Belovežas gārša un Mazūrija.

Inita Endzele 29.05.2010 6 min lasīšanai 70 foto

Belovežas gārša un Mazūrija.

1.diena.

Ir Maija svētku brīvdienas un iespēja tās izmantot, lai apciemotu tuvējās ārzemes. Šoreiz ceļa mērķim izvēlēta Beloveža, bet pirms nokļūstam tur, pa ceļam vairāki interesanti apskates objekti.Brauciens sākas agrā rītā un pussamiegojušies sākam dodies Latvijas- Lietuvas robežas virzienā.Kā ierasts pirmā pietura vēl Latvijā pirms robežas, lai iedzertu rīta kafiju un tad jau pāri robežai, pieturot vien tāpēc, lai nopirktu nepieciešamās atļaujas drošai ceļošanai pa kaimiņzemi. Lietuvā lieki neuzkavējamies, vērojam pavasara atnākšanu tikai caur autobusa logu un mazā apstāšanās pauzē . Pēc vairāku stundu brauciena klāt arī Polijas robežpunkts. Kluss un pustukšs , ne tā kā vairākus gadus atpakaļ, kad šeit nācās nīkt stundām un noraudzīties robežsargu svarīgajā laika stiepšanā . Izlocam kājas, iemainām zlotus un atkal ceļā uz mūsu pirmo apskates objektu.

Vēl gan pusdienu pauze jau agrāk iemēģinātā ceļmalas krodziņā.Šoreiz ar apkalpošanu vedas īpaši gausi .Kad beidzot visu kurkstošie vēderi ir savu sagaidījuši, cits iebaudījis poļu tradicionālo zupiņu, cits iestiprinājies ar gaļu dažādos variantos, vēl kāds panašķojies ar pankūciņām, varam doties tālāk.

Jau tuvojoties Vigru klosterim saprotam, ka šodien piebraukšana pie klostera nu nekādi nesanāks.Visur plūst automašīnu straumes, izveidojies milzīgs sastrēgums. Pirms mums iestrēgušo autobusu šoferīši brīdina, lai tālāk nemaz nemēģinām spraukties, bet stājam vien malā, kamēr neesam nokļuvuši nekustīgajā automašīnu biezoknī.Klosteri pat neredzam, bet esam gatavi doties tā meklējumos. Lavierējam cauri auto straumēm un papildinām tādu pašu apņēmīgo bariņus, kas dodas uz klosteri kājām.Liekas šobrīd kājām gājējiem ir priekšrocības, jo mēs kustamies uz priekšu, bet auto stāv visos virzienos.Pa ceļam mēģinām paredzēt, kas tieši šobrīd par pasākumu uz pussalas, ja tāds ļaužu pieplūdums.Untad jau arī ieraugām pašu klosteri, maigi rozā toņos, tas paveras mūsu skatam.

Klosteris atrodas Vigru nacionālā parka teritorijā.Nacionālā parka statuss, šim dabas objektam ir no 1989. gada.Parkā ir vairāki desmiti ezeru, kas savstarpēji savienoti ar upēm.Vigru ezers ir lielākais no šiem ezeriem, tā dziļums ir 73 metri.Un tas ir piektais lielākais Polijas ezers. Parka emblēmu rotā bebrs.Nacionālais parks ar ezeriem un bebriem ir galvenais apmeklētāju piesaistītājs.Līdzās šī parka teritorijā dzīvojošo vietējo iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai ISPA projekta ietvaros tiek aizsargāta arī unikālā ūdensvide Vigry nacionālajā parkā (150km2).

Pirmās ziņas par cilvēku apmešanos uz šīs zemes, kur tagad atrodas Vigry klosteris saistās ar 13.gs, kad sakarā ar kaimiņu cilšu agresīvu,gvk. Teitoņu bruņinieku, uzbrukumu pamatciltis bija spiestas bēgt un slēpties mežā.Vigry, kas tolaik vēl bija sala, iespējams bija viena no šādām apmetnēm.1418. gadā karalis Vladislavs Jagailo bija ieradies uz medībām šajā reģionā un uzcēla medību muižu uz šīs zemes.Vigry reģions kļuva par iecienītāko medību reģionu arī turpmākajiem Polijas valdniekiem.Tur medīja arī Sigismunds Augusts.1667. gadā ar karaļa rīkojumu salu ar ēkām, ezeru un daļu blakusesošos mežus piešķir kamaldiešiem.1668. gadā mūki sāk apdzīvot salu. Klostera dibinātājs ir Svētais Romualds. Jādomā, ka kamaldiešu mūkiatdalījušies no benediktīniešu mūkiem. Par to liecina arī skulptūras klostera teritorijā, kur blakus Sv. Romualda skulptūrai, vārtu pretējā pusē Sv. Benedikta tēls.Nonākot mūka kārtā šie cilvēki sevi veltīja tikai un vienīgi lūgšanām.Nododot zvērestu viņi uz mūžu pārstāja sarunāties, naktī, kad jebkuram cilvēkam vissaldākais miegs, cēlās un nodevās nakts liturģijām, tā sevi mokot un spīdzinot. Vēl kāda interesanta šo mūku dzīves sastāvdaļa, bija speciāls, no kazas vilnas gatavots apģērbs, kas visu laiku grauza un durstīja miesu.Tādējādi , liekot justies slikti un izjust nepatiku gan pret savu, gan jebkuru citu ķermeni.Novēršot jebkādas erotiskas domas .

Sākot saimniekot mūki pārbūvēja medību muižu, uzcēla saimniecības ēkas.1671. gadā liels ugunsgrēks klosteri noposta un pēc tam kamaldieši nolemj celt mūra klosteri.Pēdājais klostera ēku komplekss uzbūvēts 1694.-1745. gados.Tad tika uzbūvētas arī dzirnavas un alus darītavas.Salu savienoja ar sauszemi.Notika darvas un rūdas ražošana, darbojās dzelzs, vara un stikla kausēšanas krāsnis, kaļķu krāsnis.1715. gadā mūki nodibināja Suvalku pilsētu un klosteris pateicoties šim notikumam, kļuva par bagātāko klosteri Eiropā.18. gs kamaldiešiem pieder Suvalku pilsēta,11 lauksaimniecības, 56 ciemi, 10-20 lieli ezeri,404 stropi,daudzas spirta, alus darītavas,rūdas, darvas un pelnu ražotnes ar 8500 cilvēkiem.Tie ir klostera labākie uzplaukuma gadi.

1796. gadā klosteris tika konfiscēts par labu Prūsijas valdībai un mūki pārvietoti.1823.g. Vigry kļūst par draudzes baznīcu.Kopš tā laika klosteris bija pakļauts iznīcībai.Pirmā pasaules kara gados klosteris tika iznīcināts, Lietuvas brīvvalsts laikā pārbūvēts, bet nākošā kara laikā no jauna izpostīts.Pēc kara klosteris tika rekonstruēts.Kompleks, kas nav izmantots kā klosteris pēdējos 200 gadus, tagad kalpo kā viesnīca ar 100 istabām.Arī jānis Pāvils II bija apmeties klosterī, kad bija svētceļojumā uz Poliju.Istabas, kur viņš uzturējās, tagad ir atvērtas tūristiem.

Vigru klosteris ir vērtīgākais arhitektūras piemineklis Vigru nacionālajā parkā.Īpaši skaisti klosteris izskatās saulrietā, kad uz to skatās no Vigru ezera puses.Bezvēja laikā ezera ūdeņos atspoguļojas gaišās klostera ēkas.Iespaidīgs skats ir naktī, kad izgaismotais klosteris kontrastē ar tumšajām nakts debesīm.

Noteikti ir jāuzkāpj Zvanu tornī, no kura skatam paverās visa parka teritorija ar ezeru, mežiem un apkārt esošajām klostera ēkām.Klostera baznīcā notiek dažādi koncerti. Tagad tā ir ļoti grezna un pilnībā restaurēta, bet pagāja ilgs laiks, lai rekonstruēto baznīcu varētu skatīt visā tās krāšņumā.Zem klostera ir katakombas, kur kamaldiešu mūki ir apglabāti bez zārka, tikai uz koka klāja.Arī šī vieta ir pieejama tūristiem.Neiegāju, tāpēc sīkāk pastāstīt par to, kas tur atrodas diemžēl nevaru.

Pēc klostera apskates dodamies uz blakus esošo vietējo ražotāju tirdziņu.Tur var nopirkt daudzas lietas, mājās ceptu maizi, dažādus gaļas kūpinājumus , sierus, puķu stādus, saldumus, suvenīrus, medu.Pircēji ir laipni, dabonam nogaršot daudzas gardas lietas.Aizstaigājam līdz laivu piestātnei, pasēžam pie ugunskura un beigu beigās izvēlamies saldējumu.Klāt arī laiks atpakaļ ceļam pie autobusa.Sastrēgums pilnībā pazudis, nu jau mums pieder viss ceļš, varam vērot ezermalā ziedošās purenes, izsmaržot mežmalas ievu krūmus un pastaigas solī pievekt tos dažus km, ko šurpceļā lavierējām caur mašīnu simtiem.Visticamāk, nekādu īpašu pasākumu nebija, poļi vienkārši izmantoja brīvdienas, tāpat kā mēs un devās uz populāro atpūtas vietu.Bija izveidojies sastrēgums...

Lai arī jau vēla pēcpusdiena mūsu programma nebūt nav galā, braucam uz Augustovu, pilsētu, kurai neskaitāmas reizes braukts cauri un katrā reizē dzirdēts ieteikums, šeit atbraukt un izbraukt pa Augustovas kanāliem.Šodien to arī darīsim.Lai arī kuģīšu sezona vēl nav sākusies, kaut kas pamazām jau notiek un mūsu grupai kuģītis ir aizrunāts.

Vispirms apstaigājam piestātni, arī šeit pirms mums jau pabijis Jānis Pāvils II.Sajūta, ka mūsu ceļojumam tāds reliģisks piesitiens.Kur vien esam, kaut kas saistīts ar ievērojamo poli Jāni Pāvilu II.Un tad jau brauciens sākas.Kanālam esot 14 slūžu vietu Polijas teritorijā, viena uz robežas ar Baltkrieviju.Baltkrievu pārvaldes iestādes strādā pie tā,lai robežas slūžu vietā izveidotu kontolpunktu, un tad tiem, kas brauc ar laiviņā, formalitāšu kārtošana kļūs vieglāka.Augustovas kanāla kopgarums ir 101 km, daudzviet savienojumiem izmantoti ezeri un upes.Mūsu priekam kapteinis dodas uz slūžām un sāk demonstrēt ūdens līmeņa izlīdzināšanu ar slūžu atvēršanu un aizvēršanu.Kuģa puikas cenšas, bet pasākums, kur mēs izmantojot slūžas izbrauktu zem tilta un nokļūtu tālāk izpaliek, jo ūdens līmenis ir par augstu, lai kuģītis palīstu zem tilta.Nākas vērt slūžas atkal vaļā un atgriezties lielajā ezerā.Bet tiem, kas nekad nebija redzējuši, kā notiek slūžu darbība ieskats palika.Dodamies pa lielajiem ūdens klajumiem pretējā virzienā.Garām slīd sakoptās krasta promenādes, veloceliņš, katamarānu piestātne.Kad esam jau tālāk no pilsētas, varam vērot krastmalas mežus, makšķerniekus un citus laivotājus.Izmetam lielu līkumu pa kanālu un sākam atgriezties, jo pamazām diena iet uz vakaru, saule sāk mest garas ēnas un jāatzīstas kļūst vēsi un šķiet, ka kuģošanas jau arī gana.

Informācijai vēl dažas interesantas lietas:ar PHARE palīdzību Augustovas apriņķis ir uzsācis vērienīgu programmu(apjoms 7 miljoni),lai uzplauktu pilsētvide un koordinēti attīstītos tūrisms kanāla apkaimē.Tā ir ES palīdzība vienam no Polijas reģioniem.Municipalitāte tūrismu uzskata par būtisku atslēgu, kas paver šai pilsētai ceļu uz attīstību.Neraugoties uz kuģu būvētavas,lauksaimniecības mašīnu ražotnes un cigarešu fabrikas darbību bezdarba līmenis Augustovā vasarā nekad nav bijis zemāks par 16%.Būtiski arī tiek plānots, kā pagarināt tūrisma sezonu, jo parasti vislielākais pieplūdums ir tikai dažos vasaras mēnešos.

Augustovas kanāla attīstību un tirgvedības PHARE projektu Eiropas Komisijas delegācija Polijā uzskata par vienu no komplicētākajiem ES projektiem.Projekta ietvaros kanāla krastu 2800m garumā atjaunoja un pārveidoja par lēnas satiksmes ceļu, izremontāja 5 lielas uz kanālu vedošas ielas(no kanalizācijas līdz apgaismojumam, seguma un pilsētvides aprīkojuma elementiem), kā arī VIA Baltica posmu.Galvenajā laukumā izbūvēja informācijas centru(ēkai ir futūristiska arhitektūra, kas pēc formas atgādina kuģi). Projektu pabeidza no 2003. gada pavasara-ziemai.

Pati Augustovas pilsēta pēc leģendas uzcelta vietā, kur kāds no Polijas karaļiem, vārdā Augusts, mīlējis tikties ar savu izredzēto.Viņu mīlestība nebija laimīga, lai arī par spīti ierobrežojumiem karalis savu iecerēto tomēr apprecēja, viņa drīz gāja bojā .Jaunā karaliene tikusi noindēta, un traģiskā notikuma īstenošanā tiek vainota viņas vīra māte...

Diena ir galā, neliels ieskrējiens vietējā pārtikas lielveikalā, lai nepaliekam bez vakariņām un tad vēl pagarš ceļs līdz Belostokai, kur arī nakšņosim.

Turpinājums kaut kad sekos...