Dienvidaustrumigaunija

17.06.2010
4 min lasīšanai
42 foto

Maija beigās devāmies ceļojumā uz Võru unn Põlvas rajoniem Igaunijā. Braucām divas dienas (sestdiena, svētdiena) ar savu auto divi pieaugušie un divi bērni (abiem 8 gadi).

Izbraucām no Rīgas un pirmo pieturu – Api sasniedzām pēc 2 stundām un 25 minūtēm. Ape ir jauka, maza pilsētiņa pie pašas Igaunijas robežas.

Tūlīt aiz robežas nonācām Vastse-Roosa miestā. Šis ciemats piesaista tūristus ar savu mežabrāļu saimniecību (www.metsavennatalu.ee), bet to mēs šoreiz neapskatījām.

Tālāk devāmies pa 67.šoseju Võru virzienā, nogriezāmies pa ceļu uz Rõuge (pie Nursi) un drīz, vēl iegriežoties nelielā celiņā pa labi, nonācām pie Hinni kanjona (http://www.visitvoru.ee/?id=168&lang=lat, http://www.rauge.ee/reisijuht/9_lat.htm). Kanjons ir neliels, bet diezgan iespaidīgs. Koka laipa iet pa strauta ieleju, kur abās pusēs slejās smilšakmens klintis. Te ir gan auto stāvvieta gan tīra sausā tualete. Pēc vietējo darbinieku lūguma nācās aizpildīt garu anketu krievu valodā par to mūsu iespaidiem Haanjas dabas parkā.

Tālāk devāmies uz Rõuge ciematu (http://www.rauge.ee/reisijuht/index_lat.htm, http://www.visitvoru.ee/?id=167). Tas ir ievērojams ar Enerģijas taku un Lakstīgalu gravu (Ēbiku grava, Ööbikuorg). Ciema dienvidaustrumu galā atrodas tūristu informācijas centrs ar autostāvvietu. Blakus tam koka skatu tornis ar vēja ģeneratoru augšā. Šeit ir apskatāmi vairāki atjaunojamās enerģijas iegūšanas veidi. Lielā skaidrību gan par to no esošās informācijas neguvām. Īsti nav arī norādes kādā virzienā tūristiem vajadzētu virzīties pa enerģijas taku. Tur pat blakus ir Lakstīgalu grava. Diezgan mežonīga ar skaļu strautu un daudz odiem. Grava beidzās pie pusnolaista dīķa. Zem tā kādas dzirnavas vai cita enerģijas ieguves ierīce. Te notiek darbi un cerams, ka pēc kāda laika šī vieta izskatīsies pievilcīgāk. Tālāk nav īsti norādes kurp doties un mēs nonācām kempinga teritorijā. Tad caur pļavām izbridām pie baznīcas un skolas.

Braucām uz Haanja ciemu. Blakus tam ir Munameģis (Suur Munamägi, http://www.suurmunamagi.ee/index.php?page=28). Kalnā ir skatu tornis. Var kāpt augšā pa trepēm, var braukt ar liftu. Ar liftu ir krietni dārgāk. Toties braukt ar stila liftu pats pa sevi ir piedzīvojums bērniem. No torņa paveras plašs skats uz apkārtni, arī uz Latvijas pakalniem (Dēliņkalnu, Drusku pilskalnu u.c.).

Vastselinnas miestā iepirkām saldējumu un devāmies uz tuvējo Vana-Vastselinna (http://www.vastseliina.ee/linnus/). Tur atrodas varenas pilsdrupas. Pie ceļa arī neliels muzejiņš. Blakus pilij skaista Piusa upes ieleja. Sakarā ar to, ka jānokļūst nākamajā objektā pirms slēgšanas, mēs pilsdrupām neatvēlējām daudz laika.

Braucām uz Obinitsa, tad uz ziemeļiem, šķērsojam Piusa upi, dzelzceļa pabrauktuvi un nonācām pie Piusas stacijas. Tur pat blakus atrodas arī Piusas alas (Piuzas, www.piusamaa.ee). Tās ir mākslīgas smilšakmens alas, kur 1921-1966 gados raka smiltis stiklam. Alām priekšā ir piebūvēts neliels priekšnamiņš. Te nav tā kā citās alās, kur gida pavadībā tevi vadā pa alu labirintu. Apmeklētāji var pārvietoties tikai par nelielu alas priekšējo daļu. Pāri baļķim var palūkoties alas dziļumā uz diezgan iespaidīgiem skatiem. Alās, protams, ir diezgan pavēss. Blakus alām tiek būvēta vēl kāda koka ēka. Izskatās, ka pēc kāda laika te būs pieejamas vēl papildus iespējas tūristiem. Kādus 100 m aiz alām atrodas atklātais karjers. Te var paklausīties varžu dziesmas un papriecāties par plašo skatu. Bērniem tas ir kā milzu smilšukaste.

Tālāk bija doma gar dzelzceļu doties uz austrumiem līdz lielajai šosejai pie robežpārejas punkta. Tomēr pie Võmmorski notiek starptautiska lielceļa būvniecība un mūsu celiņš beidzās ar strupceļu. Piusa atrodas aptuveni 10 km no slavenā Pečoru klostera (Petseri). Bet tas jau ir Krievijā. Savukārt no Igaunijas – Krievijas robežpunkta līdz klosterim ir kādi 3 km. Var pat aiziet ar kājām, bet vīzu mums nav.

Nākamais miests Värska atrodās pie gara Pleskavas ezera līča. Ciemats ir ievērojams kā kurorts un ar savu minerālūdeni. Iepirkām veikalā saldējumu un apskatījām pareizticīgo baznīcu.

Gan Piusa, gan Värska atrodas Setu zemē (Setomaa, www.setomaa.ee). Ja ir interese par setu kultūru un etnogrāfiju, tad var iepazīties ar to kādā no setu muzejiem Obinitsa (www.obinitsamuuseum.ee), Värska (www.setomuuseum.ee) un Saatse (pašā Igaunijas austrumu galā, http://www.setomuuseum.ee/content/view/22/35/).

Tālāk braucām uz rajona centru Võru, kur mums paredzētas naktsmājas. Nakšņojām UMA KUUP viesu dzīvokļos (www.uma.ee, http://www.visitestonia.com/en/uma-kuup-guest-apartment). Mums bija četrvietīga istaba, blakus arī tualete un duša. Vēl šajā dzīvoklī bija divas istabas, bet tās bija ciet un tur neviens tonakt nenakšņoja, savādāk nāktos dalīt labierīcības arī ar viņiem. Izmaksāja tas mums 750 EEK (ap 35 LVL).

No rīta pastaigājām pa Võru pilsētu. Jauka pilsētiņa. Blakus mūsu viesnīcai atrodās abas baznīcas. Vērts aiziet arī līdz labiekārtoajai pludmalei, kas ir ezera krastā netālu no centra.

Tālāk devāmies uz ziemeļiem, garām Põlvas pilsētai uz Taevaskoja pusi. Auto stāvvieta ir netālu no dzirnavu dīķa un mākslīgā ūdenskrituma (http://www.polvamaa.ee/index.php?hid=20&page=2981&action=details&). Tālāk taka ved gar Ahja upi uz leju ar diviem gājēju tiltiņiem un daudz odiem. Apskatijām Väike (Mazās) Taevaskoda un Suur (Lielās) Taevaskoda smilšakmens klintis. Var jau Gaujas pusē atrast arī kādu lielāku klinti, tomēr šīs ir gana iespaidīgas. Väike Taevaskoda klintīs arī dažas alas. Suur Taevaskoda preikšā pļava, kas gan šoreiz bija ļoti apdzīvota. Netālu Taevaskoja ciemā kempings.

Braucām atpakaļ uz Põlvas pilsētu, kur atkal iepirkām saldējumus. Põlva ir rajona centrs ezera krastā ar senu baznīcu.

Tālāk devāmies uz Poķu zemi (http://www.pokumaa.ee/index.php?page=25&lang=4).Tā atrodās Võru rajona ziemeļrietumu stūrī uz robežas ar Põlvas rajonu, starp Kanepi un Sangasti, Urvastes ciemā. Tur ir igauņu bērnu rakstnieka Edgara Valtera daiļradei veltīts muzejiņš. Interesantas formas namiņos ir rakstnieka zīmējumi, pasaku tēli. Var arī iziet pa meža taku un meklēt koka gabalos noslēptos burtiņus. Neskatoties uz to, ka liela daļa informācijas bija tikai igauņu valodā, mums ar bērniem bija ļoti interesanti. Žēl, ka Edgara Valtera grāmatas nav izdotas latviešu valodā.

Devāmies Valgas virzienā. Sangastē sena baznīca. Pēc apmēram 4 km ievērības cienīgā Sangastes pils.

Izstaigājām Valgu. Apmeklējām uz pašas robežas centrā esošo Selver veikalu un devāmies uz Rīgu.

Šoseja ved cauri Strenču pilsētai. Pagājušajā gadā tur bija lielas bedres asfaltā. Šogad situācija ir labota – uzliktas brīdinošās ceļa zīmes un ātruma ierobežojumi. Bedres protams palikušas savā vietā. Igaunijā ceļi varbūt nav ideāli, bet ir gana labi izbraucami un bedru tur nav. Arī grants ceļi bija labi. Izskatās, ka igauņi ceļus taisa prastāk, bet izturīgāk. Pie mums uztaisa ceļu līdzenu kā spoguli, bet pēc pāris gadiem vienas bedres.

Šoreiz, atšķirībā no citreiz novērotā, sastaptie igauņi bija labvēlīgi noskaņoti un izrādīja vēlmi ar mums sazināties. Pārsvarā sazinājamies krieviski. Un lai gan ar grūtībām tomēr viens otru sapratām.

Ceļš kopā 701 km.