Kontrastu zeme. Pirmie iespaidi
|
Eduards *Bauer*s
|
Spoži saules stari liegi kutina acu plakstiņus, un laikam jau ir laiks vērt acis vaļā un izbaudīt pirmo dienu jaunajā dzīvesvietā. Rīts mani sveic ar dzidri zilām debesīm un košu, karstu sauli. Tā neko sev rudens! nodomāju, redzot, ka āra ir ap +25...+27 grādu. Lai gan ierados te jau ar Spānijā gūto iedegumu, skrienot krosu pirmajā dienā, nepilnas stundas laika esmu apsvilis sarkans. Sūrst seja, rokas, kājas. Mazliet negaidīti. Tikai vēlāk pamanu, ka baltie dienvidāfrikāņi, neskatoties uz saulaino laiku, ir diezgan pabāli un īpaši nesauļojas.
Nu ko, esi pārsteigts, ka esam tikpat civilizēti kā Eiropā? jautā mana dienvidāfrikāņu ģimene. Redzi – ziloņi un mērkaķi te pa ielām nestaigā! viņi nosmej. Tas gan tiesa, lai gan Keiptaunas piepilsētās, kur vairāk zaļumu – parku, zālienu, dārzu vai bush[1] – var aci pret aci nejauši saskrieties ar kādu prāvu skorpionu. Es tādam nejauši uzskrēju virsū pie baseina. Viņš gan jau bija devies labākos medību laukos, taču viņa dzelonis izraisīja apbrīnu. Bušā mīt arī indīgā kobra, kura gan labprāt izvairās no saskarsmes ar cilvēku, bet augstu kalnos klaiņo kalnu kazas, antilopes, šad tad arī kāds leopards. Taču visdrošākais un nekaunīgākais ‘zvēriņš’ ir cilvēka radinieks – babuīns. Tas ir biežs un negaidīts viesis Labās Cerības ragam tuvāk esošajām pilsētiņām un ciematiem. Šis radījums (lielākie, ko redzēju, sasniedz vilku suņa izmēru, apveltīti ar asiem zobiem/ilkņiem) mēdz klīst baros un sagādā pamatīgas galvas sāpes daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Mājas saimnieku prombūtnes laikā tāds ‘zvēriņu’ bariņš ievirpuļo no buša privātmājā, izsaimnieko ledusskapi, saplēš traukus, izārda mēbeles un tikpat sekmīgi aizvirpuļo atpakaļ bušā. Apdrošināšanas kompānijas nesedz nodarītos zaudējumus – tāda prakse.
Vēlāk pamanu, ka zālienos, lēni gāzelēdamās, slāj ēģiptiešu zosis, skraida paprāvi pelēcīgi putni ar āķveida knābjiem, šur tur baros skraida kaut kas starp tītaru un pāvu. Mani jau laikus pabrīdina tos nebarot – apsēdīs šāds bars un mieru vairs nedos. Īpaši kaitinošs naktī ir kāds putns, kas it kā speciāli sagaida tavu saldāko nomiedzi un tad sākās nepatīkama kakofonija – te viņš ķērc, te viņš brēc un tā bez apstājas.
Piecu minūšu braucienā no mājām atrodas False Bay. Senatnē pirmie eiropiešu kolonisti bieži sajauca to ar Table Bay, kura krastos dibināta Keiptauna, un dibināja šeit pirmās apmetnes. Tā nu ar laiku False Bay krastos radās nelielas pilsētiņas kā gleznainā Kalk Bay vai Simon’s Town, ikdienišķā Fish Hoek vai steidzīgā Strand. Daļa no tām atrodas stāvu kalnu piekājē ar gaiši jo gaišu smilšu pludmalēm.
False Bay līci ir īpaši iecienījušas haizivis. Katra pludmalē parasti ir uzvilkts karogs, kas norāda, cik bīstama vai droša ir peldēšanās. Zaļš karogs – laba redzamība, haizivju nav, melns karogs – ūdens ir duļķains, slikti caurskatāms, peldēšanās nedroša, balts karogs ar melnu haizivi centrā un sirēna – labāk mudīgi laisties krastā, jo liela iespējamība tikt apēstam. Mūsu pludmalē parasti ir daudz cilvēku – tie mazāk brūnina sānus, bet vairāk peldas, makšķerē, sērfo. Taču brīdinošā karoga ignorēšana var bēdīgi beigties. Pērn kāds tantuks neņema vēra brīdinošo karogu un devās peldē. Ka aizgāja, ta arī neatgriezās, jo viņai uzbruka haizivs. Viņa nozuda aptuveni trīs minūšu laikā, un mēs tikai bezpalīdzīgi noskatījāmies no krasta uz ūdenī notiekošo. Ne asiņu, ne izskalotu roku vai kāju vēlāk, pastāstīja manas dienvidāfrikāņu ģimenes tēvs. Viņam gadījās būt traģiskā notikuma aculieciniekam. Arī vēlāk, sēžot pludmalē, es bieži pamanu, ka, neskatoties uz bīstamo dienu, cilvēki tāpat bauda ūdens priekus, piesardzīgi gan vērodami ūdens klaidu tālumā.
Pēc kādas vētrainas dienas tuvējā pludmalē tiek atrasta pagātnes liecība. Krastā no līča dziļumiem izskalota metāla plāksne, uz kuras skaidri pavēstīts Šajā pludmalē ieeja atļauta tikai baltajiem! Šis vēstījums ātri vien tiek iemūžināts fotogrāfijās un nonāk teju vai visās provinces avīzēs. Kādam šī aparteīda laika liecība atsauc atmiņā nepatīkamas atmiņas, cits atkal pasmaida. Man savulaik patika doties zvejot krevetes, stāsta Braiens un tuvējā pludmale, kurā pieeja bija atļauta tikai krāsainajiem, bija sasodīti laba vieta šai nodarbei. Taču zvejas laikā pludmales uzraugi mani noķēra un izraidīja, norādot, ka esmu baltais un man te nav ko darīt. Lai gan aparteīds jau sen atcelts un valda it kā demokrātija, bet pludmalēs drīkst atrasties jebkurš neatkarīgi no ādas krāsas, cilvēki joprojām turas vairāk savrup – baltie ar baltajiem, melnādainie ar melnādainajiem. Un laikam ir tikai viens acīm saskatāms izņēmums – futbola bumbu pludmales smiltīs draudzīgi dzenā dažādas ādas krāsas bērni.
turpinājums sekos...[1] Krūmiem apauguši neapstrādāti zemes gabali (no angļu valodas)