ĶĪNA - JAUZNĒLANDE - AUSTRĀLIJA - AMERIKA vienā mēnesī, jeb ŽILS VERNS IR MANS LAUKU RADINIEKS
|
Elīna Kursīte (fotogrāfe)
|
Vispār jau lidojumu apkārt pasaulei mēs noteikti esam gribējuši katrs, kad, mazi esot, lasījām Žilu Vernu. Lūk, tad nu es arī šoziem dīdījos, dīdījos, līdz kādai liktenīgai sarunai bārā Aptieka nolēmu, ka viss - jābrauc apkārt pasaulei, un kāds ļoti labs cilvēks man ieteica paskatīties aviokompānijas Air NewZealand mājaslapā, viņi tieši tādiem kā es, piedāvājot "Around the world" ceļojumu biļetes - princips vienkāršs - saliec sev piecus stop punktus pēc savas izvēles, kuros kāp laukā un sanāk smuks ceļojums apkārt pasaulei. Ceļojumi izmantojami gada laikā, bet, tā kā es braucu kopā ar kārtīgu darba cilvēku, tad beigās šis ceļojums aizņēma tieši vienu mēnesi - un ticiet man - tas ir izdarāms!
Braucu kopā ar savu labu draudzeni Zani (un biedri šādos ceļojumos, kur nekas nav plānots un viss notiek uz vietas tiešām ir ļoti svarīgi) un ne mirkli to nenožēloju, jo braukt vienai šādā ceļojumā tiešām varētu būt garlaicīgi, jo, kā jau rūdīti ceļotāji mani sapratīs - ceļotājs gribot negribot vienmēr ir arī gaidītājs - vai nu viņš gaida uz kārtējo pārlidojumu, vai autobusu, vai rindā uz pasu kontroli, vai kaut vai ēdienu - lai vai kā, divatā vienmēr ceļot ir patīkamāk un nenoliedzami - arī drošāk. Tā nu mēs divas jaukas madāmas ar divām mugursomām (katra aptuveni 7kg - jā, arī tas ir iespējams!) un bez jebkādas citas bagāžas, devāmies uz Londonu, lai tur pārsēstos lidojumam uz Honkongu. Ryanar nav ne baismīgi lēts, ne labs, šādas tipa aviokompānijas vispār vajadzētu izskaust, jo vienmēr ir nepatīkami un humora pilni atgadījumi ar pasažieriem, kuri spraucās uz īsajiem divu stundu pārlidojumiem labākajās vietās tā, it kā jālido būtu teju diennakts un vieta pie loga ir dzīvības vērta. Lai nu kā, kad beidzot tiekam lidojumā no Londonas uz Honkongu ar AirNewzealand lidmašīnu - varam izstiept kājas, skatīties labas filmas un baudīt labus ēdienus ar rumu visu ceļu, kurš tiešām ir patīkams un paiet neticami viegli. Honkonga ir autonoms rajons Ķīnā, Honkongas salā, Kouluņas pussalā un vairāk nekā citās 260 salās. Viena no bagātākajām Ķīnas pilsētām, kā arī viens no Āzijas finanšu centriem un tajā ir aptuveni7 000 000 iedzīvotāju. Ielidojam vakarā un tur mani pirmo reizi pārņem kultūras šoks, lai gan ceļojusi esmu diezgan daudz. Honkonga ir vistīrākā vieta uz zemeslodes - tur notīra tieši pirms manis un pēc manis - visur. Līdzko pieskaros pie kādas trepju margas, tā kāds ar lupatiņu jau ir klāt, mazliet neērta sajūta . Honkonga vakarā ir skaista, nevaru vien pietiekami atgāzt kaklu, lai līdz galam apskatītu visas augstās celtnes, taču nogurums dara savu un dodamies meklēt jau iepriekš sarunātās naktsmājas pie latviešiem, kuri jau laicīgi devušies uz Ķīnu to okupēt . Vakarā vēl lieliskā pludmalē ielokam rumu un uzpeldamies okeānā - jā, Hongkonga mūs pilnīgi noteikti pārsteidza ar neticami skaistām pludmalēm, kalniem un mežiem. Nākamās trīs dienas baudam ķīniešu tējas iepazīšanas un tai chi nodarbību, apskatam tempļus, lielāko Budas statuju pasaulē, kā arī paklausīgi izstaigājam muzejus un zvaigžņu aleju ķīniešu gaumē. Es pagaršoju arī pīlīti un visādi citādi pakļaujos visam garšīgam un negaršīgam, ko nepazīstu. Honkongu pametam ar vissiltākajām sajūtām, jo tā mūs ir tikai patīkami pārsteigusi.
Tālāk lidojam uz Jaunzēlandi, Aucklandu, tiesa, pavadam tur tikai dienu un tad lidojam uz otru, manuprāt, skaistāko Jaunzēlandes salu, uz Queenstown. Tur dodamies dažādos pārgājienus, baudam rudeni maijā, dzeram vīnu un visādi citādi labi baudam dzīvi. Tālāk ar pašrocīgi atrastu autobusu dodamies uz Fox Glacier - šī ledāja mēle atrodas gandrīz vienā līmenī ar turpat blakus zaļojošajiem mežiem un visādā ziņā ir viens no labākajiem Jaunzēlandes apskates objektiem, tiesa, tā kā jau pagājšgad biju tur bijusi, tad varbūt pirmā spozme man jau bija pārgājusi, bet mute jau atverās katru reizi,kad redzi kaut ko tik cēlu
dabā :). No Fox Glacier dodamies uz Nelsonu, pa ceļam apskatot Pankūku klintis un skaistos kalnus, tālāk ar kuģi braucam neaprakstāmi skaistā braucienā no Ziemeļu salas atpakaļ uz Dienvidu, uz Wellingtonu, kurā godprātīgi, satikot senu Jaunzēlandes draugus, bārā noskatamies savu pirmo regbija spēli , un apmeklējam arī slaveno Te Papa muzeju, kurš, jāsaka ir vislabākais no muzejiem, kādā jebkad esmu bijusi - pavadīju tur visu dienu un projām gāju arī tikai tāpēc, ka to gluži vienkārši slēdza ciet :). Bet dienas skrien vēja spārniem un mūsu ceļojuma 15.dienā jau dodamies no Ouklendas uz Sidenju, satiekam manu jauko austrāļu radinieci Māru, pie kuras arī palikām pāris dienas dzīvot. Māra ir burvīga dāma, par kuru es jau stāstīju savā iepriekšējā ceļojumu aprakstā par Austrāliju pagājšgad, tāpēc tur pārāk neiedziļināšos, piebildīšu tikai, ka šoreiz pie viņas dabūjām vēl padomju laika Latvijas balzāmu un kaudzi labu sajūtu. Sidnejā apmeklējām vietējo latviešu biedrību, kurā redzējām, kā tiek izdots vietējais latviešu apkārtraksts, kā arī parunājām ar pārējiem Austrālijas latviešiem. Kara laikā emigrējušie latvieši, viņu pēcteči un viņu kultūra man vispār ļoti interesē, tāpēc ir tik interesanti, ka goda vārds, liekas ar šiem cilvēkiem varētu nopļāpāt dienām, bet laiks ir mūsu ienaidnieks un mums jāpamet jaukās Sidenjas latviešu biedrības telpas (īpaši bibliotēka ar simtiem latviešu grāmatu, kuras pie mums nav pieejamas - jēziņ, cik sāpīgi tas bija!), jādodas tālāk - apmeklējam arī Sidnejas latviešu kapsētu, kura ir ne mazāk interesanta, beidzot apskatu arī vietu, kur apglabāti vectētiņa radinieki. Lai vai kā, ja reiz esi Sidenjā, ir grēks neizbraukt uz pavisam netālajiem Zilajiem kalniem, kur viens pēc otra paveras ļoti baudāmi skati, pa ceļam pie Tree Sisters satiekam arī kādu diezgan ekstravagantu aborigēnu, kurš esot bijis Latvijā 1999.gadā, kaut kur pie Kandavas un vēl šodien brīnījās, kā neviens pie mums neesot runājis latviski :) Laiks nenormāli skrien un mums gribās izdarīt visu, tā kā ceļojumā esam devušās pilnīgi bez jebkādiem iepriekšējiem plāniem, nevaram izlemt, kur doties tālāk - vai nu apskatīt slaveno Uluru akmeni Austrālijas vidienē, vai arī aizlidot uz Tasmāniju - Austrālijas salu. Visu izšķir cena un dodamies uz Tasmāniju, kurai raksturīga neskarta un mežonīga daba, unikāla flora un fauna, kā arī bagātīgs koloniālisma periods mantojums. Lidojums ir labs, taču mūs sagaida neticami auksts laiks - naktī bija pat -6 grādi - "še, tev siltā Austrālija" bubināju pie sevis visu nakti, kad no aukstuma savā plānajā guļammaisā nevarēju aizmigt. Tasmānija ir draudzīga tikai tiem tūristiem, kuri brauc ar auto, pārējie var iet un stūrītī paraudāt, jo autobusi uz dažādām pilsētām kursē tikai reizi pārdienās un vispār neviens pārāk neuztraucas par to, ja tu kaut kur nevari tikt. Tā nu mēs saņēmāmies un izīrējām mašīnu, tādu mazu un žēlīgu Hyundai getz, kas man bija tāda laba mācība, jo pie stūres sēdos es. Ikdienā esmu pats ļaunums mātei Zemei un pārvietojos ar pavisam neekonomisku piekto bembi, nu, jūs jau saprotiet, ko man varētu nozīmēt mazais Hyunai, kurš reizēm likās, ka tā arī neuzvilks kādām milzīgā Tasmānijas dabas parka kalnā. Braukt pa kreiso, nevis labo ceļa pusi arī bija ļoti audzinošs pasākums :) Lai vai kā - Tasmānijas dabas parki, īpaši Rocky Cape un Cradle Mountain liek saprast, ka tu, cilvēks, neesi nekas. Tā vien gribas šādās skaistās vietās palikt gadiem, vienkārši palikt, neko nedarot, jo tas skaistums, kas tur ir, tevi vienkārši paņem sevī un tu negribi atgriezties reālajā dzīvē. To, ko es tur redzēju, to tiešām nevar aprakstīt, jo TĀ IR TASMĀNIJA. Es šeit mēģinu visu savu ceļojumu atstāstīt tā pavisam īsi, jo ticiet, ja aprakstītu visus piedzīvojumus ar vietējiem iedzīvotājiem un pārbīšanos nakts vidū no Tasmānijas velniem un ķenguriem un to kā Tasmānijā vispār telefonam nav zonas, tad man būtu jāstāsta vēl daudzas ruma glāzes siltos vasaras vakaros :) No Tasmānijas devāmies atpakaļ uz Sidneju, kurā vēl izlaidām klasisko goda apli - Manley beach, Darling Harbour un tad jau devāmies tālāk uz Losandželosu. Amerikā nonācām mūsu ceļojuma 26.dienā. Pirmie iespaidi - jēēēēzus, gribu atpakaļ uz Austrāliju, vai vienalga uz kurieni citurieni! Amerika mūs sagaida ar nenormālu rindu pie pasu kontroles, kurā stāvējām aptuveni 2 stundas (seriously, maaaan, what is wrong with that country?!), kuras kā izrādās, bija tikai iesildīšanās pārējām rindām šajā valstī. Pa pāris dienām izlaidām goda riņķi pa Holivudu, apmeklējot Kodak theater, zvaigžņu aleju, kā arī, protams, aizbraucām uz Beverlihilzu, meklēt Brendonu un Dilanu. Visas dienas bija diezgan briesmīgas, jo cilvēki Losandželosā tiešām nav sabiedrībai vēlami, lai nekļūtu nepieklājīga, par to vairāk nerakstīšu. Pirmspēdējo dienu glābjam ar Magic Mountains -lielāko atrakciju kalniņu parku pasaulē, un tad jau arī esam gatavas doties mājup. Kopumā ceļojums bija lielisks un mēnesis bija pietiekošs laiks, lai visam pārskrietu pāri un nekas nepaspētu nogarlaikot. Viens no lielākajiem priekiem un tiešām arī ieteikumiem līdzīga tipa cēlojumiem in – braukšana bez lielās bagāžas, jo tad nav jāstāv rindās un var iečekoties biznesa klasē, nestāvot garajās rindās.Sajūtas ceļojumā bija burvīgas, bet jūs jau ziniet – vislabāk tomēr ir būt mājās. Priekā! :)
