Svētceļojums uz Blondie koncertu Anglijas laukos

Māris Puķītis 30.06.2010 3 min lasīšanai 64 foto

Pēc lidojuma no Rīgas uz Londonu, trīs stundu brauciena ar vilcieniem no Stanstedas lidostas līdz Anglijas laukiem, stundu ilgas gaidīšanas, kad atvērs koncerta „mauriņa” vārtus un vēl trim stundām, nostāvētām pie skatuves, viņi nāk — Blondie.

Februāra beigās Blondie mājas lapā ieraudzīju ziņu par gaidāmo turneju, un tobrīd ne Londona, ne Dublina un Korka pieminētas nebija. Toties bija 20. jūnijā Tetbury. Ātrs ieskats internetā un noskaidrojās, ka mazo pilsētiņu (ap 5200 ļaužu) no Londonas šķir 95 jūdzes, tātad ap 140 km, no Padingtonas stacijas ar vilcienu vien mazliet vairāk par stundu. Pārējais ir tehniskas dabas jautājums — koncerta un Ryainair biļetes un vēl viesnīcas rezervācija. Pēc izkāpšanas no lidmašīnas nav vairs laika ne brangām pusdienām, ne pastaigai pa pilsētu, es nesos no Stanstedas ekspreša uz metro, kur kā reiz šajā dienā labo sliedes, tāpēc uz Padingtonu jābrauc ar pārsēšanos. Un tomēr viss norit pēc plāna, ēšanai gan iznāk laika tik vien, kā nopirkt stacijā indiešu kioskā sendviču (vajadzēja ņemt vismaz trīs). Tetbury pilsētai tuvākā ir Kemble stacija (15 km), un pie tās kā e–pasta sarakstē norunāts gaida taksometrs. Kārtējo reizi angliskās satiksmes zemēs izgāžos, mēģinot iesēsties šofera vietā, kad smaidot piesteidzas tepat netālu gaidījusī britu lēdija — taksometra vadītāja. Ja nu kādam šķiet, ka taksometri Rīgā ir dārgi, piebildīšu, ka te samaksāju 20 mārciņas. Un vēl 15 poundus par braucienu no viesnīcas līdz koncerta vietai. Tetbury ir jauka viduslaiku pilsētiņa, bet laika ekskursijai nav. Koncerts notiek Westonbirt Arboretum — kokaudzētavā ar parku. Kaut kas līdzīgs mūsu Mežaparkam un botāniskajam dārzam reizē, britu mežu komisija šeit rīko brīvdabas koncertus. Šajās dienās te trīs vakarus pēc kārtas uzstājas mūziķi — Status Quo, Simply Red un mani gadiem live formātā kārotie Blondie. Baltajā „office” teltī mani gaida aploksne ar biļeti, pie koncerta „mauriņa” izkārtojusies kādu divdesmit fanu rinda, daļa ieradusies ar saliekamajiem krēsliem. Vārtus atvērs pēc stundas, žoga šajā pusē netirgo ne alu, ne maizītes, un parka apskates vietā izšķiros stāties rindas galā. Un šis izrādās pareizs solis. Kad vārti atveras, „caurlaide” strādā ātri, atšķirībā no Arēnas Rīga tā īsti pat neskatās somās, kabatas nečamda un skatītāji itin netraucēti ienes dzērienus plastmasas pudelēs (stikls ir aizliegts un to laikam arī visi ievēro). Pirmie fani, kurš skriešus, kurš ātrā solī, dodas uz skatuvi. Arī es, un pēkšņi attopos, ka esmu nevis kaut kur maliņā vai pūļa vidū, bet tieši pie skatuves pašā vidū. No barjeras šķir tikai viena rinda, priekšā ir maza auguma meitene. Par nieka 33 mārciņām trāpījusies VIP vieta. Neganti ņerkst vēders, ēst gan gribas, bet tādu pozīciju atstāt... Taču apkārtējie ir laipni ļaudis, un kāds puisis pieskata manu vietu, kamēr aizskrienu un nopērku pirmo, kas gadās, virtuļus ar zapti. Paiet pusotra stunda, protams, nekas laikā nesākas. Kādā brīdī, atskanot ovācijām, uz mirkli parādās Blondie ģitārists Kriss Steins un pie sintezatora noliek parkā saplūktu ziedu pušķi. Uz skatuves rosās puiši, velkot vadus, un ļoti izkāmējusi meitene skaņo ģitāru. Izrādās, šī ir iesildītājgrupa Little Fish, un meitene ir vokāliste ģitāriste, pat ļoti roķīga un artistiska. Kad beidzot ap deviņiem vakarā uznāk Blondie, trīs stundu gaidīšana pie skatuves šķiet kā nieks. Smadzenēs nodzirksteļo, cauri mugurkaulam uz papēžiem aizskrien tirpas — nāk Debora Harry. Viņa sāk ar D–Day, no gaidāmā jaunā albuma Panic Girl. Būs arī One way or another, Atomic, Rapture, Maria, koncerta izskaņā — ikoniskā Heart of glass. Godīgi jau sakot, manu apsēstību ar Blondie tā īsti saprot tikai ģimene, bet te visa publika ir gluži kā ģimene — kas spēj gan starot un fanot, gan dziedāt līdz. Your hair is beautiful... Once I had a love... Dziesma pēc dziesmas, valdzinoši skan ģitāru stīgas un Deboras balss. You are nice, viņa uzsmaida publikai. Tikai pusotra stunda, gribētos visu nakti, bet reiz viss skaistais beidzas, līdz nākamajai reizei. Atpakaļceļā izlemju nesaukt taksometru, tikpat uz ceļa ir pamatīgs sastrēgums. Jāteic gan, ka ideja noiet tos nieka piecus kilometrus kājām līdz viesnīcai pilsētā īsti prātīga nav. Angļu ceļmalas ir pavisam citādas kā Latvijā, tur gājējiem vietas nav. Asfalts beidzas uzreiz pie tāda kā zemes paaugstinājuma, kas biezi noaudzis ar zāli. Angļi nepļauj ceļmalas, un brīžiem jābrien pa zāli līdz viduklim. Un tas viss notiek tumsā, tikai garāmbraucošo auto lukturi reizēm apspīd ceļu. Lai nu kā, pirms vieniem naktī esmu laimīgi ticis viesnīcā. No rīta pēc pieticīgām angļu brokastīm ir vēl laiks apskatīt Tetbury — skaistu angļu mazpilsētu, kas manāmi atšķiras no kosmopolītiskās Londonas, kurai savukārt ir cits šarms. Ievērojamākās ēkas Tetbury celtas 17. gadsimta vidū, viduslaikos te bijis rosīgs aitu vilnas un dzijas tirgus. Pilsētiņa mazāka par mūsu Saldu, piemēram, bet Longstrīta ir bagāta ar antikvariāta veikaliņiem, ka katram īpaši iekārtots skatlogs. Alu deviņos no rīta, gaidot autobusu uz staciju, gan neizdodas nopirkt — krogi drīkst alkoholu tirgot no 11 (kas atbilst Latvijas un manam bioloģiskajam pulkstenim). Savukārt veikali drīkst, un nopērku Black Sheep Ale, melnās aitas eilu, ko izmalkoju perona galā mazajā Kemble stacijā. Tad jau seko braucieni ar vilcienu, maltīte Garfunkelā pie Padingtonas stacijas un pusstundu vērojot Londonas ielu dzīvi, un visbeidzot panisks skrējiens pa Stanstedas lidostu, jo līdz vārtu slēgšanai uz lidmašīnu nav palikušas pat piecas minūtes. Lai elsojot ieraudzītu pamatīgu rindu ar mūsu pašu mūziķi Pitu Andersonu galā — nekāda kustība vēl nav sākusies. Tikmēr Blondie turpinās turneju ASV, novembrī un decembrī Austrālijā un Jaunzēlandē, bet es gaidu Deboras atgriešanos Eiropā. Bet varbūt citugad Ņujorkā.