Viss ko sirds var vēlēties

01.07.2010
27 min lasīšanai
73 foto

Austrumu kultūras izaicina, aicina, iedvesmo....daudzus eiropiešus - arī mani. Āzijas iepazīšanai Indija, šobrīd atskatoties, var būt nebija labākais risinājums, jo tagad īsti nezinu, kura valsts spēs dod vēl lielāku emocionālu kāpinājumu...var būt pēc Olimpiskām spēlēm spriežot – Ķīna ;) Braucām uz savu galvu, iepriekš izzinot kur un ko var redzēt un kas būtu jāredz. Divu nedēļu garumā, ar dažādiem transportlīdzekļiem, nobraucām 1500km, vairāk vai mazāk ieskatījāmies 13 dažādu pilsētu dzīves ritumā un nepajokam izbaudījām PATIESO INDIJU. Indija ir starp tām zemēm, kuru lai iepazītu nepietiek tikai ar foto galeriju.....viņa, tam visam klāt, ir jāizgaršo, jāsaož.......un jāizprot! Ieteikums: ja nevēlaties būt dziļā šokā, visu atlikušo dzīvi, un citiem Indiju raksturot ar vārdiem „šausmas”, „nekad mūžā”, ”būtu to zinājis”.......palieciet vien Eiropā un būsiet apmierināti cik pasaule ir skaista. Indija nav domāta cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu un aizspriedumiem! Pēc kārtas: 1.diena Lidojām mēs no Rīgas uz Deli caur Helsinkiem. Starp reisiem nebija jāgaida ilgs laiks un, protams, arī „finiera” lidmašīna salīdzinājuma ar AirBaltic bija limuzīns Lidojums bija savas stundas 7. Visekstrēmāk mums nācās lidot virs Afganistānas un Pakistānas, kur abos virzienos bija reāls negaiss ar „lazeršovu”. Nosēžoties Deli lidostā ap pusnakti, patīkamākais bija tas, ka temperatūra , kas mūs sagaidīja, bija +28C! Pirmais iespaids par lidostu nebija no tiem labākiem, bet tas deva mazu aklimatizācijas devu visam nākamajam ceļojumam. Pēc noīrētā takša un samaksātām 250RU (!!!!) tiekam aizvesti uz tūrisma biroju, kur mums, nākamajam rītam, tiek pasūtītas iekšējā avioreisa biļetes uz Varanasi. Tas izmaksāja ap 60 Ls(ar visu uzcenojumu apmēram par 40Ls mazāk kā pērkot Rīgā).Tur pat blakus iekārtojamies viesnīcā. Viesnīca normāla, tiesa katrs samaksājam ap 20 Ls(!!!), kas ir apmēram tik pat daudz, cik visa atlikušā ceļojumā kopā(ko protams apjēdzam jau nākamajā vakarā iekārtojoties viesnīcā Varanasi)!! Viesmīļiem, kas uznesa somas uz 3 stāvu, samaksājam 100 Ru, par ko šie nošķoba ūsas.... 2.diena Mostamies agri un tiekam vesti uz viesnīcas rēķina uz lidostu. Kāpjot ārā no mašīnas izrādās, ka tomēr uz sava rēķina.....jo nespējām taksistam pierādīt, ka esam jau samaksājuši.....(ieteikums: ja par kaut ko maksājat, NOTEIKTI ņemat līdz čekus, kamēr vien tas var šķist aktuāls, citādi otrreizēja maksāšana garantēta!!!) Sākumā lidosta, kas „uzpildīta” ar vietējiem līdz kliņķim, ar nnntākām drošības pārbaudēm, un desmitu acu skatienu pavadīšanas, šķiet ne tā saldākā vieta eiropietim, bet kad paiet krietns uzgaidīšanas laiks.....dzīve atkal šķiet skaista Gaidot Varanassi reisu paiet krietns laiks un pat tuvojoties izlidošanai ...mūsējais kaut kā nefigurē uz tablo. Galu galā izrādās, ka reiss ir ne uz Varanassi, bet uz Khadžuraho un Varanassi ir tāda pietura vien. Lidmašīnā mūs baro ar hamburgeriem, kuriem virsu lejam ĒRMĪGA paskata majonēzes, bet garšo ciešami. Varanassi lidostā noīrējām taksi par mēmāko naudu 750 RU(!!!)(100 samaksājām par kondicionieri :)). Attālums nav liels, kādi 23km līdz centram, bet tas bija 1000 Ru vērts.....man uzreiz bija saprotami teikumi no aprakstiem par Indiju „uz ceļa ir visa dzīve”......pa 2 joslu ielu virzās vismaz 5 rindas transportlīdzekļu un mazsvarīgi kurā virzienā (ja, satiksme kā GB).Te virzās viss: mašīnas, velosipēdi, velorikšas, motorrikšas (Tuk-Tuki), dažādu aizjūgu un kalibru pajūgi, gājēji un, protams, visam pa vidu peld govis, suņi u.c. kustoņi no bilžu grāmatām. Šeit, domāju, iestāsies reāls kultūršoks tiem, kas izbrauks ārpus Eiropas 1x. Viesnīca no malas šķiet pabriesmīga, bet uz kopējā apkārtnes fona....ir OK :). Galu galā pēc iepriekšējās nakts 400 Ru pa diennakti liekas PILNĪGI pa velti, lai gan cena patiesībā ir krietni pieskrūvēta tā vai tā!! Kaķu Indijā praktiski nav(redzēju tikai 2), toties makaku bari (līdz pat 20-30 eksemplāru)mēdz pārvietoties un ņemt sev līdz visu pēc kārtas, ir normāla parādība. Suņu, ka biezs un tas uzreiz iekrīt acīs, arī tādu, kuri jau sen( man kā biologam) prasās pēc iemidzināšanas...brrr. No viesnīcas jumta, kur arī atrodas restorāns :), paveras skats apkārt uz pilsētu, tempļu torņiem un Gangu, uz kuru arī pa puzzles ieliņām aizejam ekspedīcijā. Gangas krastā paveras Varanasi panorāma.... uzreiz parādās arī labvēļi, kas piedāvā pavizināt ar laivu. Bija arī patīkams pārsteigums: uz atbildi „Nē, paldies” seko tieši tāda arī reakcija, kas pēc Ēģiptes, Tunisijas un Gambijas šķiet pilnīgi dīvaini!! ..... Vakarpusē mūsu pašu viesnīcas tūrisma kantora pavadīti dodamies „guldināt Gangu”. Vakara mijkrēslī gana daudz cilvēku dodas veikt šo procedūru katru vakaru, kad ar dažādām dejām, dziesmām, zvanu skaņu - aromātu pavadībā Ganga tiek guldināta. Upē tiek palaistas no sausām koku lapām veidotas laiviņas, kas piepildītas ar ziedlapām un sveci vidū-skats iespaidīgs. Šīs gaismiņas varat iegādāties turpat krastā, vai arī pie veiklākiem tirgoņiem, kas spēj manevrēt arī pa laivām.(maksājiet līdz 10 Ru!) Interesants brīdis notiek, kad mūsu pavadonis Gangā iemet visai krāšņu aploksni.?!? Mūsu intereses vadīti tiek paskaidrots, ka precas viņa brālis un pirmais ielūgums tiek vienmēr atdots Gangai, otrais nezkādam viņu dievam un tikai tad tiek ielūgti pārējie viesi......jauki. Lielu iespaidu uz „balto” atstāj ainas no cilvēku kremēšanas upes krastā. Tas pilsētā notiek 3 vietās. Cilvēkā esot 4 elementi no 5, un lai sasniegtu visus, kas nepieciešamas reinkarnācijai, tad cilvēku mūža beigās sadedzina. Skats un deguns liek manīt visu. Bagātos dedzina ar koka palīdzību, nabadzīgos tur pat krastā esošā lielā krematorijā, sievietes un bērnus dažreiz nededzina nemaz, palaiž upē tāpat. Vispār sajūta nebija diezko omulīga kad vakara mijkrēslī mūsu laiva aizpeldēja garām kādai sievietei tērptā sārtā sari..... Noskatāmies arī vakara šovu brahmaņu iecienītā vietā.....skaļi, krāšņi, mistiski....... Visu nestāstīšu citādi kāds vēl pārgribēs braukt no tā, ka visu jau zina :) 3.diena Rītā jau pussešos tiekam uztrausti augšā lai ietu „Modināt Gangu”. Jāsaka uzreiz......vakara un rīta ceremonijas ir PILNĪGI dažādas lietas!! Iesēžamies atkal laivā un par 80 Ru/h tiekam vizināti gar krastu vērojot, iepazīstot.... izzinot. Rītā liela iedzīvotāju daļa dodas uz Gangu mazgāties.Ne tik daudz fiziski noberzt netīrumus(lai gan arī) cik garīgi izbaudīt upes svētumu. No malas vērojot, mums liktos pabriesmīgi, ka vakara tur pat dedzina cilvēkus, rītā blakus mazgā veļu, mazgājas paši un kā redzējām arī dzer(!!) to ūdeni. Imunitāte viņiem laikam jau vismaz kā zirgam.;) Iespaidīgi izskatās kad desmitiem džeki zvetē veļu krasta malā pret akmeņiem un tad to izklāj turpat tālāk uz trepēm žāvēties. Sari krāsu gammas un palagu dažādie kalibri atgādina pasaku filmas vai dziļas vēstures piegaršu. Skaisti! Braucot garām hindu vissvētākai vietai, mūsu pavadonis piekodina nefotografēt. Tā izskatās padrūma, ar daudz tempļiem, zaru un pelnu kaudzēm. Šeit Šiva esot atstājis savas pēdas un racis dīķi meklēdams.....jau neatminos ko, sorry ;) Pēc atpūtas brīža viesnīcā, kad ārā, nudien šķiet, Saule ēd matus no galvas, mūsu pašu tūrfirmas loloti izvēlamies ekskursiju ar taksi pa Varanassi apkaimes ievērojamākajām vietām. Pēc kārtējā ekskluzīvā brauciena mašīnā pa pilsētas ielām esam aizvizināti uz Santhi (apmēram 10km no centra), kas ir vissvētākā vieta budistiem – te Buda esot devis savu pirmo mācību! Apskatot milzīgo stupu (liela, apgāzta „cepure”), bijām džaidistu templī (budisma paveids), ievērtējām milzīgo tempļu drupas, Šrilankas dāvināto templi, pasaulē vecāko reliģisko koku u.c. smukumus, dodamies uz Ramnagaras (Varanassi) cietoksni. Jāsaka, ka no cietokšņa neko dižu mēs neredzējām, ja nu izņemot vēstures muzeju ar dažnedažādām lietām iz Indijas/cietokšņa vēstures. Tad seko amizanti adrenalītisks brauciens pār Gangu pa pontontiltu ;) pēc kura pārvarēšanas laižam uz Varanasi universitāti. Sava veida Daugavpils cietoksnis, ar milzīgiem kvartāliem ar fakultātēm, kojām, laboratorijām u.tt., pēc kura seko vairāku tempļu apmeklējums. Vienā no tiem izpelnāmies arī ziedu krelles ap kaklu un sarkanos punktus pierē :).Sēžot taksī funktierējam cik dot par vizināšanu dzeramnaudā....bijām lasījuši, ka pietiek 100 Ru pa dienu, bet dod 1 Ls par dienas darbu tā kā neērti, iedevām 400 lai jau tiek :D. Diena tik pat kā galā, atliek tikai vakariņas.Uz viesnīcas jumta „restorānā” pēc savdabīgā meņu pārlasīšanas gaidām ņammu......nez ko apetelīga pārtika neizskatās, bet nu badu nosist varēja. 4.diena Rītā sakrāmējam mantas, nonesam viesnīcas recepcijā, lai atbraucot var uzreiz laist uz dzelzceļa staciju. Jau agri norīta mūs savāc no viesnīcas lai dotos uz 120 km attālo Allahabadu. Šī pilsēta ir musulmaniska, ar visdziļākajām šīs ticības tradīcijām, vēl vairāk, tā ir viena no svarīgākajām un svētākajām musulmaņiem Indijā. Izvēlamies braukt ar taksi, jo tas ir visātrāk un ne īpaši arī dārgi, šķiet nokaulējām no 1600 rūpijām uz 1400, ja padala uz 3 braucējiem, tad dienas vizināšanās ar taksi katram izmaksā apmēram 5Ls.:D Turklāt lielas diskusijas mums izvēršas kad mēs izvēlamies braukt pa Gangas labo krastu nevis pa bāni....tam mums paprasīja klāt 500 Ru, tā, ka ja izvēlēsieties braukt pa lielo ceļu, tad būs ap tūkstoti!! Bet tas bija tā vērts!! Labais krasts ir nosēts sīkām apdzīvotām vietām, kur izcili redzama Indijas patiesā dzīve. Taksometra šoferis ir tas pats, kas mūs vizināja iepriekšējā dienā...laikam juta parāda nastu par iepriekšējās dienas dzeramnaudu, tādēļ stāstīja visu pēc kārtas sākot no leģendām līdz sadzīvei, visbeidzot pa ceļam uz Allahabadu pieturēja mašīnu FANTASTISKĀ vietā – Čunaras fortu!! Šis 1000 gadu vecais nocietinājums atrodas pamatīga kalna galā, no kurienes paverās skats uz apkārtni. TAS ir jāredz un drīzāk jāsaka, ka jājūt!!! Panorāma pār Gangu, kurā peldas delfīni, rit cilvēku ikdienas dzīve, košās krāsas, miers....padara to vietu neaizmirstamu! Turklāt, par to nav nekas jāmaksā, tik pamatīgā kladē, kur pārsvarā sarakstīti Indijas tūristi, atzīmējam arī savu vārdus un vārdu LATVIA ;). Pārsteidz tas, ka šo vietu nerāda rietumu tūristiem, bet tik tiem, kas „apmaldās” Indijas plašumos. Vēlāk šoferis mūs uzved Gangas otrā krastā, no kura paveras ne mazāk iespaidīgs skats, taču pirmo iespaidu pārspēt grūti. Te mēs ieraugām arī pirmo mangustu, līdz šim bija licies, ka viņi ir lielāki! Tuvojoties Allahabadai jau pa gabalu redzami milzīgie tilti, kas šķērso te kopā saplūstošās 3 upes, tiesa, redzēt var tik 2, jo trešā ietekot no pazemes. Abām upēm ir dažādas krāsas ūdens un vieta kur tās saplūst ir īpaši svēta.Te cilvēki sabrauc no malu malām lai saņemtu svētību nomazgājoties šais ūdeņos, tā stāstīja šoferis. Tuvojoties šai vietai radās aizdomas, ka atkal esmu nokļuvis Sahārā vai kādā citā tuksnesī....tikām visreālākajā smilšu vētrā!! Viss izskatījās tik mistiski ne brīžiem pie realitātes sajūtas atgrieza tikai smiltis mutē un kā izrādījās arī fotoaparāta zūmā :( neskatoties uz to, ka viņš bija iesaiņots kā bērns. Tuvojoties upei mums tuvojas vesels bars ar airētājiem, kas piedāvā savus pakalpojumus. Cenas.....tikpat cik brauciens uz šejieni ar taksi!!! Bet ja iet pie ūdens ne uzreiz, bet tā patālāk, tad ir daudz lētāk!! Laivā ar mums sēžas arī kāds sīks, pavecs večuks, labi pamālēts ar krāsām, kas gala punktā izrādās vietējais (viens no) šamaņiem :). Izsēdina visus no laivas, salika mūs sēdus uz 1,5m liela kvadrātveida laukuma knapi virs ūdens un rauj vaļā savu pasaku....prasa cik esi gatavs ziedot Gangai :D:D mēs kā auni noburkšķam 50-100 Ru un darbs padarīts, vecis savāc naudu, „iesvēta” mūs Gangas ūdeņos un varam būt brīvi.Ar piečakarētu sajūtu dodamies krastā, vējš pūs tik stipri, ka laivinieki kāpj āra no laivām un pa seklo ūdeni velk laivas līdz krastam. Krastā mūs sagaida pirmie ubagi...vispār esmu ar stipriem nerviem, bet tādus kroplus cilvēkus kā tur......auksts skrien pa kauliem!! :( Pēc divējādu emociju gūšanas dodamies tālākā ekskursijā pa pilsētu. Tiekam aizvesti uz Gandiru ģimenes rezidenci, kas ir šīs pilsētas īpašs lepnums!! Kā nekā tieši šī ģimene ir vadījusi Indiju vairāku paaudžu garumā, tiesa daudzi ar letālu iznākumu. Sajūta bija tāda, ka saskaros ar vēsturi aci pret aci!! Vēlāk mūs izvizina pa lielākajām mošejām un britu atstātām baznīcām......iespaidīgi, tiesa tās otrās....tādas pašas kā mūsējas PSRS gados. Vakarā saprotam to, ka tālākais ceļš Indijā tuvāko 2-3 dienu laikā mūs ved nekurienē, un vai no visurienes būs iespēja nomazgāt smiltis ir smags jautājums....nolemjam lūgt viesnīcniekus mūs visus ielaist viesnīcas kādā istabiņā lai var nomazgāties, kur mani arī sagaidīja ventilatora „skūpsts”!! Staipoties pacēlu rokas, ka rezultātā medicīniska terapija līdz ģībonim, bet tas nu lai paliek :D P.s. Var būt nebija nemaz tik traki!! Ar taksi tiekam aizvesti uz Varanassi dzelzceļa staciju. Tā ir liela un iespaidīga, tiesa ar to sākas mūsu satraukums un stress(ne visu). Uzgaidāmā izskatās, ka pus futbola laukums, bez krēsliem, kur pilna grīda ir ar guļošiem cilvēkiem, kas pēkšņi savā vidū ieraudzījuši ko citplanētiešiem līdzīgu!! Visu nnn simtu acis burtiski piekaltas mums un vietā, kuru izvēlamies sev par dislokāciju līdz vilciena pienākšanai pakāpeniski apkārt pulcējas aizvien lielāks interesentu pulks. Mēs kā eiropieši, protams, neko jau labu no tā negaidām, bet patiesība ir vienkārša....viņiem tas ir baigais notikums, ka kopā ar viņiem ir baltais!!! Te arī ziņkārība. Tad kad izrādās, ka mūsu vilciens kavējas vairāk kā par stundu un abas puses tā kā nomierinājušās, parādās pirmie kontakti, kad vietējie nāk fotografēties, pieskarties (palūdzot atļauju) u.tt. :) Apstaigājam staciju un atrodam pie ziņojuma dēļa garumgarās printētas lapas ar vilciena pasažieru vārdiem un uzvārdiem!! Atrodam arī sevi, tiesa uzvārdi mums guvuši jaunu- indisku skanējumu :D. Vilciena, busa...kavēšanas Indijā ir normāla parādība un par to neviens tur nesatraucās, jāsaka arī mūsos nebija nekāds stress, LV gan jau būtu nonesta pus stacija :D:D par tādu vaļību!! Beidzot pienāk vilciens, iekāpjam, taču mūs izliek ārā un pasaka, ka tas nav mūsējais....labi, ka izkāpām , citādi...šis aizbrauca PILNĪGI otrā virzienā!! :D Stacijā sapazīstamies ar dānietēm, kuras Indijā dzīvo jau 2 mēnešus!!! Beidzot nāk vilciens un līdz ar viņu arī jauna diena:) 5.diena Atrodam vilcienam īsto vagonu un beidzot varam izbaudīt General klasi...... :) Vilciens no ārpuses apmēram tāds pats, ka pie mums, tikai no ārpuses ir vēl restes. Ieejot iekšā vilcienā rodas sajūta, ka šis vilciens nav tīrīts kopš brīža kad palaists ripošanai pa sliedēm. Aizejam līdz savām vietām....un tur jau guļ, turklāt ne jau pa vienam, bet vietām arī pa 2! Tur kur mums ir 6 guļvietas, viņiem ir 9! Neko darīt, neiesi takš nakts vidu no mūsu 3 vietām dzīt ārā kādus 5 cilvēkus. Nolemjam, ka stāvēsim tamburā. Sākam ripot un pēc neilga brīža pienāk klāt konduktors, kas ieraugot mūs jūtās manāmi pārsteigts!! Pārbaudījis biļetes un sapratis, ka esam īstajā vietā un laikā šis sāka paraugdemonstrējumus kā izlikt vietējos no lāvām. Jāsaka, bija uzreiz redzams, ka ŠĀDI te nenotiek!! Bet tomēr, tie cilvēki palaida mūs savās vietās un mēs „ļaundari” ieņēmām savas vietas. Sajūtas man bij gaužām nepatīkamas, vēl jo vairāk kad 5 acu pāri sēž uz blakus lāvas un skatās uz to brīnumu, kas viņus izēdis no vietas. Stresa kamolu knapi norijis, aizmiegu.... Pamostos....tie paši acu pāri uz manīm skatās :) , tiesa skatiena būtība šķiet cita. Rīts vilcienā tāds rosīgs, visi ar zariņiem, kā multenēs, tīra zobus. Protams, arī spļaudās kā kamieļi kur pagadās. Beidzot, kad esmu saradis ar to, ka es kā „siļķe” esmu ticis „brētliņu” konservu bundžā, apsēžos un sāku vērot milzīgos ventilatorus kas pieskrūvēti pie griestiem (neviens nedarbojās). Saspiežamies pie loga tā, lai arī vietējiem ir kāds stūris apsēsties. Pretī sēdošais izrādās ir „kamieļu federācijas” karalis!! Un vienā labā reizē kad pa logu ārā lido kārtēja porcija.....tā tik pat veiksmīgi atgriežas pa otru loga pusi atpakaļ un izlīmējas man ar Valdi ar visiem biezumiem kā medaļas pa apģērbu!!! Bēēē....To redz visi. Pāris sekundes ir kapa klusums un apjukums visu sejās, kam seko MORĀLES NOLASĪŠANA kamielēnam no vietējiem. Mēs izliekamies to īpaši nepārdzīvojot. Pēc brīža vainīgais laikam sadūšojies paņem kabatlakatu un sāk mūs slaucīt :D:D (tagad par to nāk tikai rēka!!) Brauciens diezgan amizants, katrā pieturā pabāžam galvu ārā pa durvīm, lai redzētu vai nav īstā pietura. Protams, kad pienāca īstā ......gandrīz pabraucām garām, jo šķita, ka gan jau nav tā :D:D KNAPI izlecām no vilciena!! Izkāpjam pilsētā Sanči, kur priekšā stāv jau mūsu pazīstamās dānietes. Visi vienojamies, ka uz Khadžuraho (ap120 km) brauksim ar autobusu, lai var vēl ieēst brokastis. Uzreiz klāt ir arī taksisti, kas piedāvā mūs aizvest uz vajadzīgo vietu ar taksi. Kāds piesakās vest pa 1200...pēc brīža parādās kāds jaunāks, kas gatavs vest pa 1100.Tad sākas jaunā šofera strostēšana par cenas sišanu un klientu atņemšanu, biku pat tāda draudzīga grūstīšanās :D Mēs ieejam tūrisma centrā, kur vērojam kartes un izjautājam kas pa kam. Info centrā saprotam , ja braucam ar taksi visi kopā, tad sanāk daudz ātrāk un tik pat dārgi kā ar busu. Izejot laukā, abi šoferīši ap mums lidinās kā trani un turpina dīkšanu. Jautrākais sākas, kad izejam ārā no stacijas teritorijas....tur stāv vesela rinda ar džipiem un visi to šoferi ir ap mums katrs piedāvādams sevi kā var. Sākas cenu dempings!!! 1000...900...800, tad jau arī mums paliek pavisam jautri :D, īpaši kad pēkšņi parādās kāds aizmaldījies šoferis un solās vest pa 1200 ;)!!Dānietes vēl uzjautā vai nav kāds, kas vedīs pa 700....un tā, ka piekritušo nav, tad kāpjam iekšā pa 800, bet tomēr sakām, ka jānosviež vēl 50, jo izvēlējāmies viņu!! Ceļš izrādās diezgan pa garlaicīgs. Taisns caur pus tuksnešainu teritoriju! Kā vēlāk uzzinājām, Indijas vidienē jau 3 gadus nav bijis lietus!!! Upes mūsu Daugavas lielumā sausas, un par to kādreizējo esamību liecina sausas gultnes un MILZĪGI tilti! Braucam garām vairākiem tīģeru nacionālajiem parkiem, kas no ceļa puses apstiepti ar augstu žogu. Arī uz sadzīves ainām skats paverās ne īpaši iepriecinošs. Daža laba govs vairāk līdzinās īstam kaulu kambarim kam biku apstiepta āda. Palmu audzes atgādina zemē sadurtu stabu mudžekli, jo visas lapas tām ir nocirstas un sabarotas lopiem. Beidzot pagrieziens uz musu galamērķi. Gar ceļa malām daudz bērnu un sievietes lasa krēmīgi baltus auglīšus. Smarža tiem savdabīga,kas dažos no mums raisīja pozitīvas emocijas, bet dažos.... :D, izrādās ka no šiem augļiem Indijā gatavo baltu vīnu. Khadzuraho mūs pieved pie 5* viesnīcas, palīdz sanest mantas u.tt. skatoties uz to vien kāds ir dārzs pie viesnīcas, rodas sajūta ka steidzami jātin makšķeres un jāmeklē kas lētāks, arī istabas ir Eiropas līmeņa cienīgas, bet kad uzzinām ka cena par numuriņu ir tik pat liela kā Varanassi ūķis(!!!!!!!!!!!!!!!!!) tad bez ierunām ņemam ciet un nelaužam nemaz galvu. Dodamies uz tempļiem.Ieraugot tos, sajūtas ka Nacionālas ģeogrāfijas dokumentālo filmu skatoties. IESPAIDĪGI...(arī cena), bet tie pāris lati(šķiet sanāca kādi 5) ir tīri OK par redzēto. Tempļu ir ap 20, un izkaisīti viņi uz 3 daļām.Visi viens par otu krāšņāki un bagātāki....nestāstīšu, tas vienkārši ir jāredz, bet katrā ziņā, ja kādam aptrūkst fantāzijas „gultas mākslā” var droši doties šurp ;) Aplūkojot vislielāko no tempļu grupām, atveldzējot pakausi no neciešamas Saules, ieejam Mauzoleja, kas atrodas tiesi iepretim....tā izrādās tagad privātskola!! Klasītes tik mazas ka vairāk par 6 skolēniem iekšā nemaz neielikt un no saucamās mūzikas klases ir tikai nosaukums. Dodamies uz pārējām tempļu grupām. Nākamās izrādās baltas kā sniegs un tepļu torņu daudzums liek ietrīcēties katram muskulītim. Šeit gadās arī otrais mans ekstrēmais pārdzīvojums. Karstums nežēlīgs, dzert gribas, bet līdzpaņemtajā ūdens pudelē vakuums....nu tad metu bailes pie miera un padzēru no pumpja kur dzer visi vietējie....kā noprotat es vēl ar jums :D Dodamies tālāk uz tempļiem pie ūdens.Tempļus atrodam, bet upe gan sen kā noplaukusi nezināmā virzienā.Upes gultnē atrodam arī tīri svaigu, kādu metru garu, beigtu čūsku, kas izrādās esot bijis ciema pagājušās nedēļas notikums.Tas uzreiz liek tā kā būt makten uzmanīgākiem!! Aplūkojot tempļus mūsu sarunas iesaistās kāds vietējais, pēc izskata vismaz pēc 40, sirmiem matiem un dzīves pieredzes bagātu seju.Kad uzzinām ka viņam tik pat cik mums!!! Iestājas dziļš un neviltots izbrīns.Saruna ievirzās vietējo cilvēku problemātiskās dzīves gultnē un paliek aizvien interesantāk kāda ir PATIESĀ Indija... Prom ejot šim vīrietim iedodam 50 rupijas.Viņš uzreiz piedāvā no viņa nopirkt dažādus nieciņus, uz vienu izdodas mūs arī pierunāt, par ko šķiramies no 500 naudiņām.Pa ceļam kopā dodamies uz ciema pusi un mums tiek piedāvāts pie šī cilvēka mājās iedzert tēju........rodas divējādas sajūtas....i gibās paskatīties graustu iekšpusi, i tā kā pabail spert soli pār mājas slieksni.Galu galā interese ņem savu virsroku un piekrītam vizītei. Mājas priekšā mūs sagaida 4 knēveļi, visi puikas.Dodamies dziļāk un ienākam mazā iekšpagalmā, no kura aiziet trepes uz otro stāvu, kur dzīvo otra ģimene un durvīm pirmā stāvā, kas arī ir viņu miteklis.Tur gaida arī ļoti simpatiska sieva ;)Viņš viņai rokā ieliek nopelnīto naudu...kas šķiet pamato mūsu ierašanos mājās.Tas lepnums kas bija šī džeka sejā dodot naudu....bija neaprakstāms.Viņiem izrādās ir 2 istabas, viena par otru mazākas. Priekšējā stāv MILZĪGS ventilators(ledusskapja lielumā), gāzes plītiņa(ļoti maza) un šai istabiņā mēs 4atā arī uz grīdas apsēžamies, jāsaka vairāk vietas arī īpaši nepalika.Sarunas sākas:.... Man kā ģeogrāfam ir vesela virkne interešu, uz kurām ātri arī saņemu atbildes.Izrādās ka Indijā ir ģimenes politika, nevis kā mums mācīja ka Ķīnā viss OK, bet Indijā tik ņemas un ņemas. :)Viņiem var būt ģimenēs 2 bērni(otrie divi esot sievas māsas, kura esot jau mirusi). Pēc otrā bērna piedzimšanas piektās kastas ļautiņiem nosienot sēklvadus.....nežēlīgi!! Indijā kastu sistēma arī mūsdienās ir tik pat aktuāla cik maharadžu laikos un savstarpēji kastām neesot risināmu jautājumu. 5tas kastas cilvēki no valsts nesaņem nekādu atbalstu un arī pretī neko nedod(piemēram, nemaksā nodokļus)...viņi tur vienkārši dzīvo! Aizrunājamies par kāzām, kam seko apraksts un galu galā sieva atnes parādīt savu kāzu sari.....krāšņi, iespaidīgi, dārgi un trakākais tas, ka šis cilvēks par mūsu doto naudiņu ir tik pateicīgs, ka gatavs vienu no krāšņajiem auduma gabaliem no tērpa dod mums līdz.....apmulsums ir milzīgs un skumjas ka šie cilvēki ir gatavi atdod sev tik nozīmīgas lietas, tikai tāpēc, ka kāds, kas viņu acīs bagātnieks, ir izrādījis labvēlību. Dodamies tālāk, pa ceļam aplūkojot skaistas ainavas, bērnu spēlētas spēles, mājlopu pastaigas un pēdīgi arī pēdējo tempļu grupu.Pa ceļam aiz mums „aizķeras” kāds puika, kurš tik nevainojamu sirdi pastāsta visu no sava redzes punkta. Viņa sapņi, skatījums ir tik fantastisks, ka aizkustina mūs tik pat daudz, cik piedāvātais Sari burtiski stundu atpakaļ.Vakars ar klāt. Nolemjam doties ēst. Labākas vietas meklējumos atrodam kafejnīcu kādu 9-10 m augstumā...kokā(!), kur arī saņēmuši dūšu desantējamies :Dtiesa par šo joku jāmaksā veselas 50 rupijas :). Panorāma, neskatoties uz melno nakti apkārt, fantastiska, jo skats paverās uz lielāko tempļu grupu, kura dažādās krāsu gaismās ar gaismu šova palīdzību ilgst kādu krietnu pusstundu, sākumā angliski, tad arī vietējā mēlē.Pēc šikām vakariņām :) dodamies uz viesnīcu.Kā nekā rītā agri jāceļas. 6.diena Ir pieci no rīta, kad dodamies uz autobusu.Ir melna nakts un līdz busam šķērsojam dažādas vārtrūmes, laukumus līdz nonākam autoostā, kuru noskatījām jau iepriekšēja dienā. Ļoti palīdzēja līdzpaņemtais lukturītis (starp citu paldies tiem draugiem.lv censoņām, kas savos aprakstos to minēja! ;)), jo pēc iepriekšējā dienā manītās čūskas fantāzijām tumsā brīva vaļa. ;) Iesēžamies busā.....viss gandrīz ka pie mums :D, tikai tur kur mums sēž 2 cilvēki, viņiem ir 3 vietas!!! Uz mūsu apjomiem tas ir rēcīgi!! Nu vietējo izbrīns par mums busā domāju ir nekomentējams. Aizbraucam līdz Chhataptūrai, kur visi pasažieri izņemot mūs liek ļakas no busa. Mēs sēžam, vērojam pilsētas rīta dzīvi, līdz kāds vietējais mums paziņo ka mums jāpārsēžas uz citu busu!! Tas protams ir tāds lieks stresiņš, īpaši kad mūsu somas no mums paņem un uzmet augšā uz busa....sāku izjust reālo Indijas sabiedrisko.... Līdz Jansi mēs braucam 7 stundas un izbaudījām VISU kolorītu kā noris pasažieru atlase, ko ņemt, ko nē, kad stāties, kā pakašķēties u.c. labumi. Iebraucot Jansi, mūs pavada vietējo skatienu jūra jo busā tuvojoties galapunktam mēs tiekam iestumti busam priekšējā loga kā manekeni skatlogā.....sarkanais prožektors:D. Autoostā tādējādi kļūstam par upuri kādam čūsku tirgonim, kas mums izkāpjot ārā laiskajos ap mums likdams čūskas ap kaklu gluži kā krelles. Zinot cik liela fobija ir vienam no mums uz šiem dzīvniekiem, ņemam pirmo motorrikšu un tinam makšķeres.Daudzas viesnīcas bija aizņemtas, bet vienā tomēr tiekam iekšā un atvelkam elpu pēc kolorītā pārbrauciena. Smieklīgākais tas, ka viesnīcas durvis istabiņai slēdzas kā manas vecmammas klēts ar baigo piekaramo atslēgu ;). Noīrējam motorrikšu un braucam uz Orču. Tā esot viena no kārtēja maharadžas pilsētām, kuru mēs redzam jau no apmēram 8 km attāluma!! Milzīgas pilis, tempļi, tempļi, tempļi...... Pēc Maharadžas un viņa sievu pils apskates, aplūkojam pārējos apskates objektus...tiesa svarīgākos, jo to ir tik DAUDZ......cik tālu no pils nnnnntākā stāva redzi, visur milzīgi tempļi, sienas, drupas.....kā pastāstīja gids, tad pilsētā savulaik dzīvojuši 20 000 cilvēku, kas ir reizes 4 vairāk ka tobrīdējā Londonā. Izdodas ekstravaganti mums arī paēst...no extra netīriem traukiem.......bet pamēģināt laikam vajag visu. Par šo vietu nekomentēšu....kārtējā, kura vienkārši ir jāredz! Nostopējam taksi un dodamies atpakaļ uz Jansi.Vakarā apstaigājam vietējās, blakus esošās ievērības cienīgas vietas :D un nolemjam paēst britu restorānā. Neskatoties ka viss bija pa smalko....apkalpojošam personālam 3 baltģīmji bija vispārsteidzošākais laikam kas piedzīvots! Tā kā vairāk kā nedēļu nebiju ēdis neko šķidru, tad es pasūtīju zupu....pēc pirmās karotes man sāka tecēt asaras straumēm vien.......NENORMĀLI asa!! Pēc izklaides vērtas ēšanas restūzī dodamies gulēt uz viesnīcu. 7.diena Pamostamies agri un taksis jau gaida mūs pie durvīm.Dodamies uz Džansi fortu.Kā jau visi Indijas cietokšņi, te nekas nav mazs! Aplūkojam lielgabalus, kuru garums vien varētu būt kādi 10m! Arī forta savējie pērtiķi te iejutušies pa pirmo.Sabildējamies pie Indijas karoga un laižam atpakaļ uz taksi.Nobraucot kādus 22 km, nokļūstam Datiā....Ta ir bijusi maharadžas kartēja iegriba uzbliezt kārtējo super pilsētu. Maharadža starp savām pilsētām un sievām vizinoties ik pa laikam ieradās katrā no pilsētām un aplūkoja kas jauns izdarīts, uzcelts kamēr šis draiskojies pa citām pilīm :) Datias pils ir svastikas formā un tāpēc izskatās ka kvadrāts 8-9 stāvu augstumā svastikas centrā, kur atradušies arī paša maharadžas apartamenti un pieņemamās istabas.Pils ir bijusi kā maza pilsēta, kur katrā stāvā ir dzīvojuši, strādājusi dažādi amatnieki, ierēdņi, sargi, sievas u.tt. Mēs nolīgstam gidu, kurs laipni atdara mums visas pilī arī aizslēgtās durvis, aiz kuram paveras Indijas zelta laikmeta krāšņums un spozme!!! Skats no maharadžas apartamentiem uz apkārtni nudien ir cēls. Apkārtne ir parredzama tik tālu, ka 8,5 km attālumā esošā Sonagiri džainu vissvētākā vieta „Zelta kalns” ir saskatāma pat bez palīgierīcēm. Iedvesmas apņemti vairāk pat kā pēc Orčas dodamies ielās, kur pirmo reizi mums aplīp puikas (kādi 4-5) un lūdz pildspalvas, naudu...ņems jebko, ko tik dos.Bet tā ka netiekam maharadžas jaunajā pilī(tur tagad dzīvo parlamenta deputāti), tad aplūkojam tirgus placi, ielas, ikdienu un sēžamies taksī, kur pierunājam vēl par 400 rupijām ievest mūs arī Sonagiri. Sonagiri izrādās ir krietns pakalns uz kura atrodas 118 tempļi..Visi balti kā sniegs un katrs individuāls pēc formas....panorāma no šīs vietas ir tik iespaidīga, ka paliekam tur krietnu brīdi, neskatoties uz to ka viss pakalns ir jāapmeklē basām kājām, kuras vietām deg ka ugunīs.........bet acīm piedāvātā panorāma liek kājām aizmirsties un lūkot burvību. Džaidisti te brauc lūgties, meditēt.Mūki to dara esot kaili, tiesa tūristiem šis skats ne gluži pieejams.Mūsu gids, kurs piedāvājās esam par šīs vietas saimnieku pēc pastaigas kopā ar mums piedāvāja kopā ar mūkiem paēst pusdienas....mēs gan laika trūkuma dēl laipni atteicāmies. Kā esmu nokomentējis savā galerijā....”Zelta kalns” bez zelta dzīvē, bet ar zeltu sirdī..... Dodamies uz Gvalioru, kur atrodam samērā lētu viesnīcu, tur pat blakus autoostai un dzelzceļa stacijai. Iekārtojušies nolemjam kamēr vēl nav satumsis jāaplūko kāds no pilsētas apskates objektiem, kuru pēc kartes spriežot ir ne mazums.Tā ka laika ,pēc mūsu grafika,šai pilsētai nav atvēlēts ļoti daudz, dodamies uz Tomb of Mohd, kas ir liels mauzolejs. Vēl nemaz netiekot līdz adresātam, jūtam ka mūsu motorrikša ievirzās pūlī, kurā braukšana ir vairāk nosaukums. Braucam caur tirgum, kur cilvēku.....Rīgas ielas salīdzinājumā ir reāli lauki!!:D Pieved mūs pie mauzoleja un nu mēs esam tā pūļa varā.... Gvaliora ir Indijas Zelta trīsstūra (Džaipūra, Agra, Deli)viena no sastāvdaļām, kur tūristi ir normāla parādība...attiecīgi arī viss kas saistās ar to, to izjūtam uzreiz.Tuvojoties mauzolejam katram no mums aplīp kādi padsmit-divdesmit bērneļi, kas prasa „rupīs”, „many”...........cik vien jaudā, pie kam paši par to reāli uzjautrinās!! Tas protams iedzen mazliet diskomfortā, jo nodzīvota nedēļa līdz šim ir bijis pilnīgs pretstats. Pēc pusmurgainas, smieklīgas pastaigas ap mauzoleju dodamies meklēt rikšas un atpakaļ uz viesnīcu. Blakus viesnīcai paēdam Macdonaldam līdzīga ēstuvē un gulēt. 8.diena Nākamā diena sāk patikt jau ar to vien, ka rītā konstatējam ka tuvākās dienas labierīcības būs jāapmeklē īpaši bieži.....laikam tas britu restorāns būs prasījis savu....Tualetē bez sevis es vēl atrodu krupi un kārtīgu circeni, kas, ņemot vēra ka istabiņa atrodas zāliena malā 1.st. ir tikai pašsaprotami... :D:D Dodamies uz Gwalioras fortu, kuru saskatīt var praktiski no jebkuras pilsētas vietas.Tas atrodas apmēram uz 100 m augtas klints un tā sienas vēl klāt slienas vietām vairākus 10 m.!! Kāpjot augšā, aizvien vairāk pārliecina doma ka šo monstru iekarot nav bijis pa spēkam nevienam, tiesa vēlāk izrādas tā nav un forts kritis veselas 3 reizes. Gvalioras forts ir hinduistu arhitektūras viens no labākajiem paraugiem! Cietoksnī atrodas 4 pilis, 2 hindu un 2 musulmaņu.Brīdinu, ja kāds tur būs, uzreiz nopērciet biļetes turpat pie vārtiem, jo pretējā gadījumā tas nāksies pirkt vēlāk tāpat, bet parējos objektus no iekšpuses tā arī neredzēsiet!! Augšā fortā atrodas arī Sithu templis, kas salīdzinājumā ar apkārtni ir ļoti izkopts vienos ziedos. Atkal šķiramies no apaviem, nomazgājam rokas, kājas, seju, saņemam pie ieejas galvas apsējus un dodamies iekšā.Te nekas nav jāmaksā, un var dabūt pat paēst pusdienas!! :) Teli Mandir ir liels templis no 9 gs., kas atrodas netālu no Sithu tempļa. Hindu piļu ārēja apdare jau ir iespaidīga, bet iekšēja apdare liek tikai brīnīties par cilvēku talantiem no akmens dabūt visfantastiskākos rotājumus, ornamentus...!! Dažās istabas lielā skaita ir apmetušies mazi sikspārņi, kurus sajust var pēc smakas jau caur vairākām istabām, pat asaras saskrien no kodīguma!! Te kāds no mums, kalnā, atrod vietu vienatnei, kāds atpūtai, kāds meditācijām......skaisti!! Apejot ap forta sienu, atliek tik pusatvērtām acīm iet, lai redzētu kur liec soli, jo otra acs tai brīdī reāli baidas no augstuma!!:D Atpūšoties no karstuma ielienam kolonādes paēnā, kur izrādās atrodas milzīga aka.Tur satiekam arī franču meiteni, kas ceļo vienatnē, kurai ir tāds pats maršruts kā mums, ar maziem izņēmumiem tik otrā virzienā.Tā nu mēs apmaināmies ar info kas kuru sagaida tālākajā