Ceļojums (4-5.07.2009)

  • 9 min lasīšanai
Kad ar finansēm ir labi, tad var atļauties ceļot ar sabiedrisko transportu. Kad kļūst švakāk, tad jāsāk stopēt. Parasti stopējot es piedāvāju piemesties degvielai. Ja man trūkst naudas autobusa biļetei, bet pietiek puscenai vai desmitai daļai no autobusa biļetes, tad es stopējot piedāvāju, cik varu, kaut vai tie ir 10 santīmi. Parasti vadītaji nevēlas ņemt naudu, bet es visādos veidos cenšos pierunāt, un joprojām paliek daži, kurus neizdodas pierunāt. Šī bija tā reize, kad man ar finansēm bija palicis tik švaki, ka nevarēju atļauties piemesties degvielai nevienam vadītājam, kas mani varētu pavest. Biju tikko nolicis sesiju un biju noilgojies pēc dabas. Biju piemeklējis vietu, kuru vēlējos apciemot. Es tur nekad līdz šim neesmu bijis, un man bija liela interese iejusties atklājēja lomā. Tā kā šī vieta atrodas samērā tālu no manas pilsētas, un to ir samērā sarežģīti apciemot vienas dienas laikā, tad šim pasākumam jāvelta divas dienas. Man bija telts. Laika prognoze arī bija laba. Es piekrāvu pilnu somu ar pārtiku un dzeramo, guļammaisu un telti, un devos ceļā.

Šodien bija tā reize, kad nācās ļoti ilgi stāvēt, kamēr kāds paņem. Varbūt daļēji tāpēc, ka man bija liela mugursoma mugurā. Mašīnu bija daudz, un man sāka sāpēt galva no to izplūdes gāzēm. Kad autovadītāji man apstādināja un es kāpu iekšā, es tā arī teicu, ka labprāt samaksātu, kā to parasti daru, bet šoreiz diemžēl nevaru. Bet vadītāji mani tāpat paņēma. Tā es aizstopēju līdz vienam objektam, kuru biju iekļāvis pusceļā.

Novēlēju vadītājam laimīgu tālāko ceļu, izkāpu no mašīnas, pārgāju pāri šosejai un biju uz lauku ceļa. Bija karsts. Saule spīdēja spoži. Es padzēros, un sāku prātot, kur man iebāzt savu lielo somu, lai nevajadzēto to stiept līdz manam objektam un tad atpakaļ. Te bija pļava, kuru no ceļa norobežoja latvāņu mūris. Laba ideja. Gāju gar ceļa malu un mēģināju atrast kādu no latvāņiem brīvāku vietu, kur es varētu iespraukties tanī pļavā. Nu es uzmanīgi izspraucos cauri un biju pļavā. Gāju uz pļavas vidu, kur auga kāds cits latvāņu puduris. Tur es padzēros, ieraku latvāņos savu somu un devos uz savu objektu.

Tagad bija kļuvis ļoti viegli. Es aizgāju līdz ūdenskritumam, kur uz uzbildēju trūkstošās bildes. Tur šajā karstumā bija vispiemērotākā vieta. Tur bija ēna, un ūdenskritums piepildīja gaisu ar ūdens miglu. Tāds patīkams svaigums un dzestrums. Tā skaņa, kas rodas ūdenim tekot un krītot, un var sajusties, ka esi nošķirts no civilizācijas un saplūsti kopā ar dabu. Es sastapu ūdenskritumu, es sasveicinājos, es jutos, it kā esmu atgriezies mājās. Tur es pavadīju kādu laiku, ūdens man dāvāja spēkus un mans prāts kļuva skaidrāks. Ejot prom, es pateicos ūdenim par visu, ko tas man bija devis. Atnācu līdz savai somai un iekārtojos garajā zālē pie latvāņiem. Ziniet, viņi nav nemaz tik slikti. Es vēlējos paēst, bet Saule spīdēja tik spoži, ka zālē sēdot bija ļoti sutīgi un neizturami. Tāpēc es ēdu stāvot kājās, lai varētu mazliet sajust lēno gaisa plūsmiņu. Kad paēdu, devos uz šoseju, lai turpināt savu ceļu uz mērķi. Lai izietu no pļavas ārā, nācās atkal spraukties cauri latvāņiem. Izgājis ārā, uz apģērba pamanīju dažas zaļas švīkas. Mēģināju noberzt nost, bet nesanāca. Labi, lai paliek, es nospriedu.

Tā es dažās reizēs aizstopēju līdz vienam ciemam. Pēdējo mašīnu stopējot, sāka līt lietus, es izvilku lietussargu, un pēc dažām minūtēm mani paņēma viena mašīna un aizveda līdz ciemam. Pēdējā mašīnā sēžot, es prātoju. Bija vakars, un pārgājiens līdz manai izvēlētai vietai bija jāatliek uz nākamās dienas rītu. Tagad vajadzēja kaut kur iekārtoties ar savu telti. Pajautāju vadītājam, kur pēc viņa domām būtu labāka un ērtāka vieta, lai paliktu teltī pa nakti. Jo rīt bija tāls ceļš ejams, un es nevarēju atļauties čammāties ar liekām neērtībām. Vadītājs mani izlaida pie ciema estrādes un teica, ka šeit ir vislabāk. Pateicu paldies un devos sliet savu telti. Uzslēju telti, aizgāju līdz upei, bija odi, kas vēl vairāk noņēma civilizācijas radīto spriedzi. Upe rāmi plūda, Saule norietēja, es pastaigājos un varēju izjust dabas pilnību. Galvas sāpes pārgāja, un es sēdēju savā teltī un ēdu vakariņas. Tad devos gulēt.

Pa nakti dažas reizes bija lijis lietus, un no rīta arī ik pa laikam tas lija. Bija rīts. Vajadzēja novākt telti. Grūti bija noķert izdevīgu laika momentu, kad nelītu lietus, lai varētu ērti novākt telti. Te viss satumsa un sāka līt lietus, te viss norima un parādījas Saulīte. Man paveicās – biju izvēlējies vispiemērotāko brīdi. Vai varbūt vispiemērotākais brīdis bija izvēlējies mani? Es tikko biju paspējis novākt telti, un atkal sāka līt. Man bija bija lietussargs, bet es ieskrēju ar visām mantām zem estrādes jumta. Tur es varēju ieturēt savas brokastis. Bija vēss laiks. Es sagatavojos ceļam, izvilku lietussargu un devos ceļā.

Lietus pamazām pierima, un lietussargu varēja beidzot salikt. Gāju vairākus kilometrus cauri mežam pa lauku ceļu. Bija kluss un varēja baudīt dabu. Tad izgāju cauri vienam ciemam. Starp mākoņiem pamazām sāka vīdēt Saule. Man bija karte, un es mēģināju atrast savu mērķi.

Beidzot es biju klāt. Nokāpu pie upītes un gāju pa taciņu gar to. Pa šo laiku Saule bija izlīdusi no mākoņiem pa īstam. Virs manis bija zilas debesis, un tajās skraidīja balti mākonīši. Laiks bija dzestrs, un pūta neliels vējiņš. Tas bija mans mīļākais laiks. Šī diena bija īpaša ar to, ka es no paša rīta biju iejuties dabā. Man nevajadzēja nekur braukt, jo es jau pamostoties biju pie dabas. Kad sasniedzu kanjonu, tad nospriedu, ka tā ir lieliska vieta, lai beidzot atpūstos. Es sēdēju un ēdu pusdienas lejā, pie upītes, kuru no abām pusēm ieskāva kanjons ar negatīvam pārkarēm. Atrodoties apakšā, tās pārkares likās vienkārši milzīgas. Tagad bija vasaras vidus – augu zaļās masas pīķis. Visapkārt sazaļojuši koki, krūmi un lakstaugi, kuri visi kopā veidoja vienu milzīgu zaļu vidi. Tā ir mājvieta daudzām radībām. No augiem līdz pat kukaiņiem un dažādiem dzīvniekiem. Saules stari spraucās cauri zaļai augu valstībai iekša kanjonā. Veidojās tumšas ēnas, kas mijās ar spožiem Saules izgaismotiem pleķīšiem. Tādi kontrasti un toņi visneiedomājamākajā diapazonā. Mākoņi skraidīja pa debesīm. Te Saule paslēpās aiz mākoņa, viss satumsa, te tā izlīda, un viss iedegās spožos staros un tumšās ēnās. Te uzpūta vēja brāzma, koki saka dejot un dziedāt, te vējš aprima, un gandrīz viss sastinga mierā. Tikai upīte, kas visu laiku čaloja apakšā, uzsita nepārtrauktu dzīves ritmu. Tā bija kā sirds un dvēsele šai brīnišķīgai vietai. Visas radības apvienojās kopā un izskatījās, kā viens liels, vienots organisms. Lai gan es biju ciemiņš, kas pastaigājās šajā pilī, man bija dota iespēja sajusties kā daļa no šīs pils.

Tā es pavadīju vairākas stundas. Es staigāju, apbrīnoju, domāju, fotografēju. Šis bija mana ceļojuma mērķis, un tas pilnībā atveidoja visas manas cerības. Es biju pateicīgs visām radībām, kuras palīdzēja man šeit nokļūt. Šī bija vieta, kur es varēju savienoties ar kosmosu.

Pamazām tuvojās vakars. Es izgāju ārā no kanjona un devos pāri pļavai, lai saņemtu atlikušos kosmosa vēsts puzles gabaliņus. Pļavas bija skaistas, tur auga dažādas puķes un augi. Es aizgāju sākumā uz vienu pusi, tad apmetu lielu loku, sastapu dažas radības, saņēmu atlikušās vēstis un biju jau ceļā uz otru pusi. Izgāju beidzot uz aizauguša lauku ceļa un apstājos, lai atvadītos. Izteicu vislielāko pateicību par šī ceļojuma mērķi, par sastaptām radībām un par saņemto vēsti no visu varenā kosmosa. Padzēros, saposos atpakaļceļam un devos.

Atpakaļceļš bija ieplānots savādāks – tam bija jābūt īsākam nekā turpceļam. Kopumā vajadzēja noiet vairakus kilometrus, no kuriem neskaidrību ieviesa pāris kilometri, kas kartē bija attēloti kā sliktas kvalitātes zemes ceļš. Tagad vajadzēja veikt izvēli. Vai nu iet garāku, bet jau izmēģinātu ceļu, vai nu iet īsāku, bet neizmēģinātu ceļu. Es izvēlējos īsāko. Kas attiecās uz pāris čābīgajiem kilometriem, iesim un iečekosim, gan jau izdosies.

Tā es gāju pa ceļu. Baigi labs ceļš. Saule spoži spīdēja pie debesīm un pamazām laidās arvien zemāk un zemāk. Laiks bija mainīgs. Es gāju, klausījos putnu dziesmas un baudīju neskarto dabu. Tad uznāca liels mākonis, un sāka līt lietus, debesīs zibināja un dārdēja pērkons. Es gāju zem lietussarga. Parādījās Saule, un debesīs izauga krāšņa varavīksne. Ceļa malā bija pļaviņa ar dažādiem ziediem un augiem. Es apstājos, lai padzertos. Mani lielie ūdenskrājumi jau pavisam drīz draudēja izsīkt. Palikt šeit vēl vienu nakti es nevarēju atļauties. Pēc stundas es atradu zemes ceļu, kur man bija jānogriežas. Tur es nogriezos un pēc puskilometra nonācu applūdušajos izcirtumos. Man bija gumijas zābaki, bet ūdens bija tik dziļš, ka nebija jēgas arī tiem. Pašu zemes ceļu arī nevarēja tā īsti droši noteikt. Es sapratu, ka labāk doties atpakaļ, prom no šī zemes ceļa, citādi man šeit vajadzēs palikt pa nakti.

Atgriezos uz tā labā ceļa, izvilku karti un sāku prātot. Visdrošāk bija doties pa šo ceļu atpakaļ uz vietu, no kuras es biju sācis, un tad iet to garāko ceļu, kas man bija jau zināms. No šīs vietas, kur es patlaban stāvēju, tas izmaksātu man gandrīz divus desmitus kilomteru, kamēr es nokļūšu līdz šosejai. Saule norietēs pēc pāris stundām, un tas nozīmē, ka es sasniegšu soseju nakts vidū. Bija arī otrs variants – turpināt savu iesākto gājienu uz priekšu pa šo labo ceļu. Tā kā šoseja nav vairs tālu, tad iespējams, ka šis labais ceļš varetu iziet pie šosejas. Bet bēda tāda, ka mana precīzā karte, kurā bija redzams šis labais ceļš, beidzās ātrāk nekā šis ceļš. Man bija arī otra, neprecīzā karte, kurā šī ceļa vispār nebija. Visapkārt bija purvi, un mēģināt iziet uz šoseju pa taisno cauri mežu un purvu pietiekami ātri bija bezjēdzīgi. Tā nu es devos pa labo ceļu uz priekšu domās, ka tam agri vai vēlu jānonāk pie šosejas. Jo kāmdēļ meža zāģētājiem būtu jābrauc šis divus desmitus kilometru lielais līkums, ja te pat netālu ir šoseja?

Saule kāpa arvien zemāk un zemāk, koku ēnas izauga garas, bet pats interesantākais bija tas, ka Saule arvien spīdēja spoži, itkā mēģinot dienu padarīt garāku. Laiks pamazām bija kļuvis vēsāks un vēsāks. Putni dziedāja savas vakara dziesmas. Es ilgi un ātri gāju pa labo ceļu un visu šo laiku abrīnoju dabu. Daba, kas bija šeit, bija ļoti īpaša. Tādu es viņu nekad līdz šim nebiju redzējis. Un es biju pateicīgs kā nekad, ka tagad šajās garajās stundās es varu būt kopā ar šo īpašo dabu. Šīs dažas stundas pārvērtās par veselu mūžību. Ko gan citu var vēlēties, nonākot vispatīkamākajā dzīves mirklī?

Tad es pa labo ceļu iegāju dziļāk mežā, nonācu krustojumā un sastapu vienu cilvēku, kurš man pastāstīja, kurā virzienā ir šoseja. Pateicies, devos pēdējos kilometrus uz šoseju. Pa ceļam sastapu koku zāģētājus, kuri zāģēja kokus ļoti prētīgā un brutālā veidā. Šādā veidā vienas minūtes laikā mašīnas piekabē nonāk viens nomizots un sazāģēts pieaudzis koks. Un ir zināms, ka šādā veidā turpinot izmantot mūsu planētas resursus, mēs nonaksim situācijā, kad cilvēks vairs nespēs izdzīvot uz planētas Zeme. Zinātnieki plāno atrisināt šo problēmu, uzbūvējot kosmiskos kuģus, ar kuriem varētu pārmigrēt cilvēkus uz citām Zemei līdzīgām planētām kosmosā. Bet daba saka, ka šis zinātnieku radītais risinājums tiks iznīcināts visnežēlīgākā veidā, jo ir tikai divas iespējas – vai nu mirt uz planētas Zeme, vai nu atjaunot Zemi un visu dzīvo radību uz tās. Tāpēc tā nopietnība, ar kuru zinātnieki dara savu darbu, un tā cerība zinātnieku sejās, ka viņi ir uz pareizā viļņa, izraisa lielu smaidu manā sejā.

Kad sasniedzu šoseju, bija vēls vakars. Man vajadzēja kādu, kurš mani aizvestu līdz manai pilsētai. Saule taisījās rietēt. Es stāvēju vienā ciemā pie autobusu pieturas un cēlu roku tām retajām automašīnām, kas mēdza parādīties. Ielas pretējā pusē bija veikals, kas bija jau ciet, bet tur laukumā tusējās gan vietējie bērni, gan pieaugušie. Viņi te dzīvoja. Kad cilvēks atrodas savā dzimtenē, tad viņam visvieglāk turēties uz vilņa. Domās novēlēju viņiem visu to labāko, lai viņu zeme plaukst un zeļ. Bet tiem, kuri nav dzimtenē, novēlēju, lai izdodas tikt uz viļņa vienalga, cik augsts šis vilnis būs. Ja brauc mašīna, tu cel roku, bet tā neapstāj, novēli laimi cilvēkiem. Tā tu vari vēlēt laimi visiem. Ja tu ticēsi laimei, un vēlēsi to cilvēkiem no visas sirds, tad tavi vārdi piepildīsies. Kas ir laime, tas lai paliek tavā ziņā. Tātad jautājums, kā stopējot mašīnas, darīt to ar lielāko interesi, ir atrisināts.

Bija svētdiena, pusstundu es stāvēju un mani paņēma. Labi, ka vēl šajā vēlā vakara stundā, kāds brauca uz pilsētu. Sākām runāt. Taisnību sakot, es visu ceļu stāstīju mašīnas vadītājai. Diezgan interesants cilvēks. Sākumā izrādīja interesi, lai es stāstu. Es sāku stāstīt, viņa visu laiku klausījās. Tāds normāls cilvēks ar skaidru prātu. Pati runāja ļoti maz, un man visu laiku domās bija jautājums, vai viņai ir interesanti. Ka tik mana klātbūtne viņai nepārvēršas par murgu. Pats interesantākais bija tas, ka brīdī, kad es sāku ar viņu runāt un izlēmu šo to pastāstīt, viņa pati iniciēja, lai es turpinu. Tā es visu ceļu viņai stāstīju. No vienas puses mani māca šaubas, jo viņa runāja ļoti maz, bet no otras puses bija sajūta, ka viss ir kārtībā. Vispār bija interesanti būt kopā ar šo cilvēku. (Varbūt man vajadzēja pa ceļam vēlreiz apjautāties, vai viņai joprojām ir interesanti?) Kad bijām pilsētas centrā, tad viņa tā mierīgi pateica, ka bija interesanti. Es viņai novēlēju visu to labāko un knapi paspēju uz pēdējo autobusu.

Jānis Blūms



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais