Slovākijas tatri. Daļiņa manis palika tur… III

09.10.2006
7 min lasīšanai
75 foto

Augusta vidū četrdesmit cilvēku grupa aizbraucām uz Slovākiju baudīt mums, latviešiem, tuvākos augstos kalnus. Iespaidus, redzēto un piedzīvoto izklāstīju šāda pat nosaukuma ceļojuma apraksta 1. un 2. daļā. Kā jau domājošu būtni (vismaz man pašam tā šķiet), tas viss mani ir vedinājis uz dažiem secinājumiem, kurus atļaušos šeit paust. Uzreiz brīdinu, ka nemaz ar neesmu noskaņots uz visaptverošu analīzi, te drīzāk būs dažas ceļojuma piedzīvojumu drupačas. Ja nu kādam noder. Ja arī nenoderēs, varbūt vienkārši būs interesanti palasīt un izteikt savu viedokli. P.S. Šie ir tikai secinājumi. Ja nav sanācis, laipni lūdzu izlasīt arī raksta pirmo un otro daļu, kur vairāk tieši par piedzīvoto - kur bijām, ko skatījām, ko baudījām. Un tā daži gudri secinājumi un padomi, kas varātu arī noderēt. Ceļā uz rietum un dienvideiropu Poliju parasti uztveram kā kaut ko tādu, kam labāk iznesties cauri pēc iespējas ātrāk. Bet ir viņa mums ceļā un nekur nepazudīs. Pie tam visu cieņu Polijai – ir tomēr panu zeme viena no Eiropas lielvalstīm ar savu nozīmīgu vēsturi. Ir arī pie poļiem ko skatīt, tomēr skrienam cauri. Nu tad par cauri skriešanu. Kur , ko, kā? Ja aprēķins ir – Varšavu naktī, tad no Rīgas jāizbrauc ap 11tiem, jo līdz Polijas galvaspilsētai ceļš ar četriem “pitstopiem” paprasīs apmēram 12 stundas. Par vietām, kur mēs skrējiena laikā piestājām. Pirmā pietura benzīntanks apmēram pusceļā starp Bausku un robežu ceļa kreisajā pusē, laikam Statoils, bet varbūt arī ne. Atsevišķā ēkā pieklājīgas tualetes. Benzīntanks ar veikaliņu, kur nopirkt kādu picu vai hotdogu un kafiju un avīzi tālajam ceļam. Nākošā pieņemamā vieta ir benzīntanks uzreiz aiz Kauņas Nemūnas pretējā pusē kalna galā ceļa labajā pusē. Arī tualetes par brīvu. Tālāk robeža. Labāk paciesties un uz leišu tualetēm neiet, jo šajā ziņā ar retiem izņēmumiem Lietuva vēl arvien ir akmens laikmetā – divas pēdas (labi, ja nav apčurātas) un caurums grīdā. Ak leiši, leiši!… Labāk šķērsot robežu un tad iet nokārtoties pie poļiem. Ir gan tualetes normālā skatā, gan valūtas samainīšanas iespējas. Pie viena jānopērk ceļu nodokļa karte jeb tā saucamā “vinjetka”. Vismaz vienā vietā, ieejot iekšā, tad taisni un pa labi, nopērkot vinjetku, var dabūt arī kafiju kā bonusu. To man šoferītis Māris ierādīja. Tālāk pēc apmēram 2 stundu brauciena piestājām kādā benzīntankā pirms Lomžas. Bija veikals, bārs un tualete. Uztaisījām drūmo rindu, jo tualete viena, tieši priekšā patrāpījās kāda grupa no Daugavpils un tad vēl pa kronai no mums iekasēja. Secinājums, nav ko visiem rindā stāvēt – viens otrs iestājas, samaksā naudiņas, bet pārējie pa starpu šmauc iekšā tā pat. Lomžā nevajag sekot norādēm uz Varšavu, bet braukt it kā taisni Ostrow Mazoveckij virzienā. Tā ir taisnāk un ātrāk. Varšavas centrs naktī izskatās skaists, izgaismots. Mēs gan nepiestājām, bet var uz stundiņu iepauzēt, pārbraucot Vislu un nogriežot zem tilta. Mūsu mēŗkis bija rīta agrumā nokļūt Veļičkas sālsraktuvēs pie Krakovas. Lai arī ceļš kādus 70km garāks, bet izdevīgāk tomēr braukt caur Čestohovu. Laika izteiksmē un ceļa kvalitātē viennozīmīgi iznāk vinnēt. Aiz Varšavas pie Jankiem bijām nodomājuši iebraukt kādā jēdzīgā benzīntankā, lai izpucētu zobus un nobriestu naktsguļai. Notēmējām uz “Shell”. Nācās vilties. Laiks bija drusku pāri 23iem pēc poļu laika un neviens mūs iekšā nelaida. Braucām tālāk un apmēram pēc 20km BP benzīntanks mūs sagaidīja daudz viesmīlīgāk. Jēdzīgas tualetes, kafūzis un arī veikals, kas tobrīd gan tomēr bija aizvērts nelielas unventūras veikšanai. Veļičkas sālsraktuvēs ir vērts ierasties rīta agrumā. Mēs bijām klāt krietnu laiku pirms atvēršanas. Tualetes tur atkal ir par brīvu, var izmazgāt nakts miegu. No rīta arī cilvēku nav tik daudz. Kad ap desmitiem iznācām atpakaļ virszemē, pie kasēm drūzmējās apmeklētāju jūra. Ja neesat no rīta, tad vismaz grupām jau nu noteikti atmaksājas pieteikties iepriekš, samaksāt papildus naudiņas un iet bez rindas. Krakovā ir simpātiska pils un vecpilsēta. Nav slikti tur ieklīst kaut uz stundiņām trīs, četrām. Ko skatīt, tas jau ir cits jautājums. Mājupceļā bija ieplānots pārnakšņot kādā kempingā, lai nav pa nakti autobusā jāmocās. Mūsu aizrunātā vieta bija Kožienicē, kas atrodas 33km uz ZA no Radomas un apmēram 90km no Varšavas. Viens četrvietīgs namiņš par 23 zlotiem, vai mūsu naudā apmēram 5Ls uz cilvēku. Visas iespējas rīta agrumā sadraudzēties arī ar vietējām vāverēm, kas tur skraidelē apkārt un čiekurus grauž. Atpakaļceļā nebraucām caur Varšavu, bet no Gora Kalvaria nogriezām pa labi uz Ostrow Maz. Pavisam labs, svaigi remontēts ceļš. Prieks braukt. Slovākijā, ejot pa kalniem un dabas takām, drošs palīgs noteikti būs kartes. Bez tām varbūt labāk vispār taku labirintos nedoties. Kartes drukā vairākas kompānijas. Manuprāt jēdzīgākās ir firmas “VKU” iespiestās. Tajās ļoti laba lieta ir norādes, cik daudz laika nepieciešams takas posma veikšanai. Ja kas, mūsu pašu Jāņasētā šādas kartes var nopirkt. Man gan nepaveicās, jo citi aktīvisti pirms manis visa jau bija izpirkuši un es savējās iegādājos Slovākijā. Vēl jāpiebilst, ka taku veikšanai ierakstītie laiki mums izrādījās mazliet par straujiem. Ja gribas iet mierīgi un baudīt dabu, kartē norādītais laiks jāpareizina ar 1,3 vai 1,5. Plānojot nākamās dienas plānus, vērts painteresēties par laika prognozi, jo laiks kalnos ir diezgan nepastāvīgs un var pabojāt jūsu plānus. Tā arī mums sanāca Hopoka virsotnē dzīvot pa miglu jeb precīzāk – mākoni, bet Augstajos Tatros neizdevās, kā ieplānots, uzbraukt ar pacēlāju, jo stiprā vēja dēļ pacēlāji negāja. Iepriekšējā dienā toties laiks bija ideāls, praktiski bez jel kādas vēja pūsmiņas. Kalnos milzīgu minerāļa pudeli līdzi nestiepu. Izlīdzējos ar plasmasas krūzīti un kalnu strautu ūdeni. Te gan varētu būt pāris iebildumi. Ūdens ir tik tīrs, ka no viņa ir grūti atdzerties. Dzer, dzer un gribas vēl. Otra iebilde – ir versija, ka milzīgās tūristu masas šos kalnu strautus manāmi uzlabo ar saviem čurūdeņiem. Grūti teikt. Man gan šķiet, ka tā gluži nav. Šī problēma varētu būt galvenajās tūristu koncentrēšanās vietās, vairāk šo kalnu strautu lejtecēs, bet augstāk kalnos diez vai. Kalnos ejot, noteikti līdz der paņemt kādu apģērba gabalu, kas nelaiž cauri lietu, jo kāds negaisīgs mākonis var uznākt visai pēkšņi un saulains rīts vēl nenozīmē, ka tāds būs arī vakars. Labākie apavi noteikti ir tūristu zābaki, kaut vai paši vienkāršakie. Botes ar nav sliktas, bet labāk, ja potītes ir drosībā un pēdas lieki neļodzās, jo iešana galvenokārt sanāk pa akmeņainām takām. Der atcerēties, ka, lai izvairītos no noberzumiem, ikvienus apavus der iepriekš iestaigāt. Ļoti var noderēt arī vējjaka, jo pat karstā vasarā apmēram 1800 metrus virs jūras līmeņa un augstāk no mīlīgā siltuma var nebūt ne vēsts. Labāk līdz kāds lieks apģērba gabals, nekā zilas miesas, kā nedēļu ledusskapī nostāvējušai vistai. Ja kalnos dodoties ir doma lejā tikt ar pacēlāju, nav par ļaunu noskaidrot, līdz cikiem tas darbojas. No Hopoka, piemēram, pēdējais lejā gāja 16.15. Vēl kas interesanti, no Hopoka lejā dodoties, neviens biļetes neprasīja. Par alām. Arī tajās ejot par ļaunu nenāk kāds siltāks apģērba gabals, jo normāla pazemes temperatūra ir 7-8 grādi pēc Celsija. It sevišķi auksti ir ledus alās. Tur temperatūra svārstās ap nulli. Fotografēšanai un video nepieciešams iegādāties papildus biļetes. Var, protams, nepirkt un mēģināt fotografēt tā pat, bet, piemēram, Dobšinas ledus alā mums burtiski skatījās uz pirkstiem. Ja alkoholu nemīli, Slovākijā ir visas iespējas dzīvot bez tā. Savukārt, ja grādīgo lietošanas prieciņi ceļojumos ir tavas dzīves sastāvdaļa, saturies! Alus darītavas un šķirnes ir vairāk, nekā spēsi nogaršot. Atsevišķs jautājums ir stiprie alkoholiskie dzērieni. Droši var teikt, ka neesi bijis Slovākijā, ja neesi nogaršojis nacionālo plūmju kandžu – sļivovicu. To ražo rūpnieciski un visādos variantos. Pats naturālākais – 52 grādi un garša patiešām kā kandžai. Ir arī gruševicas un citādas “vicas”. Otrs populārs grādīgais – borovička. Labākā tādā ieapaļā pudelē ar kadiķa zariņu iekšā. Slovāki pirms dažiem gadiem ar nosaukumu “Tatranskij čaj”, “Goralskij čaj” un vēl kaut kāds tur “čaj” ir sākuši ražot nopietnus 52, 62 un 72 grādīgus alkoholiskos padzērienus, kurus pēc notestēšanas atzinām par ļoti garšīgiem. Tiesa gan, pudelēm otrā pusē kautrīgi rakstīts, ka lietojami proporcijā 1:3. Valoda. Sazināšanās ir diezgan jautra. Teiksim tā, vislabāk slovāki runā slovāku valodā. Viens otrs runā angļu valodā, pēc statistikas mazliet vairāk vācu valodā. Ir cilvēki, kas vēl kaut ko atceras no krievu valodas. Vispār, ja runāsi krieviski, bet slovāks tev pretī pa savam slovākiski, var gadīties, ka viens otru tīri normāli sapratīsiet, jo tā pati slāvu valodu grupa jau vien ir. Hostelī, kur nakšņojām bija tā – viena jauna darbiniece runāja normālā angļu valodā, saimnieks – apšaugāmā krievu valodā, bet saimniece – tikai pa savam. Galu galā sarunājos ar visiem un bija trakot labi. Autobuss. Pirms braukt, ir labi noskaidrot, cik jaudīgs motors ir braucamajam, lai zinātu, ar ko rēķināties. Slovākija tomēr ir kalnaina zeme un neizbēgami nāksies grabināt augšā pa 7-12 procentīgiem kāpumiem, varbūt kaut kur arī pa vēl ko stāvāku. Mūsu busam ar kāpumiem tā gāja, kā gāja… Rezultātā manis sākotnēji plānotajos laikos šur tur neiekļāvāmies. Visādi citādi saviem šoferiem varu teikt tikai vienu vienīgu lielu paldies! Pārsteidza vakaros gar ceļmalām daudzie ar sēņu un ogu groziem stāvošie cerībā kādam garāmbraucējam ko pārdot. Vispār bezdarbs slovākijas laukos un mazpilsētiņās ir nopietna problēma. Mazdārziņi un to produkcija gan vietējo vidū nav pārāk iecienīti. Bet sļivovicai naudiņa atrodas… Bešenovas termālie baseini. Tie tā arī ir jāuztver – vairāk kā termālie baseini, mazāk kā ūdensatrakciju vieta. Tās trubas, kas reklāmās redzamas, reālajā dzīvē nekādas dižās nebija. Pa garāko vispār īsti nobraukt nevarēja. Vienam no mūsējiem nācās trubas vidū celties kājās un pašam skriet lejā. Bet baseini forši, tas nekas, ka ūdens vājprātīgi brūnā krāsā. Varbūt ir vērts ņemt ne pašu lētāko variantu, bet vidējo, jo tad ir iespējas piekļūt šādām tādām ekstrām, baseiniem, strūklu masāžām arī zem jumta paslēptajā parka daļā. Bešenova mūs sajūsmināja ar bezgala piņķerīgo piebraukšanu. tur nu acis ir jātur plaši vaļā. Jāizstudē kartes un vēl, tuvojoties pa lielo ceļu, jāpapūlas nepaskriet garām grūti pamanāmajām nobrauktuvēm. Ar norādēm arī tur nav īsti lādzīgi. Popradas akvaparkā ir vērts atcerēties, ka no 17iem iekšā laiž ar 30 procentu atlaidi. Lai izdzīvotos uz nebēdu, ar pāris stundām pietiek, bet var, protams, arī ilgāk. Labākais laiks braukšanai varētu būt vai nu pavēls pavasaris, vai vasaras sākums, jo augustā viss sniegs kalnos jau bija izkusis un mazie strautiņi Slovākijas Paradīzē arī galīgi panīkuši. Vēl viens iemesls - aprīlī, maijā arī tūristi varētu būt mazāk un līdz ar to brīvāka piekļūšana objektiem. Galvenais secinājums – Slovākija ir ļoti skaista, jauka zeme, ar demokrātiskām cenām un tas nozīmē, ka jābrauc vēl.

Slovākijas tatri. Daļiņa manis palika tur… III

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem