaidīta ar ūdeni, tā tomēr bija krietni īstāka par to, ko pērkam Rīgas lielveikalos. Visur piedāvāja iekost, kaut izēst vismaz zupas šķīvīti. Mēs piekrītām kāda jūras velšu tirgotāja neatsakāmajam aicinājumam. Skaidrības labad jāteic, ka "iekšā rāvēji" bija pie katras būdiņas, kurai blakus bija pāris plēvēm apklāti galdi. Pasūtījām pēc īsas blenzšanas ēdienkartē - viena no mūsu grupas meitenēm pārvaldīja franču valodu, citādi saprasties šķiet būtu neiespējami, jo nepacietīgā marokāņu daba diez vai ļautu viņiem ilgi skaidroties ar zīmēm. Taču kad mums sāka nest ēdienu, šķita, ka īsti neesam sapratušies. Tikai pēc pāris atnestajiem "priekšēdieniem" aptvērām, ka nests tiek arī tas, ko neesam pasūtījuši, kas nebūt nav uz krogas rēķina. Labi, ka laikus atģidāmies, citādi rēķins būtu bijis dubults, ja mēs būtu ņēmuši pretī bez ierunām visu, ko mums nesa, gribējām mēs to vai nē. Vēlāk jau viszinīgi vērojām, kā šādā pat veidā apstrādā visus, kuri padevušies ielas kafejnīcas kārdinājumam. Pasākums, manuprāt, nebija tā vērts - ēdienā nebija nekā eksotiska, vidēji gards, bet rēķins tāds, ka mierīgi būtu paēduši gardi un forši arī kādā no laukumu pārskatošajām terasēm. Priecīgs mirklis šai pasākumā bija tad, kad smaidīgs uzradās Raimonds, slēpdams pilnu kreklu mazām skandošām pudelītēm ar ļoti dārgo dziru. Vēl uz atmiņas lappušu malām ir stāsts par sastapto marokāni, kas pieminot Latviju, uzreiz zināja par mūsu mazo ņipro futbola izlases uzbrucēju ar 9 numuru. Un neaprakstāmie tirgotāji, kas grūstās un klaigā ikvienā medinas ieliņā, censdamies pārdot vai vismaz iemainīt savu preci, nelaižot garām nevienu potenciālo pircēju. Un neprātīgā satiksme, kad gājēji, auto, ēzeļi, mūļi un mopēdisti visi plūst kur kurais vienā burzmā, un brīnumainā kārtā visi paliek dzīvi.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais