"Man atkal gribas dzīvot!"
|
Irēna Žuravļova
|
Esmu ceļojusi diezgan daudz, bet bez dēla, kurš labi runā gan angliski, gan vāciski, riskēju braukt tikai uz Vāciju, jo nedaudz runāju vāciski (cik nu cilvēks 50 gadu vecumā atceras no vidusskolā mācītā).
Šoreiz noriskēju doties uz Milānu (uz to pamudināja lētās Ryanair biļetes (7Ls vienā virzienā). Ceļojumā devāmies divatā (es un vīrs, kurš arī tikai nedaudz prot runāt vāciski).
Tā kā Milānā (pŗecīzāk sakot, Bergamo lidostā) bija paredzēts ielidot ļoti vēlu vakarā un no Bergamo vēl stundas brauciens līdz Milānai ar autobusu (5 eiro vienai personai vienā virzienā), viesnīcu rezervējām stacijas tuvumā (divvietīgais numurs divām naktīm 110 eiro).
Ir 23. marts, Latvijā vēl šur, tur nav nokusis sniegs, pūš vējš un ir auksti. Ar cerību pavasari ieraudzīt ātrāk, nekā tas iespējams Latvijā, dodamies uz lidostu.
Satraukums liels. Izkāpjam no autobusa pie Milānas centrālās stacijas. Ir 12 naktī, ļoti silts (apmēram 18 grādu). Turot rokās Milānas karti, riņķojam ap staciju, bet nekādi nevaram atrast ielu, uz kuras atrodas viesnīca. Redzu jaunu vīriešu bariņu un nolemju pajautāt viņiem. Cenšos atcerēties dežūrfrāzes angļu valodā, bet viss ir "OK", jaunekļi ir ļoti atsaucīgi un ar žestu palīdzību paskaidro, kur atrodas mūsu viesnīca. Arī viesnīcā viss norit veiksmīgi, jo, saprotot, ka mūsu angļu valodas zināšanas ir gaužām vājas, mums tiek iedotas numuriņa atslēgas, parādīts virziens, kurā atrodas lifts un kur nākošajā rītā varēsim brokastot. Pateicamies un laimīgi dodamies uz savu numuriņu. Viesnīca ir diezgan bēdīgā stāvoklī, bet, tā kā mums, izvēloties viesnīcu, svarīgākais bija tuvums stacijai, cena un jumts virs galvas, tad priecīgi dodamies gulēt.
Tālāko tik sīki neaprakstīšu, bet svarīgākais šajā ceļojumā bija izjūtas. Milāna ir vīriešu paradīze (jā, tieši vīriešu). Mans vīrs bija sajūsmā, viņu nevarēja atraut no veikalu skatlogiem un milāniešu vērošanas. Sievietes, protams, ir neaprakstāmi elegantas, bet vīrīeši!!!. Pirmkārt, viņu ir daudz (atšķirībā no Latvijas, tāpēc arī tik daudz veikalu ar vīriešu precēm) un, otrkārt - kādi! Kopti, eleganti, uzvalkos un kaklasaitēs. Tā divas dienas var staigāt un vērot skaistos un laimīgos milāniešus. Tādu gaumes izjūtu es nebiju redzējusi nevienā pilsētā. Nav nevienas sievietes ar līkām kājām, pārāk lielu vai pārāk mazu dupsi u.t.t., jo tur prot noslēpt savas nepilnības.
Veikalos visu iespējamo krāsu un toņu aksesuāri (kaklasaites, somas, jostas, kurpes u.t.t.), šeit cilvēkiem nav jāskraida mēnesi pa veikaliem, lai piemeklētu nepieciešamo krāsu vai stilu. Un cenas!!! Pat tādam nabaga cilvēkam, kā es (strādāju par pirmsskolas skolotāju) tās ir pieejamas (es, protams, nerunāju par pasaules līmeņa firmu veikaliem) un zemākas, nekā Latvijā.
Protams, mēs redzējām tikai cilvēkus un veikalu skatlogus. Pavasaris - zaļā zāle, ziedošās magnolijas un vēl citi koki, krūmi un puķes! Pēc pelēkā un drūmā laika Latvijā tas bija brīnišķīgs eliksīrs dvēselei. Neapraksāmas sajūtas pārņem Milānas Doma laukumā. Skatoties uz Domu, rodas sajūta, ka tas veidots no smalkām, baltām mežģīnēm. Laukumā - dažādu tautību cilvēki un milzums daudz baložu', un saule un zilas, zilas debesis.
La Scala operteātris - tāds maziņš un paplucis, toties vakarā, kad uz turieni dodas skatītāji - ir ko redzēt, tādi skaisti un saposušies.
Santa Maria delle Grazie baznīca - ar Leonardo da Vinči "Svēto vakarēdienu" - diemžēl neizdevās atrast, jo bija jau maz laika līkumot pa mazajām ieliņām.
Galleria Vittorio Emanuele II - ļoti iespaidīga - ar brīnišķīgām freskām, plašuma sajūtu un vērienīgumu.
Milano Sforezco cietoksnis - brīnišķīga vieta pavasara pastaigai ar dīķīšiem, tiltiņiem un skaistu dabu.
Diemžēl, neizdevās apskatīt Bergamo pilsētiņu, jo baidījāmies valodu vezināšanas dēļ nepaspēt uz lidmašīnu.
Kopsavilkums - brīnišķīgs brauciens, pēc kura darba kolēģēm es teicu frāzi "Man atkal gribas dzīvot". Iesaku uz Milānu doties tieši pavasarī, kad pēc garās ziemas nepieciešams gūt estētisko baudījumu. Šāda veida brauciens ir piemērots cilvēkiem, kuri valodu zināšanu trūkuma dēļ baidās doties garākos ceļojumos pa Itāliju.
P.s. Neesmu nekāda modes dāma, kurai dzīves saturs ir moderns apģērbs, uz veikalu dodos tikai tad, kad nav ko vilkt mugurā, arī mans vīrs ir vienkāršs celtnieks.