Veloekspedīcija pa bij. dzelzceļa līniju Ieriķi - Gulbene
Veloekspedīcija pa bij. Ieriķi – Gulbene dzelzceļa līniju
Mazliet vēsturiski fakti
Dzelceļa līniju Ieriķi – Gulbene izbūvēja 1916.gadāKrievu armija. Tās garums ir 105 km, acīmredzot sākotnēji tā izmantota armijas vajadzībām, pēčāk – jau līnija tiek izmantota civilām vajadzībām, līdz pat 1999.gadam šeit kursē pasažieru vilciens. Dažādu faktu bagāts un interesants raksts ir atrodams šajā linkā:
Tātad gulšņi un sliedes noņemtas pavisam nesen, tikai 2009.gada rudenī, un tad jau tiešām varam savu braucienu nosaukt par ekspedīciju, jo nav informācijas, vai maz iespējams nobraukt ar velo šo posmu.
Plānošana
Pirms brauciena tiek apsvērtas visādas loģistikas shēmas, mēģinot kombinēt velo+auto+paziņas no malas, kas var atvest, pārvest, aizvest. Tomēr viss tas izskatās diezgan neloģiski un neefektīvi, tāpēc gala variants šķiet vispieņemtākais, proti, kartē atrodu dzelzceļa posma viduci, kas ir +/- Jaunpiebalga. „Jāņa sētas” burvīgajā 1: 100 000 mēroga kartē „izceļu” lauku mājas simbolu, un Valda no Tūrisma informācijas centra Cēsīs atšifrē māju nosaukumus, un saka – esot laba vieta – eko saimniecība. Man jau tas skan kā par 99% izdevies velobrauciensJ
Sazvanu saimnieci, vairākkārtīgas sazvanīšanās rezultātā (kaut kāda mazliet dezorganizēta ar saviem jautājumiem biju)esam savstarpēji vienojušies, ka ierodamies sestdienas pēcpusdienā, atstājam auto, vakarā dabonam naktsguļu, pirti un no rīta brokastis. Skan vairāk nekā labi.
Sestdien – it kā darba diena, es apdaru neatliekamos darbus, atbildu uz obligāti atbildāmājiem e-pastiem, krāmējos un braucu uz Rīgu, kur pie Gandra Kalnciema ielā jau gaida Aiva, iekrāmējam salonā otru veļļuku un laižam. Aiva stāsta savus nakts piedzīvojumus ar bannera kāršanu Kolkā pie siltumtrases virs ceļa (Starp citu, 12.jūnijā vērienīgs pasākums Slīteres nacionālajā parkā – Slīteres ceļotāju dienā, sīkāka info: (http://www.celotajs.lv/cont/conf/conference/100612-CD/info.html, man jau šķiet, ka unikāla iespēja iepazīt Slīteres nacionālo parku un baudīt samērā ekskluzīvus tūrisma produktus superīgu gidu pavadībā). Ui, aizrunājos.
Jā, nu ap 15.00 esam Lielkrūzēs – Vieta kolosāla! Patiešām! Par saimniecību var palasīties te: www.ekokruzes.lv
Mūs sagaida saimnieku jaunākā meita, izrāda, kas un kur un kā, tiekam pie guļvietas Līgotnē.Viens pēc otra uz mūsu pusi atnāk vietējie zvēruļi - rudi balsts runcis, kas tik veikli pamanās „apšpricēt mašīnu, ka es pat nepaspēju aizvērt durvis, jā, tagad auto salonā tāds neliels smacēns.....Cik ātri rudais atnāca, tik ātri aizgāja, pēc brīža- apraudzīt viesus atnāk arī dalmācietis – tāds pavecs izskatījās, tādēļ pie sevis to nosaucu par veco dalmācieti, saimnieki minēja arī vārdu, bet, jāsaka atklāti, ka atcerēties cilvēku vārdus man jau ir pagrūti, tad nu par dzīvnieku vārdiem vispār nerunāsim, būtu tālruņa numurs sunim – to būtu vieglāk atcerēties.Jā, un lūk, vecis dalmācietis, atnāca, apošņāja, atrādīja tādu īpatnēju mīmiku ar atņirgtiem zobiem, un aizgāja. Pavisam drīz sekoja vēl viena tikšanās ar viņu.
.
Saimnieks, uzzinājis, ka grasāmies braukt pa dzelzceļa līniju (tajā brīdī gan viņš laikam nenojauš, ka mēs brauksim ar velo, bet domā, ka ar auto), ieminās, ka tur viens posms ir liegums, jo zivju ērglis ligzdo, un binoklī parāda ligzdu, kurā ērglis – ja kāds pasaka, ka tā ir ligzda un mazais punktiņš ir ērgļa galva – tad- es teiktu – ok, šito stāstu ņemamJ
1.posms Jaunpiebalga - Ozolkalns (Gulbene) - 1.diena (pēcpusdiena)
Tā, plkst. 15.30 esam gatavas izbraukšanai virzienā uz Gulbeni, es mazliet pakavēju procesu, jo esmu, nezkapēc sasodīti neorganizēta ar līdz ņemamo mantu sapakošanu, tad šis pazudis, tad tas lieks...
Izbraucam pa ceļu, kas ved caur saimnieku pagalmu un vecais dalmācietis, kā to esmu iesaukusi, neganti riedams pieskrien klāt, un tikpat negaidīti iekož man stilbā, jebšu maigi iecērt savus zobus manos ikru muskuļos .... saimniece nepaspēja brīdināt, ka šis suns, tāpat kā daudzi citi , riteņbraucējus necieš, un labāk tos redz ejam nekā nākam. Tā kā kodums ir neliels, neliekos ne zinis.
Pa feinu meža celiņu izlīkumojam līdz dzelzceļam un sākas mūsu brauciens pa dzelzceļa līniju, vietām „trepe”, kur vietējie ļaudis vairāk ar auto pabraukājuši, laikam kādu autoceļa posmu līdz bodei īsinot, vietām smilšaināks, kur nu mazāk skārusimotorizētā civilizācija. „Močījam” samērā strauji uz priekšu, jo ir ideāls vējš – no muguras. Ir vienīgā cerība, ka vējš pret vakaru norimsies (nu, kad vajadzēs braukt atpakaļ!). Dažviet ir samērā augsti uzbērumi, ainavā arī iekļaujas nokaltušu koku sakopojumi bebrāriju dēļ. Šur tur saglabājušās vecās dzelzceļa stacijas, jebšu – būdiņu karkasi. Divās vietās šķērsojam nopietnākus tiltus- par Gauju un Gosupi, paldies dievam tie nav nojaukti neatgriezeniski. Lizumā taisām pauzi, nobraucot līdz bodei, un apskatot Lizuma centra „dostoprimečateļnosti” – Lizuma vējdzirnavas, (labi saglabājušās jeb veiksmīgi atjaunotas astoņdesmitajos gados),pieminekli ar Tautu meitu un strūklaku ar lietussargiem – sēnēm. (kas nedarbojas, bet varēja nojaust, ka ūdens tek pa lietussargu (sēņu) cepurēm uz leju).
Turpinām ceļu, dažviet smilšainie posmi pārbauda mūsu psiholoģisko noturību, vai mēs izturēsim un negriezīsim atpakaļ, izturam, un braucienu pa dzelzceļa līniju beidzam netālu no Ozolkalna, kas pirms Gulbenes. Līdz Gulbenei neminam, ir jau 20.00 un uz 22.00 ir sarunāta pirtiņa, kā arī tumsa nāk, jātiek atpakaļ. Pa dzelzceļa līniju nobraukti 49 km, nākošie 52 km būs garlaicīgs un intensīvs pārbrauciens – pa lielo šoseju, tad pa vērienīgiem ceļu remontiem, dažbrīd stumjot riteni, jo pabraukt nevar pa grimstošām smiltīm.
23.00 esam galā, ar Aivu bijām sarunājušas, ka braukšu savā ātrumā un viņa no mugurpuses, kad esmu galā Lielkrūzēs, zvanu Aivai, un nobraucu viņai pretī ar auto līdz Jaunpiebalgas centram, Aivucim, kas iepriekšējo nakti lāga nav gulējis, arī 5 km ir daudz.Brauciens galā un sākas vakara patīkamākā daļa- pirtiņa! Viena riktīga lauku pirtiņa ar dīķi. Kā saka zināmi ļaudis ‘Kas gan var būt labāks par šo”. Jā, starp citu, šī pirtiņa ir arī„Movie star”, jo filmēta reklāmas klipā „Sounds like Latvia”, nu tajā, ko skatoties, gandrīz ikviens latvietis notrauš kādu emocionālu asaru, bet ārzemniekam tie kadri pilnīgi neko neizsaka – „so what?”
Vēl guļam pilnīgā tumsā (jo Līgotne ir bez logiem), kad zvana Maija (mūsu trešā velo biedre), kas esot klāt, es samiegojusies saku – nu apstaigā apkārtni, te visa kā interesanta. Maija satiek saimnieku, kas izrāda saimniecību, esot pat nobraukuši līdz savvaļas lopiem, kas arī saimniecībasziņā. Gaidām brokastis, Aiva jau vakar sāka bažīties, ka tikai ar pankūkām saimniece nedomā divas plānās pankūkas katrai. Tas jau nu būtu krietni par „īsu” pēc tāda nikna vakardienas izbrauciena, un priekšā gaidāmā brauciena šodien.
Domāju, ka Aivai, kā akmens no sirds noveļas, kad ierauga lielo pankūku bļodu. Pankūkas ir dievīgas, un pa visām trim iztukšojam visu nesumu. Tērgājam par šo un to, pa vidu vēl saimnieks atnāk, kurš nodzied savas saimniecības himnu, ar zīmīgiem vārdiem, sirsnīgi un mīļi.
2.posms Jaunpiebalga - Amata
Laiks rit, ir jau 12.30, kad izbraucam. Šodien Amatas virzienā, laiks ir ideāls, neliels vējelis, kas it kā pūš pretī, bet nemana – drīzāk tas darbojas kā „kondicionieris”. Amatas virziens arī līdzīgs, super taisni posmi mijas ar dažām apdzīvotām vietām, augstiem uzbērumiem, bebrāriju nomocītiem kokiem, dažviet paspīd tipiskā Vidzemes pakalnu ainava. Samanām arī vairākus zvēruļus – stirnu, zaķi – garausi, un lielu alni (nez, alņi mēdz būt arī mazi?), kurš pa mitru krūmāju brien. Amatas virzienā stacijas teritorijas ēkas vispār vairs nav saglabājušās, un par stacijām liecina tikai platāks ceļa posms un pārpalikumi no peroniem . Dzērbenē. „snack” pauze vietējā bodē. Pārdevēja brīdina, ka pa bij. Dzelzceļa līniju jaunieši ar auto trakojot, lai esot uzmanīgas. Tiesa, abās dienas satikām 2 auto šeit. Braucam tālāk, kāju atpūtināšanai paņemam laisku pauzi pie Gulbenes ezera (dīvaini, ka ezeram tāds nosaukums, jo Gulbene ir tālu). Un tad jau klāt Amata stacija. Ceļojums pa dzelzceļu – var teikt beidzies. Šodien pa bij. Dzelzceļu nobraukti 44 km, nu jau zināms, ka atpakaļceļš būs 55 km. Amatas veikalā iepērkam vēlās pusdienas, un nobraucam līdz objektam, uz kuru bija brūnā norāde „Trušu audzētava Zaķīši”, Trušu pļaviņā piknikojam, kāds garausis uzmācīgi grib kaut ko nomangot, bet nav atļauts barot garaušus ar ienestu pārtiku, tā nu šis paliek bez našķiem.
Saimniecībā kopīgā aplokā ganās arī govis, kazas, cūka, aitas – visi ņigu ņegu kopā, saimnieks saka, ka vakarā šis laižot visus pļavā- ganībās – kad tūristi prom, bet pa dienu, lopiņi visi aplokā, lai tūristiem ir ko redzēt. Izrunājamies ar saimnieku (kā Aiva teica, nu tas jau bija riktīgs anarhists)par saimniekošanu, neganto PVD, LAD utt, nu stāsts jau faktiski atkārtojas no saimniecības uz saimniecību, nu ir mūsu ierēdņi drusku pārspīlējuši ar regulām, normatīvajiem aktiem un prasībām. Bet ne par to stāsts.
Braucam prom, saimnieks ar labprāt pabraukātu ar velo, bet neesot kompānija, un laiks jau arī laikam nav. Nu katram savs hobijs – kam velobraukšana, kamtruši un kazas.
Minam tālāk pa ceļiem atpakaļ uz Jaunpiebalgu – gar Amatciemu, Rāmuļiem, Dzērbeni, apkārtpievilcīgās Vidzemes ainavas,vienu posmu, lai nebrauktu lieku līkumu pa ceļiem pabraucam vēl pa dzelzceļa posmu un tad jau līdz ar krēslas iestāšanos ieripinām Lielkrūžu mājās. Saimnieks vēl atnāk apjautāties, kāds ta bija brauciens., padalāmies iespaidos, saņemam uzaicinājumu uz„Jāņiem” braukt atkal. (Jā, ja jums interesē latviski Jāņi, domāju, ka Lielkrūzes ir viena no vietām, kur tos svin autentiski un sirsnīgi).Vēl saimnieks pastāsta, dzelzceļa nojaukšanā tikusi izmantota vērienīga tehnika, un ka pirms tam – pāris dzelzceļa sliežu posmi esot izvandalēti un nozagti, it kā 1 metrs 20 Ls esot maksājis.
Nu tā, maršruts ir interesants, un tiešām līdzinājās vairāk ekspedīcijai, fiziski grūts brauciens – dēļ lielā kilometra skaita un tempa – tas nekādā ziņā nav pielīdzināms easy peasy izbraucam brīvdienām, bet drīzāk tāds teniņu brauciens. Citiem – varu ieteikt pamēģināt, ir mazliet savādāk un īpatnējāka tā braukšana no domas vien, ka kādreiz tā perspektīvā ainava pavērusies tikai vilciena mašīnistam . Un tur jau arī var kombinēt šādus tādus mazos apļus, nav jau jābrauc 100 km dienāJViss atkarīgs, tā teikt, no domu lidojuma,fantāzijas plašuma un dibena izturības!
Ja runā par nākotni, tad tiešām būtu stilīgi, ja 100 km posms – brīvs no auto būtu pieejams velobraucējiem, kājāmgājējiem, ziemā – slēpotājiem, bet, protams, tur daudz jādomā, kā to visu apaudzēt ar pakalpojumiem, lai ceļotājs varētu i padzert kapiju, i pankūku apēst, i vēl arī kaut ko apskatīt. Situācijā, kad Latvijas lauki paliek arvien tukšāki un pamestās mājas jau dominē pār apdzīvotajām, tas liekas ne tik vienkārši izdarāms.
Tātad kopā nobraucām 200 km. Par izmaksām - nakšņošana ar brokastīm 9 Ls personai. Par pirtiņu - cena runājama:)))) Jā, vēl par to trušu apskati maksājam ieejas biļeti - 2 Ls. Nu un tad kādus 5 Ls bodēs par partiku katra izdevām. Vēl degviela jāpierēķina. NU kaut kā tā.