Pļāpu gabaliņš ar galamērķi Berlīne

08.10.2006
12 min lasīšanai

Lai man augstsirdīgi piedod pieredzējušie ceļotāji, kam liksies, ka pļāpāju par daudz. Vienkārši es stāstīšu tā, kā būtu gribējusi, lai kāds pastāsta man: sīki un smalki. Neba es vienīgā, kas pirmoreiz devusies ceļojumā (lai arī pavisam īsā) viena pati un uz savu roku. Varbūt kādam mana pieredze noderēs. Ja tā notiks, tas man būs vislielākais gandarījums. Šim braucienam ir diezgan gara priekšvēsture. Tā sākās ar diviem rakstiem „Ievas” pielikumā „Budžeta pavēlniece”. Viens – par avio biļešu, otrs – par viesnīcu rezervāciju internetā. Uz kādu laiku man tas kļuva par sava veida izklaidi: kombinēt lētus lidojumus. Pagaidām tikai teorētiski. Izlasījusi kārtējo rakstu par lidojumu uz Berlīni, kas turp-atpakaļ izmaksā ap 30 latiem, nospriedu, ka arī es to varu realizēt. Sākotnējais plāns bija 3 semestrus pamācīties Gētes institūtā vācu valodu, un tad nākošā gada maijā dienas 4-5 pavadīt Berlīnē. Esmu padomju laika "produkts", kad svešvalodas apgūšanai nebija motivācijas: tāpat biju pārliecināta, ka nekad ārpus Padomju savienības robežām neizbraukšu un nevienu dzīvu vācieti nesatikšu. Ceļošanai pa toreizējo plašo tēvzemi pietika brīvi runāt krieviski. Tātad pieteicos kursos Gētes institūtā grupā bez priekšzināšanām. Par lielu pārsteigumu konstatēju, ka saprotu visu, ko pasniedzējas saka (tikai vāciski, pēc nodarbības drīkst ko jautāt latviski), taču es nekad nespētu tā savirknēt sev labi zināmus vārdus sakarīgos teikumos. Semestra laikā apguvu arī daudz ko jaunu, īpaši gramatiku. Visu šo laiku krāju materiālus par Berlīni, visai daudz no Impro portāla un, protams, bezgalīga pateicība visiem, kuri stāsta un dod padomus Delfu foruma Ceļojumu sadaļā. Ļoti interesantu stāstījumu atradu arī kādā krievu saitā. Šajā posmā mans iemīļotais laika kavēklis bija sērfošana pa dažādām viesnīcu rezervācijas adresēm. Tā visa rezultātā biju savākusi iespaidīga apjoma mapi par Vācijas galvaspilsētu. Mācības beidzās, šķiet, maijā, un es sapratu, ka nespēšu gaidīt veselu gadu līdz nodomātajam braucienam uz Berlīni. Man vajag tepat un tūlīt! :) Nu, ja, tūlīt nesanāca, bet izkombinēju lēto lidojumu uz 1.-2.oktobri. Ar easyJet svētdien no rīta turp un ar airBaltic pirmdienas rītā atpakaļ. Tā kā iepirkšanās mani neinteresēja, neuztrauca tas fakts, ka svētdien veikali slēgti. (Īstenībā tas nemaz tā nebija.) Starp citu, jau uz vietas esot, radās iespaids, ka arī pirmdien bija brīvdiena, jo ielās bija ļoti daudz vecāku ar skolas vecuma bērniem. Pirmdienas dienā pie Zoodārza bija gandrīz tāda rindā kā uz iekļūšanu Reihstāgā. Otrdiena, 3.oktobris, Vācijā ir valsts svētki, varbūt arī pirmdiena bija kā bonusa brīvdiena. Ja šo lasa kāds no Vācijā dzīvojošiem, pastāstiet, vai tā bija? Biju lasījusi gana daudz tekstu, ka nevar norezervēt biļetes ar Hansabankas un Unibankas Visa Electron kartēm, bet, lietojot kredītkarti, komisijas maksa ir bezmaz tikpat liela, kā biļetes cena. Tāpēc izņēmu Krājbankas Visa Electron un rezervēju biļetes bez jebkādas aizķeršanās. Lidojums turp izmaksāja 17 latus, atpakaļ 23 latus. Mājas lapā www.if.lv nedēļu pirms lidojuma apdrošinājos. Bija jāsamaksā par katru dienu 1 eiro. Nezinu, uz labu vai ļaunu, bet visu nedēļu pirms lidojuma noskaņojums tik pacilāts, ka nevaru vien sagaidīt svētdienu. Beidzot tā ir klāt. Reģistrācija lidojumam sāksies 9:05, bet nespēju nosēdēt mājās un esmu lidostā tūlīt pēc plkst.8. Esmu te pirmoreiz. Izstaigāju lidostu, tad noskaidroju, kur ir autobusa pietura pilsētas virzienā. Atlidojot turp būs jādodas slaidā solī, lai Rīgā paspētu uz pēdējo mikriņu līdz Salaspilij. Jau zināju, ka reģistrēties vēlams iespējami agrāk, lai iegūtu prioritāti A iekāpšanai lidmašīnā un izvēlētos sēdvietu „pie lodziņa”. Pēc reģistrācijas vēl nīkšana pusotras stundas garumā, tad pēdējā drūzmēšanās pie izejas (arī jānostājas laicīgi) un – beidzot! – esmu lidmašīnā „pie lodziņa”. Skan daudzas instrukcijas trijās valodās, un pa to laiku lidaparāts sācis kustēties! Mēs tik ilgi ripojam pa zemi, līdz sāk šķist, ka tā aizriposim līdz pašai Berlīnei. :) Taču, nē, lūk, pēdējais pagrieziens, lidmašīna sāk strauju ieskrējienu, un pēc mirkļa jau esam gaisā. Sākumā rāms lidojums, vērojot vienmuļu rudens ainavu. Drīz vien esam virs mākoņiem, un es ieraugu vienreizēju skatu! Visapkārt plešas zils, zils debesu okeāns, kurā gan neņirb viļņi, toties slejas fantastiski, balti „aisbergi” – gan veselas kalnu grēdas ar spicām virsotnēm, gan mākoņu sablīvējumi dažnedažādās formās. Kādā brīdi mākoņu grēdas pazūd, un visapkārt tikai spožs zilums kā milzīgs aizsalis ūdens klajums. Pieliecos tuvāk iluminatoram... un man pa īstam aizraujas elpa! Zem šī zilā klajuma ieraugu pļavas un koku audzes, mājas un ceļus. Nogrimusi civilizācija! Asociācija ar Atlantīdu ir tik spēcīga, ka pārņem pilnīgi sirreāla sajūta. Izbaudu brīnišķīgo skatu. Taču jāatgriežas īstenībā, un atgādinu sev, ka tas viss neatrodas zem ūdens, bet tikai zem mākoņiem, un lejā ir parasta Zemes ainava. Drīz skatu ārpusē nomaina vienmuļi mākoņu mutuļi, un redzams nav nekas. Mazliet kaitina sajūta, ka lidmašīna stāv uz vietas, kaut patiesībā traucas ar ievērojamu ātrumu. Lūk, paziņojums piesprādzēt jostas, jo sāksim nosēšanos. Šajā brīdī blakus sēdošais, līdz šim nesatricināmi mierīgais vācu jauneklis, sāk uzkrītoši nervozēt. Kas tad nu? Nelāga pieredze ar nosēšanos? Visādā ziņā mēs nolaižamies tik līgani, ka atsitiens ir tikko jūtams. Berlīne mūs sagaida izlijusi slapja, bet nu jau saulaini smaidīga. Izeju caur pasu kontroli un esmu svešā lidostā, svešā pilsētā, svešā zemē. Nezinu, varbūt par to jākaunas un nevajag stāstīt, bet šajā brīdī iestājas viegls šoks. Tātad, ja kādam no jums, kas kaut kur dosies vieni un pirmo reizi, nonākot svešā vidē, liekas – kāpēc es vispār te esmu un ko es te daru ?! – un pat velk uz raudāšanu, ziniet, tas ir normāli! Galvenais, neļauties panikai, un viss pamazām top skaidrs. Ak, jā, un pulkstenis jāpagriež stundu atpakaļ. Eju meklēt kiosku, kur var nopirkt Tageskarti. Lai gan pirms tam internetā esmu izpētījusi, kā tāds ir B zālē, tomēr neatrodu. Labi, eju pie biļešu automāta un pētu, kā citi pērk biļetes. Interesanta detaļa: kaut gan uz displeja norādīts, ka automāts pieņem tikai monētas, visi kā viens cenšas tam iebarot papīrnaudu. Nesekmīgi, protams. Arī kredītkartes spļauj ārā. Skaidrs, jātiek pie monētām. Dodos pirkt atklātnes. Kā pēcāk izrādās, esmu nopirkusi arī kādu ļoti amizantu atklātni „Berlīne...tautas mutē”. Visvairāk uzjautrina Bundeskanzleramt iesauka „Waschmaschine”. Tāpat kā mums ir Milda, berlīniešiem ir sava Goldelse. Neticami, ka slaveno Kaiser-Wilhelm-Gedächtniskirche jeb sašauto baznīcu viņi iesaukuši „Hohler Zahl”. Tas taču tulkojas kā „caurais zobs”, vai ne? Trāpīgi, protams, bet tā kā bez pienācīgas cieņas. (Labojums: kā norādīts komentāros, šis tulkojums ir kļūdains. Tulkojas citādi, bet, hmm, arī neko diži glaimojoši.) Ak, esmu novirzījusies no tēmas. Tātad, man izdod eiro monētas, bez problēmām nopērku Tageskarti AB zonai pa 5,80 eiro un eju uz S9. Laipns sirmgalvis uz perona parāda, kā jākompostrē biļete. Kompostieris ir necils stabiņš dzeltenā krāsā ar uzzīmētu sarkanu vai zaļu bultu. Zem bultas ir atvere, kur jāievieto karte. Atskan klikšķ! un karte ir nokompostrēta, t.i., uzspiests datums un stacijas nosaukums. Šāda biļete der līdz 3 naktī, ar to var braukt autobusos, S-bāņos un U-bāņos. Te nu man jāsaka: ja gribat mierīgi un bez problēmām nokļūt pilsētas centrā, brauciet ar lidostas ekspress busu! Tas 30 min. jūs aizvizinās līdz Zoo, pieturot vien 5 pieturās. Man, protams, vajadzēja savādāk! Zināt paši, reizēm kāds ieteikums tik ļoti paliek prātā, kā gribas darīt tieši tā. Kādā rakstā tika teikts, ka brauciens ar S9 no lidostas uz centru ir kā savdabīga ekskursija, kuras laikā „panorāma paveras patiesi interesanta – pussagruvušas pēckara gadu būves un palīgbūves, kuru sienas nosētas ar grafiti zīmējumiem, mijas ar vēsturiski krāšņām ēkām un arhitektoniskām detaļām.” (Agnese Margēviča, NRA, 11.11.2005.) Kad ar S9 bijām nonākuši stacijā Schöneweide (5.stacija no lidostas), atskanēja uzaicinājums visiem izkāpt un pārsēsties citā bānī. Izkāpām, nokāpām lejā tunelī, pārgājām uz citu peronu. Sagaidījām bāni, pabraucām vēl vienu pieturu, atkal kāpām ārā, top-top lejā un tā tālāk. Ik pēc stacijas šo manevru atkārtojām 4(!) reizes, līdz nonācām stacijā Ostkreuz. Te mēs beidzot uz palikšanu iekāpām S7, kas dodas uz Potsdamu. Rezultātā plānoto 50 min. vietā mans brauciens no lidostas ilga vairāk kā 2 stundas. Uz perona orientēties viegli, visi virzieni norādīti. Vagonos ir gaismas tablo, uz kuriem izgaismojas 3 nākošās pieturas. Izkāpu stacijā Charlottenburg, kuras tuvumā bija mans izvēlētais hotelis. Pārsteigumi uz katra soļa! Izrādās, pie māju sienām nav ielu nosaukumu! Numuri ir, bet nosaukumu nekur. Stāvu uz ielas ar plānu rokā, bet ko tas dod, ja nezinu, kas tā par ielu? Lai to uzzinātu, jāiet līdz tuvākajam krustojumam, tur novietots stabs ar ielu rādītājiem visos virzienos. Pavisam drīz biju viesnīcā. Kā esmu pamanījusi, rakstītāji ļoti maz stāsta par viesnīcām, tikai apmēram tā - „dzīvojām draņķīgā hostelī” vai arī „numuriņš katram izmaksāja 65 eiro diennaktī. Piekritīsiet, nav dārgi!”. Man nederēja ne viens, ne otrs variants. Man bija svarīgi pasūtīt vienvietīgu numuriņu ar brokastīm ne dārgāk par 30 eiro. Meklējot viesnīcu rezervācijai, man visvairāk iepatikās Hotel-Pension Adam, Kaiser-Friedrich-Str.51. Kā jau minēju, atrodas pie S-bāņa Charlottenburg stacijas, 2 pieturas no Zoo. Visapkārt ļoti dzīva satiksme, bet pats hotelis atrodas sētas mājā aiz riktīgiem vārtiem, tā ka tur dzīvojot nav pat nojausmas par rosīgo kustību uz ielas. Iespējams, ka daļai var likties nepieņemama pieticība, kas valda lētākajos numuros. Istabiņa 8 kv.m, ir izlietne, televizors. Gultasveļa un dvieļi tiešām sniegbalti. Koridorā uz trim numuriņiem 2 tualetes un dušas telpa. (Protams, par lielāku maksu ir istabas ar tualeti un dušu. Tieši tādas arī ir pārsvarā.) Viss personāls runā krieviski un vāciski. Reģistrējoties izsniedz 3 atslēgas – no vārtiem, koridora un istabas -, tās ņem līdzi un staigā, cik ilgi gribi. Tieši pretī hotelim ielas otrā pusē pietur 109.autobuss, kurš brauc uz Tegel lidostu. Līdz lidostai 15 min. brauciens, bet tikai divu pieturu attālumā no šīs atrodas Šarlotenburgas pils. (Tiešām nebiju domājusi, ka pils ir tik tuvu, droši vien tad savus apskates objektus būtu plānojusi citādi. Taču ir labi tā, kā ir. Garām braucot izskatījās, ka viss ir ļoti pelēks, laikam jābrauc vasarā, kad parks ziedos.) Par brokastīm hotelī. Zviedru galds no plkst. 7:30 līdz 10:00. Man nav pieredzes ar zviedru galdiem viesnīcās, bet nu noteikti nabadzīgs šis nebija. Viena veida gaļa, desas kādi 5 veidi, siers 3 veidi, svaigi gurķi, laša fileja. Maize 4 veidi, uz galda stāv tosteris, ja ir vēlēšanas, jārīkojas pašam. Vārītas olas. Sulas, slēgtā traukā laikam piens, jo tiek piedāvātas 5 veidu sausās brokastis. Buljona kubiņi. Mazie jogurtiņi. Džems. Termosos kafija un karsts ūdens, bet dažādu tējas paciņu tik daudz, ka, kā smejies, bez kalkulatora nesaskaitīsi. :) Patiesībā tur bija vēl šis tas, par ko es netiku skaidrībā, piem., stikla terīnē ar kausu tāds tā kā augļu ķīselis, kā zupa. Nu, lūk, tātad astoņos no rīta skatos es uz to visu un saprotu, cik man tas ir vienaldzīgs. Negribu neko! Neesmu radusi ēst agrāk par pusdesmitiem. Bet jāpaēd taču ir! Kas zina, kad būs nākamā ēdienreize. ( Starp citu, tā bija tikai ap pusnakti jau Latvijā.) Rezumējot par hoteli: nevaru citiem ne ieteikt, ne noraidīt. Faktiski, nekādu mīnusu nav, ja negaida šiku. Ja es pati otrreiz neizvēlētos šo hoteli, tad tikai tāpēc, ka arvien gribu dzīvot citā viesnīcā un pievienot savai kolekcijai arvien jaunas viesnīcu istabiņu fotogrāfijas. :) Kamēr gaidīju S-bāni uz centru, varēju mierīgi izpētīt biļešu automātu. Šis bija tāds, kas ņēma arī papīrnaudu. Eiro banknote jāliek iekšā ar metālisko svītru pa priekšu. Ja tā izdara, automāts to gardu muti notiesā, izdod biļeti un atlikumu. Nopirku biļeti rītdienai, tad atliks vien nokompostrēt. Šajā pēcpusdienā man bija plānots veikt pārgājienu no TV torņa līdz Brandenburgas vārtiem. Te jāpiemin, ka Berlīne šobrīd ir šausmīgi sarakta. Uz abām pusēm no stacijas Aleksanderplatz tik rok un rok, un visur zemes kalni. Tāpat pie Brandenburgas vārtiem. Pat mainīts 100.autobusa maršruts, jo šur tur nevar izbraukt. Pastaigāju tajā apkārtnē. Vairāki veikali strādāja – grāmatu, apģērbu. Un visi bija izkārtojuši preces palielā laukumā jau veikalu priekšā. Kā sapratu, Berlīnē tā acīmredzot pieņemts. Cenas nebija tādas, lai rosinātu ko pirkt, bet šobrīd laikam nav atlaižu periods. Sāku savu gājienu no TV torņa, bet nekur tālu netiku, jo nonācu pie kuģīšu piestātnes un nolēmu izbraukt ekskursijā pa ūdeņiem. Maksā tas 7 eiro, ilgst 1 stundu. (Laikam ir arī garākas ekskursijas, jo piestātnes ir vairākas, un tur kursē daudz kuģīšu.) Pēc ekskursijas tuvējā autobusa pieturā sēdos 100.busā un aizbraucu līdz galapunktam Zoo. Šis patiešām ir ļoti jauks maršruts, spēj vien skatīties uz ievērojamām celtnēm. Nospriedu nākošajā dienā izbraukt vēlreiz, izkāpjot pie interesantiem apskates objektiem. Kad nonācu galastacijā, pulkstenis bija pāri 7 vakarā, un strauji iestājās mijkrēslis. Drausmīgi gribējās dzert. Lai arī, kā zināms, "Sprite uzvar slāpes", nopirku mazo Fantu. Īpaši necentos iedziļināties cenās, bet, cik redzēju, tad vismaz tūristu pulcēšanas vietās viss ir ļoti dārgs. 0,33 l Fanta maksā 2 eiro. Satumsa pavisam. Devos uz viesnīcu. Mana pirmā diena Berlīnē tuvojās izskaņai. ******* No rīta "ieknābāju" brokastis un drīz pēc plkst.8 devos projām no viesnīcas. Dienas kārtībā Zoodārza apskate. Runā, ka kopā ar akvāriju tam vajag visu dienu, tāpēc neko uz priekšu neplānoju. Gaidot Zoodārza atvēršanu, tāpat vien klīstu pa ielām, fotografēju un baudu brīnišķīgo sajūtu ceļot vienatnē, kad ne no viena neesi atkarīgs, ne ar vienu nav jārēķinās. Gribu, eju turp, gribu, uz otru pusi. Ieklīstu suvenīru veikalā un noskatu dāvaniņas kolēģēm un mammai, un sev ļoti skaistu grāmatu par Berlīni un Potsdamu. To visu nopirkšu pēc Zoo apskates. Par Zoo neko daudz nestāstīšu. Es nedomāju, ka mums, kam ir brīnišķīgais Rīgas Zooloģiskais dārzs, šis varētu likt no sajūsmas noelsties. Jā, interesanti redzēt lielo pandu un žirafes, bet viss cits mums ir pašiem. Ar to negribu teikt, ka nav vērts iet uz Berlīnes Zoo, noteikti ir vērts! Ja kādu interesē zemūdens pasaule un dzīvnieki, akvārijs ir ļoti bagāts. Man pilnīgi pietika ar trim stundām, bez tam uz plkst.12 tur jau kļuva par biezu, bet rindas pie kasēm tik pieauga. Devos projām. Uz reģistrāciju lidojumam mājup Tegel lidostā bija jāierodas ap pussešiem vakarā, tāpēc laika vēl atliku likām. Devos uz savu jau iemīļoto autobusu pieturu pie Staatsoper. Tepat pietur arī autobuss TXL, ar kuru varēšu aizbraukt līdz lidostai. Pagaidām pabraukājos ar 100.busu, izkāpju pie Reihstāga, papriecājos par milzīgo rindu, bet nolemju, ka nav vērts tajā stāvēt. Braucu tālāk, izkāpju pie skaistās Bellevue pils. Kaut kas nojūk perfektajā vāciešu transporta sistēmā, un nākošais autobuss pienāk tikai pēc 35(!) minūtēm. Ik pēc pusminūtes tam seko vēl 3. Pēdējais, protams, gandrīz tukšs, beidzot varu apsēsties! Aizbraucu līdz galapunktam Zoo un atpakaļ dodos pa citu maršrutu ar 200.autobusu. Tas pilns ar jauniešiem, kuri izbirst pie Sony centra. Kā tad – 3-dimensiju kino! To es arī gribētu redzēt, bet šoreiz nesanāks. Arī 200.busa maršruts ļoti interesants, žēl, ka to izbraucu tikai vienu reizi. Te arī varētu ik pa brīdim izkāpt un skatīties, skatīties... Ak, jā, gandrīz aizmirsu! Runājot par Berlīni, obligāti jāpiemin, ka tur valda VELOSIPĒDISTU KULTS. Pieticīgāk to nosaukt nevar. Uz visām ietvēm izbūvēti rozā veloceliņi, pa kuriem tie netraucēti brauc. Ja kāds teiks, ka ir valstis, kur ir vēl vairāk velosipēdistu, kamēr pati neredzēšu – neticēšu. Un tie velosipēdu pat simti, kas redzami stāvvietās! Zināt – iespaidīgi. Kā tur bija, kā nebija, pienāca laiks doties uz lidostu. Tātad atkal esmu pieturā Staatsoper, no kuras ar autobusu TXL nodomāts braukt uz lidostu. Te jāpastāsta, ka daudzās pieturas ir ļoti moderni gaismas tablo, uz kuriem izgaismojas busa numurs, galapunkts un cik minūtes līdz nākamajam. Kad atlikusi 1 min., uzraksts sāk mirgot. Neticu savām acīm: rindiņa, kurā vēl no rīta bija rakstīts TXL, tagad ir tukša! Atkal kaut kas nojucis?! Šis nu bija vienīgais brīdis, kad ilgojos pēc kāda ceļabiedra. Pēc kāda, kas neļautu krist panikā, jo tieši tas kuru katru mirkli draudēja notikt. Kas pateiktu – saņemies, tu šajā faktā neko nevari mainīt, jādomā kāds cits variants. Kaut gan pat līdz reģistrācijas sākumam bija laiks, kur nu vēl līdz beigām, man likās, viss, pasaules gals klāt, es uz lidostu nepaspēšu! Ja apsēžas, nomierinās un padomā, tad atceras, ka uz lidostu brauc arī 109.buss un tā pietura pilnīgi noteikti atrodas pretī Hotel Adam. Kad rīcība skaidra, atkal iestājas miers, un var rīkoties sakarīgi. Atradu pieturu, sagaidīju busu, iekāpu... un ap sirdi kļuva tik silti: viss pareizi, es braucu uz lidostu. Gandrīz visi pasažieri ar lieliem un milzīgiem koferiem vai vismaz somām. Tātad virziens īstais! Galu galā, izrādījās, ka neviens nemaz tā nesteidzas uz reģistrāciju, es biju vien 15. AirBaltic lidmašīnā jāsēžas pēc numura, kāds norādīts iekāpšanas kartē. Nesteidzieties uz savu izlidošanas ceļu, labāk pastaigājiet pa lidostu. Ja Rīgas lidostā daudzi izlidošanas ceļi ir vienā gaiteni, var paklīst pa veikaliem, pasērfot internetā, kaut vai paskatīties TV, tad Tegel lidostā katrs izlidošanas ceļš ir atsevišķa neliela telpa ar mazītiņu smaržu un alkohola veikaliņu. Atliek vien sēdēt un apcerēt, kā gājis pa šīm dienām. Atpakaļceļš bija savādāks. Pirmkārt, melna tumsa ārā. Otrkārt, daudz gaisa bedru (man jau patīk tā sajūta), vispār brīžiem liela kratīšana. Arī piezemēšanās bija tāda, ka no krēsliem uzmeta labi augstu, cik nu drošības jostas atļāva. :) Biju dzirdējusi vairākas negatīvas atsauksmes, ka airBaltik reisi mūždien kavējas, tāpēc biju samierinājusies, ka var nākties nakšņot lidostā. Visādā ziņā mūsu reiss ielidoja pat pirms paredzētā laika. Īss brauciens līdz lidostas ēkai, pāris sekunžu pases kontrolei, tad pretī nāk simpātisks suņuks un aposta lielās bagāžas. Es ar savu rokassomiņu vien viņam neliekos ievērības vērta. Lūk, arī mīļā Rīga! Lai arī tā sagaida mūs ar pamatīgu lietu, prieks par atgriešanos ir milzīgs! Arī autobuss bija laikā, arī uz mikriņu paspēju un pat pirms pusnakts biju mājās. Nekur nav tik labi... Vai es atgriezīšos Berlīnē? Vēl nezinu. Drīzāk jā, nekā nē. Tik daudz vēl būtu, ko redzēt. Visādā ziņā jābrauc gadalaikā, kad ārā ilgi ir gaišs, kad viss zied. Vienu gan zinu pilnīgi droši: es turpināšu mācīties valodu. Pēc Jaunā gada Gētes institūtā ir uzņemšana kārtējam semestrim. Ko var zināt, varbūt tiksimies ar kādu jums? Atā! Tchüss! P.S. Fotogrāfijas varat aplūkot te: http://www.fotki.lv/priex (parole: berlin)

Pļāpu gabaliņš ar galamērķi Berlīne

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem