Ceļojums uz ZEMES MALU 2009

  • 8 min lasīšanai
  • 61 foto

Ceļotāji – tie esam mēs – divas ģimenes, kopskaitā pieci „lielie” un septiņgadīga topošā pirmklasniece.

Mūs visus sešus apzinīgi un pacietīgi vizināja mūsu uzticamais „Voyagerītis”. Šoferis mums bija tikai viens, toties ar pamatīgu pieredzi, un maršruts tika saplānots zinot šoferīša spēju pievarēt garos pārbraucienus. Visi apskates objekti ir iepriekš pašu atrasti internetā un savietoti programmā Microsoft Autoroute, kas arī brauciena laikā palīdzēja mums atrast pareizos ceļus.

Ceļojuma mērķis – Norvēģijas pats Ziemeļu gals – Nordkaps (North Cape) – galējais Eiropas ziemeļu punkts. Braucām jūlija sākumā - pa Somiju uz augšu, pa Norvēģiju uz leju un tālāk pa sauszemi caur Vāciju un Poliju mājup, kopā 18 dienās noraucot gandrīz 9000 km. Pašā Norvēģijā pavadījām 11 iespaidiem pārbagātas dienas.

Naktsmītnes un pārtika. Ja vien laika apstākļi un gaisa temperatūra atļāva, gulējām mašīnā (daļa no ekipāžas) un teltī (pārējā daļa), telti cēlām brīvā dabā ārpus kempinga teritorijām. Ziemeļu pusē, un reizēs kad laika apstākļi mūs nelutināja, meklējām kempingus un dzīvojām mājiņās, tās mums izmaksāja vidēji no 30 līdz 40 latiem. Gultas veļu gan Norvēģijas kempingos vajag savējo. Vienīgā vieta, kur kempinga mājiņu tikām rezervējuši iepriekš, bija Nordkaps (www.nordkappcamping.no). Šeit mums bija plānots uzturēties divas dienas un palikt bez siltas naktsmītnes pašos ziemeļos tomēr negribējām. Kempinga mājiņās vienmēr bija virtuvīte (iekļauta cenā) un duša (vidēji 0,40 Ls 3 minūtes). Problēmu ar kempinga mājiņu atrašanu mums nebija, izņemot ceļa posmu no Bodo līdz Norvēģijas Polārajam lokam, kad gribējām nakšņot mājiņā, bet tā kā pulkstenis bija ap pusnakti tad lielākā daļa kempingu bija slēgti, atlikušajos vairs nebija brīvu mājiņu. Norvēģijā redzējām ļoti daudz ceļotāju, kas savas teltis cēla brīvā dabā, reizēm pat visneiedomājamākajās vietās varēja pamanīt uzslietu telti un kompāniju, kas vārīja sev brokastu tēju. Tomēr šādas vietiņas, kur iespējams gan novietot auto, gan uzcelt telti Norvēģijā ir pagrūti atrast, tomēr – kas meklē, tas atrod! Te mūsu naktsmītnes meklējumi Lofotu salās vainagojušies panākumiem un esam atraduši nelielu, bet jauku vietiņu aizvējā, kalnu ielokā.
Gandrīz visu pārtiku Norvēģijai iepirkām vēl Latvijā pirms izbraukšanas. Līdzi mums bija arī auto ledusskapis un gāzes plītiņa, kas nodrošināja gan rīta kafiju, gan siltas vakariņas, laikā kad nedzīvojām kempingos. Pusdienās laika ekonomijas nolūkos parasti pārtikām no maizītēm.

Ziemeļos laika apstākļi ir ļoti mainīgi un nebūs lieki paņemt līdz siltākas drēbes, arī cimdus un cepures. Tāpat ziemeļu pusē radio ir uztverams tikai tuneļos, ņemiet līdz savu mūziku!

Degvielas izmaksas braucienam sastādīja trešo daļu no kopējām ceļojuma izmaksām. Mūsu braucienā vidējais degvielas (dīzeļdegviela) patēriņš bija nepilni 7 litri uz 100 km, vidējā degvielas cena bija 0,79 Ls litrā (dīzeļdegviela), dārgākā – Norvēģijas ziemeļos, lētākā Polijā. Somijā labāk nodrošināties ar skaidru naudu degvielai, jo pārsvarā degvielas uzpildes automātos mūsu kredītkartes neņēma pretī, Norvēģijā un citur problēmas samaksāt ar karti par degvielu vairs nebija.

Kopumā mūsu ekonomiskās klases ceļojuma izmaksas, iekļaujot degvielu, prāmjus, maksas tuneļus, ieejas biļetes apskates objektos, naktsmītnes un līdzpaņemto pārtiku, vienam pieaugušajam sanāca nepilni 350 Ls. Papildus vēl gribam iegādāt kādu suvenīru, bet tas jau katra paša ziņā.

Ogre – Tallina – Helsinki – Rovaniemi (Somija).

Kaut gan prāmis mūs Tallinā gaida tikai piecos pēcpusdienā no mājām izbraucam jau ap astoņiem rītā, neliels līkumiņš caur Rīgu un ekipāža ir pilnā sastāvā! Tallinā esam pāris stundas pirms prāmja atiešanas, izpērkam rezervētās biļetes un prāmī iekšā. Tālāk ceļš ved pa Somijas līdzenumiem, pa ceļam apskatot Zvanu muzeju netālu no Pyhäjärvi, tadcaur Oulu uz Rovaniemi no kuras jau kā ar roku aizsniedzams Napapiiri ciematiņš uz Polārā loka, kurā mājo visīstākais Ziemassvētku vecītis! Protams, ka izmantojām izdevību un nu mūsu mājas arhīvam ir pievienojusies fotogrāfija, kurā mēs ciemojamies pie Ziemassvētku vecīša. Uz Latviju arī aizceļoja sveicieni ziemsvētku kartiņu veidā, no tika nosūtīti no vietēja pasta kantorīša. Jāpiezīmē, ka šeit visu diennakti spīd saule. Mums tas ir ļoti neparasti, jo, ja neskatās pulkstenī, tad nezinām, kad jāiet gulēt. Reizē neierasti un ļoti fascinējoši.

Rovaniemi – Ivalo – Somijas/Norvēģijas robeža – Nordkaps

Tiklīdz šķērsojam Somijas Norvēģijas robežu mūs sveicina kalnu sniegotās cepures (Somijā sniegu nemanījām). Norvēģijā sākas pārbaudījumi gan šoferītim un mašīnai, gan iekšā sēdošajiem pasažieriem, jo ceļi te ir šauri un līkumaini. Īpaši mīļš mums bija izsauciens „saraujamies!”, redzot pretī braucošu autobusu vai kravas mašīnu. Kad bijām veiksmīgi sadalījuši ceļa braucamo daļu, sekoja atvieglota nopūta.

Lai nokļūtu līdz Nordkapam jābrauc pa 8 km garu tuneli, kura zemākais punkts atrodas vairāk kā 200 metrus zem jūras līmeņa, uz Magereja (Magerøya) salu. Izbraucot dienasgaismā nākas samaksāt par nobraukto ceļa posmu (ap 25 Ls) un jāpiezīmē, ka atpakaļ braucot ir jāmaksā otrreiz. Iebraukuši salā iekārtojamies iepriekš rezervētajā kempingā un braucam apskatīt mūsu ceļojuma galveno mērķi. Arī apmeklējot pašu Nordkapu jāiegādājas biļete, kas derīga divas dienas. Šeit pūš diezgan auksts ass vējš. Labi, ka mums ir cepures un cimdiņi! Mums veicas, jo Nordkapā miglas nav!
Noteikti jāapmeklē halle, kas izveidota klintī, jānoskatās filma par dzīvi šeit, ziemeļos. Mums bija plānots arī pieveikt 9 km garo taku (tikpat arī atpakaļ) un nokļūt līdz vistālākajam ziemeļu punktam Knivšelodenam (Knivskjelodden), kas atrodas vēl kilometru tuvāk Ziemeļpolam nekā Nordkaps, tomēr laiks kļuva aizvien draņķīgāks un tā kā turp nokļūt var tikai kājām, mūsu komanda nolēma šo gājienu atlikt uz nenoteiktu laiku.
Tad izbraukuši neskaitāmus tuneļus un šķērsojuši fantastiskus tiltus ierodamies Lofotās.

Tā kā esam ieradušies vēlu, naktsmītni neatraduši, iekārtojamies aizvējā starp fjorda ūdeņiem, autoceļu un kalnu grēdām. Jāsaka gan, ka atrast zemes pleķīti, kur novietot mašīnu un uzsliet telti te ir grūti (reizēm šķiet, ka pat neiespējami). Mums ir paveicies. Ir gan kur novietot mašīnu, gan kur uzsliet telti. Viss ir brīnišķīgi – azartiskākie makšķernieki visu nakti nododas zvejas priekiem, bet pārējos otrā rītā gaida brīnišķīga taka gar Ziemeļu ledus okeānu. Tā ir ap 9 km garā taka no Unstand uz Eggum, kas sākumā šķiet kā viegla pastaiga, bet jau pēc kilometra ceļš pārvēršas šaurā taciņā, kuras vienā pusē ir augstas klintis, otrā pusē stāva krauja un lejā okeāns.

Pēc brīža jau esam apraduši ar situāciju, baiļu faktors ir pārgājis un varam baudīt burvīgos skatus. Arī mūsu jaunākā ceļotāja izturīgi nogāja visu garo taku pārvarot šķēršļus un rāpjoties pāri akmeņiem. Mūs, laimīgus, takas otrā galā sagaida mūsu „Voyagerītis” un kaislīgie pagājušās nakts makšķernieki, kurus pēc nakts lielā loma pieveicis salds miedziņš. Atzīmējamies “O” (Å) ciematā, kas ir pati tālākā apdzīvotā vieta Lofotu salās, un ar prāmi ceļamies atpakaļ uz sauszemi, un dodamies uz Trondheimas (Trondheim) pusi.

Lofotu salas (Lofoten) – Bodo (Bodø) – Fauske – Polārais loks – Mo i Rana

Prāmis iebrauc Bodo ap pusnakti. Mūsu ceļš ved tālāk caur Fauski uz Mo i Ranas pusi. Meklējot naktsmītni pa ceļam iegriežamies vairākos kempingos (to šajā apkaimē nav īpaši daudz) un, neatrodot brīvas mājiņas, izlemjam nakšņot teltī. No rīta apskatam Polāro loku un dodamies tālāk.

Braucot no ziemeļiem pa šoseju E6 un pirms Mo i Ranas ir nogriežoties pa labi, dodamies apskatīt vēl divus savdabīgus dabas brīnumus:

-otro lielāko Norvēģijas ledāju Svartisen (tulkojumā Melnais ledus). No piestātnes ik pa pāris stundām atiet kuģītis, kas mūs aizvizina līdz takai ezera otrā krastā. Sekojot ceļa rādītājiem – klintīs iedzītiem mietiņiem, nokļūstam līdz ūdenskritumam, kas plūst no pazemes, un ejot tālāk pusstundas laikā nokļūstam līdz ledājam. Iespaidīgi!

Arī pati taka, kas brīžiem atgādina mēness ainavu, mūsu acīm, kas radušas pie Latvijas mežiem un pļavām, ir gana neparasta. Jāsaka, ka visur Norvēģijā, neskatoties uz vasaras mēnešos garo gaišo dienas laiku, lielākās daļas muzeju un apskates objektu darba laiks ir samērā īss. Arī mūsu kuģīša pēdējais reiss uz ledāja pusi bija jau 16:00 tos.

-pēc ledāja braucam apskatīt Marmora pilis (Marmorslottet) – dabas veidojumus, kuri atrodami upes krastos. Tās patiešām ir pilis – dažāda izmēra un izskata klintis, ko izgrauzusi straume un tās ļoti līdzinās marmoram.

Novietojam auto stāvlaukumā un satiekam kādu vācu tūristu, kas ieraugot mūsu jaunāko ceļotāju brīdina, ka pēdējais ceļa posms esot ļoti bīstams. Ejam pārbaudīt. Jāiet nepilnu pusstundu caur mežu, līdz sadzirdam upes šalkoņu, tiešām, slapjā laikā līdz pašai upei nokļūt būtu grūti. Cieši turot pie rokas mazāko ceļotāju esam nokļuvuši līdz Marmora pilīm. Ja ceļojat ar savu auto un maršruts iet blakus, noteikti nepabrauciet garām, tas būs to vērts! Tūristu autobuss gan diez vai jūs tur aizvedīs, jo ceļš ir šaurs un līkumains.

Mo i Rana – Trondheima (Trondheim) – Troļļu ceļš (Trollstigen) – Zakarias dam – Dalsniba (Dalsnibba)

Trondheimā uzkavējāmies tikai nedaudz jo iebraucām pavēlu, bet ja iznāk laiks tad Nidarosas katedrāle noteikti ir tā vērta lai to apskatītu. Par iebraukšanu pilsētā ir jāmaksā, taču ir arī alternatīvs bezmaksas ceļš, kuru arī izmantojām, apraksts kā nokļūt uz šī ceļa atrodams www.trondheim.com. Līdz tumsiņai (nav vairs, kā pirms dažām dienām, visu diennakti gaišs) braucam, tad pavisam netālu no troļļu takām atrodam labu vietiņu upes krastā kur uzsliet telti.

Ir agrs rīts un Troļļu siena miglas dēļ mums savu varenumu neparāda. Tomēr Troļļi ir mums labvēlīgi un braucot pa Troļļu ceļu migla ir izklīdusi. Iespaidīgākais, palicis atmiņā, protams, nerunājot par burvīgo skatu no augšas uz Troļļu ceļa līkumiem (tur augšā šobrīd vēl notiek labiekārtošanas darbi), ir tūristu autobusu stumdīšanās, lai šaurajos līkumos varētu samainīties. Noraugoties autobusos, mēs priecājamies, ka sēžam savā mašīnītē un jūtamies drošībā.

Braucot no ziemeļiem aiz Troļļu un pirms Ērgļu ceļa Tafjordā (Tafjord) atrodas hidroelektrostacija ar 96 metrus augstu dambi - Zakarias dam – vēl viens interesants un atšķirīgs apskates objekts, uz kuru neved tūristu autobusi. Mums gan šoreiz veicas mazāk, jo dambi remontē, tomēr pats ceļš uz to nav mazāk iespaidīgs kā iepriekš izbrauktais Troļļu ceļš. Ņemot vērā, ka esam gandrīz vienīgie braucēji, iespaidi no šī ceļa serpentīniem, dabas skatiem un tuneļiem mūs nebūt neatstāj vienaldzīgus. Šeit ir slavenie norvēģu zemeņu lauki. Mēs arī ļaujamies kārdinājumam un nopērkam kastīti ar ogām, bet tomēr atzīstam, ka mūsējās ir saldākas. Šoreiz iznāk, ka Geirangerā (Geiranger) neuzkavējamies, bet dodamies garām uz Dalsnibu. Un atkal Dalsnibas kalna galā mūs sagaida migla. Tomēr šī ceļojuma laikā mēs esam jau tik daudz skaistos skatus redzējuši, ka arī šī sajūta atrodoties 1500 metru augstas klints malā un neko neredzot lejā šķiet sirreāla.

Dalsniba – Lom – Turtagro – Aurlandsvegen - Oslo

No Dalsnibas mūsu maršruts ved caur pilsētiņu Lom, kur apskatām slaveno Lom stāvbaznīcu un dodamies pa Jotunheimen nacionālo parku lai nokļūtu uz Turtagro ceļa (maksas ceļš). Protams, ir iespaidīgi, bet Norvēģijā ir tik daudz līdzīgu ceļu pa kuriem braucot nav jāmaksā, ka šo ceļu droši var izlaist. Vēl pēc brīža esam pietuvojušies Songnefjordam lai izbaudītu vēl vienu motorizētu atrakciju – Norvēģijas sniega ceļu Aurlandsvegen. Šoreiz mūs laiks nelutina un augšā ir apmācies un līņā. Citādi, protams, vareni skati lejā uz pilsētu, sniegs ceļmalās, šaurs ceļš, kas mūsuprāt vietām prasās pēc remonta. No Aurlandes braucot uz Oslo atkal iekuļamies augstkalnu ceļā, kas kartē izskatās tīri neko, bet dzīvē atkal kārtējais pārbaudījums gan mašīnai, gan šoferim. Ik pa brītiņam tuneļi, braucam augšā kalnā un atkal no kalna lejā, redzamas sniegotas virsotnes, pusaizsaluši ezeriņi, vietām līņā, vietām atkal saulīte u.t.t līdz esam nokļuvuši uz lielāka ceļa un tuvojamies Oslo.

Arī par iebraukšanu Oslo jāmaksā, pie tam, ja šķērsosi maksāšanas punktu atkārtoti, maksā atkal! (www.visitoslo.com). Braucot cauri maksāšanas vietai mēs tiekam nofotografēti un, kā vēlāk noskaidrojām informācijas punktā, rēķins tikšot atsūtīts pa pastu. Mēs gan vēl joprojām neko neesam saņēmuši. Oslo mēs ilgi neuzkavējamies. Kā obligāto apskates objektu izvēlamies Vīgelanda skulptūru parku. Pēc parka apskates dodamies tālāk.

Oslo – caurbraucot Zviedrija – Legozeme (Legoland) Dānijā – uz mājām caur Vāciju – Poliju – Lietuvu- beidzot mājās Latvijā

Tālāk mūsu ceļš ved uz Dāniju, kur vēl apmeklējam mazākajam ceļotājam apsolīto Legozemi, Tad - Vācija, Polija. Kaimiņvalstī Lietuvā jau jūtamies gandrīz kā mājās.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais