Ar velo 700 km pa Igaunijas salām
|
Agris Saule
|
Ar velo: Pērnava – Hapsala – Hiumā sala – Sārema sala – Muhu sala – Virtsu - Pērnava
Ceļojums bija pagalam negaidīts un plānots 5 gadus vienlaicīgi. Šo to biju pačekojis un pat izprintējis jau gadus atpakaķ, bet nebiju spējis saorganizēties, līdz domubiedros „Velotūrisms” Dzintars to sāka organizēt. Nu jau izrādijās, ka manis saglabātie materiāli ir stipri novecojuši - tur minētie grants ceļi jau sen kā ieguvuši asfalta drēbes, un pat vel esošie grantētie ceļi bija varen gludi! Tas laikam tādēļ, ka tur esošās dolomīta šķembas labi blietējas un vietām pat grantētais ceļš nesa riteni labāk par dažu labu asfaltu. Tad nu mans ceļojums sākās ar Rīgas autoostu, kur zinot, ka Igauņi krieviski runā nelabprāt, es tēloju, ka runāju angliski, savukārt šoferis tēloja, ka saprot. Un tēloja ļoti labprāt, jo par riteni man noplēsa 500 kronu (kas ir 20ls), un laimīgs, ka ticis pie piķa, pat biļeti neprasija pirkt! Par šo gadijumu es nagus grauzu visu ceļojumu, bet tā kā mani Pērnavā jau gaidija Dzintars, tad traci necēlu, ka neliktu gaidīt nākošo autobusu, jo pēc kādiem tur noteikumiem, velosipēdu autobusā esot jāved izārdītu un iepakotu čehovā (!!!) . Un varu tik minēt, kurš velotūrists tādu ņerbu vadā sev līdz?! Pērnavā pēc tikšanās un neliela loka pa vecpilsētu, pludmali un ostu, sākam pirmās dienas maratonu uz Hāpsalu. Vējš negants, pie kam pūš tieši sejā. Līdz Lihulai, kas ir pusceļš, ceļš lielākoties ved kalnā, tālāk no kalna lejā. Dzintars zināja teikt, ka tas ir Ziemeļu vējš, un tas ilgi nebūšot, un viņam bija taisnība – kad pagriezāmies uz Rietumiem, turp pagriezās arī vējš. Šeit jāpiezīmē, ka pretvējš mūs pavadija visu ceļu, no kurienes arī radās apjausma, ka Igauņu vējam piemīt intekets! Lihulā viegls launags, dažas bildes un turpinam otro ceļa pusi. Tā tāda skaista un klusa pilsētiņa ar muižu un baznīcu, kurai jumta nav, bet durvis vel saglabājušās! Dzintars toleranti minas manā ātrumā, kas nav liels pret vēju – 11 km stundā.Pirms Hāpsalas nedaudz nomaldamies, meklējot naktsmājas un nominam liekus 15 km. Pašā pilsētā 3 viesu mājas mums neatver durvis, kas, protams, sadusmo, bet kā vēlāk izrādas – tas uz laimi! Pašā Hāpsalas galā atrodam super viesu māju ar pirti, dušām un baltiem palagiem pašā jūras malā un par 150kr (6ls). Nomīti 148km, pulkstenis jau 4 naktī un taisamies gulēt. Saimnieks apgalvo, ka šeit nezog, tapēc riteņus ar visām savām mantām atstājam uz ielas, pieslietus pie žoga. Pasi un maku gan paņēmu, bet biju tik saguris, ka par pārējo nebija spēka uztraukties. Secinājumam gribu apgalvot, ka Jūnija sākums ir savā ziņā izdevīgākais laiks ceļošanai šajā virzienā, jo: nav karsts, nav daudz tūristu, kas maisītos naktsvietās, cenas zemas. Savukārt kā mīnusu varu minēt, ka vairums viesu uzņēmēju viesus negaida un paši kautkur saldi snauž. Rīts sākas 11.00. ar gardām brokastīm perfektā vietā jūras krastā (tajā pat viesnīcā) par sakarīgu cenu Ls 3,5 , apskatam pilsētu. Nogurumu nejūt, kaut neesmu regulārs riteņbraucējs! Pretīm Info centram atrodu pirmo objektu no ceļojumu maratona „ www.greatbaltic.eu” ( tā ir vīna un kūku galerija – skaista vieta ar skaistām meitenēm) un seko miniens gar dzelzsceļa muzeju un neuzceltu pili (skaistu) uz Rokuhulu, , lai ar prāmi pa 60 kronām (Ls 2,4) dotos uz Hiumā salu. Lai arī Hiumā aprakstos figurē daudz mazāk, kā Sāremā, tomēr man iepatīkas labāk. Kapēc? –Sakoptāka, ceļi labāki, autobusu pieturas ar pakešu logiem un WC glīti koptas ar papīra rituļiem (un man pēc 5 banānu likvidēšanas tas bija svarīgi!). 2. Dienu beidzu nedaudz aiz Kardlas, jūras krastā, kur rindā ir daudzas labi koptas ugunskuru vietas priežu mežā. Šeit atklājas mūsu dalītā ceļotāju gaume: es palieku teltī, un mazliet sūrojos, ka piepūšamā vietā paņēmu tika deķīti, lai mazāks būtu smagums uz bagažnieka, savukārt kolēģis, kuram bail no ērcēm un knaušiem (tie ir tie, ko rīdzinieki sauc par odiem) līdz 4 naktī atkal rotē pa salu, meklējot nakts mājas, līdz bez maz ar varu ielaužas kādās mājās un paziņo, ka paliks tur. Mani, savukārt ieaijā jūras šalkoņa, knaušu dīkoņa, kuri teltī netiek ielaisti, un netālo svinētāju švilpoņa, kuri aizņēmuši kādu no iekoptajām vietām. No rīta mums zudis viss lasītais par salu viesmīlību – to apstiprina arī daži slēgtie veikali (kurus droši, ka atvērs, kad sāksies sezona), bet laiks un daba ir jauki un mēs turpinam mīt. Vel jāpiebilst, ka Igaunijā mežus apsaimnieko organizācija RMK – viņi arī sacēluši būdiņas, nojumes uc vietas, kur iespējams pārnakšņot. Es gan būdas pats neredzēju, bet dažas kartes pārfotografēju, tāpēc, ja kādam interese, aizsūtīšu. RMK telefons +372 45 33120. Tur varat par būdām painteresēties. To man iedeva Hapsalas info centra meitene. Kopumā otrās dienas bilance 70 km, jo ilgi gulējām un prāmi arī nācās pagaidīt + pilsētas apskate. 3. dienā meklējot kolēģi, kurš naktī jau dažus desmitus ir nominies, atrodu piemiņas vietu izsūtītajiem zviedriem – tāds kā krustiem piemētāts meža placis. No tās vietas Katrīna 2, 18. Gs. beigās izsūtijusi uz Ukrainu 1000 zviedru, no kuriem puse pēc pus gada Ukrainu arī sasniegusi un tikai 1929 gadā to pēctečiem ļāva atgriezties. Un tā, katrs, kam nav slinkums, tur sasien un noliek pa krustam. Skats pavirš, bet pat man, skarbā un intelektuālā vēja appūstam, šis skats lika sirdij pukstēt straujāk. Todien pabeidzam mīt Hiumā salu un pārsteidzīgi nokļūstam līdz prāmim, kurš iet tikai 2x dienā, līdz ar ko gaidam līdz 18.00 vakarā. Gaidot pabraukājos gar krastu, ko iesaku darīt arī Jums – skaisti skati gan uz, gan no jūras! Prāmja cena 50 kr (2 Ls). Pēc prāmja iebraucam Sāremā pirmajā pilsētā Leisi. Tur arī aizminam līdz pirmajam B&B. Par numuriņu 160 kr, par telti un dušu man neprasa neko. Tomēr iedodu 50 kronas, lai nav gluži zaudējumi saimniecei. Šeit jau iesaka riteņus pieslēgt, jo šad tad zogot. Noliekam mantas un ātri aizminam līdz eņģeļu dzirnavām un vecai jaukai baznīcai turpat blakām. Braucot, turpat aiz stūra jau parādas pirmā zilīšu grupa, kas pudeles tukšo arī tad, kad mēs dodamies atpakaļ – ne tuvu nav tāda idille, kā Hiumā salā! Dienas bilance 80km. 4. diena. Šodien vicojam cauri salai gandrīz maratonveidīgi! Sākumā lēnām līdz Pangas klintīm – sasodīti skaista vieta, ko vērts apskatīt kājām, ar velo, moci auto, vai pat mopēdu! Iekožam pa dārgo makaronus un veikli nobraucam salas apakšā līdz kuresārei. Pirmajā kempā, kur saimnieks pielējies kā mārks un nepieklājīgi skaļi smejas par saviem jokiem, mēs paņemam mājiņu par 400 kronām no abiem (jo „ 300 kroni, eto ņe ģengi), un kaut 100 km jau nomīti, Dzintaram par katru cenu jātiek līdz salas galējam punktam, kas vistuvāk Latvijai (Kolkai). Zīmes rāda, ka esot 30 km. Braucot pa salīdzinoši garlaicīgo ceļu, kurš iet pārsvarā pa kalnu uz leju, izrādas, ka tomēr 35km. Papildus vējš, kurš intelektuāli izvēlas pūst tieši pretīm un arī lietutiņš sāļi kapā mūsu piesvīdušās drēbes. Pa irdeno smilti aizstumjam velo līdz galējam punktam, kurš kartēs iezīmēts tikai kā sēklis un sajūsmā, lietus pielijušām acīm, taisam foto sesiju, kaut laikrādis ziņo, ka ir jau 10 vakarā. „ „Plaušu karsoni, kur tu esi?”, kliedz mans veselais saprāts, bet kājas pašas velkās uz vel dīvainā kārtā neaizslēgto bāriņu pie bākas. Labi, ka tāds bija, jo tēja un šokolādes tāfelīte katram bija tieši laikā! Rezultātā ir 11 vakarā, līst lietus un intelektuālais vējš virpuļo kā viņam ienāk prātā, jo jūra mūs skauj no 3 pusēm, līdz gultai 35 km un Dzintaram tā sāp kāds nebūt nervs, ka viņam, lai sasildītos, ir jābrauc ātri! Es līdzi netieku un minos viens, cerībā ka vienīgais Sāremā lācis pirmo ēdīs viņu. Kad tieku līdz Kempam, satieku kolēģi, kurš vel neapēsts, bet no brauciena sasilis, riņķo, meklēdams tumsā mūsu kempu. Kā vējš skrēja, bet kā miets atdūrās, es nosmeju, savos izdīgušajos bārdas rugājos, un ieripojam kopā kempingā. Dienas bilance 168km. 5. diena ir noguruma pilna, tāpēc iesildamies ar Kuresāres apskati, saldējumu, pili, līdz saņemam spēkus un bliežam uz Kaali meteorītu krāteri, pa ceļam pieķerot dažas baznīcas. Krāteris skaists, un ir vērts aizbraukt!. Izvēloties braukt pa apzīmēto velo ceļu, nokļūstam vienīgajā kartē apzīmētajā viesu mājā (Aavikunurga puhketalu) šajā ceļa posmā līdz Orisārei. Tā izrādās neganti jauka būve, ko saimnieks cēlis sev, bet iznākusi pa lielu, tapēc laiž arī viesus iekšā. Īsta interjeristu paradīze – viesiem parasti tā netaisa, tāpēc tapa foto sesija un jau skaidri risinājumi, ko no tā špikošu sev ;-) Arī šeit saimnieks nesezonā gatavs atdot istabu par pus cenu (300 kronas), tapēc teltī neguļu. Dienas bilance82km. 6. diena tiek veltīta Muhu salai, ar prāmi uz Virtsu (50 kronas) un atceļam līdz Pērnavai pa dažādiem sīkiem celiņiem, lai būtu īsāk. Kopā 142 km. Kopā brauciena bilance 700 km 6 dienās galīgi nepieredzējušam braucējam! Obligātie izdevumi par prāmjiem 160 kronas, Viesu mājās atstāju 400 kronas, Apēdu apmēram 50 Ls kopā ar līdzpaņemto pārtiku. Biju plānojis mazāk, bet ceļojot ar riteni, ir tā, ka gribas tulīt un kautko konkrēti, kā piemēram šokolādi, tāpēc tur netaupiju. Autobus Rīga – Pērnava 27 Ls. Tātad kopā ap 100 Ls. Ceļojums izdevies un novēlu tur aizbraukt katram! Lai labi ripo! PS. Dažas bildes arī manā albūmā. Agris Saule
