Ziemassvētki Hurgadā.

15.10.2006
11 min lasīšanai
73 foto

Nu tā... Ar ko lai sāk? Iespaidu pārpārēm, nevar tā uzreiz sākt stāstīt, prasās pēc kāda, kurš apklusinātu un teiktu: 'Rāmāk, rāmāk' :))! Nu labi, centīšos pamazām... Ierados 20-tajā decembrī. Laikam gaidīju ko vairāk un siltāku, jo pēc izkāpšanas no lidmašīnas nebija patīkams siltums, bet gan saraušanās savā vienīgajā jaciņā, kas mugurā bija atstāta jau no Rīgas. Ko tur staipīt līdzi liekas lupatas? Nekas, varēja jau pieciest, aizveda mūs līdz viesnīcai 'Aqua fun' un, kā par brīnumu, pat neskrēja neviens pakaļ koferiem, lai rautu no rokām ārā un par visām varītēm stieptu iekšā un nopelnītu kādu poundu... Paspēju pirmā paķert savu koferi un viesnīcas recepcijā nolikt pa rokai nesējam. Tā, tā, numuriņa atslēga rokā, apskatīta istabiņa, jādodas ielās! Kaut arī laiks jau rāda ap pusnakti, un nogurums mācās virsū, nevar taču tā ņemt un līst palagos jau pirmajā vakarā! Ak, dieniņ, kas to būtu domājis- arābi tiešām ir nu... ļooooti draudzīgi pret daiļā dzimuma pārstāvēm. Aī stiprais dzimums netiek ignorēts, un busiņi/takši pīpina un stājas VISI pēc kārtas, nepārspīlēju, goda vārds. Tie, kas bijuši, zina... Nemelošu, ja teikšu, ka piegriezās jau pēc stundas- pilnīgi katra garām braucošā Toyota signalizē, cik tik jaudas un jautā, vai nevajag kur aizvest. Pat video ierakstītā skaņa tagad griežas ausīs... (mani centieni izdzēst pēc 10 tur pavadītām dienām nevainagojās panākumiem, jo viens, otrs neļāva). Nu labi, loks izmests, jāatgriežas viesnīcā, cik tad parasts mirstīgais mocīsies... Ap 5 rītā izdzirdēju sirēnas skaņas- nu ne jau pieklusinātas... Domāju pie sevis- 'pažars' vai kāda katastrofa izcēlusies, mazums gadās! Pēc tam, kad izrāvušies no gultas pa lodžiju kūļājāmies un sapratuši, ka skaņa nāk no visām pusēm, neziņā raustījām plecus, nāca apskaidrība, ka tas nav nekas cits, kā kārtējā ikrīta lūgšana, kur galvenais sparīgi 'dzied' (ja tā to var nosaukt) mošejas ruporā... Jo Allaham tak jādzird... Musulmaņi tic, ka, jo skaļāk un vairāk cilvēku lūdzas, jo labāk tas dzirdams tur, augšā… 5dienās notiek lielā lūgšanās, kas ilgst kādas 5 stundas, bet pārējās dienas rituāls notiek 5x dienā pa īsākam laika periodam. Pat ekskursijas laikā uz Luksoru, autobusā sēžot, novēroju interesantu skatu- policists ar “stroķi” pie sāniem un pēc skata nopietns, pēkšņi, novilka kurpes, izklāja paklājiņu, notupās uz ceļiem un sāka ar pieri liekties pie zemes un lūgties… Pēc 5 min. piecēlās, uzvilka kurpes, sarullēja tepiķīti un strādāja tālāk savā postenī. Tūristu drošībai, apbruņoti ar automātiem, stāvēja policisti ik pēc kādiem 200m pa visu teritoriju. Tā sauktā “tūristu policija” ļoti rūpīgi skatās, lai nekas nenotiktu un arī paši ēģiptieši neko sliktu nenodarīs nevienam, lai par cik klusām ieliņam naktīs staigātu, jo ir ļoti reliģiska tauta (85% iedzīvotāju ir musulmaņi, 15% - kristieši), par pāri nodarīšanu citiem draud smags sods… Arī ekskursijās braucot, rindā kādi 50 lielie autobusi konvoja pavadībā dodas ceļā- policija uzcītīgi brauc abos galos un vaktē autobusus. Arābu vīrieši absolūti nepārspējami ir uzmanības pievēršanā, no sākuma jau patika, pat ļoti :) , tomēr samērā ātri apnika- nu nav izturams, ja katrs lielām acīm skatās, plati smaida un ber kompimentus, cik tik var paspēt pateikt, turklāt savā valodā, tomēr pieņemu, ka tie bija komplimenti… :))))) Viņu sievietes ielās vispār nevarēja manīt, tikai ļoti reti, turklāt viņas staigā aizsegtu seju, tā ka jādomā, ka var viņus saprast, ja apkārt tūristes grozās īsos bruncīšos :) Pa dienām bija karsts, kā reiz īsie svārciņi un plikie topiņi ļāva labi justies, bet tikai uz īsu brīdi, jo nereti vilku platu jaku, jo nepārtrauktās uzmanības apliecinājumi spēja satracināt ātri vien. Uzmanību sasmēlos visam mūžam laikam… :) Ar smaidu sejā tik vēroju otra seju, kad arābi pilnām mutēm ņēmās slavēt mani, uzsvērdami, ka man ir visskaistākās acis, visjaukākā cepurīte, ka esmu visskaistākā sieviete pasaulē un kā vīrietim paveicies… :))))))) Sievietes ausīm tīkamas skaņas, tikai ne jau visas 10 dienas bez pārtraukuma, otrajā ceļojuma pusē jau iemanījos neņemt viņus galvā, skatienu ieurbu asfaltā un, ko kājas nes, “maucu” garām, aiz rokas vilkdama līdz otru! Ja sākumā ieprogrammētais pieklājības smaidiņš turējās godam, tad vēlāk papildus acis zibeņus šķēla. Tie, kas to ir izbaudījuši, tagad noteikti lasot smaida, jo- vai, cik labi!- zina, kā tas ir :) Par ekskursijām runājot, paspēju izbaudīt tik, cik ļāva laiks- vairāk vai mazāk visu centos paspēt, un interesantākie piedāvājumi arī tika izmantoti. Pirmā ekskursija bija brauciens ar lielu jahtu uz Giftūna salu, kur, knapi noliekot kāju pie zemes, jau skrēja arābi klāt ar figūriņām pilnām rokām. Viņiem esot ļoti īpašas cenas, un nekur citur tādas neatradīšot! Kā tad! Vajag tik noticēt :) Viņi darīs jebko, lai izspiestu kādu naudaszīmi, pat neiespējamo… Nu labi, kamēr 2 suvenīriņus izvēlējos, jau klāt nākamais arābs un neprasot nosēdināja mani smiltīs un nu tik ņēmās zīmēt ar hennu uz kājas! Tūliņ es redzēšot, cik smuki izskatīsies faraonu simbols un mans vārds arābiski! Nu, ko es varēju padarīt- pasmējos un ļāvu, lai zīmē, tik funktierēju, cik noplēsīs pēc tam… :) Jāpiebilst, ka tāds kā nerakstīts likums darbojas- no katras viņu nosauktās cenas 40% ir uzreiz jāmet nost un tad var sākt kaulēties. Jāuzliek izbrīnīta un skāba sejas izteiksme, kas paustu “Tu ko? Galīgi stulbs??” :)))) un tad tik jākaulējas. Nedrīkst izrādīt, ka kaut kas ieinteresējis, lai kas tas būtu. Ja arī it kā cena liekas laba pēc kaulēšanas, vajag nomest vēl nost un tad iet prom. Garantēts, ka, ejot ārā pa veikala durvīm, veikalnieks metīsies pakaļ, panāks un teiks: “Labi, mans draugs, tikai tev par tādu cenu atdošu”, vai arī pirms tam, kad būs paprasījis, kā tevi sauc, no kurienes esi un kā klājas, cik reizes esi šeit bijis, tu tiksi pie “īpašās” cenas, pateicoties, ka tu esi trāpījies īstajā laikā un īstajā vietā un, ja vēl sieviete blakus, tad par to, ka viņa tik skaista, tu saņemsi it kā “atlaidi” :) Uz runāšanu un apvārdošanu arābi makten naski… Kad sala apskatīta un pa ceļam vēl esam ielaisti jūrā snurkelēt un apskatīties uz koraļļiem un krāsainajām zivīm, kas ir bezgalīgi skaistas un raibas, mums pasniedza pusdienas- garšīgi pagatavota zivs (laikam tikko noķerta :))) ), rīsi un salātiņi. Protams, kā jau visās ekskursijās, ēdienus viņi pacenšas tādus pikantus gatavot, jo nekādi dzērieni nav iekļauti cenā. Kaut kā jau jāpiespiež tos tūristus kaut ko nopirkt, turklāt ne jau par pašu zemāko cenu… Izspiedēji gatavie :) ! Tomēr tas viss tik padara interesantāku ceļojumu. Mums viesnīcā bija all inclusive variants, tā ka tur gan vairāk kā par istabiņas uzkopšanu un somu nešanu, naudu nevarēja prasīt. Arī vietējie alkoholiskie dzērieni bija bez maksas- viskijs, džins, vīni- gan sarkanais, gan baltais-, alus un degvīns. Pludmalē guļot un sildoties saulītē, patīkami bija malkot vēsu vīnu, arī siltā klimata dēļ nekāda lielā noreibšana nedraud :) Uz jahtas gan paspēju saķert jūras slimību- ir jau braukts, bet nu šoreiz pirmoreiz “izbaudīju” ko tādu- galva plīsa pušu, zeme griezās un dūša nebija no labākajām… WC nācās okupēt ik pa laikam… Nekas tāds vēl nebija piedzīvots ne uz vienas jahtas- nu jā, viļņi jau arī bija ne tie mazākie. Vismaz pašas mieram noveļu vainu tikai un vienīgi uz viļņiem :) Kad notika atgriešanās viesnīcā, vienīgais, ko sirds vēlējās, bija ciets un nekustīgs pamats zem kājām. Sapratusi, ka arī istabiņas sienas prot kustēties, ne par ko vairs nebrīnījos… Pēc pāris stundām jau jutos atal vecajā elementā un rikšiem vien devos uz naksnīgo centru, kur dzīvība tikai modās. Protams, “vilkšana” katrā veikalā ar vārdiem “oo, mans labākais draugs, no kurienes tad esi?” jau zināma un netika ņemta vērā. He, pat McDonald’s tur ir!!! Kāds prieks, kāda līksme! Vismaz kaut kas zināms, nobaudīts un drošs. Vieta tika likta aiz auss un izpēte varēja turpināties. Suvenīru pirkšana tika atlikta uz pēdējām dienām, jo par cenām vēl neskaidrs priekšstats tomēr… Zināms, ka, kāpjot busiņā, jāpārjautā vairākas reizes, vai tas tiešām ir busiņš, nevis taksis un jāsarunā gan cena, gan izkāpšanas punkts, citādi brīnumi garantēti. Un tomēr… kad zināms, ka tas ir busiņš, kad norunāta cena, kas tiks iedota pie izkāpšanas, un pieturvieta vairākas reizes izrunāta un sēžam jau, un dodamies uz Dahāru (nabadzīgu un senu rajoniņu, kur cerējām uz lētākiem suvenīriem un piemiņas lietām), krietnu gabalu pirms izkāpšanas vietas, šoferītis, kura tumši brūnās acis sākumā man likās tik skaistas :)), sagrāva visu prieku, pēkšņi bomzīgā kvartālā apstājoties un pēc paskatīšanās pulkstenī paziņojot, ka šinī laikā tomēr busiņi vairs nebraucot un jāmaksā kā par taksi būšot… Man uzsita cemmi un sāku šim skaidrot, ka nekā nebūs, jo viss tika sarunāts jau iepriekš! Bet nekā- tālāk nebraukšot! Tad latviski pārcilāju savu ne to laipnāko leksikas krājumu, šo to izmetu un kāpu ārā, iespiežot saujā sīceni vien :) Garīgais uz mirkli sabojāts bija, tomēr, nekas- pēc brīža jau aizmirsās, jo arī tādus nabadzīgus rajoniņus apskatīt likās interesanti. Galvenais, lai zinātu, kā tikt mājās un noskaidrojās, ka nav nemaz tik tālu ar kājām ejot. Viņiem ielu malās ik pa laikam stāvēja ledus letes, kur sasmalcinātos ledus gabaliņos ieliktas zivis. Mums tā lielveikalos stāv laši, viņiem- tik skaistas un krāsainas zivis. Smaids sejā, viss nepatīkamais aizmirsts un galu galā izvēršas jauks vakars. Jāatzīstas, ka viena lieta gan pietrūka- mīļās un sirsnīgās Z-svētkus dziesmas, tie paši vārītie zirņi, cūkas šņukurītis (viņi cūkgaļu vispār neēd, tā, ka par to jāaizmirst, tur viesojoties) un piparkūku smarža… Tas uzsita nostaļģiju pēc baltajiem un mīļuma pilnajiem Z-svētkiem Latvijā, bet mēģināju sevi apmānīt, ka to vēl daudz izbaudīšu un tagad jāpamēģina kas cits… Ziemassvētku vakariņas tika pasniegats viesnīcas restorānā, tomēr pāris dienas pirms tam pludmalē mūs mēģināja apmuļķot, sakot, ka nav iekļautas cenā un jāmaksā 35 USD no personas… Sapratuši, ka neizdosies apmuļķot, pēdējā dienā pienāca un teica, ka viss iekļauts, izdalīja programmu un uzaicināja uz pasākumu, pamanoties tomēr apmānīt mūs un likdami nopirkt kaut vīna pudeli priekš rezervētā galdiņa par 25 USD :) Ak, viltnieki! Tāpat jau tas aizgāja uz visiem galdiņa biedriem, kas bija gudrāki un neko neņēma, jo atcerējās, ka vietējie dzērieni jau par brīvu… :) Mūs sasēdināja ar vēl 2 latviešiem, kas neieradās, bet blakus galdiņš bija rezervēts lietuviešiem un nedaudz tālāk- igauņiem.Ko tur daudz domāt- viens divi- un Baltijas valstu galdiņi jau bija sastumti kopā :) ! Sākās lielā sapazīšanās un jautra tērgāšana, kas ievilkās pamatīgi… Priekšnesumi beidzās, visi jau aizgājuši, Baltijas tūristi tik iesiluši… :))))))) Darbinieki sēdēja un gaidīja, mēs tik priecājāmies un dejojām! Labi, beigās žēl palika nabagus un gājām turpināt svinēties naktsklubā, kas atradās iekšā viesnīcā. Tur jau skanēja tādas eiropeiskākas melodijas un pat krieviski pa retam kāds gabals tika uzlikts. Pēc izdejošanās uz velna paraušanu, rīta pusē kūlāmies uz viesnīcas numuriņu, jo kvēlākā vēlēšanās bija gulēt, gulēt, gulēt :) No rīta sajūta bija laba, tik nogurums kājās gan pieturējās, bet bija jābrauc jau nākamajā ekskursijā. Labi, ka tikai 13:00 dienā… Safari brauciens bija superīgs, tik atpakaļ braucot nosalām, jo vakaros strauji palika vēss. Mūsu grupā bija kādi 6 kvadracikli, turklāt visi pa pāriem, mēs tik sēdējām katrs uz sava... Grbējās pilnībā izbaudīt to prieku un bija tā vērts, tomēr vakars tik auksts, ka pirksti bija atrofējušies, un es pilnā nopietnībā jutu, ka nespēju novaldīt spēkratu, jo īkšķis tā atsalis, ka nejutu ne gāzes, ne bremžu „pogas“. Sapratu, ka jābrauc divatā, jo ceļš tāls- uz vienu galu savi 35 km ir toč...Labi, tiku apžēlota, jo tāpat 2 no kvadracikliem salūza, no kuriem vienu salaboja, bet otru piesēja priekšgalā braucošajam... Aizmgurē sēžot, jau bija siltāk, varēja sildīties, piespiežotie pie muguras priekšā sēdošajam :) Šašliks beduīnu gaumē arī sildīja, tā ka izteikti zvaigžņotās debesis acis tikai priecēja. Pat sameklēju Lielos Greizos Ratus, kuru saskatīšana nenāca nemaz tik viegli :) Iekšas, braucot pa grubuļainajām smiltīm (kā nekā Sahāras tuksnesis ar visām no tā izrietošajām sekām), samiksējušās savā nodabā, sajūta dīvaina, bet laba, galu galā viss jau iekšā tomēr palicis, lai arī samainījies vietām :) Naktsmiers bija saldākais, kāds līdz šim baudīts... Nākamā diena pagāja, gozējoties pludmalē un peldoties (par nemitīgo uzmanības baudīšanu jau nav vairs jāatgādina taču ;) ). Pēc tam, 2 naktī bija nākamā ekskursija- uz Luksoru (ak jā,- ekskursijas pirkām ielu aģentūrās, savas tūrismu firmas ņem dubultu samaksu par to pašu piedāvājumu). 5:20 rītā, acīm ciet, viesnīcas recepcijā jāklanās un jāgaida, kad mūs savāks. Ierāpāmies autobusā, kur karstā vasarā varētu slavēt jaudīgo kondicionieri, tomēr nebija jau tik karsts un rezultātā atsalu ragā...) Labi vismaz, ka bija līdzi tūristu spilventiņi (labi, ka no Rīgas savācāmlīdzi, kaut arī izskatās kā šinas ap kaklu :)) ), vismaz spranda nepalika stīva... Kādas 3 stundas un Luksorā bijām iekšā ar visām četrām. Tempļi, mošejas, Valdnieka ielejas kapenes un kas tik vēl netika apskatīts- iespaidu papilnam. Bilžu arī... Vēlu vakarā atgriezāmies viesnīcā un sapņos jau gulšņāju pludmalē... Nekāda lielā slinkošana saulītē nesanāca, jo pa dienu jau nākošā ekskursija bija paredzēta- noīrēta jahta mums diviem vien- un nevis tikai koraļļu apskatīšanai caur laivas stikla grīdu, bet arī par piemaksu (nu, protams!) makšķerēšanai... Tikai- badapātagu vietā iedeva mums koka rokturus ar apkārt satītām žilkām... Uz āķa, kas bija tik liels, ka varētu ķert milzenes, ne jau normāla lieluma zivteles, tika uzsprausts kalmārs un process varēja sākties. Divi jauni ēģiptiešu puisīši, vienam gadi ap 12... (tur smēķēšanai nav nekādu ierobežojumu) tik sparīgi ļuļķēja, ka man pat likās- puikam dzelzs iekšas...). Bet nu kaut kā ar žestiem tomēr kopīgu valodu atradām un apskatījām gan ēģiptiešu „Titāniku“, gan koraļļus, gan zivis, gan arī makšķerējām gods godam! Viens divi, un pirmā zivs jau bija ārā- Makaronzivs- tieva, gara, bet skaista pēc velna! :) Un pat ēdama, tik mums netiek tā laime viņu nogaršot vēlāk, mazie pievāca sev. Caur laivas stikla grīdu vel ieraudzījām būrīti, pilnu ar krāsainām zivtiņām, kuru mazākais vienā mirklī ar laivas enkuru aizķēra un izvilka... Visi priecīgi, krāsainākā un, manuprāt, skaistākā zivtiņa, tika atlaista, jo esot indīga, pārējās ceļoja līdzi uz krastu viņu pusdienām... Vakars atkal pagāja, vērojot pilsētu. Vēl palika viena ekskurija- uz Kairu. Tad jau 2 naktī jābūt kaujas gatavībā doties 6 stundu ilgā braucienā ar autobusu, tomēr esot tā vērts... Nu labi, pusmiegā snauduļojot, ieradāmies Kairā, tika apskatītas daudz skaistas vietas, muzejs, papirusa un parfīma ražotnes, kur atkal uzsvars tika likts un tūristu lētticību un maciņa atvēršanu. Nekā nebija, mēs neko nepirkām, jo tas viss ielas veikaliņos par puscenu tika piedāvāts. Diena bija burvīga- piramīdas, Sfinksa- tas vien jau iedvesa lielu bijību un patīkamas emocijas, kur nu vēl pārējais no apskatītā! Protams, izcilie apvārdotāji pamanījās mums iesmērēt vēl pāris niekus, bet, ko nu padarīsi :) Prieks liels, nogurums arī... Tā arī bija pēdējā ekskursija, ko paspējām, nekas īpaši gribēts un svarīgs arī vairs nepalika. Pēdējā diena tika pavadīta, sauļojoties, peldoties un baudot dzērienus. Epilogs? Tāda nav :) Ceļojums bija burvīgs, līdz ar to Z-svētki arī, vēl priekšā bija gaidāma lielā Jaungada sagaidīšana, negatīvo emociju bija apaļa nulle. Lai arī citiem ceļojums uz Ēģipti būtu tikpat patīkamu emociju pārpilns! :) Mazliet papildināšu- interesanti atgadījumi bija ar tējasnaudas atstāšanu viesnīcas istabiņu uzkopējiem- atzīšos, ka nezināju, ka viņiem it kā pieņemts atstāt katru dienu pa kādam dolāram uz gultas stūrīša, prom ejot ikdienas gaitās, kādas nu kuram tās ir... Pirmās 2 dienas nepalika ne plika graša un, kad satiku savas tūraģentūras pārstāvi, tikai tad uzzināju, ka jāatstāj, citādi ar sagaidīt dažādus pigorus... Kā piemēru mums minēja gadījumu, kad vienas istabiņas iemītnieki, dienām ejot, neko nav atstājuši. Tad nu vienu dienu pamatīgi pārbijušies, kad ieradušies savā numuriņa un, pirmās, ko izdzirdējuši, bijušas TV skaņas. It kā izslēgts bijis, bet nu tad uz pilnu klapi darbojies... Iegājuši istabiņā, un liels bija viņu pārsteigums, kad ieraudzījuši, ka uz gultas, no dvieļiem un segām sameistarots, sēdējis „cilvēks“ ar TV pulti rokā, vērstu pret ekrānu... Var jau saprast izbīli, bet likās interesanti :) Tik pasmējos un nobrīnījos, bet... lika pagaidīt :) Vienā jaukā dienā, kad jau 2 dienas nekas netika atstāts, nogurusi un nosalusi atgriezos no safari brauciena ar kvadraciklu pa Sahāras tuksnesi, ka pirmajā brīdī pat neievēroju, ka uz gultas smuki stāv... zilonis! Jāsaka, ka smiekli pirmajā brīdī nenāca patiešām :)))) Tā jocīgi bija, bet nu- ko padarīsi? Skaidrs, ka kāds dikti kāro tikt pie tējasnaudas (mēs to par dzeramnaudu dēvējam :) ). Nākamajā dienā pēc pieklājīga atalgojuma atstāšanas nemaz i’ necerēju, ka kāds „pigors“ mani vēl sagaida... Kā tad, ceri vien! Bet šoreiz gan patīkams pārsteigums gaidīja- smuka sirsniņa, izrotāta ar ziedlapiņām un zaļumiņiem... Sirds un acis priecājās :) Tad diena uzkopējam atkal pa tukšo un pēc tam atkal gultasgals izrotāts ar naudaszīmēm un... no segas izlocīts gulbītis... Sīkumiņš, bet patīkami. Bildes neizdodas pievienot, bet manā galerijā ir salikti visi „zvēri un nezvēri” :)

Ziemassvētki Hurgadā.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem