Pa ceļam no Četumalas uz Mehiko - Verakrusa

Ilona Ikauniece 15.06.2010 13 min lasīšanai

Šis būs par to, ko var apskatīt pa ceļam no Meksikas dienvidiem uz Mehiko, ja ir pāris dienu laika. Protams, interesantāks (un garāks ceļš) ir caur Čiapu, Uahakas un Pueblas reģionu, bet to pusi jau mēs bijām izbraukājuši, tāpēc šoreiz izvēlējāmies apskatīt Verakrusu.

Un tā nu 29. jūlija pievakarē mēs jau laicīgi ierodamies Četumalas autoostā, ap 18.00 piebrauc autobuss. Esam izvēlējušies braukt ar nakts autobusu, pirmkārt, tāpēc, ka, lai nokļūtu no Četumalas uz Katemako, pārāk daudz variantu nebija un arī tāpēc, lai no rīta jau varētu sākt izpētīt Katemako. Katemako ezeru un ciematiņu mums ieteica paziņa, jo tas visā Meksikā ir slavens ar saviem burvjiem un skaisto kalnu ieskauto apkārtni.

Parasti sabiedriskajos transportlīdzekļos nedzeram, bet mums bija viena lieka pudele vīna un likās, ka tas mums palīdzētu arī aizmigt, tā nu spiedām korķi iekšā pudelē. Tas katrā ziņā veicināja skaļu sarunāšanos un smiešanos meksikāņiem pilnīgi svešā mēlē. Pēc kādas stundas brauciena sāka pīkstēt kaut kāds brīdinājuma signāls un jau pēc brīža autobuss apstājās pilnīgas nekurienes vidū. Šis autobusa maršruta posms – no Četumalas līdz Eskarsegai – gāja caur vienu no vientuļākajiem reģioniem, kādā vien ir būts. Vienreiz mēs no tā nogriezāmies, lai 60 km brauktu uz Kalakmulas drupām – pa ceļam nebija nevienas pašas mājas. Kad toreiz naktī izkāpām no mašīnas, skats uz debesīm bija vienkārši satriecošs – nekad nebiju redzējusi tik daudz zvaigžņu... Tas izskaidrojams ar to, ka kādu 150 km rādiusā nav nevienas vērā apdzīvotas vietas.

Pauze ilgst kādas 20 minūtes un tad atkal turpinām ceļu. Pēc tam atkal pāris reizes apstājamies. Ap 24.00 ieripojam Eskarsegā (300 km no Četumalas). Šeit paredzētā pauze ir 15 minūtes, bet skaidrs, ka tā būs ilgāka, jo šoferis apsolās salabot autobusu. Mēs izdomājam paēst siltas vakariņas. Autoostā, izņemot čipsu veikalu, nekā nav un mēs izdomājam pameklēt kādu restorāniņu. Mazliet jau bailīgi ir, ka neaizbrauc bez mums, bet no otras puses, šķiet, ka visi jau mūs būs paspējuši ievērot... Mums palaimējas atrast ēdināšanas iestādi, kur ir bufete un var izvēlēties jau gatavus ēdienus. Priecīgi paēdam. Pēc pusstundas atgriežamies autoostā, autobuss vēl stāv un tiek labots, līdzbraucēji brīnās, ieraugot, ka mēs no kaut kurienes atgriežamies un neesam gaidījuši autobusu turpat. Izbraucam vēl pēc pusstundas. Un tālāk jau bez neparedzētām pauzēm.

Ap diviem naktī iebraucam Vijaermosā, kur izmantojam autobusa apstāšanos, lai no bagāžas nodalījuma izņemtu koferi, un no tā dvieļus – lai apsegtos, - jo, lai gan esam bruņojošies ar džemperiem un garajām biksēm (kas Meksikas dienvidu klimatā nav normāli), autobusā kondicionieris darbojas labi un esam pārsaluši (nekad neesmu varējusi saprast kāpēc te pieņemts autobusā temperatūru turēt kā ledusskapī). Tikuši pie „sedziņām”, ar siltām vakariņām vēderā un mazliet vīna žvinguli galvā, guļam labi.

Ap sešiem autobuss atkal apstājas. Migrācijas dienests. Sākumā apmulstu, tad mēģinām izlikties pēc iespējas aizmigušāki, lai gan sirds dauzās stipri. Paldies Gvadalupes jaunavai, mums neko neprasa (problēma tāda, ka Henrija uzturēšanās atļaujai ir krietni beidzies termiņš), bet mēs neesam viņu auditorija, viņi ķer migrantus no dienvidu kaimiņzemēm.

Beidzot ap astoņiem iebraucam Akajukanā, kur mēs plānojām pārsēsties, lai tālāk brauktu tālāk uz Katemako. Par lielu nožēlu, izrādās, ka no pirmās klases autobusu stacijas nav autobusu uz Katemako, bet par laimi, otrās klases autobusu stacija nav tālu. To mēs viegli atrodam. Otrās klases autoosta izrādās darbojas apvienojumā ar tirgu. Pēc švaki gulētās nakts, autoostas-tirgus rīta rosība mūs mazliet apmulsina, bet cilvēki redz, ka mēs tādi apjukuši, palīdz mums atrast vajadzīgo autobusu. Patiesībā otrās klases autobusiem nav ne vainas. Tur ir neērtāki sēdekļi un paši autobusi mēdz būt 30-40 gadus veci, bet toties nav auksti un ar pāris atvērtiem logiem pilnīgi pietiek, lai nebūtu arī karsti. Pēc stundas esam Katemako. Zvanām Klaudijai, viesmīlības kluba biedrei, pie kuras esam sarunājuši naktsmājas. Es īsti nemāku paskaidrot, kur esam – kaut kur šosejas malā, bet viņa it kā saprot (jo cik gan autoostu tādā mazā miestā var būt?). Pēc pāris minūtēm Klaudija atbrauc ar savu mašīnu un savāc mūs. Viņa mums uzrīko ātro tūri pa Katemako, parāda, kur mēs vakarā satiksimies un aizved uz sev piederošo kempingu, jo viņai ir ciemiņi un mājās nav vietas. Tā nu mēs tiekam pie savas mājiņas par baltu velti! Klaudijai ir daudz darba un viņa mūs atstāj vienus. It kā gribas gulēt, bet izdomājam, ka varbūt varētu aiziet nopeldēties, jo kempings ir kādus 200 metrus no ezera.

Ejam uz krastmalu. Visam ezeram visapkārt kalni, pēc līdzenās Jukatānas pussalas tas liekas ļoti skaisti. Bet ūdens krāsa ir brūngani pelēka. Mēs pieraduši pie saviem tirkizzilajiem ūdeņiem nekādi nevaram saņemties kāpt iekšā. Brīdī, kad esam jau pārdomājuši, mūsu mīņāšanos pamana puisis no blakus esošā restorāna. Viņš mūs iedrošina, saka, ka ūdens nav netīrs, bet krāsa tumša, jo ezera dibenu klāj melnas vulkāniskās smiltis. Mēs apsolāmies nākt pēc tam uz viņa restorānu un drosmīgi brienam iekšā. Forši staigāt pa smilšaino ezera gultni, nav tā kā mums pierastajā Bakalara ezerā, kur ir mazliet riebīgi staigāt, jo dibenu klāj dūņas un māli... Plunčājamies un priecājamies par skaistajiem kalniem visapkārt.

Pēc peldēšanās, pildām doto solījumu un prasām, kas ir blakus esošā restorāna piedāvājumā. Cūkas gaļa, kas diennakti marinēta kaut kamī, apelsīnu sulā un pēc tam kūpināta guajabas lapās, izklausās pēc kaut kā, no kā mēs nevaram atteikties. Rezultātā ļoti garšīgi paēdam.

Tad dodamies gar ezera krastu uz ciematiņa centru, uz laivu piestātni. Slinkums kaulēties un meklēt labākus variantus, lai gan zinām, ka braucienam ar laivu vajadzētu maksāt 80 peso no cilvēku kolektīvajā laivā, piekrītam vienam vīriņam, kurš mūs divus vien apsola izvizināt par 300 peso. Ezers, protams, skaists, bet ievērības cienīgo objektu ievērība šķiet mazliet aiz matiem pievilkta: pludmale ar viesnīcu, pludmale ar privātmāju... Pieturam Nansijagas ekoparkā. Piespiedu brīvprātīgā kārtā dabūjam gidi. Te esot uzņemta viena filma ar Šonu Koneriju galvenajā lomā, kuru neesam redzējuši un viesojusies vesela kaudze meksikāņu slavenību, kuru vārdi mums neko neizsaka. Skaidrs, ka šajā Meksikas pusē viss orientēts uz vietējo tūrismu, arī tuvākajās dienās mums līdzīgus bālģīmjus gandrīz neredzam. Olmeku un maiju skulptūru kopijas. Temaskals (meksikāņu pirts), iespēja par dārgu naudu noķēpāties ar dubļiem... Pēc pusstundas esam atpakaļ laivā. Tālāk laivinieks mūs aizved uz Pērtiķu salu. Tur kaut kad pagājušā gadsimta vidū Verakrusas Universitāte kaut kādā sakarā novietojusi vairākus Taizemes makakus, kuru pēcteči zinātnei vairs nav interesanti, bet kurus tagad baro tūrisma industrija. Nu tas bija viens grotesks skats. Visi pērtiķi vienkārši pārēdušies vājprātīgi resni tusnī un elš. Visresnākais, kuram knapi var izšķirt, kur beidzas galva un sākas rumpis, sēž uz banānu kaudzes un mēģina iestumt sev rīklē vēl pēdējo banānu, seja viņam koši sarkana no tādas piepūles...

Tas arī viss, braucam atpakaļ, izskatās, ka mums ir visātrākā laiva ezerā. Snorkelētāji tikmēr ķer gliemežus, ko Katemako uz katra stūra piedāvā nobaudīt, bet ko mums Klaudija ieteica nemēģināt. Sarunājam, ka mūs izlaiž pludmalē, kas ir netālu no mūsu kempinga. Ejam gulēt.

Vakarā ceļamies un izmetam līkumu pa Katemako centru un gar ezermalu, tad ejam uz Klaudijas restorānu. Pēc pusstundas mums piebiedrojas Klaudija un viņas māte. Izrādās, ka restorānu ir iekārtojis Klaudijas vīrs itālis, un viss tiek gatavots pēc viņa receptēm. Fantastiski garšīgi! Nekur Meksikā nebijām ēduši tik labus itāļu ēdienus un, godīgi sakot, ir atsvaidzinoši ēst kaut ko, kas nesatur tortijas. Kādas 15 minūtes sarunājamies tikai es, Henrijs un Klaudija, te pēkšņi Klaudijas māte, smalka dāma no Mehiko, arī piebiedrojas. Mani pārsteidz, ka viņa perfekti runā angliski, jo kaut kā nekad to negaidu no pavecāka gada gājuma cilvēkiem. Tad Klaudija aizved mammu gulēt un atgriežas ar draudzeni, kas atbraukusi viņu apciemot no Beļģijas. Izrādās viņa ar savu meitiņu nākamajā dienā paredzējusi doties uz mūsu galu – Jukatānas pussalu. Jā, forši, ka beļģu bērnudārzu audzinātājas var atļauties pa brīvdienām apceļot Meksiku.

Izdzeram pāris alus, atvadāmies un ejam gulēt, sarunājam, kur atstāsim mājiņas atslēgu, jo Klaudiju viņas aizņemtības dēļ vairs nesatiksim.

Nākamajā dienā no rīta ar vietējo autobusu dodamies Sanandresas Tustlas virzienā un neaizbraucot līdz galam, kāpjam ārā (kā vienmēr vietējie mums palīdz saprast tieši kur jākāpj ārā) pie pagrieziena uz Ejipantlas ūdenskritumu. Atlikušo ceļa gabalu līdz ūdenskritumam veicam ar kolektīvo taksi. Sākumā apskatām ūdenskritumu no augšas un tad no apakšas. No apakšas, protams, 50 metrus platais un 40 metrus augstais ūdenskritums šķiet iespaidīgāks. Spēcīgā rasa, ka krīt no ūdenskrituma patīkami atsvaidzina. Šajā rasā esot senos laikos mazgājušās skaistās maiju princeses.

Tālāk dodamies uz Sanandresu Tustlu, mazu jauku pilsētiņu, kur galvenā nodarbe ir cigāru ražošana no apkārtnes laukos audzētās tabakas (bet kā vēlāk izrādās, smalkākos cigārus te rullē no kubiešu tabakas un tikai nedaudz izmanto vietējo). Dodamies ekskursijā pa Santa Clara cigāru fabriku, kur mums parāda visu cigāru tapšanas procesu. Fabrika nav liela un sastāv pamatā no vienas lielas zāles, kur ap 40 cilvēku ar rokām rullē cigārus. Beigu beigās Henrijs ņem un nopērk kasti ar cigāriem, kas iecērt pamatīgu robu mūsu budžetā, bet atsauksmes par cigāriem vēlāk ir ļoti labas.

Tad mums pienācis laiks doties atpakaļ uz Katemako, jo šodien vēl jāpaspēj aizbraukt līdz Verakrusai. Izdomājam, ka brauksim ar pirmās klases autobusu un tad, nonākuši galā varēsim uzreiz Katemako pirmās klases autobusu stacijā nopirkt biļeti uz Verakrusu. Diemžēl kasieris man nesaprotamu iemeslu dēļ negrib pārdot biļetes un saka, ka jāgaida, kamēr pienāks autobuss un jāpērk biļete autobusā (laikam tāpēc, ka pirmās klases autobusi Sanandresā apstājas tikai caurbraucot). Gaidām, gaidām, autobuss nenāk, 15 minūtes pēc tam, kad autobusam uz Katemako vajadzēja pienākt, ejam uz blakus esošo otrās klases autobusu pieturu. Autobuss pienāk pēc 10 minūtēm, tad arī redzam, kā pirmās klases autoostā iebrauc autobuss, ko mēs pirms tam gaidījām. Katemako paņemam taksi uz kempingu un sarunājam, ka tas pats taksists mūs aizvedīs uz pirmās klases autoostu. Pēc tam, kad ar visām mūsu pekelēm esam ieradušies pirmās klases autoostā, tur pie kases neviena nav un, kad kasieris atnāk, izrādās, ka šodien uz Verakrusu visas biļetes ir izpirktas. Nu žēl, ka nenopirkām biļetes iepriekš, bet mēs to negribējām darīt, jo nezinājām cikos tieši atgriezīsimies Katemako. Tā ar saviem čemodāniem ripināmies atpakaļ uz otrās klases autoostu.

Tur mūs pārtver autobusā-iekšā-rāvējs, atņem mums čemodānus un iesēdina autobusā. 5 stundas līdz Verakrusai... fuck me... Nu vismaz ietaupām uz biļetēm, nē, īstenībā nē, jo ar ADO (pirmās klases autobusā) es, kā jau Meksikas mācību iestādē studējošai personai vasaras brīvlaikā pienākas, būtu braukusi bez maksas. Braucam un braucam. Paliek jau tumšs. Man atsūta īsziņu viens polis, kurš dzīvo Verakrusā un ar kuru gribējām satikties, jo polis Meksikā ir tikpat kā savējais! Aizsūtu īsziņu mūsu šīvakara izmitinātājam, šis man atbild, kā, vai tad tu e-pastu neizlasīji? Vārdu sakot, pie viņa nevar palikt. Kad nonākam Verakrusā, zvanu polim, šis uzreiz, pat pirms es vēl kaut ko esmu paspējusi pajautāt, piedāvā palikt pie viņa. Neatsakamies!

Paņemam taksi un braucam pie viņa. Mums par pārsteigumu, nonākam pašā centrā un vajadzīgā adrese izrādās tieši pretim muzejam, par kuru biju lasījusi ceļvedī. Pie durvīm mums sanāk kaut kāda nesaprašanās ar durvju kodu, bet par laimi izpalīdzīgs kaimiņš mūs ielaiž, viņš jau nojauš, ka mums vajag pie Mareka, jo laikam viņam ir bieži tādi ārzemnieciska paskata ciemiņi. Mareka dzīvoklis ar savu „eiroremontu” mums ir neliels kultūršoks (vismaz pēc tam, kad gads ir nodzīvots diezgan vienkāršos apstākļos un iepriekšējā nakts pavadīta finiera būdiņā). Mums ir pašiem sava istaba ar klusu, spēcīgu kondicionieri (visas tās īpašības, kas mūsu Četumalas aizvēsturiskajam aparātam nepiemita).

Nomazgājamies, un kopā ar Mareku ejam pie kaimiņiem. Tur jau alus kaste uz galda un pasākums ir sācies. Piedalās Mareka kaimiņš, viņa 4 draugi un viņa draudzene, kas atbraukusi ciemos no Pueblas. Mareks stāsta, ka Meksikā nodzīvojis tikai 3 mēnešus, kam es, klausoties viņa raitajā spāņu valodā, nevaru noticēt, vismaz atceroties kā es pati stostījos vēl pēc tam, kad divus semestrus biju intensīvi nomācījusies to valodu. Njā, būs vien jāpiekrīt, ka poļiem ir talants uz valodām!

Nolemjam, ka mums ar Mareku gribas ēst. Viņš mūs aizved uz vietu, kur varot dabūt vislabākās empanadas Verakrusā. Es sev pasūtu 3, Henrijs – 6. Mareks mazliet pabrīnās, bet nu labi. O jā, ēdiens dažādos Meksikas reģionos atšķiras! Mūsu dienvidgalā empanadas ir tādi nelieli pīrādziņi, Verakrusā izrādās, ka empanadas milzīgi pildīti plāceņi pa pusšķīvi. Njā, te mums būs brokastis, pusdienas un vakariņas!

Ejam mājās, piebeidzam savas empanadas cik spējām, ir garšīgi, bet mēs padodamies vēl pusceļā netikuši. Atkal satiekamies ar visiem pirmīt satiktajiem Mareka draugiem un dodamies ielās. Aizbraucam kādus 5 km no centra, jo izrādās, ka stilīgo jauniešu atpūtas vietas nav vecpilsētā. Nonākam iestādījumā, kur katram galdam alu pasniedz tādās 1,5 metru garās pieclitrīgās stikla trubās. Šī vieta ir ļoti populāra, brīvu galdiņu nav, tāpēc gaidām pie bāra. Mēs ar Henriju izdarām kļūdu un pasūtam sev atsevišķu dzērienu. Izrādās, ka mēs te ar visiem dzērieniem dalīsimies. Kad tiekam pie galdiņa, katrs dabūjam savu alu un ik pa laikam kāds pasūta pa kādai pudelei stiprā alkohola papildus. Vakara gaitā mēs patērējam vājprātīgus alkohola apjomus, bet mums jāmaksā tikai apmēram 10 lati (izrādās, ka meitenes nemaksā :)) ) . Pārējie dodas ballēties tālāk, bet mēs ar vēl vienu puisi braucam atpakaļ uz centru, jo viņam rīt jāiet uz darbu.

Mēs esam mājās ap trijiem un pamostamies ap pusdienlaiku, bet Mareks, kurš mājās ir atnācis vēl pāris stundas vēlāk, jau ir augšā un pilda savus spāņus valodas mājasdarbus. Tā ir disciplīna!

Dodamies iepazīt pilsētu. Verakrusa ir tipiska Meksikas koloniālā stila pilsēta, slavena ar saviem svētkiem, karnevāliem un mūziku. Pēc Mareka ieteikuma brauksim apskatīties Sanhuana de Uluas cietoksni, kas atrodas pussalas, iepretim krastmalai. Ceļvedī rakstīts, ka no krastmalas atiet autobuss uz turieni, bet vietējie neviens neko par to nezin. Pēc vairāku cilvēku aptaujāšanas, nolemjam „darīt kā visi tūristi” un nopērkam biļetes kuģītim, kas mūs no krastmalas pa taisno aizved uz cietoksni. Cietoksnis kādreiz sargājis Verakrusu no pirātiem, vēlāk tas ticis izmantots par cietumu. Tagad tur ir muzejs un tur izskatās kā vietā, kurai varētu būt galvenā loma Tarkovska filmā. Akmeņi apauguši ar aļģēm, krāsa visam lobās nost, katrā stūrī kaut kas pil. Smuki, vārdu sakot. Divās stundās visu izpētām un braucam atpakaļ.

Dodamies iepazīt Verkrausas centru, pa kādam muzejam, iedzeram ledus kafiju Verakrusas un laikam arī Meksikas vecākajā kafejnīcā (beidzot laba kafija!), pa kādam muzejam, uzlienam uz viena tilta, nolienam lejā. Vecpilsētā katrā laukumā ļaudis riktējās uz ikvakara mūzikas spēlēšanu. Tad mums zvana Mareks un piedāvā ar saviem draugiem iet uz kino un skatīties kādu no jaunākajiem Holivudas veikumiem. Mēs atsakāmies.

Pašā vakarā aizejam ar tiem pašiem Mareka draugiem uz ļoti jauku bāru. Mareks apgalvo, ka tas ir vienīgais viņa mājas apkārtnē. Tik jocīgi, ka vecpilsētā nav krogu!

No rīta ar Mareku paēdam tajā pašā senajā kafejnīcā. Ir svētdiena, un kafejnīca ir pārbāzta, tomēr viņu garšīgos tamales ir vērts gaidīt! Nu tad jau mums jāatvadās no Mareka un mēs dodamies uz autoostu, lai brauktu uz Halapu. Secinājums par Verakrusu: ar vienu dienu pilnīgi pietiek, mūzikas mīļotājiem nepietiks ar gadu.

Ierodamies Halapā ap trijiem. Tā kā, mūsu šīs nakts izmitinātājs ir aizņemts, ar visiem čemodāniem braucam uz Halapas ļoti slaveno Antropoloģijas muzeju. Muzeja darbinieki ir diezgan izbrīnīti, kad mēs nododam mantu glabātavā čemodānus, a ko darīt? Izstaigājam muzeju, nu te nu ir savesti visi tuvējās apkārtnes seno civilizāciju tempļu iztrūkstošie fragmenti un dekorācijas. No vienas puses žēl, ka tās lietas nav atstātas to oriģinālajās vietās, no otras puses – ir ļoti ērti apskatīt un salīdzināt to visu vienviet. Kā vienmēr, vislielākie prieki ir par fantastiskajiem keramikas izstrādājumiem.

Muzeja apmeklējuma laikā man šausmīgi sāpēt gudrības zobs. Pat stiprais Ibumetīns vairs nepalīdz. Bet jocīgā kārtā, pēc tam, kad esmu mazliet pakošļājusi košļeni, sāpes pāriet. Iepretī muzejam kaut kādā meksikāņu ķēdes ātrās ēdināšanas restorānā paēdam (es – kartupeļu biezeni...). Un tad jau klāt ir mūsu izmitinātājs Karloss ar savu trīsgadīgo dēliņu. Es apsēžos priekšā tāpēc Henrijam, kurš nerunā spāniski, sanāk komunicēt ar tikai spāniski runājošo puiku aizmugurē.

Izrādās, ka Karloss mūs izmitināt nevar, bet mēs paliekam pie viņa vecmāmiņas. Viņas māja gan ir pilnīgs kontrasts tai, kurā palikām iepriekšējo nakti (atkal kultūršoks). Bet nu vismaz var redzēt kā īstie meksikāņi dzīvo. Pārāk ilgi tur neuzkavējamies un dodamies ar Karlosu uz pilsētas centru. Halapa arī sena pilsēta, te dominē kāpnes, jo Halapa atrodas kalnos. Gaisa temperatūra līdz ar to, pēc karstās Verakrusas, ir atsvaidzinoša.

Kad paliek tumšs, Karloss mums prasa, vai mums patīk piedzīvojumi. Viņš mūs aizved uz milzīgu parku, kalna galā, kurš pa naktīm ir slēgts. Sargs no sākuma negrib mūs laist iekšā, beigu beigās Karloss viņu pielauž, sakot, ka vajag parādīt skatu ārzemju viesiem. Izrādās pašā virsotnē ir skatu tornis, no kura var redzēt visu apkārtni, kas naktī, ar pilsētas gaismām esot ļoti skaisti. Karloss te esot bildinājis savu sievu... Kamēr tiekam augšā paiet kāda pusstunda, Karlosam pašam nekas, bet mēs ar Henriju elšam un pūšam. Augšā mūs sagaida neliela vilšanās – skatu tornis ir ciet un redzēt var tik, cik var cauri kokiem, kas nav daudz, bet var nojaust, cik tas ir skaisti.

Saguruši dodamies mājās. Nākamo dienu iesākam ar vizīti pie zobārsta. Karlosa vecmāmiņa mūs aizsūta uz nez kādu smalko slimnīcu, kas noteikti nav tāda, kurā man ir apdrošināšana, bet nu labi. Pie zobārsta rindas nav un kad apsēžos zobārsta krēslā, uz manu muti saskrien skatīties vai 6 zobārsti. Apmēram minūtes laikā tiek konstatēts, ka man ir „pericoronitis”, un infekcija, kas izsauca sāpes iepriekšējā dienā. Man izraksta antibiotikas un mutes skalojamos un saka, ka zobs, pēc tam, kad pāriet infekcija ir jāizoperē. Apsolos to izdarīt Mehiko un saņemu papīrus ar norādījumiem nākamajam zobārstam. Pēc tam es eju reģistrēties kā pacients, priekš kā man uzdod daudz jocīgus jautājumus, piemēram, kādi ir mani reliģiskie uzskati, cik pelnu es un mans dzīvesbiedrs, cik mēs maksājam par dzīvokli, cik tērējam par pārtiku utt. Man liekas, ka man beigās būtu vajadzējis arī samaksāt, bet kaut kā man neviens to nepaprasa un tā nu es aizlaižos no turienes. Dodamies vēl uz noteikto adresi uztaisīt rentgenu un uz aptieku nopirkt zāles. Sanāk kaut kur 20 latus iztērēt par zālēm, man ir šoks, jo līdz šim man likās, ka Meksikā visas zāles ir ļoti lētas un mana lētā slimnīca man zāles vispār deva par velti, bet laikam dārgie ārsti izraksta arī dārgas zāles. Katrā ziņā, infekcija pazuda un beigu beigās man zobu izoperēja pēc diviem mēnešiem Rīgā.

Atlikušo laiku veltam vietām, ko vēl neesam apskatījuši un kad atlikusi stunda līdz autobusam uz Mehiko, paņemam taksi, lai brauktu atpakaļ pie Karlosa vecmāmiņas. Pašiem liekas, ka laika vēl atliku likām, bet mēs iestrēgstam ļoti nejaukā sastrēgumā, un pie Karlosa vecmāmiņas, kuras māju knapi atrodam, jo taksists nezin to adresi, nokļūstot mums palikušas tikai kādas 20 minūtes. Durvis atver nepazīstams puika, mēs viņam skaidrojam, kas mēs esam un ko mums vajag, labi, ka viņš mums notic un mēs savācam savus čemodānus un lecam atpakaļ taksī.

Vēl sastrēgumi! Taksists mūs mierina, ka autoosta tepat vien ir, bet mēs pamazām sākam krist panikā. Tomēr beigu beigās paspējam laimīgi uz autobusu.

Fotogrāfiju diemžēl nav, bet, kā redzams, lai gan pagājis gandrīz gads, visu tāpat diezgan labi atceros.