ceļā :) Prom izvēlamies iet pa otriem vārtiem, kas ved uz pilsētas otru pusi, kur francūziete zināja stāstīt esot milzīgas Budu skulptūras. Tā arī darām. Budas izrādās ir milzīgi, līdz 20 m augstumā, gan stāvoši, gan sēdoši.Dodamies uz viesnīcu, paēdam un jau pēc pāris stundām atkal atgriežamies fortā, kur nakts melnumā notiek gaismu šovs ar stāstījumu par pils vēsturi.Tas izrādās ir LOTI iespaidīgi, kad esi kā debesīs virs pilsētas, kur tūkstošiem gaismiņu atrodas kaut kur zemu zem kājām..... Pēc nogurdinošās dienas dodamies gulēt jo agri no rīta jādodas ar vilcienu uz Agru. 9.diena Ejam kājām uz staciju, kurā atrodam jau pazīstamos sarakstus ar pasažieru vārdiem un uzvārdiem. Pienāk vilciens. Kā parasti, tur sēdēt nav kur. Iekārtojamies tamburā un sēžam uz savām somām. Pēc kāda brīža indieši saspiežas un atbrīvo mums vienu taburetei līdzīgu krēslu. :) Vilciens izrādās ekspresis ir pilnā vārda nozīmē, jo tos 100 km nobrauca neapstājoties pilnīgi nekur!!!! Agra. Stacijā mums uzrodas draugi, kas mūs pierunā doties ar viņiem un visbeidzot mēs ar braucam uz viesnīcu kas esot blakus Tadžam. Braucot ar taksi iebraucam šauru ielu labirintā, līdz esam galamērķī. Pirmais ko parāda viesnīcas puiši ir skats uz Tadžmahalu no kafejnīcas, kas atrodies tieši virs mūsu istabiņām uz viesnīcas jumta. Pirmais skats ir elpu aizraujošs...Tu redzi to, ko rada TV un par ko runā tik daudzi pasaulē pieminot vārdu mīlestība :) Istabiņas OK, bet nepaspējam īsti iekārtoties, kad jau draugs no takša klāt un bīda savu nākamo plaņčiku. Piedāvā ekskursiju uz Agras fortu un arī aplūkot Tadžu no Ndžamenas otrā krasta. Uzstājība no šī frukta tik jāmācās!!! Piekrītam ka pēcpusdienā pēc Tadža apskates braucam ar šiem. Pastaiga līdz Tadžmahalam nesanāk diez ko gara, jo tas tur pat vien atrodas. Pēc krietnas summas samaksas (šķiet kādas 700 rūpijas katram!!!) dodamies teritorijā. Drošībnieku apčubināti no galvas līdz kājām tiekam ielaisti. Jau pie vārtiem uzreiz ir baiga fotografēšanas. Ķīnieši fočējas pa labi un kreisi, arī citi neatpaliek....izrādās tā ir vienīga vieta kur Tadža teritorijā var oficiāli fotografēt!! Tā nu mēs ar metamies uz šo aktivitāti.Tadža teritorija ir visai iespaidīga!! Tas nav tikai viens pats mauzolejs vien, bet vesels dažādas nozīmes celtņu komplekss. Saule aizvien vairak cepina pakausi un tāpēc ķermenis gluži neapzināti slīd pa koku ēnām, nojumēm.Ieejot pašā Tadžā ....rodas tāda kā maza vilšanās jo izņemot radžas un viņa iemīļotās sievas zārkiem neko vairāk diži ar nevar redzēt.Bet noder grupu gidi, kas stāsta kāpēc šis objekts tik ievērojams, kas dižs un cēls te noticis un kādi notikumi norisinājušies saistībā ar Tadžmahala būvniecību, kā vesti dārgakmeņi teju no puspasaules, cik akmens kaļu darinājuši šo mākslas darbu un kā visbeidzot apstājies maharadžas triumfa gājiens būvēt mauzoleju sev viņpus upei. Atgriežošiesuz viesnīcu, pa ceļam atrodam mazu tūrisma kantorīti,kura uzzinām to piedāvātas cenas ekskursijām uz Keoladeo nacionālo parku un arī Fatehpur Sikri. Izrādās ka mūsu draugi mūs tā kā biku šmauc :). Bet nu vienošanās paliek vienošanās un dodamies ar viņiem uz Agras Sarkano fortu. Forta parsteidz piļu krāšņums, marmora daudzums un baltums, bagātības varenība un spēja akmeni pārvērst ziedošos dārzos. Tāpat kā pie Tadža šeit sīkāk nekomentēšu.Negribu lai kāds sadomājas nezko un tad nākas vilties :) ..... Pēc forta apskates dodamies ārā kur mūs jau gaida draugi.Tiekam vesti uz Baby Tadžmahalu. To sev uzbliezis kāds Agras biezais līdzinoties maharadžu varenībai, tiesa....izmēri krietni pieklibo . Aplūkojot šo mākslas darbu saprotu ka nez kāpēc mīļāks un sirdij tīkamāks ir tieši šis....bet katram jau savs. Pēcāk mūs ved uz tradicionālajiem veikaliem, kas mani piebesī pēdīgi un saprotu ka šis ir pēdējais brauciens šo divu kungu izpildījumā pa Agru. Šis izrādās mūsu pirmais un arī vienīgais precedents, kad indieši mums sakāpa uz nerva!! Bet nav jau beigās arī slikti, jo kāds no mūsējiem vēlāk paklāju veikalā nopērk 2 paklājus!! :D Dodamies uz mūsu pēdējo apskates vietu – pie Tadž pāri upei. Diemžēl upe ir pārāk sekla un Tadža atspīdums upē tikpat kā nav novērojams ne līdz, ne pēc saulrieta. Izbaudījuši kazu viesmīlību viņpus upei un nopirkuši atklātnītes no uzmācīgajiem preču piedāvātājiem dodamies mājup, kur paziņojam mūsu draugiem ka draudzības limits beidzies. Dodamies augšā uz kafejnīcu, kur ieturam maltīti un tad jau ejam snaust. 10.diena Agri no rīta dodamies uz, iepriekšēja vakarā vienā no ielas tūrfirmām, kur jābūt taksim. Kabūzis ciet, mašīnas nekādas....no veča ne smakas!!! Tā kā nauda jau samaksāta, tad sajūtas visai īpatnējas, bet pēc pāris minūtēm parādās arī onka un pēc pāris minūtēm sazvanītais šoferis arī klāt. Dodamies uz Fatehpur Sikri un Koaladeo nacionālo parku. Braucot uz nacionālo parku dodamies paris 1-2 km attālumā no Fatehpur Sikri, bet tas nav nekāds šķērslis, lai neredzētu tur atrodošos Āzijā augstākos vārtus, kas virs 1-2 stāvu apbūves mājam paceļās kā debesskrāpis 52m augstumā!! Koaladeo nacionālais parks atrodas kādus 16 km attālumā un tas ir lielākais putnu nacionālais parks Āzijā.Uz ziemošanu te salido putni no visas Āzijas.Pirms te tapis naconālais parks, britu lordi esot braukuši te medībās.Lielākais rekords vienā dienā nomedīti vairāk kā 4600 putnu! Briesmīgi, bet fakts! Samaksājam par velosipediem (ar kuriem jāvizinas pa parka ceļiem), par gidu(jo pastāstīja ka apmaldīties parkā esot bez problēmām) un par binokļiem, tālskašiem, lai var redzēt tos putnus kas būšot, jo esot jau dziļš pavasaris un visi gajputni jau devušies prom. Ceļš izrādās gaužām vienkārš, pa taisno turp un pa to pašu ceļu atpakaļ :), bet gidam, tālskašiem nebija ne vainas un tas miers, bezsteiga un daba, pēc turpat 2 nedēļu nemitīga maratona ir laba atslodze. Apskatīties nebija īpaši ko daudz, bet nu savus pārdesmit putnu sugu un dažādu zīdītāju mums izdevās manīt. Dodamies uz maharadžas galvaspilsētu, kura celta visai īpatnēju apstakļu dēļ, jo kāds pusburvis esot pateicis maharadžam ka jāsaēdas kāds augs un tad beidzot šim būs bērni.....tā arī noticis un tam pa godu šis uzbūvē galvaspilsētu ar vairāk kā 400 pilīm, tiesa līdz mūsdienām saglabājies visai maz, bet tas kas ir.......IR tā vērts!!! Aizbrauksiet, redzēsiet, sīkāk vairs te nē :)! Pec vakariņām divatā, jo trešais bija jau pavisam beigts un slims un visādi citādi izvests no ceļotāju ierindas turpat ar 40 gradu temperatūru dodamies gulēt. 11.diena Rīts. Mūsu trešais ceļabiedrs vēl joprojām pilnīgi nekāds, otrs pusspējīgs un es uz ¼ :D, tad diena sākas ar pardomām..... Savā viesnīcā vairs neēdam (lai gan kas zin kura bija tā „labā” vieta :D) dodamies uz piemīlīgu ēstuvi 2. stāvā netālu no mūsu viesnīcas, kurā redzam vienu balģīmi :), tas iedrošina. Ta ka LV melnā oglīti pie Indijas caurejas ir bezspēcīga un pārējām kaitēm nemaz nerunājot, tad dodamies meklēt viņu aptieku.....tas izrādās nav nebūt viegls uzdevums. Bet jautājot kādim 5 cilvēkiem mums tas izdodas.....aptieka tāda līdzīga knapam kioskam, kurā noputējušās zāles stāv uz plauktiņiem, bet ko darīt, pie tā jau pierasts.(laikam daudziem šķiet briesmustāsts :)) Sapērkam zāles un ejam ārstēt biedru. Pēc tam noķeram transportu un laižam uz Ahbara mauzoleju.Tas ir tas maharadža, kas uzcēlis Fahtenpur Sikri u.c. brīnumus Agras apkaimē.Ceļš izrādas nav īpaši tuvs, jo mauzolejs ir Agras otrā galā pa ceļam izbraucot uz Deli. Mauzolejs izradās visai iespaidīgs ar milzīdiem minoretiem un greznojumiem, bet tad izrādās ka tie ir tikai vārti :):). Pēc nopirktām biļetēm dodamies iekšā teritorijā, kuras zaļajā zonā ganas desmitiem dažadu briežu, stirnu. Pats mauzolejs ļoti atgādina Ķīnas arhitektūru(var būt tik man).Ieejot iekšā, tas izrādās gaužām vienkāršs, askētiskts. Pašā celtnes vidū, kur atrodas Ahbara pīšļi ir paliela un diezgan augsta, balta telpa, ar fenomenālu akustiku. Mauzojeks, tāpat kā lielākā daļa apbedījumu vietu ir ēdenes dārza atveidā, ar 4 vārtiem kurus apjož siena un pa vidu pati būve. Pēc mauzoleja apmeklēšanas vēlamies atrast vēl vienu mauzoleju, kas piederējis Ahbara vienai no sievām, kas nākusi no Portugāles.Nolemjam iet kājām, jo pēc kartes tas nebūt nav tālu.....šķiet :) Izrādās kāds prāvs kilometrs un pati celtne ar nav gluži ceļa malā, bet katra ziņā mums tas izdodas. Svelmainā Saule jau cepina nepajokam, tāpēc pēc šī mauzoleja apskates biku atvelkam elpu un dodamies tālāk. Ar noīrēto motorrikšu aizbraucam līdz iespaidīgam Sithu templim, kas majestātiski izslējies ceļa malā braucot uz mauzolejiem. Iespaidīgi un Valdim šoreiz vēderā tiek arī svēta putra :). Vakars aiziet uz šopingu, kur sapērkam Indijas paklājus un vēl visādus štruntus.Vietējās zāles tiešām izrādās spuper labās un uz pekām esam tik pat kā visi. :) 12.diena Agri no rīta dodamies ar taksi uz Deli.Neskatoties ka biļetes bija jau iegādātas uz vilcienu.....paklāji kaut kā takš jāved :D Deli taksists mūs ieved kvartālā, kur esot lētakas viesnīcas un tad sākas brīvo viesnīcu meklēšana.Kad tas izdodas, pēc iekārtošanās dodamies uz metro, kas izrādās nepajokam glauns!! Jaunais Deli ir ļoti moderna pilsēta, ko projektējuši briti.Te ļoti platas ielas!! Un fundamentali monolītas mājas.Aplūkojam Indijas vārtus, Parlamentu, Prezidenta pili un vakars jau ar gandrīz klāt.Vēl tik jāpaēd un uz viesnīcu. 13.diena Pēdēja pilnā diena Indijā. Ar taksi braucam uz veco Deli.Vecais Deli izskatās pēc lielām drupu kaudzēm, bet visievērojamākais objekts kas te apskatāms, kas ir arī viens no Deli simboliem, ir pašas pirmās mošejas, kas uzcelta Indijā, minorets. Tas debesīs slejas 70 m augstumā un saskatams no visai liela attāluma pār pilsētu! Pēc iegriešanās puķu tirgū, dodamies aplūkot budas statuju, kura paceļas kāda kalna galā pēc kā dodamies skatīties vecos nocietinajumus.Ceļš līdz tiem ir izrādās gana tāls, jo cenas ko prasa par transportu mūs neapmierina un spītības dzīti atsakām visiem, kas prasa daudz. Pa ceļam ieejam vēl 5 sajūtu parkā, kas ir kādu 1,5km attālumā no ielas pa kuru ved mūs ceļš uz drupām. No 5 sajūtām izbaudīt varam labi ja 3, bet atpūtas vieta jauka. No drupu augšējām celtnēm apskatām plašu pilsētas panorāmu, kur redzam gan milzīgo minoretu vairāku km attālumā, gan arī mūsu nākamo apskates objektu – Lotosa templi, kas ir apmēram tik pat tālu, tikai otrā virzienā. Pie tempļa ir milzums cilvēku, kuri nāk to aplūkot vairāk kā lūgties. Vakarā atkal veikalu un Macdonalda tūre un prāta jau atvadas no pilsētas. 14.diena Pedēja ceļojuma diena reāli pavadīta gaisā majupceļā un 6 stundas Helsinku lidostā gaidot lidmašīnu. Labprāt padalīšos iepaidos un ieteikumos ja gadījumā kāds nobriest redzēt to....ko pie mums sen nesastapt!!

Viss ko sirds var vēlēties

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem