Slovākijas tatri. Daļiņa manis palika tur… II

02.10.2006
20 min lasīšanai
6 foto

Beidzot savā ikdienas skrējienā atkal esmu notvēris brīdi, kad ievilkt elpu (stipri nosacīti, jo šņaukājos un krekšķu kā diloņslimnieks), iegrimt atmiņās un turpināt pirms laba laiciņa iesākto rakstīšanu. 20.septembrī jau apritēja mēnesis, kā esam veiksmīgi atgriezušies no Tatru apceļošanas, tādēļ vēl jo vairāk varu apliecināt virsrakstā teikto – daļiņa manis patiešām palika tur! Labi, šeit, lūk, turpinājums! 4. diena – līdz kājas ļimst. Rīts aiz loga iezīmē kalnu kontūras. Tie nav pārāk augsti, bet ir tepat blakus. Atrodamies pa vidu starp Slovākijas Paradīzi un Zemajiem Tatriem. Mūsu viesu nams nav no izteiksmīgākajiem, tas paknapi iespraucies starp pāris citiem iesētotiem privātīpašumiem, bet ņemot vērā mūsu naktsmītņu izvēles principu – mērens minimālisms par atbilstošu cenu – ir normāli. Istabiņas otrajā un trešajā stāvā, ēšana – pirmajā. Saimnieki turpat blakus ēdamzālei ierūmējuši arī krodziņu. Vienu no otra atdala stipri simboliska un paplāna siena, bet apvieno kopīga lete. Tīri oriģināls risinājums!… Iepriekšējā vakarā, meklējot mūsu sagaidītājus, vispirms izdevās ieklīst krodziņā, kur vietējie vīri, ietinušies biezā cigarešu dūmu mākonī, malkoja aliņu un uzdzēra sļivovicu (vai otrādi, kas to lai zin). No rīta brokastīs ejot, tici vai ne, bet vīriņi ar alu un sļivovicu atkal jau priekšā! Jā… nodomāju – tā neko tradīcijas!… Ā, varbūt kāds grib jautāt, kas tā sļivovica tāda ir? Vienkāršā valodā runājot, rūpnieciski tapusi plūmju kandža. Tradicionālajā variantā ar 52 apgriezieniem un garšu kā jau kandžai. Neatturējāmies, vienvakar degustējām. Pēc brokastīm, kas ir ar savu nacionālu piesitienu, kāpjam autobusā un iesākumā dodamies uz netālo Dobšinas ledus alu. Uzreiz aiz Vernāras sākas kāpiens augšup un mūsu autobusam ir ko turēt, jo motors (kā jau iepriekšējā rakstā minēju) nav pārāk spēcīgs. Pēc pacietīgas “zāģēšanas” vairāku kilometru garumā uz apmēram 30 - 40km/h beidzot nokļūstam līdz pārejai 1053m virs jūras līmeņa un tālāk jau tīkams nobrauciens iekšā Hnilecas upes ielejā. Tālumā pa labi kā pusplika milzu piere gozējas gandrīz divus kilometrus augstā Kralova Hola kalna virsotne. Pēc neilgas līkumošanas gar upīti un dzelzceļu esam pie stāvlaukuma. Pulkstens jau pāri pusdeviņiem un jāsecina, ka nieka desmit kilometri mums paprasījuši gandrīz pus stundu… Alu ver vaļā deviņos, tā noslēpusies kaut kur kalnu ziemeļu nogāzē. Jādodas meklēt, bet nav jau grūti, jo taka iestaigāta varena un marķējums arī drošs. Kāpiens gan reizes divas garāks nekā uz Dobšinas Brīvības alu. Turpat līdzās ar mums iet ungāru baikeru kompānija. Šie viens aiz otra velk tik savus melnos ādiniekus nost – tas nav tas pats, kas uz moča sēdēt un vēju ķert, te ir ko pasvīst!. Mums jau arī muguras putās, līdz beidzot klāt esam. Kā grupa paņemam ekskursiju krievu valodā, jo vairumam tā saprotamāka. Nopērkam arī kādas piecas fotografēšanas atļaujas ar domu, ka gan jau citi pa starpu tāpat vien pabildēs, ko gribēs. Pieredze ar Veļičku un Demanovu mums, kā nekā, jau ir. Vispirms deviņos alā dodas visi, kurus apmierina slovāku valoda. Mūsu laiks desmit minūtes vēlāk. Lai arī vēl tikai rīts un ēnas puse, ārā jau ap plus 20. Būs karsta dieniņa! Labs ir mirklis, kad gids atver vārtus uz ieeju alā – mums pretī izveļas pamatīgs aukstuma vilnis! Uh, tur patiešām ir ledus!… Tie, kas stāv vasarīgos krekliņos, aši ķer pēc visas iespējamās drēbju papildporcijas. Atā, vasara! Sniegs mūs sagaida jau pie pašas alas mutes. Ejam iekšā. Ala varbūt nav gluži tik liela, kā sākotnēji esmu iedomājies, bet ledus blāķis tomēr pamatīgs. Visi sāk zibināt savus fotoaparātus uz nebēdu, bet te nu izrādās, ka nebūs vis, kā līdz šim. Abi mūsu pavadoņi sanāk kopā, apspriežas un teic, ka tā nedrīkst, bet ja nu kāds vēlas, atļauju fotgrafēt un filmēt var nopirkt uz vietas pie viena no viņiem. Latvietis tomēr nebūs nekāds latvietis, ja šādā situācijā neizdomās kādu sev pieņemamu risinājumu. Pirmkārt, vienojamies, ka tie, kas gribēs, galu galā dabūs kādu bildi no citiem, otrkārt, var jau nedaudz pašmaukties arī citādi. Galu galā vismaz pie manis ir divi un dažbrīd arī trīs fotoaparāti. No ierakstītā teksta, ko mums atskaņo, gan dzirdu pamaz, jo kārtējo reizi esmu kritis fočēšanas kārdinājumā. Teksti skan par tūkstošgadīgo senatni, kas šeit atsedzas, par brašajiem puišiem, kas to visu atklājuši, par to, ka šis, šķiet, ir trešais lielākais pazemes ledus blāķis visā Eiropā, par slovāku daiļslidotāju, kas te savulaik trenējies, bet es tik ķeru kadrus. Kad nokļūstam atpakaļ virszemē, vēl nopietnāk izjūtam – ir karsts. Tā vien prasās pēc kāda minerālīša vai saldējuma. Lejā pie stāvlaukuma to var arī iegādāties. Man gan izdodas nopirkt kādu saldējumu, kas iepriekš no temperatūras svārstībām jau krietni cietis, bet ko tur, neiešu kašķēties. Turpinājumā mans plāns ir doties uz Spiškas pilsdrupām gar Slovākijas Paradīzes dienvidu, dienvidaustrumu malu. Lai kaut kur ar autobusu nokļūtu, ir nepieciešami ceļi. Tādi, pa kuriem autobuss var arī izgrozīties. Manis iecerētais dažādās kartēs attēlots dažādi, no vidēji liela līdz… nu tādam… Vēl mājās, Latvijā, Slovākijas pazinēja Zeltīte teica, ka labāk jau nevajag, jo viņa reiz ar padsmitvietīgu busiņu tur izbraukusi un tā vien bijis, kad pretim kāds nācis, bet mums ir kārtīgs 49vietīgs braucamais. Naktsmītņu saimnieks savukārt vēl no rīta vēsā mierā teica: “Izbrauksiet!” Nu labi! Es pēc savas dabas mazliet avantūrists (nu pavisam mazliet, kad ne tikai par sevi jāatbild), pie tam nemīlu pa vienu un to pašu ceļu braukt it sevišķi ekskursijās, tādēļ izvēle ir šāda. Uzreiz teikšu, nenožēloju! Daba vienkārši skaista – kalni, klintis, ainavas, aitas, pāris ciematiņi, kuros nevar īsti saprast, ar ko vietējie nodarbojas, un ceļš, kā ainavas elements. Jā, par ceļu īpaša runa, tur Zeltītei pa daļai taisnība, bet mēs tomēr izbraucam, un kas visnotaļ pozitīvi, mani šoferīši to visu uztver relatīvā mierā, jo likumi jau kā Gruzijā – mazākais piekāpjas – un kas gan var būt īpaši lielāks par autobusu. Laiku gan viss šis pasākums paprasa vairāk, nekā sākotnēji biju plānojis. Pirms Spišskas Nova Ves paveras lauki, pauguri, savdabīga, skaista ainava. Drīz mūsu ceļā arī Levoča – pilsēta, kas var lepoties ar savu nozīmīgu pagātni un tik pat nozīmīgu kultūras mantojumu. Būtu labi piestāt uz ilgāku laiciņu, bet mūsu plāni ir mazliet savādāki, tādēļ braucam vien tālāk un iespaidīgo vecpilsētu, kas noslēpusies aiz pils mūriem tveram vien gara acīm. Nav vairs tālu līdz Spiškai (vai varbūt Spišskai, tā arī netieku gudrs). Pēc minūtēm desmit kāda augsta pakalna virsotnē senās, varenās pilsdrupas iztālēm jau ir redzamas. Jo tuvāk braucam, jo iespaidīgākas tās kļūst un pat neiedziļinoties dažādās vēstures peripetijās ir saprotams, kāpēc šī vieta ir izpelnījusies UNESCO svētību. Piebraucam no austrumu puses, jo tā pilsdrupām var piekļūt daudz tuvāk nekā no pilsētas. Piestājot pretējā pusē, būtu jākāpj gandrīz vai kā četrdesmitstāvīgā debesskrāpī. Apskatei atvēlam apmēram pusotru stundu. Ja būtu vairāk brīva laika, varētu staigāt un baudīt vēl. Cilvēku daudz, bet nav tā, ka viens otram uz papēžiem kāpj. Ja nu vienīgi tornī. Tur ejas šauras, vienlaikus iespējams kustēties tikai vienā virzienā – uzkāpj viens bars augšā, tad atkal cits tāds pats bars kustas pa trepēm lejā, bet nedaudz paciesties un šādi kāpt arvien augstāk tomēr ir vērts, jo paveras arvien plašāka ainava. Pašā augšā neliekos traucēts un atrodu sev vietu uz mūra, kur atsēsties, aizvērt acis un dziļi, dziļi ieelpot. Tālumā kalnu grēdas kārtu kārtām gaist un bālē ziganā dūmakā. Kā no putna lidojuma ir iespējams skatīties uz apkārtējo ciemu un pilsētiņas sarkano jumtu saliņām. Starp tām iezīmējas arī Spiškas katedrāle – vēl viens UNESCO objekts, kuru tomēr neesmu iekļāvis mūsu skatāmo sarakstā. Lejā nokāpis, izstaigāju pilsdrupu muzeja daļu. Laiks aizskrien ātri, jau jāiet atpakaļ uz autobusu, kad attopos, ka lejas daļu vēl nemaz īsti neesmu apguvis. Nu nekas, dvēsele savu tiesu baudījuma ir guvusi, bet jānokļūst vēl arī paradīzē. Kāda tad ir šī paradīze zemes virsū – Slovākijas Paradīze? Vai saņemsim to, uz ko esam cerējuši? Par turpinājumu šai dienai var teikt klasiskus vārdus: cauri ērkšķiem pretī zvaigznēm. Šoreiz pārnestā nozīmē, jo ērkšķiem neuzdūrāmies un arī līdz zvaigznēm gluži neaizdzīvojāmies. Bet tālu no tā visa nebija. Jau ir krietna pēcpusdiena, kad dodamies atpakaļ caur Levoču un tālāk Popradas virzienā, bet kādus 10 kilometrus neaizbraucot, nogriežam uz Hrabušici. Man jau ir nelielas bažas, ka varam norunātajā laikā nepaspēt uz vakariņām. Esmu kartē izstudējis vairākus variantus, kā mēs varētu izstaigāt Slovākijas Paradīzes takas. Slovākiem, ja kas, ir daudzas labas ar tūrismu saistītas lietas un viena no tām – kartes. Visām galvenajām ar kājinieku, velo un ūdenstūrismu saistītajām vietām ir izstrādātas perfektas kartes mērogā 1:25 000, kurās iezīmētas dabā marķētās takas ar nepieciešamo laiku to iziešanai. Tad nu, lūk, šādu karti studēdams izstrādāju variantus pārgājienam pa Slovākijas Paradīzi. Mans īsākais variants, lai ietvertu kaut pa drusciņai no visa, sanāca uz četrām ar pusi stundām. Var jau arī mazāk, bet tad tas sanāktu nepieklājīgi īss ieskrējiens, kas nedotu pilnvērtīgu ieskatu šajā dabas nostūrī. Autobusā vēl cenšos apskaidrot, kas turpmākajā dienas daļā ikvienu sagaida un, ja kāds negrib iet, kāpt, rāpties, var kopā ar autobusu doties uz mūsu pārgājiena noslēguma punktu, no kura ar ne tik lielu piepuli, kā citi, iespējams aiziet un pabūt Tomašovas klints augstumos. Daži izvēlas atviegloto variantu, bet lielākā grupas daļa ir apņēmības pilna un gatava doties, kopā armani. Nu tad tā, tūlīt aiz Hrabušices vietā, kur ceļš šķērso Hornādas upi, kāpjam no autobusa ārā un gar upes kreiso krastu pa marķētu taku dodamies pretī piedzīvojumam. Ceļš pirmās piecpadsmit minūtes ir līdzens un vienmuļš, tādēļ vienu otru jaunekli jau sāk mākt garlaicība un bažas. Proti, kas tad te ko baudīt? Bet nekas, drīz vien esam vietā, kur Hornādā ietek Velka Biela voda un sākas kanjons. No šejienes apmēram stundu iecerēts iet gar upi. Drīz vien saprotu, ka vēlamais iešanas ātrums mūsu grupai ir stipri atšķirīgs un tas var radīt dažas problēmiņas patērējamā laika izteiksmē, jo laiks tomēr ir tik, cik ir, un vienā brīdī vakars būs klāt. Ļoti ceru, ka uz to laiku no mežiem jau būsim ārā. Gājiens gar upi izrādās brīžiem mierīgs, brīžiem gana ekstrēms. It sevišķi kāda vieta, kur uz priekšu iespējams tikt tikai pa metāla sastatnēm, kas iestiprinātas klints sienā apmēram 6 metrus virs upes līmeņa. Drošībai vari pieturēties pie ļurkanas ķēdes. Arī tā ar metāla tapām turas pie klints, bet neparocīgi zemu. Vienam otram šāds šķērslis problēmas nerada, citam sajūtas ir tādas, ka kuņģis gandrīz jau otrādi būtu apgriezies un kājām paralīze piemetusies. Līdzīga iešana gar klintīm sagaida vēl dažā labā vietā, bet tomēr ir vieglāk veicama. Cilvēki netrūkst, brīdi pa brīdim satiekamies ar lielākām un mazākām pretīmnācēju grupiņām. Trakot forši izskatās pāris tēti, kas devušies ceļā ar saviem apmēram gadu vecajiem pēcnācējiem, nesdami tos uz muguras speciālos sēdeklīšos. Tētis čāpo, bet bēbis vienā mierā guļ. Labi viņam, gandrīz vai kā kamieļa mugurā. Viena otra mūsējā un arī svešinieka smaidu izpelnās Pārslas paradums izmantot jebkuru mazāko iespēju iemērkties ūdenī. Viens, divi, jau pārģērbusies un plunčājas – kaut minūtīti, bet vajag! Pēc pirmās šādas ūdensbaudīšanas Pārsla savu kleitu noglabā maisiņā un tālāk iet tāpat vien peldkostīmā. Kam par to brīnums, lai brīnās laimīgs. Kamēr visi nokļūstam līdz kanjonveidīgai gravai, pa kuru tālāk jākāpj augšā Klaštorisko ciematiņa virzienā, iecerētās stundas vietā jau pagājusi stunda divdesmit… Redzot, kāda maza urdziņa mums pretī tek, saprotu, ka no cerētajiem ūdenskritumiem nekas prātīgs nebūs. Iešana un rāpšanās tomēr izvēršas pietiekami iespaidīga – metāla trepes padsmit metrus augstās klintīs, pa kurām kāpjot vienai otrai mūsu dāmai pulss no uztraukuma, šķiet, sit jau nedabiskā ātrumā, sakrituši koki, īpaši pakāpieni, pa kuriem pārvarēt stāvākus kāpumus, alas, mežonīga daba visur, kur vien skaties. Vajadzētu tā kā kaut ko arī nofotografēt, bet tieši tagad fočikam izbeidzas baterija. Ingai uz kadru ķeršanu nav noskaņojums, tādēļ viņa savējo bilžu ķeramo aizdod man (paldies Tev, Inga, par to!). Pēc nepilnas stundas visi esam augšā kalnu ciematiņā. Dažas mājas, tūrisma informācija, norādes, bodīte ar visādiem galvenokārt ēdamiem un dzeramiem niekiem. Uz minūtēm divdesmit iepauzējam, jo redzu, ka ne visiem iet viegli un arī temps ir mazliet par strauju. Tāpat pārgājienu pamatprincipi jau arī kaut nedaudz jāievēro: paej, paej, atpūties. Tomēr bažīgi skatos uz sauli, kas pamazām tuvojas rietumu horizontam, bet mums vēl jāiet un jāiet, esam tikai pusceļā. Tālāk pa zilo marķējumu dodamies uz vietu, kur Biely potok ietek Hornādā. It kā jau nevajadzētu būt traki, jo iešana galvenokārt no kalna lejup. Saku “it kā”, jo zinu, ka reizēm augšā tikt ir vieglāk nekā lejā. Gājiens izcili ainavisks, it sevišķi kāds skatu punkts netālu aiz Čertova sihot virsotnes. Vietiņa tāda, ka labprāt kaut pus dienu varētu sēdēt un sapņot. Pusi dienas šeit uzturēties mums nav lemts, bet kādas desmit minūtītes dvēseles veldzēšanai atvēlam. Tad atkal ceļamies kājās un ejam. Priekšā kāpiens lejup. Augstuma starpība nedaudz vairāk par 300m. Vai tas ir daudz, vai maz, grūti teikt. Gaujas senielejas dziļums pie Siguldas, piemēram, ir ap 80m. Tad varētu teikt, ka daudz. Savukārt, skatoties nopietnu kalnu mērogā, nekas tāds jau nav. Cits vēl nopietnāks kritērijs ir pieradums pa šādiem kāpumiem rāpries augšā, lejā, augšā, lejā, jeb iepriekšējā sagatavotība. Mēs grupā caurmērā normāli latviešu ļautiņi, kas ikdienā sēž pie savas mašīnas stūres vai kādā iestādē pie galda un reizi pa reizei, viegli piestenot, uzkāpj trešajā vai, labākajā gadījumā, piektajā stāvā. Tādi tad nu mēs tur kāpjam lejā. No sākuma tālu lejā, bet tad pamazām arvien tuvāk un tuvāk dzirdama upītes čalošana un krākuļošana, proporcionāli šī tīkamā trokšņa pieaugšanai arvien mīkstākas kļūst arī mūsu kājas. Arī es, tuvojoties lejai, savās kājās sajūtu viegli nepaklausīgu vibrāciju… Neiztiekam arī bez starpgadījuma, jo Velgai stāvajā nogāzē kaut kur ir sanākusi kļume, kuras rezultātā kritiens, šļūciens, ripojiens ar viegla izbīļa piedevu un sadauzītu plecu. No kā vairāk glābj daudzu agrāko gadu kalos iešanas pieredze un arī veiksme. Šeit noteikti jāpiebilst, ka pēc savas būtības pievārētā nogāze nemaz ar nav tik nežēlīgi traka, vienkārši, vakaram tuvojoties, esam sākuši pagurt un steigties, ko kalnos noteikti nevajag darīt. Ikviens, kurš beidzot attopas nonācis lejā līdz Hornādas upei, jūtas manāmi atvieglots. Palejā jau krēsla, bet mums vēl jātiek augšā apmēram 180m augstajā pretējā krastā, kur kā saldais ēdiens gaida Tomašovas klints, un tad visbeidzot arī līdz autobusam jānokļūst. Naskākie gājēji aizjoņo pa priekšu ar norunu satikties pie minētās klints un uzvesties apdomīgi, bet es palieku ar pēdējiem. Redzu, kā dažas manas varonīgās dāmas, ņemot palīgā visu savu gribasspēku, pamazām, neatlaidīgi, kājām ļimstot, uzveic pēdējo kāpienu augšup. Pilnīgi saprotu tās, kas šajā brīdī cenšas, bet nespēj apjēgt, kas gan šī par paradīzi. Bet ir. Šī atklāsme nāks vēlāk, kad nogurušie ķermeņi atspirgs un domas kavēsies atmiņās par redzēto un piedzīvoto. Reizēm ir nopietni jāpiepūlas, lai nokļūtu līdz skaistajam. Arī šoreiz. Man ļoti žēl, ka dažai kāpējai vairs nav spēka izstaigāt pēdējo divdesmit minūšu līkumu līdz Tomašovas klintij, bet tie, kas tur ir pabijuši, šo vietiņu atcerēsies vēl ilgi. Klints virsa atklāta un plakana kā galds pārkārusies virs Hornādas upes ielejas. Acis un prāts pieķeras neatkārtojamiem, elpu aizraujošiem skatiem. Un kur nu vēl neatvairāmais kārdinājums kaut līšus pielīst pie pašas malas, paskatīties lejā un sajust augstuma vitamīnu savā vēderā! Eh, arī te varētu sēdēt ilgi un dikti… Žēl, ka klāt jau vakars. Domāju arī par savu Katrīnu, kas vēl mājās, fotogrāfiju skatīdama, nāca pie pārliecības, ka jau dēļ šīs vietas vien ir vērts braukt. Man prieks, ka šis mazais sapnītis nu ir piepildījies! Nu gan viss. Vēl tikai tīkams lēzens kāpiens pa piekalnīti uz leju Spišske Tomašovces virzienā, kur jābūt mūsu autobusam. Izrādās, ka autobuss mūs gaida otrpus ciematiņam aiz dzelzceļa sliedēm, jo nav ticis cauri tunelim zem tām. Atpakaļ naktsmītnēs Vernārā atkal esam pa tumsu stundu vēlāk, nekā sākotnēji biju plānojis. Lai arī iepriekš pa telefonu saimniekus brīdināju, ka ir misējies ar laikiem un, kā paredzēts, uz vakariņām nebūsim, viņi uz mani tomēr ir ērcīgi. Saprotu namamāti, kuras skatiens manā virzienā zibeņot zibeņo, jo kam gan patīk otreiz zupu sildīt, bet tā gadās. Atliek secināt, ka no šīs dienas ir izspiests maksimums un no manas grupas pēdējā sula. Varbūt tomēr ne gluži pēdējā, jo vienam otram vēl atliek spēks borovičkas, sļivovicas, beherovkas un citu grādīgu labumu testēšanai. Miers istabiņās tomēr iestājas salīdzinoši ātri… Līdz rītam! 5. diena – Augstie Tatri. Beidzot klāt ir diena, kuru es gaidīju vairāk par visām citām. Tā nu ir sanācis, ka, lai arī braukāju apkārt diezgan daudz, nekur augstāk par Goverlu (Ukrainas Karpatu augstāko virsotni, 2061m) neesmu uzkāpis. Mājās pie kartes ir izstudēti visādi varianti, ko vienā dienā Augstajos Tatros vajadzētu spēt sadarīt un viens no iecerētajiem maršrutiem man pašam šķiet izcili labs. Jāsāk Tatranska Lomņicā, no kuras ar pacēlāju jāuzbrauc līdz Skalnate pleso (ezeram), tad ar nākošo līdz Lomņicas sedlienei, kur iespējams apmēram stundu pastaigāt ar kājām un tad doties atpakaļ līdz Skalnate pleso un no turienes pa galveno Augsto Tatru maģistrāli līdz Hrebjonokam, pa ceļam izmetot līkumu pa Mala un Velka Sudena ielejām. Tas būtu pasākums visas dienas garumā un kāpienam vajadzētu būt nopietnam. Tāds nu ir mans sākotnējais ģenerāļa plāns. Lai arī cik diži būtu mērķi, mājā dīvānā sēžot, pēc iepriekšējā dienā Slovākijas Paradīzē iespētā mans karstais prāts ir mazliet atdzesēts un saprotu, ka realitātē sākotnējā iecere nebūs paceļama, tādēļ no rīta, braucot Popradas virzienā un tuvojoties kalniem, paziņoju savai tautai par kātojamo gabalu samazināšanu un līdz ar to ļauju vienai lielai daļai atviegloti nopūsties. Galu galā nebraucam jau rekordus stādīt, bet atpūsties un baudīt. Norunājam, ka pa kalniem vandīsimies līdz trijiem un tad brauksim uz Popradas akvaparku. Pa ceļam pētām aizpērnās ziemas viesuļvētrā nopļauto mežu. Visa Augsto Tatru pilsētiņa izcirtumā. Nopietni viesulis pastrādājis – daudzu kilometru garumā kokus visus pēc kārtas kā sērkociņus lauzis. Piestājot stāvlaukumā Tatranska Lomņicā, mūs sagaida nepatīkama vēsts – stiprā vēja pēc pacēlāji nekursē… Tikai tagad, no autobusa izkāpuši, pamanām, ka tā ir gan, koki bažīgi šalc un karogi plandās. Ko darīt, plāni mainās. Dodamies uz netālo Stary Smokovec lai no turienes ar kalnu tramvajiņu brauktu augšā līdz vietai ar nosaukumu Hrebienok. Neesam vienīgie, kurus vējš izāzējis, tādēļ cilvēku šeit vesels pulks, tomēr viss uz priekšu kust samērā ātri un pēc pārdesmit minūtēm jau čukinām augšā. No sākuma ejam Velky Studony potok (Lielā saltā strauta) virzienā. Esmu apsolījies iet lēnāk nekā vakar un to arī cenšos darīt. Pēc pus stundas klāt esam. Strauts drīzāk ir neliela kalnu upīte, kas čalodama brāžas pār lielākiem un mazākiem akmeņiem. Ūdens tik dzidrs, ka aicināt aicina ja ne padzerties, tad vismaz seju nomazgāt jau nu gan. Vienam otram no mūsējiem pēc iepriekšējās dienas pārbaudījumiem prāts, vai varbūt drīzāk kājas, uz lielu staigāšanu nemaz ar nenesas. Tomēr mudinu vismaz gabaliņu vēl paieties, jo nav nemaz tālu līdz Obrovsky ūdenskritumam. Atkal satiekam latviešus un nez kāpēc tas vairs nemaz nepārsteidz. Sasveicināmies, pārmijam pāris vārdus, uzsmaidam viens otram un dodamies tālāk. Pēc piecpadsmit minūšu gājuma klāt arī ūdenskritums. Interesants. Ūdens laužas caur šauru klinšu spraugu un tad krīt padsmit metrus lejup. No tiltiņa redzama tikai augšējā daļa, bet ja ieskatās, var manīt, ka arī uz leju ir vēl pāris kaskādes. Vienojamies, ka daži mūsējie tālāk vairs neies un dosies atpakaļ, bet tie, kam kājas vēl spēka pilnas, ejam tālāk. Taka visu laiku ved uz augšu vien. Brīdi pa brīdim ir jāpiestāj, bet ne jau tāpēc, ka spēka trūktu. Acis tver ainavas, nāsis kalnu gaisu. Pretējā kalnu grēdā pamanām pāris sīkus punktiņus, kas kust pa pašu kalna muguru. Nokļūstam līdz vietai, kur taka sazarojas. Tā kā vēlme staigāt mums ir dažāda, vienojamies, ka tie, kas negrib pārāk daudz staigāt, vēl apmēram pus kilometru paiesies pa galveno maģistrāli, līdz vietai, kur tā met strauju līkumu pa kreisi apkārt Lomņicas grēdas degunam. Tur vismaz kartē ir vieta, kas apzīmēta kā labs skatu punkts un turp aizgājušie vēlāk to arī apliecināja. Tie, kas esam noskaņoti uz lielāku iešanu un gribam izbaudīt ko vairāk, dodamies pretējā virzienā gar Zamkovskeho chata kalnu namiņu Mala Studena ielejā. Mums pretī burbuļo tāda pat nosaukuma strautiņš. Katrīna ar Ketiju nogaršo kanu mellenes un secina, ka mums tomēr gardākas. Esam norunājuši iet apmēram stundu, cik tālu sanāks, bet tad jāgriežas atpakaļ. Drīz vien mežs izbeidzas un sākas zemu kalnu priedīšu džungļi. Mamma teic, ka Kaukāzā reiz tādās ir sanācis nopietni nomaldīties, jo zaru mudžeklis tik biezs, ka I nedomā cauri izlauzties. Paldies dievam, ka mums ir akmeņiem klāta taciņa un nomaldīties nav lemts. Meža, kas aizsegtu skatu vairs nav un acis atduras pret īstiem kalniem. Un ne jau kaut kur tālumā, tie ir tepat blakus pa labi un pa kreisi. Sajūtu krauju stāvumu, klinšu augstumu, mūžības spēku un mani pārņem bijība pret to visu. Bijība un miers. Ar katru soli arvien vairāk. Jūtu, ka sāku saslimt. No bildēm un ar televizora starpniecību ar šo slimību nevar sasirgt. Tikai klātienē. Viss, esmu slims! Esmu tik slims, ka, būdams grupas vadonis, domāju par to, ka varētu pazvanīt šoferiem, lai ar visiem, kas nav ar mums un ir atgriezušies norunātajā laikā, brauc uz solīto akvaparku Popradā, bet es ar iet gribētājiem došos pa sākotnēji iecerēto maršrutu augšā līdz kalnu ezeriņiem. Štrunts par atgriešanos norunātajā laikā. Jaunatnes vidū man ir viens otrs piebalsotājs, bet kolēģu Daces un Ingas skatieni liek atgriezties realitātē. Skatieni ir apmēram tādi: trakais, ko tu tur tagad runā, tev viss mājā!? Jā, jā, zinu jau zinu, ka tā nedrīkst… un pārgrozu savas domas un runu no teksta par norunātā laika ignorēšanu idejā par to, ka te noteikti ir jāatgriežas vēl un nevis uz kaut kādu nieka dieniņu, bet tā kārtīgi vismaz uz kādu nedēļu. Tam piekrīt daudzi, arī Dace un Inga. Norunātā stundiņa jau ir pagājusi, bet tepat kā rokas stiepiena attālumā sākas nopietns serpentīnveida kāpiens uz augšu. Sarunājam, ka vēl minūtes desmit paiesimies, līdz nokļūsim līdz vietiņai, no kuras vajadzētu pavērties brīnišķīgam skatam uz visu ieleju. Tā arī ir. Visa ieleja kā uz delnas. Kalnu spices dažviet kā eža mugura. Sniegu gan vairs redz tikai reti kur. Tas karstajā vasarā izkusis… Šeit top viena kopbilde, kuru palūdzam izdarīt kādam no daudzajiem garām gājējiem. Apēdam arī Laimas šokolādi un pieaugušie iztukšojam vienu mazu latviešu brendijiņu, kas speciāli šim mērķim manā mugursomā aizķēries. Žēli noskatāmies uz tiem, kas kā mazas skudras kāpj pa krauju augšup, un griežamies atpakaļ. Vienuviet atpakaļceļā mums pretī nāk krietna rinda suņu ar apsējiem, uz kuriem attēloti sarkani krusti. Noskaidrojam, ka viņiem un viņu saimniekiem ir mācības kalnu glābšanas darbos. Uz pārdesmit minūtēm piestājam kalnu namiņā. Ir visas iespējas iekost un uzdzert kādu tēju vai ko stiprāku. Paņemu zupu, bet kad prasu pēc ēdienkartē ierakstītās Tatru tējas, jauneklis otrpus letei man jautā, vai es zinot, ka tas ir alkohols. Zināt zinu, tāpēc jau ņemu. Ggribas nogaršot, jo ir sanācis kaut kur internetā lasīt, ka ir tāda grādīga dzira. Izrādās nopietns grādīgais, 52 apgriezieni, un garšo pārsteidzoši labi. Iedodu nomēģināt arī pārējiem pieaugušajiem. Aizskrienot notikumiem priekšā, jāsaka, ka pēdējā dienā Slovākijā kādā dzērienu bodē aiz mums nepalika ne pudeles šī grādīgā!… Viena no tām manā mājā vēl gaida kādu ģimenisku jubileju (Anci, saturies! Būs jānobauda!). Atpakaļceļš, kā parasti, šķiet īsāks. Vēl gan pakavējamies pie Saltā strauta ūdenskritumiem. Iepildu pudelē ūdentiņu – nav ko pirkt minerāļus, šis pats gana labs. Klāt arī lietus. Pirmo un pēdējo reizi ekskursijas laikā. Šai ziņā mums patiešām ir laimējies. Atpakaļ lejā pie autobusa esam pirms četriem. Izrādās – ne pēdējie, jo viens otrs jau devies pusdienās. Tā nu gaidām viens uz otru. Lai arī ap kalnu spicēm ceļo draudīgi mākoņi, mums lietus vairs nelīst. Kad beidzot visi esam gatavi braukt, pulkstens jau puspieci. Līdz Popradai nav tālu un pēc lielās staigāšanas mūsu mērķis ir iemērkties vietājā akvaparka ūdeņos. Piebraucam bez desmit piecos. No pulkstens pieciem apmeklētājiem ir 30 procentu atlaide, tāpēc vēl mazliet paciešamies un tad dodamies baudīt ūdenspriekus. Parks interesants, gan trubas, gan kalniņi, gan termālie baseini (ar patīkami siltu ūdeni gan tikai viens) un divas stunsdas paskrien nemanot. Viens otrs no mūsu grupas mērcēšanās vietā izvēlas iepazīšanos ar pilsētu un arī nav vīlies. Tā nu pulkstens septiņos braucam atkal uz savu hosteli Vernārā, lai ieēstu garšīgas slovāku vakariņas. To laikā ar tradicionāli latviskajām veltēm – Rīgas balzāmu un Laimas šokolādi – sakām paldies saimniekam un saimniecei. Trīs naktis šeit būs pavadītas, bet no rīta jau jākravā somas un jādodas māju virzienā. Man naktsmiers tik drīz tomēr neiestājas, jo lai arī bez īpašas reklamēšanas, tomēr praktiski visu autobusu ir apceļojusi ziņa par faktu, ka man rīt dzimšanas diena. Tāpēc sanāk kādu glāzīti pacelt jau iepriekšējā vakarā. 6. diena – ar plostiem pa Dunajecu un sākam ceļu mājup. Rīts atkal atnāk saulains ar gaisīgiem gubu mākoņiem starp kalnu galiem. Žēl, ka jau laiks posties māju virzienā. Brokastis sagaida ar nelielu jauku pārsteigumu no manas grupas puses. Ir mīļš sveiciens gan no mammas un tēta, gan visas manas grupas. Pēc tam autobusā jauka dāvaniņa arī no Katrīnas ar draudzenēm (zinu, ka jūs šo garadarbu izlasīsiet, tādēļ vēlreiz - paldies!). Piestājam Popradā pie lielveikala. Nopērku arī torti, pāris šampaniešus un iepriekš testēto slovāku alkoholu, jo ir ieplānots atpakaļceļā autobusā vis nenakšņot, bet piestāt Polijā vienā kempingā un tur tad nu varētu sanākt neliela lustēšanās. Uz atvadām no šīs fantastiskās valsts Mums iecerēts brauciens ar plostiem pa Slovākijas un Polijas robežupi Dunajecu un Pienini nacionālā parka jaukumi. Jau aiz Spišska Bela kādā 10procentīgā kāpumā, melnus dūmus izversdams, mums garām aizvelk Ikaruss… Šoferīši skarbi nosmaida… nja… tāds nu tas mūsu buss ir, dažbrīd gribas kāpt ārā un piestumt, bet visādi citādi, labs un mīļš. Ap 11tiem esam pie Červeny Klaštor. Plosti mūs jau gaida un dodamies ceļā. Pusotru stundu garais ceļojums ir kā skaists, krāsains punkts uz “i” visam mūsu ceļojumam. Klintis, klintis, klintis! Plostotāji, raftingotāji – visa upe pilna. Mūsu braucamlīdzeklī plostnieki tādi normāli goralu puiši. Viens tīri runīgs, otrs kluss kā kaps. Drīz saprotam, ka klusajam šodien grūta diena, bet kārti cilā visnotaļ apzinīgi, neļauj mums gluži akmeņos triekties. Vispār jau labi, mūsu zēni nekur nesteidzas, varam izbaudīt dabu, uzdziedam arī vienu otru latviešu dziesmu. Brīdi pa brīdim mūs apsteidz kāds poļu plosts. Mūsējie rāda uz šo nummuriem, kas aizmugurē sazīmēti. Tie, kas garām trauc, lūk, esot poļu ekspreši, bet nummuri rādot, cik pasažierus šie pa burbuli jau nolaiduši. Pusotra stunda aizskrien ātri, tā vien šķiet, ka varētu peldēt vēl kādu gabaliņu, bet viss, kāpjam ārā. Braucam atpakaļ uz Červveny Klaštor, jo pie plostu saimnieka krodziņā “U Petrika” paredzētas pusdienas. Ēdiens garšīgs, cenas pieklājīgi zemas, varam šito vietu ieteikt arī citiem latviešiem. Nebijām vienīgi viens otru abi ar saimnieku līdz galam sapratuši ēdienu pasūtīšanā, tādēļ iecerētā stundiņa pārvēršas par divām… Labi paēduši, vēl krietni patukšojam saimnieka dzērienu bodi, jo kaut kur tak tā vietējā valūta jāliek, mājās jau nevedīsim. Nu viss, braucam uz robežkontroles punktu Mnišekā nad Popradom (uz ziemeļiem no Stara Ļubovnas), jo tas pēc kartes viennozīmīgi tuvākais un vietējie saka, ka nav problēmas, pāri tikšot. Aha, noteikti… Vieglos pāri laiž, mūs ar autobusu nē. Kaut iepūt tam robežsargam. Griežam apkārt un vīlējam uz Lysa Poļana. Pieklājīgs līkums sanāk un summā pāris stundas esam pazaudējuši. Toties vēlreiz pa logu Augstos Tatrus apskatām. Diena jau krietni otrā pusē, kad beidzot esam tikuši pāri robežai, bet jābrauc vēl nežēlīgi daudz. Naktsmītnes sarunātas kempingā kādus 90km no Varšavas. Man ir skaidrs, ka tur būsim krietnā naktī, un žēlīgi iedomājos par tortīti un šampiem, kas gaida bagāžas nodalījumā. Par skrējienu caur Poliju nav daudz, ko teikt. Polijas dienvidos ļoti savdabīga arhitektūra ar spiciem māju jumtiem. Interesanta vietiņa vismaz caur autobusa logiem rādās Bukowina Tatrzanska. Šeit ceļa malā simpātisks aitādu un vilnas izstrādājumu tirdziņš. Saule noriet vēl pirms Krakovas. Tālāk jau tumsa, nakts un skrējiens vien uz priekšu. Mani bažīgu dara tas, ka nevaru sazvanīt naktsmītnes, bet iepriekš visu tākā būtu sarunājis un ceru, ka viss būs labi. Jau ir pāri vieniem naktī, kad nokļūstam līdz savam kempingam Kožienicē. Paldies dievam, esam gaidīti! Atviegloti nopūšos. Izmitināmies pa mājiņām, kas nav nekas sevišķs, bet pietiekami labas, lai pārlaistu nakti. Tortes ēšanu un šampānieti izziņoju uz rītrītu. Ar dažiem ceļabiedriem tomēr vēl sanāk iztukšot kādu borovičku. Atgādināšu, ka iemesls tam nav vis kautkādas manas alkoholiķa tieksmes, bet 40. dzimšanas diena, kas nu jau ir garām un pagājusi ne gluži tā, kā iecerēts. 7. diena – torte, šampanietis un ceļš mājup. Šis rīts atnāk ar klauvējienu pie namiņa durvīm. Nu es nu gan esmu ūpis! Tauta jau rosās, tortīti un šampi gaida!!! Es raujos augšā kā armijas laikos pie trauksmes. Šaujam gaisā korķus, lai tie poļi brīnās. Ēdam torti, ieprovējam beherovku un vēl vienu otru grādīgo. Labs rītiņš! Ka nesanāca vakarā, tad vismaz tagad. Atkal krāmējamies autobusā un pošamies prom. Ceļš pa taisno, neiebraucot Varšavā, izrādās labu labais. Nesen izremontēts. Garlaicīga tomēr tā trenkšanās cauri poļiem, bet neko darīt. Lietuvas robeža šķiet jau gandrīz kā mājas. Saulrietu sagaidām Lietuvā caur logiem. Te klāt arī Latvija, vakarīgā Rīga un naksnīgā Valmiera. Pēc pusnakts beidzot esam mājās Burtniekos. Noguruši kā suņi, bet laimīgi. Mazam pēcvārdam, dažiem secinājumiem un ieteikumiem arī vēl tuvākajā laikā sasparošos, bet pagaidām viss. Ceru, ka Tev izdevās visu izlasīt un nebija garlaicīgi. Plašāka bilžu galerija ir skatāma pie pirmā raksta, bet šeit tikai daži uzņēmumi no Slovākijas Paradīzes.

Slovākijas tatri. Daļiņa manis palika tur… II

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem