Par Grašiem Uz Tamperi

  • 5 min lasīšanai
  • 17 foto

“

This is not full flight” bija pirmie vārdi, kurus izdzirdēju iekāpjot savā Ryanair reisā uz Tamperi. Tad es arī sāku domāt cik tad tālu varētu aizlidot par tiem grašiem, par kuriem tika iegādāta aviobiļete. Nospriedu, ka par 2 santīmiem nevarētu pat līdz Urmāsam Sāremā aizvilkt, kur nu vēl līdz Tamperei un atpakaļ. Bet tā kā lidmašīnā bija bariņš sponsoru, kuriem pateicoties varēju aizlidot turp atpakaļ par nieka 2 santīmiem, turklāt vēl kā buržujs viens pa 3 krēsliem, jo aeroplāns nebija diez ko piepildīts. Vienīgi piloti un stjuarti lika atcerēties, ka nelidoju vis pirmajā klasē, bet Ryanair tautas klasē. Šoreiz bez ierasti karstasinīgās cīņas pie iekāpšanas varēja sēdēt kur vien sirds kāro. Kaut gan sēdēt pie loga ar' jau nebija dižas jēgas, jo vienīgais, ko varēja redzēt, bija piķa melna tumsa un mirdzošās lidmašīnas gaismas. Ķēros klāt saviem Tamperes bukletiem un kartēm, jo lāgā nebiju izplānojis kur iešu un ko darīšu Tamperē. Pēc apmēram stundas kā jau ierasts Ryanair stilā nosēdāmies Tamperes lidostā. 2. terminālis tiešām bija dikti maziņš, bet tas manī neizraisīja smagu vilšanos, jo tajā brīdī galvenā misija bija veikli tikt laukā no lidostas un noķert autobusu uz Tamperi. Šeit gan sākās pamatīga izšķērdība, jo autobusa biļete turp atpakaļ maksāja 238 reizes dārgāk nekā mana aviobiļete (8,20 eiro). Protams, varēja jau kā īsts proletārietis doties uz pilsētu kājām, taču ... km pastaiga vēlā vakara stundā būtu tāds patraks brauciena iesākums. Bet nu neko saņēmu dūšu un kāpu autobusā, lai pēc neilga brītiņa konstatētu, ka nu jau atrodos Tamperes autoostā, kur bija sarunāts tikties ar portālā Couchsurfing atrasto nama tēvu Jari, kurš teicās mani sagaidīt Tamperes autoostā. Viņa tur nebija, laiciņš arī bija tāds smidzinošs, pilnīgi jau sāku atcerēties savu pirmo izgāšanos ar Couchsurfing, kas pēc nesenā Sardīņu zemes brauciena vēl bija dzīvā atmiņā. Par laimi šoreiz man nebija jāpaliek pa nakti mežā, jo drīz vien ieradās Jari ar savu tauri azotē. Tikko bija nospēlējis koncertu ar savu pūtēju orķestri, un visādā citādā ziņā arī bija gana apzinīgs jauneklis, kurš man ļoti detalizēti pastāstīja un parādīja kartē vietas, kuras man noteikti vajadzētu redzēt. Vēl mazliet parunājām par Somijas vēsturi, pacienāju Jari ar savas mātes ceptu picu, tādējādi vēl vairāk spodrinot savas mātes starptautisko atzinību kulinārijas mākslā, jo tieši pāris dienas pirms šī brauciena bariņš amerikāņu bija stāvā sajūsmā par manas mātes gatavoto ābolmaizi. Un kā saka, ja reiz esi slavens Amerikā, tad slava pa visu pārējo pasauli nāk tikai bonusā.

Līdz ar sazin kuramiem rīta gaiļiem biju augšā un devos pirmajā apgaitā pa Tamperi. Diemžēl šajā rīta apgaitā kaut kā visas Dievnamu durvis man bij' slēgtas ciet. Un ne jau tādēļ, ka būtu ko baisi sagrēkojis, bet gan vienkārši baznīckungs vēl nebija ieradies un atslēdzis dižās durvis. Nolēmu veikt šo sakrālo apgaitu pēc pusdienām, kuras biju sarunājis notiesāt kopā ar Jari Tamperes universitātes ēdnīcā, kur pie tam vēl man tika izsista īpašā studenta atlaide, kā rezultātā es, izsalkušais ceļinieks varēju pierīties līdz ausīm par nieka 5 eiro. Pie galda iepazinos ar vēl dažiem citiem studentiem un kaut kā tās sarunas aizvirzījās līdz mūsu mūziķiem, jo parasti ir 2 lietas, ko ārzemnieks zina par Latviju: mums ir vissmagākā ekonomiskā krīze un no Latvijas nāk daudzi pasaulē pazīstami mūziķi. Piemēram Ņujorkas Metropolitēna operā šobrīd dzied 3 latvieši: Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņenko un Elīna Garanča, kas nesen tika atzīta par labāko operdziedātāju ASV. Un ja reiz runa aizgāja par mūziku, tad es nu nekādi nevarēju nepieminēt mūsu tautas muzikālo fenomenu Vispārējos Dziesmusvētkus, un ka tie notiek ne tikai mūsu dzimtenē, jo pats šogad piedalījos Latviešu dziesmu svētkos Hamiltonā, Kanādā, un nebūt ne tik sen 2006. gada nogalē mans pašreizējais koris “Balsis” viesojās arī Latviešu dziesmu svētkos Austrālijā. Kaut arī esam tik pusotra miljona, tomēr savu dziesmu spējam iznest visā plašajā pasaulē. Noklausījušies manu stāstījumu par dziesmu svētkiem, visi apkārtesošie studenti bija ļoti ieintriģēti, un ļoti vēlējās dzirdēt šo piecpadmittūkstošgalvaino dziedātāju pulku dzirdēt klātienē.
Pēc sātīgajām pusdienām devos savā otrajā apgaitā. Šoreiz tas Kungs bija man grēciniekam žēlīgs, ka varēju iekļūt Tamperes Dievnamos. Pirmā baznīca, kurā devos iekšā bija modernisma stilā celtā Kalevas baznīca, kura nez kādēļ no ārpuses man atgādināja Onkoloģijas centru. Tiesa gan iekšā neskraidīja nekādas dakteru armādas un nedzirdēja slimnieku vaidus. Tik es un debešķīgs miers... Neskatos uz varbūt nepierasto un baznīcai dīvaino arhitektūru, tai tomēr piemita kāds īpašs šarms. Tālāk visādi līkumojot pa Tamperes ielām piestāju pie Tamperes katedrāles, kas ir viens no ievērojamākiem somu nacionālās arhitektūras pieminekļiem. Tālāk devos izlūkot Tamperes kanālmalu un vecās dzirnavas. Es ceru, ka vasaras mēnešos acis priecē arī ziedošie apstādījumi, taču šoreiz to nebija. Tālāk sekoja lavierēšana pa kaut kādiem mazākiem celiņiem un būvdarbu zonām, lai aizkļūtu līdz Tamperes centrālajam laukumam. Jari bija ieteicis doties uz Pyynikki dabas parku, no kura paveroties burvīgs skats uz apkārtējo pasauli. To arī nolēmu darīt. Tiesa gan pa ceļam pagadījās arī Aleksandra baznīca, kurā arī gribēju iemest ar aci. Šoreiz apkārtnes uztverei varēju lietot arī dzirdi, jo brīdī, kad vēru smagās Dievnama durvis, ērģelniece deva vaļā kārtējo vareno ērģeļskaņdarbu, tādējādi vēl vairāk pasvītrojot baznīcas monumentalitāti. Uzreiz atcerējos kādas latviešu ērģelnieces teikto: “Es priecājos būt ērģelniece, jo tā nav šīs zemes profesija.”

Brīdi atvilku elpu gremdējoties maigi plūstošajās ērģeļmūzikas skaņās un tālāk uzņēmu kursu uz Pyynikki dabas parku. Jari bija pamatīga taisnība. Skats uz apkārtējo pasauli bija debešķīgs. Ezers bija gluds kā spogulis un debesjums laistījās visdažādākajās krāsās. Nolēmu šeit piesēst un pabaudīt radības skaistumu. Visapkārt valdīja miers un klusums, līdz pēkšņi no ezera sāka iepūst vējiņš un skats pamazām sāka apmigloties. Tā šoreiz bija biezā miglas mātes villainīte nevis azotē pasistā brandavīna blašķīte. Pēc brīža jau bija tā, ka redzamība samazinājās jau līdz pat nieka 200 metriem. Pēc šīs apmiglošanās nolēmu mazliet pakāpelēt pa apkārtējiem pauguriem un doties atpakaļ uz pilsētu, lai izlūkotu vietējo veikalu piedāvājumu. Tā ziema vairs nebija aiz kalniem, tad lūkoju pēc siltiem ziemas apaviem, lai ļaunais lausks nevarētu nodarīt kādu skādi. Jari gan ieteica Somijā nepirkt apģērbu, jo viņa uztverē tas Tamperē ir šausmīgi dārgs. Es gan pārliecinājos, ka salīdzinājumā ar dzimteni cenas ir diezgan līdzīgas, taču izvēle ir krietni vien lielāka tieši ziemas apģērbu jomā. Ja Rīgā novembrī bija pagrūti atrast tādus zābakus, kuriem varētu purvus mežus bradāt un lauska nebīties, tad Tamperē tādu bija cik uziet. Redzēju pat vaļenkus, ar kuriem gan staigāt pa Rīgas ielām būtu vārdu tiešā nozīmē sālīti un beigās arī slapji. Pats šādus apavus reiz esmu izmantojis staigājos -10 grādu salā pa sniegotajiem lauku ceļiem. Šādos apstākļos bija tīri silti.

Vēl vakarpusē satikos ar Jari un paviesojos vietējās luterāņu kopienas jauniešu vakarā. Tīri saturiski man no tā visa bija maz kas saprotams, jo ar somu valodu manas attiecības ir tādas pašas kā ar Maskačkas urļikiem, bet nu vismaz varēja sasildīties un iedzert kādu malku grādīgās dziras (pēc Celsija skalas). Jā, un vēl, protams, nelaidu garām iespēju uzdziedāt kādu korāli somu valodā, tādējādi savam dziedamo valodu arsenālam piepulcinot jau 13. valodu. Priecē fakts, ka somiem valodas izruna ir tāda pati kā rakstība.
Diena jau tuvojās noslēgumam un es, notvēris īsto autobusu, devos atpakaļ uz lidostu jau ar domu kaut kad vēl atgriezties Tamperes pusē varbūt jau vasarā. No dziļajām domā mazliet novērsa autobusa šofera novirzīšanās no maršruta, taču šī kļūda ātri tika labota vienkārši apmetot autobusu riņķī. Vēl tikai atlika iziet caur mazo Tamperes lidostas termināli un sēsties lidmašīnā uz mājām. Šoreiz likās, ka to pasažieru ir vēl mazāk, jo neskatoties uz to, ka lidmašīnā iekāpu pēdējais, brīvu vietu bija vēl tik daudz, ka atkal sēdēju viens pa 3 krēsliem un 2 rindas uz priekšu un atpakaļ nebija neviena cita pasažiera. Man liekas, ka pat Airbus 380 pirmajā klasē nav tik daudz vietas. Vienīgi šoreiz atkal stjuarte atgādināja, ka es atrodos Ryanair Boeing 737-800. Šoreiz tas notika ar enerģisku ietriekšanos manā krēslu trijniekā. Pēc nepilnas stundas jau biju Rīgā, kur arī noslēdzās mans ekonomiskais izbrauciens uz Tamperi. Noderīgas saites 61. autobuss no lidostas uz Tamperi

http://www.paunu.fi/pdf/TMP%20airport%2009-10.pdf

Ceļojuma fotogalerija ar piesaisti kartei: http://picasaweb.google.com/jberzinsh/Tampere


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais