Kā es braucu uz Budapeštu makaronu tiltu salauzt.
|
Artūrs Krastiņš
|
Brauciens, kurš nokrita gandrīz vai no debesīm. Tā bija galvenā balva par uzvaru RTU rīkotajās sacensībās.
Pirmais vakars
Izbraukšana sarunāta pulksten 17:00. Es kā cilvēks, kam nepatīk kavēt, ierodos 10 minūtes ātrāk. Protams, kā jau parasti neizbraucam laikā. Par laimi man ir laba kompānija, ar ko parunāties. Kopā esam 8 braucēji. Kad visi salasījušies un pulkstenis rāda jau 18:30, izbraucam.
Tā, kā ir divi šoferīšu un vēl stūrmanis, tad man nav par ko uztraukties un varu baudīt skaistos skatus pa logu (cik nu pa vidu sēžot un skatoties caur tonētiem stikliem var redzēt) un iepazīties ar jaunajiem draugiem, kā nekā 5 no viņiem nepazīstu. Skan mūzika, čalas, jautrība, un nakts pienāk nemanot.
Pirmais pārbaudījums ir klāt-gulēšana. Man nākas gulēt uz aizmugurējā krēsla, no kura man atvēlēta pusīte. Es, kā jau princese uz zirņa, guļu ļoti slikti. Grozos, mainu pozīcijas, kā nevaru tā nevaru kārtīgi pagulēt.
Otrā diena
No rīta pamostos saguris un neizgulējies. Esam jau Polijā, Varšavā. Piestājam benzīntankā, paēdam brokastis un dodamies tālāk. Pa ceļam izjūtam Polijas plūdus. Vietās, kur ceļš šķērso upes, tās ir vairākus simtus metrus platas. Vienā vietā uz šosejas sastrēgums. Izrādās ceļš slēgts un jābrauc pa apkārtceļu. Nedaudz zaudējuši laiku dodamies tālāk. Ceļš iet ātri, jo skatāmies latviešu kino klasiku- „Ziemassvētku jampadracis”. Vēlreiz varam novērtēt, cik tomēr labs ir latviešu kino.
Tad sākās joki. Tom-Tom iebraucis pļavā :D. Ieteikums nekad neuzticēties tikai savām navigācijas ierīcēm. Jāorientējas arī pašiem. Maršruts tiek pārplānots un pa ceļam šķērsojam arī Čehijas robežu.
Pusdienas ēdam Slovākijā, ceļmalas restorānā. Skats pa logu jauks. Tālumā rēgojas kalni. Nāk prātā senas atmiņas. Pasūtītie vistas gabaliņi karija mērcē ir diezgan asi, taču labi, ka pie pusdienām ir paņemts vīns. Tas uzreiz noņem asumu. Priekš manis jauns atklājums.
Tuvojamies galamērķim, Budapeštai. Pulkstenis ir 19:00, kad sasniedzam savu naktsmītni. Ceļā pavadītas 24h. No ārpuses diezgan briesmīgs . Apkārt augsti žogi, vietām pat dzeloņdrātis. Pie ēkas guļ bomzītis. Dodamies iekšā un saprotam, ka nav tik traki, parastas kojas.
Nav daudz laika, tāpēc steidzīgi dodamies uz vakariņām, kuras noorganizējuši sacensību rīkotāji. Ēst var cik vien lien, tāpēc pēc ēšanas ir grūti.
Pēc vakariņām apskatam naksnīgo Budapeštu. Sāk līt, bet vakars ir silts, jauks un mierīgs, ka tas netraucē. Kāpjam augšā uz vienu no Budapeštas zīmoliem Budas pili. Tā kā notiek remontdarbi, tad visur netiekam, bet skats no augšas uz pilsētu paveras tiešām skaists. Jau ir vēls un rīt agri jāceļas tāpēc dodamies uz naktsmītni.
Trešā diena
Ceļamies agri, jo jāreģistrējas makaronu tiltu sacensībām. Universitātē, kur notiek sacensības dabūjam brokastis un pēc stundiņas sacensības var sākties. Sacensībās piedalās 31 komanda, tāpēc tiltu slogošana notiek ilgi. Mūsu tilts sasniedz 116,3 kg un ierindo mūsu komandu 13. Vietā. Esam apmierināti, jo šādu rezultātu neesam gaidījuši, jo laiks, kas bija atvēlēts tilta būvēšanas bija pārlieku īss.
Pēc sacensībām turpinām Budapeštas apskati. Pirmais, ko dodamies apskatīt ir pilsētas parku. Liels parks ar estrādi un pili. Apskatam arī Varoņu laukumu. Ieejam mākslas muzejā, taču izlemjam izstādi neskatīties. Tūlīt arī tiek saņemta informācija, ka jādodas uz launagu Universitātē.
Launagā ēdam boršču un nogaršojam arī vietējo ‘dzimtenīti’. Teica, ka esot stiprs, bet pat uzdzert neprasījās. Pēc launaga dodamies uz naktsmītni nolikt busiņu un laicīgi nopērkam 24h sabiedriskā transporta biļeti (~3.80 Ls).
Pirmo reizi braucu ar metro. Labs transportlīdzeklis, jo ļoti ātri tiekam līdz centram. Atkal jau sāk krēslot un pilsēta top arvien skaistāka. Apskatam Donavas krastmalu, Parlamenta ēku tumsā. Vispār jau šausmīgi liela, nevar saprast, kas tur iekšā varētu būt, tāpēc nolemjam apskatīt to nākamajā dienā. Ar pēdējo metro braucam atpakaļ uz naktsmītni.
Ceturtā diena
Mums ir vēl atvēlēta puse dienas Budapeštas apskatei, tāpēc vispirms dodamies apskatīt Parlamenta ēku. Izrādās, ka tur vispirms jāizstāv gara rinda, kura nekustās, jādabū biļete un tad var doties iekšā pēc 2 h.
Tā kā mēs rindā negribam stāvēt, tad dodamies tālāk uz kalnu, kurā ir Brīvības statuja. Skats no turienes paveras ļoti skaists. Redzama ir visa Budapešta. Pat no augšas skatāmies uz Budas pili. Iesaku tur uzkāpt visiem, kas dodas uz Budapeštu. Turpinājumā aizbraucām uz tirgu, kur nopirkām vīnus mājās vešanai. Budapeštas apskates laiks nu bija beidzies un bija jādodas projām.
Naktsmājas bija sarunātas Slovākijas pilsētiņā Stary Smokovec. Pa ceļam braucot piedzīvojums ar Tesco veikalu un īsti labi nestrādājošām bankas kartēm. Galā nonākam 11 vakarā. Paši virtuvē gatavojam vakariņas. Sanāk vienkārši lieliskas. Jauka kompānija un laiks paskriet nemanot. Kad dodamies gulēt pulkstenis jau rāda 4.
Piektā diena
Pamostos 8, kalnus apspīd saulīte un debesis ir pasakaini zilas. Kamēr ieeju dušā, tikmēr jau saradušies mākoņi. Paēdam brokastis un dodamies pēdējā šī brauciena piedzīvojumā. Mērķis doties uz Štrbske pleso, no kurā uzkāpt Pred Solinsko virsotnē.
Līdz pusceļam braucam ar pacēlāju, jo nav tik daudz laika, pie tam tajā dienā tas bija par brīvu. Lejā jau sāk pilināt lietus. Kāpjot augstāk mēs iegājām mākonī, un lietus pārgāja sniegā. Īpaši jocīgas sajūtas pārņēma, kad gaiss kļuva elektrizēts. Ceļot augšā rokas gar pirkstu galiem skraidīja elektrības dzirkstelītes, un mati visiem cēlās gaisā. Kaut ko tādu nebiju piedzīvojis, bet nebija omulīga sajūta, jo man ar dabas parādībām ir bijusi nelaba pieredze.
Uzkāpjot augšā mākonis aizgāja un sāka spīdēt saulīte. Izmantojām jauko laiku un 30 min pasauļojāmies, papriecājāmies par jaukajiem kalnu skatiem. Pēc atpūtas un pusdienām devāmies lejā, kur mūs pēc mirkļa sagaidīja pamatīga lietusgāze un krusa. Zemi klāja tik bieza krusas kārta, ka viss izskatījās kā apsnidzis.
Pēdējā izklaide nu bija beigusies un varējām uzsākt atpakaļceļu. Vakariņas ieturējām Slovākijā, kafejnīcā. Pa ceļam noskatījāmies „Mans draugs nenopietns cilvēks” un nu jau atkal bija pienācis laiks doties gulēt. Šoreiz man bija iespēja gulēt uz grīdas, kur bija labāka gulēšana.
Varu ieteikt aizbraukt un apskatīt Budapeštu, jo tā ir ļoti skaista pilsēta. Man tiešām tur patika. Arī kalnos vajadzētu katram kādreiz uzkāpt. Tā ir fantastiska sajūta atrasties tik augstu un vērot šo dabas krāšņumu.
Visbeidzot mans secinājums ir tāds, ka nekas nevar būt labāks, kā labā draugu kompānijā kopīgi kaut kur aizceļot. Lai arī šādas iespējas man ir ļoti maz, tomēr mēģināšu tādas izmantot arvien vairāk.
