No Luksemburgas līdz Strasbūrai
Neskaidrība pirmā- zem kuras valsts šo kokteili ieklasificēt, tikpat labi- pie Vācijas, tomēr- tā kā Luksemburgā vairāk runāja franciski, tad.... Neskaidrība otrā- vai vispār vērts rakstīt, jo šis bija- kā te reiz tika definēts- „brauciens ganītā barā”. (Jāteic, ar foršu ganu un visai jaukā barā, it īpaši tā pakaļējā daļa- savējie sapratīs :) Tātad nevaru dalīties ne maršruta plānošanas ne naktsmītņu meklēšanas pieredzē. Tomēr apskatītie objekti ir kur ir. Varbūt kādam radīsies interese tos meklēt pašam.
Ierobežotais brīvais laiks nedeva daudz izvēles iespēju. Šis brauciens šķita pietiekami kompakts- 5 dienas- un galvenais- ar ļoti parocīgiem iz- un ielidošanas laikiem dienas vidū. Skaisti- varēšu pat nerūpēties par īpašu transportu, izlāpīšos ar sabiedrisko.
Brauciena īsums ļāva arī apsvērt iespēju iztikt tikai ar rokas somu. Bet- tad es nevarēšu iepirkties Elzasas vīna ceļā. Programmā tam paredzēta vesela diena- gan jau, ka gribēsies (skaidrs, ka gribējās). Eh- vai tad tas čumudāns man ēst prasa. Priekš 5 dienām necik smags tak nebūs (kāds naivums manā vecumā!).
Pirmo pazīmi, ka brauciens varētu būt īpatnējs, varēja nojaust, redzot, ka brīvo vietu skaits grupā pārsteidzošā kārtā sāk palielināties. Kas noticis? Pameklēju pa visiem mājaslapas šķirkļiem- ahā! Mainīts laiks. No parocīga pēcpusdienas brauciena tas pārvērties par satikšanos ļoti rīta agrumā un atgriešanos ap pusnakti. Nu labi- no Jelgavas uz lidostu ap trijiem no rīta gan jau kaut kā. Vēl nezinu- kā, bet gan jau. Bet kā tikt atpakaļ pusnaktī? Jāņu pusnaktī!!!??? Teciņiem pa šosejas malu, čemodāns aiz astes un Elzasas viņķelis otrā rokā- Līgo!- tas varētu būt jautri. Bet paraudzīsimies uz to no gaišās puses. Programmā nākusi klāt vesela pilsēta (hmm... labāk būtu bijis kāds dabas objekts...) un arī Luksemburgai būs visa diena nevis tikai dažas novakares stundas.
Lidostas drošības kontrole pirmo reizi liek noņemt pulksteņus. Dažiem prasa noņemt arī brilles. Jau sāku prātot, ka nesaskatīšu ne caurejamo spraugu ne pēc tam savas pekeles, bet manējās ļauj paturēt uz deguna. Laikam neizskatās aizdomīgas. Lidojums par laimi bez ārkārtējiem notikumiem. Neliela jautrība sākas, kad pilots paziņo temperatūru Luksemburgā- +10C. Uz kurieni mēs īsti braucam? Bet nav tik traki- viss kā pie mums. Saulītē silti, zem mākoņa- vēsāk.
Atbraukuši esam agri, viesnīca mūs vēl negaida, tāpēc sākam ar nelielu autobusa braucienu pa Luksemburgu, kas galvaspilsēta jeb vienkārši Pilsēta. Izmetam loku gar ES ierēdniecības rajonu. Lieli stikli- re, kur būtu efekts tusēt kādā nākamajā lietussargu revolūcijā. Pēc tam līkumojam nezin kur, mēģinu sekot pēc kartes- no grozīšanas tīri vai galva reibst. Šķiet, ka katrs otrais krustojums ir ar Prinča Henrija bulvāri. Vispār pēc ielu nosaukumiem spriežot Pilsēta ir ļoti internacionāla. Sava iela Rūzveltam, Čērčilam, diviem Kenedijiem, Šūmanim, Gētem un diez kam vēl ne. Pat Benderam. Nez, vai tam?
Katrā jaunā vietā vajagot iepazīt krogu, tirgu un kapsētu, tāpēc sāksim ar pēdējo. Kā saka gide- te nav mūsu mazdārziņu kultūras.
Akmeņains, kapu plāksnes, pieminekļi gan tradicionāli, gan modernāki. Zem kapu plāksnēm esot izbūvētas kapličiņas. Kad nu ienākoties jauns nelaiķis, plāksni paceļot nost un zārciņu ieliekot plauktiņā. Mans pirmais pienesums pašvaldību darbiniekiem, kas dodas dārgos pieredzes apmaiņas komandējumos- lejkannas piestiprinātas statīvos pie akām. Sistēma kā lielveikalu ratiņiem: gribi lejkannu- ieliec monētu. Piestiprināsi kannu atpakaļ- dabūsi savu grasi. Kaut gan, kas te vispār būtu jālaista- nesaprotu...
Upīti arī var ieraudzīt... ja labi ieskatās.
Nav gan brīnums, ka tik maziņa. Nodilusi, kamēr šito aizu izvīlējusi. Vēl pastaigājamies gar senajiem nocietinājuma vaļņiem, apgūstam ēstuvītes- kas nu katram pa gaumei, paklausāmies koncertus pilsētas laukumos- vienā latino festivāls, otrā ragu orķestris spēlē ABBU... Kopumā lēni aizvadīta diena. Domāju, ka man pietiks ar vienu reizi Luksemburgā.
Nu, šoks jau ir gan... ņemam lēni un pamatīgi. Galu galā- par savu naudu katrs mokās kā grib. Bet garšīgs pēc suņa, tikai vēlams, lai uz katru porciju būtu vismaz divi suņi. Pēc sātīgajām pusdienām tuvākajā suvenīru bodītē ieraugām, ka mums pasniegts nožēlojams atdarinājums- re, kā vajadzēja!
Tikai neprasiet, lai es tagad sašķirotu bildītes- kas no kura miesta. Bagāža pamazām sāk šķindēt, daži jau pārdomā, kuras drēbes un apavus izmest, lai čemodāns ietu ciet un nepārsniegtu atļauto svaru. Starp citu, Riquewihr ciematā ir arī slavenais Ziemassvētku veikals, tas, kas Rotenburgā pie Tauberas.
Tagad pārskatot prospektus redzu, ka neesmu visai gudri izrīkojusies ar atvēlēto laiku, jo bija iespēja pastaigāt arī pa citām takām, ne tikai tieši gar kaskādēm. Jā, tas nu ir organizēto braucienu trūkums, kad grūti uzreiz saprast, cik varēs pagūt atvēlētajās stundās. Jāapskata jau arī ciematiņš. Te vairs nav tik smuku mājiņu kā vakar, bet arī ir savs skaistums. Un slavenie kokgriezēju darinājumi- ku-kū pulksteņi un citas mazas lietiņas.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais