Rudens izjūta

  • 1 min lasīšanai
... ceļš uz Salacgrīvu ir gandrīz sataisīts. Visi auļo kā traki - laikam jau vēl līdz ziemai ir kaut kur jāpaspēj. Līdz savam kamīnam, līdz savai aizkrāsnei, līdz savam... ... nu ja - tad Baznīcas gada beigās varēs tā smuki svecītes salikt, un būs tāds mazs siltums - lai arī kāds laiks apkārt. Tagad jau visa tā sveču padarīšana tāda moderna - neskādē vairs nedz lietus, nedz sniegs, nedz gada beiguma vējš... ... nebrauktais Lauču akmens ceļš - viņreiz tur bija tik jauki, ka taisni vai bail atmiņu samaitāt... ... Veczemju klinšu ceļš - tas tagad smuki nogludināts, tur trepītes līdz jūrai, vētra (jā, jā - tā pasenā) klintītes nopucējuse, jaunus akmeņus safrizējuse. Bet kaut kā vairs nav tas - nu kā kad uz paplātītes klāt pienests - bez jaunatklāšanas prieka. Pirms uz vienu pusi Tūja ar pamestības sajūtu kafejnīcā un koši gardām karstmaizēm. Limbaži uz otru - nu nezinu tās vienas sajūtas šai pilsētai... ... jūras ņemas vētrās, un var jau gadīties, ka reiz atkal viss ies pa gaisu. Pagaidām tikai Svētciema un Lāņu bērzu lapas. Neesošā un savā ziņā nebijusē māju izjūta Svētciemā. Tad Salacgrīva - vējš tirinās bibliotēkas vai (un) muzeja durvīs, laiva jaunās (netapušās) muzejēkas vietā. Laiva jau vienmēr simbols pārcelšanai - no vienas saules citā. No vienas realitātes citā - nerealitātē. No tā, kas ir, uz to, kas varbūt var būt, varēja un galu beigās varēs būt. Vidzeme gaida ziemas...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais