līdz Horvātijai-pirmo reiz stopējot: piedzīvojumi, avantūra, plūdi Eiropā un ....ukraiņu "kontrabanda"
|
Artūrs Štāls
|
Šogad biju plānojis aizbraukt pabraukaties pa Eiropu ar velosipēdiem. Bet apstākļu dēļ apmēram mēnesi pirms izbraukšanas plāni radikāli mainijās. Mājās sēdēt negribēju, Latviju arī esmu izbraukājis. Tapēc nolemu meklēt kompanjonu stopēšanas ceļojumam pa Eiropu. Ar mērķi braukt cik tālu var.
Doties ceļā nolēmām pirmdien, 24.maijā. satiekos ar Ritvaru Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Vēl pedējie sīkumi un dodamies ceļā ar „mikriņu” ārā no Rīgas. Šoferis redzot mūsu lielās somas, aizveda līdz pat Jelgavas šosejai. Nezinot cik ilgi ir jāgaida stopējot, liels mums bija pārsteigums, ka jau pēc desmit minūtēm, kaucot riepām apstājās pirmā mašīna, ar kuru mūs aizveda līdz Jelgavai. Tur veicot pirmos mazos pirkumus, un sagaidot nākamo mašīnu tiekam līdz Elejai.
Tur pirmo reizi pakļūstam zem lietus, kā arī izmantojam kartona gabalu uz kura uzrakstījām mūsu galamērķi-Kauņa. Tiesa gan gramatiski nepareizi. No Elejas mūs aizved līdz Šauļiem, kur ieturam pirmās pusdienas. Secinām ka vislabāk stopēt aiz pilsētas. Tapēc dodamies ārā no pilsētas, kur sagaidam to pašu cilvēku, kurš aizveda mūs līdz Šauliem. Tiesa ar citu mašīnu un šoreiz aizved mūs tikai dažus kilometrus. Tālāk vairākkārtīgi pārsēžoties un veicot vairākus kilometrus ar kājām, tiekam līdz Šeduvai. Tad arī vakars ir klāt. Veicot vēl vairākus kilometrus pa ceļu, pamanu mājiņu, kura liekas pamesta. Izpētot, secinām ka tā tas arī ir. Vēl pie tam atrodam daudz siena, kuru nedomājot arī izmantojam.
No rīta nolemjam, ka jāpamēģina sadalīties, lai ātrak tiktu uz priekšu. Jo ne visi vēlas vai var aizvest divus stopētajus. Veicu kilometru līdz tuvākajai pieturai, uzreiz nostepēju busiņu, kur priekšā jau ir Ritvars. Tiekam izlaisti uz Kauņas apvedceļa. Šeit atkal sadalamies, jo kopumā nogaidīju apmeram 2stundas. Apstājas pirmais kravas furgons, kura šoferis piedāvā aizvest līdz Marianpolei. Viņam vajag kādu, kurš neatļautu aizmigt pie stūres. Tuvojoties Marianpolei, kļūst arvien bailīgāk, jo mašīna arvien vairāk sāka zvilāties. Tiekot ārā no kabines sajutu atvieglojumu. Uzreiz pec tam apstājas nākamais furgons, kura šoferis piekrīt aizvest līdz pat Varšavai. Pie reizes savācam arī Ritvaru. Ceļš līdz Varšavai sanāca garāks nekā plānots, jo vispirms uz vienas no šosejas bija sprādzis gāzes vads. Bet pēc tam citā vietā notika liela avārija, kuras dēļ draudēja izraisīt lielu sastrēgumu. Tapēc braucām pa apkārtceļu. Pa ceļam uz Varšavu mūs vēl pabaro. Vakarpusē nokļuvuši Varšavā sākam meklēt hosteli, jo kaut kā negribējām meklēt guļvietu zem klajām debesīm Varšavas centrā vai pie Vislas, jo tā bija applūdusi. Meklējot hosteli, izmantojām sabiedrisko transportu bez maksas.
No rīta veikuši rīta ekskursiju pa Varšavu un izbaudot vietējos sastrēgumus, sākam ceļu uz Ukrainu. Jau atkal sadalamies, un uzreiz pat Ritvars nostopē ukraini, kurš gatavs viņu aizvest līdz pat Ļvovai. Es palieku gaidīt. Drīz vien arī es nostopēju mašīnu. Pa ceļam iebraucam benzīntankā, kur izrādas jau priekšā ir Ritvars ar savu ukraiņu šoferi Vasju. Pēc īsas sarunas, Vasja piekrīt atrast arī priekš manis vietu mašīnā. Mašīna izrādas vecs Ford Transit, turklāt piebāzts ar diviem ledusskapjiem vairākiem televizoriem un vel visādiem krāmiem. Klāt vēl bija piekabe ar aptuveni 20 leduskapjiem. Ap vakarpusi nokļuvām līdz Ukrainas pierobežai Hrebenes miestiņā. Te Vasja saka, ka būs kāds laiciņš jāpagaida. Mēs nebijām domājuši, ka tās būs 12stundas. Izrādas, ka ledusskapji tiek vesti gandrīz kā kontrabanda. Lai Vasjam nebūtu jāmaksā ļoti lieli nodokļi par ievesto preču skaitu, gaidijām kad pēc katra ledusskapja atbrauks pakaļ. Tad katram samaksā noteiktu summu, lai viņš parved ledusskapji pari robežai un atstāj pie Vasjas paziņas. To nakti mēs pavadījām guļot mašīnā.
No rīta dodamies ceļā, cerot ātri tikt pāri robežai. Bet tieši tajā dienā robežkontroles punktā bija ieradusies pārbaude no Kijevas. Tur pavadijām vēl astoņas stundas. Beidzot tikuši Ukrainā, iekraujam ledusskapjus piekabē, dodamies Ļvovas virzienā. Godigi sakot secināju, ka ceļu stavoklis Latvijā ir vienkārši ideāls, salīdzinājumā ar Ukrainu. Pa ceļam vienojamies ar Ritvaru, ka palieku Ļvovā un dodos atpakaļ uz Eiropu, bet viņš paviesojoties pie Vasjas dosies uz Rumāniju.
Ieradies Ļvovā, saskāros ar pirmajām naudas probēmām. Biju jau iztērējis visu skaidro naudu, bet uz maksājumu kartes stāveja eiro. Kā par spīti neviens bankomāts ne Polijā, ne Ukrainā neatzina tādas pārmaiņas. Labi vien, ka ir draugi, kuriem var pazvanit vakarā, lai viņš caur internetu veic valūtas maiņu.
Izrakstijies no viesnīcas dodos pastaigā pa vecpilsētu, uzkāpju rātsnama tornī, 65metru augstumā. Kā beidzamo veicu iepirkumus vietējā tirgū. Pa ceļam ārā no pilsētas nolemju vienu pieturu nobraukt ar tramvaju, pa „zaķi”. Ļvova bija vienīgā pilsēta, kurā kontrolieris brauc jau iekšā. Ļoti nelaipns cilvēks, tā dēļ nenožēloju 2Ls un samaksāju pilno sodu, nevis iemetu viņam kabatā 10grivnas, jeb 1Ls. Par to protams viņš nebija īpaši laimīgs.
Ticis ārā nopilsētas sāku stopēt. Kādu laiku nācās pagaidīt. Vienigais, kurš pēc pusotras stundas gaidīšanas apstājās, bija starppilsētu autobusiņš. Noskaidrojis cik jāmaksā, spraudos iekšā un veiksmīgi tiku līdz Polijas robežai. Ja pa 80km braucienu jamaksā 13grivnas, tad jāizmanto šāda izdevība.
Veiksmigi ticis pāri robežai, bez rindas, atgriezos Polijā. Ar vairākām mašīnām ticis līdz, latviešu mēlei grūti izrunāmais nosaukums, RZESZOW, nolemju nopirkt Slovākijas karti.
Lai tiktu lidz benzintankam, bija jāšķērso ceļš. Tiklidz taisījos to darīt, apstājas mašīna, no kuras izkāpj jauns cilvēks. Ieraudzījis manu lielo somu, piedāvāja aizvest 50kilometrus talāk. Iemesls šādai rīcibai, bija iemesls, ka viņš pats ir ceļotājs un stopētājs. Vēl pēc mazas kopejas fotosesijas un uzdāvināta aliņa atvadamies. Ieturējis ātras vakariņas, sāku meklēt labu vietu nakstmitnei. Sanāca meklēt lidz pat tumsai. Kad beidzot neizturu un dodos uz tuvāko meža puduri, kas atradās lauka vidū. Par nelaimi tas puduris izrādijās nogāzē. Neko darīt, visu nakti gulēju ar domu, ka tik neslīdu uz leju. Nakti pārlaidu veiksmīgi, bet no rīta mani veiksmīgi pamodināja stiprs lietus gāziens. Cik vien ātri varēju, sakrāmēju mantas somā, lai dotos ceļā, lietus arī uzreiz beidza līt. Pamodies esmu, dodos ceļā jau 7no rīta.
Ticis līdz Slovakijas robežai, satieku poļu stopētāju pāri, kuri dodas uz Rumāniju. Novēlējuši viens otram veiksmigu ceļu, gaidu savu ceļabiedru, kurš būtu tik laipns un aizvestu lidz kādai pilsētai. Ātri vien apstajas polis un dodamies ceļā. Kāda vietā polis neierauga atruma ierobezojumu, ka dēļ viņu apstadina policija. Neko dari-jamaksā 60eiro sods. Bet naudas viņam nav. Ir tikai pilns furgons ar āboliem, kurus ved pārdot. Ar 20kg ābolu veiksmigi tiek vaļā no problēmām. Nākamais ir slovāks, kurš aizved līdz pat Košicei. Bet pa ceļam, viņš nolemj iebraukt paēst pusdienas. Tikuši līdz restorānam, viņš saka, lai eju iekšā, tas ir viņa restorāns. Gandrīz nedēļu nebiju tik labi ēdis. Nākamā reize, kad ēdu būs pēc 24stundām.
Pāris stundas pastaigajis pa Košici, loti ceru tikt līdz Budapeštai jau šajā pašā dienā. Pat nezinu vai par nelaimi vai laimi, palieku nelielā ciematiņā, kur veselas trīs stundas meklēju sev vietiņu. Atradis vietu zem tilta, bet blakus dzelzceļam meklēšu labāku vietu. Tādu neatradis, atgriežos zem tilta. Bet kā par nelaimi, tieši uz tā tilta stāv policija. Pēc dokumentu pārbaudes, dodos uz staciju gulēt. Esmu jau iekārtojies, kad dzirdu kādu krācam. Bet visā uzgaidāmajā telpā neviena nav. Izrādas, ka aiz kases lodziņa krāc kasiere.
No rīta nolemju sāk stopēt atrāk, cerībā, ka cilveki brauks, Budapeštas virzienā, uz darbu. Bet tikai pēc divām stundām, visu apdomājis, atceros ka ir taču svētdiena. Eksperimenta kārtā uzrakstu plāksnīti „BUDAPESTA”. Nekavējoties apstājas pirmais furgons. Pēc tam līdz pat Budapeštai tiku diezgan raiti. Tad sākās lielā staigāšana. Vispirms, lai atrastu interneta kafejnicu, bet pēc tam arī hosteli. Ja esat Budapešta, tad tur var atrast studentu hosteli, pat ļoti labu, par 6.50eiro. Tāda izdevība bija jāizmanto. Iekārtojies savā numuriņā, paēdis pusdienas un vēl visādus sikumus padarījis, dodos uz pilsētu. Veselus 12gadus biju vēlējies atgriezties Budapeštā. Nonācis lidz savam mērķim, kā par nelaimi, sāka neganti gāzt lietus. Secināju, ka pilsētas apskate no augšas būs jaatstāj uz rītu. Ticis līdz viesnicai, no laika ziņām uzzinu, ka nākamā diena Ungārijā bus oti lietaina. Tādā laikā nekāda stopēšana nebūs ne iespējama, ne patīkama nodarbe. Palikšu Budapeštā vēl vienu dienu. Vakarā sazvanoties ar Ritvaru uzzinu, ka viņš arī dodas šurp. 5 no rīta Ritvars ierodas. Un kāpar spīti, taja dienā nenolīst neviena lietus pilīte. Bet par viesnīcu esmu jau samaksājis, tapēc dienu veltu Budapeštas apskatei.
Šā brauciena laikā sapratu, ja nakšņoju hosteļos, tad vislabākie priekš manis ir lētākie. Tas tapēc, ka tur iespejams sastapt ļoti daudz intresantu cilvēku no visas pasaules. Tā piemēram Budapeštas hostelī satiku un intresanti pavadījām vakaru ar indieti, kurš mācas Francijā un apceļo Šengenas valstis, jo nav vajadzīga vīza. Trīs amerikānietes, kuras dodas uz Poliju un tagad zin, kur atrodas Latvija. Trīs angļu jauniešus, kuri ar dažādiem transportlīdzekļiem dodas uz Singapūru. Starp citu teicienam „pasaule ir maza” ir sava taisnība. Viena jaunieša vecmāmiņa pēc 2.pasaules kara Anglijā ieradās tieši no Rīgas. Vēl satiku francūžus un ungāru, kurš strādā ASV.
Nakamajā dienā tikuši ārā no pilsētas, ar Ritvaru atkal atvadamies. Viņš dodas atpakaļ uz Latviju, bet es vēlos sasniegt vismaz Adrijas jūru Horvātijā. Šajā dienā sākās lietus, kurš ar maziem partraukumiem, turpinājās vairākas dienas, kamēr nenokļuvu atpakaļ Polijā. Cik sapratu, tad es vienkārši izkļuvu no lietus zonas. Sadalijušies, nepagāja pat minūte, kad apstājās mašīna. Man paveicās, jo atradāmies uz autobāņa. Savukārt Ritvaram neesot tā veicies, jo pēc 30min gaidīšanas, policija viņu nodzinusi no ceļa.
Ticis pāri Horvātijas robežai, mani sāk mākt šaubas, vai šovakar tikšu kaut kur tālu, jo satiksme bija šausmīgi maza. Tapēc nolemju tikt līdz tuvākajam ciematiņam, kur varētu stopēt. Bet veicis pāris kilometru, saprotu, ka jādodas atpakaļ uz robežu, jo visur ir autobānis, bet es esmu žoga otrā pusē. Atpakaļ uz robežas satieku divus stopētājus, ungāru un britu, kuri dodas uz literaturas festivālu Zagrebā. Bet vai viņi tika tik tālu, tai vakarā, es nezinu. Savukārt es, dabujis kārtējo lietus gāzi, sagaidu nākamo autvaditāju, kurš aizveda līdz pat Zagrebai. Pa ceļam izvērtās visintresantākā saruna, visa ceļa laikā. Kaut arī citur man prasīja no kurienes esmu, kāda tur dzīve un tamlīdzigi, šoreiz es arī saņēmu pretī informāciju par to kāda dzive bija un ir tagad bijušajā Dienvidslāvijā, kad kopā sadzīvo vairākas nācijas.
No rīta cerēju, ka vakarpusē būšu jau pie Adrijas jūras. Bet šoreiz ļaunu joku nospēleja tas, ka Horvātijā biju bez kartes un tas, ka visapkārt Zagrebai ir sabuvēti autobāņi bez nevienas autostāvietas. nogaidījis apmēram piecas stundas, nolemju, ka nav jēgas šādam mocībam, došos kādu gabalu ar vilcienu. Bet beigu beigās izrādijās, ka šēit sākas mans mājupceļš. Nepilnus 200km no Adrijas jūras. Ar vilcienu tai vakarā nokļūstu līdz Ļubļinai, Slevēnijā.
Neatradis naktsvietu, turpinu ceļu, cerībā, ka atradīsies kāds drosminieks, kurš nakts vidū paņems pie sevis stopētāju. Viens tāds atradās ap 1 no rīta. Kā pats paskaidroja, parasti viņš ved tikai sievietes, bet no manis nenobijās, jo nodarbojas ar cīņas mākslām. Izsēdinajis apmeram kilometru līdz benzīntankam, pats nobrauca nost no autobāņa. Atkal ļaunu joku izspēlēja, tas ka nebija vietājās kartes. Veicis apmēram pusdistanci, nakts vidū, pa autobani, „nostopēju” mašīnu. Kā jūs domājiet, kas tie bija? Pareizi-policija. Pavadījuši līdz pat benzīntankam, paziņo, ka jāmaksā sods 75eiro apmērā. Bet man ir tikai 15eiro palikuši. Jau sāku pie sevis apdomāt, kuram varētu zvanīt 3no rīta, lai pārskaita naudu. Vienmēr esmu zinājis, ka jāmēģina šādās situācijās, jāmēģina ar policistiem sarunat pa labam. Tā ari šoreiz beidzās veiksmīgi. Pārbaudijuši dokumentus, palieku benzīntankā pa nakti. Paguļu tikai divas stundas, jo nezinu kapēc bet pamostos pats no sevis.
Atpakaļ braucu ar mērķi Rīga. Tapēc dienas laikā tieku līdz Bratislavai. Pa nakti atkal palieku benzīntankā, zem atklātām debesīm. Tiesa pagulet sanāca atkal pāris stundas, jo pamodina mani kārtējā lietus gāze. Sagaidījis, kad sāk kursēt pirmās fūres, sāku stopet. Bet vairākas stundas neveiksmīgi, sāku staigāt un apjautāties pie šoferiem vai nav ar mieru paņemt lidzbraucēju. Pēc dažām neveiksmēm satieku lietuvieti Aļģirtas, kurš dodas uz Lietuvu, bet varēs mani aizvest līdz Polijai, jo fūres šoferi nedrīkst braukt vairāk kā deviņas stundas no vietas. Pa ceļam ļoti labi varēju aplūkot plūdus Slovākijas kalnos. Vakarpusē tiku līdz Varšavai. Pēc ieteikuma caur Varšavai izbraucu ar sabiedrisko transportu, pa „zaķi”. Bet tālāknetiku, jo nebija nevienas vietas, kur stopēt un turklāt arī vakars bija klāt. Nekas cits neatlika ka doties uz hosteli, lai mēģinātu no rīta citā vietā stopēt. Ticis līdz hostelim, palieku arī tur bez naktsmitnes, jo brīvu vietu nebija. Izdomāju, ka jādodas uz staciju cerībā, ka tā būs vaļā, un tur jāpavada nakts. Stacija tiešām bija vaļā, tapēc izdomāju no rīta iekapt vilcienā un tikt līdz Bielastokai, lai nebūtu problēmu ar autobaņiem. Biļeti nopērku, bet izrādas, ka vietējie apsargi tur nevienam neļauj gulēt. Atrasties vari, bet gulēt nē. Kā par laimi tur satieku 72gadus vecu somu, kurš veicis pa Eiropu 1300kilometrus ar kājām. Tagad ar vilcieniem un autobusiem dodas uz Helsinkiem, pa ceļam apmeklējot visas trīs Baltijas valsts galvaspilsētas. Visu nakti pavadījuši nomodā, runājot pa ceļojumiem un abu valstu vēsturiskiem faktiem, sagaidam rīta vilcienu. Kopīgi vēl aizbraucam līdz Bielastokai, atvadāmies. Es turpinu ceļu ar autostopiem. Pirmais apstājas baltkrievs, kurš apsola aizvest apmēram 90kilometrus. Bet pusceļā nākas izkāpt, jo šoferītis pamana, ka ieprikšējā pieturvietā, ir aizmirsts iekraut kaut kādu svarīgu lietu. Tā nu viņš apgriežas un dodas atpakaļ, bet es dodos uz priekšu. Tieku līdz Panevežu apvedceļam, sāku jau baidīties, ka būs jāpavada vēl viena nakts zem klajām debesīm. It kā jau tā nav nekāda problēma, bet esot tik tuvu mājām, nebija vēlēšanās. Beigu beigās apstājās furgons ar Latvijas numuru. Sarunas laikā atklājas, ka viņa meita un viņas draugs, tāpat kā es, piedalās piedzivojumu sacikstēs. Vēlreiz pierādas ka pasaule ir maza, jo meitas draugu personigi pazīstu. Mājās esmu ap 23vakarā.
Braucienā pavadiju 13 dienas. Diemžēl varu teikt „tikai”. Lietus dēļ piecas naktis nācās pavadīt hosteļos, kas prasija neplānotas finanses. Pēc šī brauciena sapratu, kas nākamreiz būs jādara sāvādāk, lai varetu izbraukt vēl pa lētāku naudu vēl tālāk. Varu apgalvot, šī nebija pēdējā reize, kad došos šādā avantūrā.
