Lietaina nedēļa Bavārijā
|
Velta Dilēviča (Gintere)
|
Uz Bavāriju ceļojām ar lidmašīnu jūnija sākumā. Noīrējām patiešām jauku dzīvoklīti Alpu kalnu pakājē Grainau ciematiņa nomalē. Katru dienu ieplānojām kādu apskates objektu tā, lai laiks paliktu arī atpūtai. Diemžēl laiks sešas dienas no septiņām bija lietains un auksts, tikai pēdējā dienā pazuda mākoņi un kļuva siltāks. Tā kā uz to brīdi braukšanas tiesību nevienam nebija, Bavārijā izmantojām sabiedrisko transportu. Sākumā likās, ka tas būs neiespējami, bet pēc savāktās informācijas tūrisma info centrā, ar dažiem amizantiem starpgadījumiem, visur aizbraucām un visu plānoto redzējām. Iesaku gan labāk uz to pusi braukt ar savu mašīnu, vai īrēt auto uz vietas, tas būs praktiskāk un noteikti arī lētāk. Sabiedriskais transports Vācijā ir dārgs. Ja nu tomēr, tad iepriekš noteikti painteresējieties par iespējām iegādāties tūristu biļetes. Nu tad par pašu Bavāriju:
Pirmajā vakarā aizgājām pastaigāt pa vietējo ciematiņu Grainau un skaidrs bija viens- Bavārija ir vēl jaukāka nekā domāju: brīnišķīga daba, glītas izkrāsotas mājiņas, mierīgi laipni cilvēki tautas tērpos, patīkama atmosfēra, tāda mierīga vide visapkārt. Konstatējām, ka visi veikali sestdienās un svētdienās slēgti un darbdienās strādā tikai līdz pieciem, pasēdējām vietējā kafejnīciņā un gājām mājās. Svētdienas rītā braucām ar vilcienu uz Minheni. Brauciens bija vesels piedzīvojums, jo mums nesaprotamu iemeslu dēļ pēc pāris pieturām visi pasažieri izkāpa, mēs palikām, ērti iekārtojāmies, jo mums tak līdz Minhenei jābrauc. Labi, ka pēdējā brīdī mūs ieraudzīja vilciena pavadonis un pateica, ka šis vilciens tālāk neies- re kur tur kaut kur tālumā ir autobuss, kas pēc divām minūtēm vedīs pasažierus uz nākošo staciju, kur gaida cits vilciens.Tad nu ņēmām pēdu, bet paspējām. Jautrība bija liela. Minhenē ,protams, lija lietus. Vecajā botāniskajā dārzā ieturējām pirmās bavāriskās pusdienas- garšīgas, pamatīgas un cenā pieņemamas. Izstaigājām gājēju ielu, kur interesantākais šķita rātsnams ar tornīšiem. Atradām arī alus krogu Hofbrauhaus, drūzma bija liela, orķestris spēlēja polku, izdzērām pa kausam alus un apskatījām vēl pāris interesantas vietas pa ceļam. Pilsēta sakopta, skaista, bet neteikšu, ka pati pati.... Pirmdien aizgājām uz info centru, dabūjām kartes, aprakstus un transporta sarakstus, nopirkām ekskursiju uz pilīm piektdienai un tad kāpām kalnos. Mērķis bija aiza Partnachklamm. Kāpiens bija interesants un patīkams, dažbrīd starp lietu uzspīdēja saule, ļaužu tikpat kā nebija, varējām izbaudīt Alpus visā krāšņumā, pat līdzpaņemtās pusdienas ieturējām pie jauka maza sakopta namiņa (šķūnīša) uz takas ar brīnišķīgiem skatiem. Aiza pārsteidza ar saviem izmēriem, varenīgumu, daudzajiem ūdenskritumiem- tas bija iespadīgi. Atpakaļceļam pilnīgi nejauši bijām izvēlējušies pašu augstāko un garāko, bet skaistu ceļu, tā kā kāpiens iznāca pamatīgs. Labi vēl, ka paspējām uz pacēlāju, kas mūs noveda uz vietējo pilsētiņu Garmish- Patrenkirchen. Karstā šokolāde vietējā retro kafeinīciņā bija ļoti garšīga un mazliet atpūtušies ar autosu braucām uz savu ciematiņu. Otrdien devāmies apskatīt tuvāko apkārtni ar vietējiem autobusiem. Tā kā uz Linderhofa pili var tik tikai ar pārsēšanos Omerammergrau, tad vispirms apskatījām šo jauko Bavārijas kokgriezēju pilsētiņu. Kokgriezumi vairāk gan bija redzami tikai darbnīcās un veikaliņos, bet tie bija skaisti. Tālāk braucām uz Linderhofa pili, kas ir karaļa Ludviķa II vasaras rezidence. Vispirms jau ļoti skaistā apkārtne, tad interesanti izveidotais dārzs ar strūklakām un visbeidzot pati pils- istabas miniatūras, bet kāds greznums! Mājupceļā vēl apstājāmies , lai apskatītu Etāles klosteri, kur vēl joprojām dzīvo benediktīniešu mūki. Kā reiz trāpījām uz dievkalpojumu. Vēl nopirkām pa pudelei benediktīnieti-liķieri, autobusu gaidot, vēl karsta šokolāde mazā idilliskā kafejnīcā un uz mājām. Trešdien bijām ieplānojuši iepirkt suvenīrus. Te nu jāsaka, ka šeit nebija ķiniešu darinājumi, bet patiešām vietējie izstrādājumi, pie kam ļoti patīkami mums, bet ne mūsu maciņiem. Vēl nolēmām aizbraukt kalnos ar autobusu apskatīt pilsētiņu Mittenvaldi. Ļoti skaista pilsētiņa, kur tiek darinātas vijoles. Te ēdām slavenās un patiešām garšīgās Bavārijas desiņas, kuras tiek perfekti servētas. Un vēl- bavāriešu konditoreja arī ir neatvairāma: kūkas ar dabīgu putukrējumu, nav pārsaldinātas. Uh! Ceturtdien nekas cits mums vairs neatlika kā celties augstākajā virsotnē- Cugšpicē. Laiks bija nepatīkams, kalni mākoņos un miglā, bet jābrauc. Uz augšu ved neliels vietējais bānītis, tad uz spici ar trošu vagoneti. Izkāpām un....viss balts, acis nevar attaisīt, saules brilles nav līdz- ko nu? Pamazām apradām ar spilgto gaismu no sniega, sākām lūkoties apkārt: uz leju redzēt neko navarēja, jo viss kalns bija mākoņos, bet pati spice, lai gan apsnigusi , bija redzama. Uztaisījām dažus foto, tad ar trošu vagoneti laidāmies lejā uz Eibsīi ezeru. Pirmās minūtes neko neredzējām, tad sāka parādīties bilde un tad jau bijām lejā. Žēl, ka nebija saulains- iespaidi būtu bijuši spēcīgāki. Pāris stundās apstaigājām apkārt ezeram. Tur ir lieliski skati uz ezeru ar smaragdzaļu ūdeni un apkārtējiem zilajiem kalniem, ik pa brīdim ceļu šķērso kāds lielāks vai mazāks ūdenskritums. Piektdien no rīta devāmies uz pieteikto ekskursiju. Laiks beidzot bija saulains, kalni redzami, skati izbaudāmi pilnībā, spēj tik uz visām pusēm grozīt galvu. Ar mazu līkumu pa Austriju nonācām Neuswahnsteinā. Karaļa Ludviķa II pils, kas izveidota viduslaiku interjērā, bet ar oriģinālu elektrību un oriģinālām stikla durvīm. Pils ir ļoti skaista, esmu redzējusi daudz, bet šī ir visskaistākā no visām. Uz pili par 6 EUR aizved ar karieti, gaidīšanas svētki gan šeit jāieplāno, jo ir milzīga ļaužu drūzma. Pēc pils aizstaigājam līdz aizai pār kuru ir tiltiņš. No tā ir kolosāls skats uz pili- kā pasakā. Turpat netālu ir Ludviķa vecāku pils, bet laika nepietiek to apskatīt no iekšpuses. Pa ceļam uz mājām vēl pieturam pie Weiskirches. Bavārijā redzējām tikai katoļu baznīcas, tās visas bija greznas un skaistas. Sestdien jau priekšā ceļš uz atpakaļ uz Latviju. Iespaidu ļoti daudz, šī zeme ir patiešām brīnišķīga. Ja kādreiz būs iespēja, noteikti aizbraukšu vēlrei, varbūt siltākā un saulainākā laikā.
