Ar stopiem lidz Adrijas juurai

  • 14 min lasīšanai
Kopš šīs vasaras piedzīvojumiem pagājis jau krietns laiciņš, tomēr gribas pieskricelēt šīs vasaras stopējienu pa Balkānu valstīm. Abi ar Oskaru izlēmām pēkšņi, man gribēšanas kaut kur dzīties nebija nekādas, tomēr atvaļinājums kaut kā jāizmanto – tā nu ļāvos straumei... Šoreiz kaut kā gribējās apskatīties uz kaut ko ne tik civilizētu - kamēr šādas vietas vēl ir pasaulē. Turklāt Oskaram Rumānijas studentu pilsētiņā Timišoārā dzīvojot draudzene rumāniete - Laura, kas laipni uzņemtu. Tā nu izlēmām – laižam ciemos, par galveno ceļa mērķi šoreiz izvēloties Rumāniju! Svētdiena, 16. jūlijs Sākām Bauskā svētdienas pēcpusdienā, iepriekš apmeklējot tādas vietas kā „Rimčiks”, valūtas maiņas punkts un vēl šo to. Un nebija ilgi jāgaida. Pirmais mūsu „pavedējs” bija kāds pusmūža Vācijas Latvietis, kurš brauca uz Diseldorfu brīžiem ar 180km/h lielu ātrumu. Neviļus galvā iezagās doma – varbūt ļauties straumei un ļauties lai ved Vāciju...? Bet nē – plānā Rumānija. Tā nu dažu stundu laikā jau bijām Augustovā (Polija), kur mūsu un šoferīša ceļi šķīrās. Burtiski pēc mirkļa nostopējām poļu fūri, kas brauca no Maskavas. Šoferītis ļoti laipns, taču nebija gulējis 53 stundas (fūru šoferiem par to var sanākt milzīgas nepatikšanas, ja izdodas uzdurties kontrolei) + mēs 3 (drīkst braukt tikai 1 pasažieris), tāpēc drīz vien sekoja piedzīvojumu filmu cienīga bēgšana, pareizāk sakot, izvairīšanās no policijas jeb kontroles. Pa rāciju no kolēģiem uzzinājis, ka priekšā stāv „menti”, šoferītis sāka līkumot, šķiet, pa viņam vien zināmiem maziem celiņiem, koka tiltiņiem utml. neatļautām vietām, meklējot ceļu uz Belostoku, kas tobrīd bija viņa/mūsu mērķis. Pirmo reizi šovasar mani pārņēma šī neatkārtojamā sajūta – atrodamies fūrē Polijas nomalē, braucam pa krūmiem, meža ceļiem, ciemiem, pa ceļi govju, zosu bari, kaut kur tālumā – policija, no kuras jāizvairās. Un vēl pirms dažām stundām vēl bijām Latvijā. Priekšā – nezināmais. Viss izdevās un lamīgi nokļuvām Belostokā, kuru jau, liekas, pazīstam kā savus piecus pirkstus no iepriekšējās vasaras. Tālāk tikām daudz mierīgāk, ar vēl vienu fūri un poļu pāri ar vieglo mašīnu līdz kādam lauku ciematiņam. Bija jau tumšs. Uzcēlām ceļmalas krūmos telti un gājām gulēt. Garastāvoklis joprojām paciltāts, līdz brīdim, kad jāiemieg. Tumsa, čab krūmi, Polijas nomale, sajūta, ka var taču kāds atnākt ar lielo cirvi un mūs vienkārši nosist. Pie katras skaņas jāsatrūkstas, liekas, ka kāds čabinās pie ieejas. Tā pavadīju visu nakti. Oskaram, protams, ne silts, ne auksts. Pirmdiena, 17. jūlijs Jau no agra rīta izkūņojāmies no krūmiem un bijām gatavi šai dienai. Diemžēl tā sākās ar incidentu – kādā no mašīnām aizmirsām maisiņu ar Oskara jaku un vēl dažiem sīkumiem. Tas pamatīgi sabojāja omu. Pie vietējiem kapiem nostopējām fūri, kas aizveda gandrīz līdz Ļubļinai. Tad ar vairākām mašīnām līdz Ržestovai – pēdējai lielajai pilsētai Polijā. Tādā pat garā līdz pašai robežai. Kādā auto pirmo reizi šogad ārpus dzimtenes robežām dzirdējām skanam Prāta Vētru „Thunder Without Rain”. Šoferītis un viņa draudzene ļoti labi zināja par mūsu populārāko grupu, papļāpājām par Eirovīziju un tā... Robežu šķērsojām kājām. Sāka mākt šaubas šaubas par Slovākiju – labi atceramies pagājušo gadu, kad nācās šo stopētāju nīdēju valstiņu šķērsot ar vilcienu. Padies Dievam, nelāgās priekšnojautas neapstiprinājās - netālu no robežas nostopējām poļu fūri, kuras šoferis gan mācēja TIKAI poliski. Tomēr laipns bezgala. Braucot uz Budapeštu. Ungārijas robežu Oskars šķērso kājām, mēs mašīnā (citādi nedrīkst). Robežsargi gan nojauta ko nelāgu, jo Oskaru iztaujāja par to, kā tas varot būt, ka viņš ceļo viens. Pēc nelielas nervu spriedzes viss kārtībā. Kārtējo patriotisma vilni uzjundīja ungāriski skanošā R. Paula „Dāvāja Māriņa”. Aptuveni 120km pirms Budapeštas nakšņojām kopā ar šoferīti – Oskars teltī, es tāpat uz krēsla. No rīta gan secināju, ka tā nebija laba doma – nekad neguliet sēdus! Un neprasiet, kāpēc... Otrdiena, 18. jūlijs Tā nu tikām laimīgi ievesti un arī izvesti no miljonu pilsētas Budapeštas. Tā galīgi nebija mūsu mērķis – pilsēta zināma - jau pagājušo gad pus nakti vizinājāmies eksotiskajos Ikarusos „pa zaķi” pa Budapeštas guļamrajoniem un riņķojām, meklēdami Parlamentu. Turpat ceļmalā apēdām pēdējos latviešu produktus. Un jau atkal paveicās - pēc aptuveni 10 min. apstājās fūre ar šoferi bulgāru, kurš runāja krieviski un brauca no Itālijas uz Moldovu. Mutīgs bez gala. Fūrei bremzējot, Liena „nožāvās” no dīvāniņa un gandrīz izlidoja pa priekšējo stiklu. Pēc šī gadījuma bulgārs sirsnīgi atvainojās, bet mēs nevarējām vien beigt smieties. Pie Rumānijas robežas ļooooti gara rinda, tāpēc pateicām paldies un kārtējo reizi pāri robežai gājām kājām. Ungāru robežsargi cītīgi pārbaudīja, vai Latvija un Lietuva, kuras pilsoņi esam, ir ES, bet rumāņi apkopoja statistiku par ieceļojošajiem cittautiešiem šajā robežkontroles punktā – jocīgi bija ieraudzīt, ka ailes pie mūsu valstīm bija pilnīgi tukšas. Bijām pirmie! Pirmie iespaidi, šķērsojot robežu un sperot pāris soļus uz Rumānijas zemes, bija – AK, DIEVS! TE IZSKATĀS KĀ ĀFRIKĀ !!! Drausmīgs karstums, netālu pulcējas čigānu bari. Protams, mierīgi paiet garām nevarējām, jo viņi par katru cenu centās nopārdot visu ko, mūsu gadījumā tās bija salmu cepures. Vaļā tikām tikai pateikuši, ka mums naudas nav. Nekādas! Turpat pie robežas nostopējām čigānu ar DACIA vecāko modeli (DACIA ir vietējās un populārākās rumāņu mašīnas). Sākumā gribēja no mums samaksu, pateicām parasto sakāmo šajā gadījumā – naudas nav! Bet aizveda mūs tāpat. Un tad nu pavērās arī tālākie Rumānijas skati. Joprojām Āfrika, ceļi briesmīgi, zosu bari uz ceļa, bet bezgala eksotiski! Kāds spāņu pāris aizveda līdz kādam krustojumam, kur nācās pavadīt ilgāku laiku diezgan interesantā vidē. Lai nu ko, bet nakšņot šeit mēs negribējām. Beeeeidzot izdevās nostopēt kādu busiņu līdz pašai Timišoārai. Yahooo! Šoferītis pat atļāva piezvanīt Laurai un sarunāt tikšanos. Satikāmies pie dzelzceļa stacijas un bijām bezgala laimīgi! Ar auto līdz mājām, duša, kārtīgas pusdienas, inteliģenti cilvēki, kritiens mīkstā gultā uz vairākām stundām. Laime pilnībā. Baudījām vietējos gardumus, tādus, kā vārīta kukurūza un baklažāna mērce. Visa ģimene bija šokā par to, ka mēs no Baltijas esam atkūlušies ar stopiem. Bet pie šādas attieksmes jau pierasts :) Arī vakara/nakts programa bija sagatavota godam – vietējā studentu naktsdzīve! Līdz 3iem naktī trakojām klubā, dzērām vietējo alu un kontaktējāmies ar rumāņu jauniešiem. Trešdiena, 19. jūlijs Nākamajā dienā nogulējām līdz pusdienlaikam, atlikušo dienas daļu staigājāmies pa pilsētu Lauras brāļa pavadībā. Braucām tramvajā. Vismaz man izjūtas ļoti jocīgas – tāda kā cita pasaule. Dzīves līmenis noteikti zemāks kā šeit. Tomēr eksotiski. Ir vērts! Vakarā mājās atkal tāds kā tusiņš – Lauras mammai dzimšanas diena. Loģiski – svētku galds un tā. Pie tam ieradās kaut kāda ģimenes draudzene no ASV – enerģiska misionāre labākajos gados, kas to vien darīja, kā runāja! Un pat par Latviju bija dzirdējusi. Tā nu bija jāsāk stāstīt, kas ir mūsu nacionālie ēdieni (uz ko atbildēju, ka sēnes!), svētki un tā tālāk. Pēc tam atkal naktsdzīve vietējā „pabā”. Ceturtdiena, 20. jūlijs Agri sākām stopēt uz Belgradu Lai gan tas nebija plānots, vietējie teica, ka uz turieni nu noteikti jāaizbrauc. Izdevās ātri nostopēt mašīnu līdz robežai, kas „lidoja” ar 220 km/h (rekords šogad!), pie tam pa diezgan sliktu ceļu. Šoferītis strādāja Duty free. Ar kājām šķērsojām Rumānijas/Serbijas robežu. Karsta vasaras diena. Ejam pa Serbijas pierobežas ceļu un runājam kaut kādas muļķības. Un nekad mūžā tu nebūtu spējis iedomāties, ka kādreiz tur atradīsies. Te nu vairs nebija nekāda Āfrika! Beidzot civilizācija! Tā nu mēs čalodami slājām starp kukurūzas laukiem pa vientuļu ceļu. Domājām - nāksies iet visu dienu... Lai nu kā, bet pie mums lēni (patiešām lēni) piebrauca kāds auto. Un nav jau brīnums – mācību! Pie tam ar divām laipnām serbu sievietēm pie stūres. Tā nu mēs pārvietojāmies ar aptuveni 40km/h līdz tuvākajai pilsētiņai, jo šī, izrādās, meitenei bijusi otrā mācību stunda. Sajūtas interesantas, jo instruktore ļoti izjusti visu laiku klaigāja uz savu audzēkni „gaz, gaz”! Viņa ļoti vēlējās izmaksāt mums pusdienas, bet mēs nez kāpēc atteicāmies. Latviešu kautrīgums laikam... Ātri vien nonācām galvaspilsētā. Pa ceļam saklausījāmies arī stāstus iz vēstures, ieteikumus, ko vērts apskatīt un tamlīdzīgi. Tā nu dažas stundas pastaigājām pa centru, paēdām grieķu restorānā, uzjautrinoties par sīkumiem, piemēram, tualetes tantiņu, kas iekasē naudu (protams, no mums viņai tas neizdevās). Vakarpusē meklējām ceļus, kā no šejienes tikt ārā. Karstums nežēlīgs, pa pus pilsētu meklējām tūrisma info punktu, pēc tam tramvaju, autobusu. Kilometriem jāiet kājām, jārāpjas uz kaut kāda tilta un sazin kas vēl. Tad nu reiz man bija līdz kaklam! Gribējās mājās, četru sienu vēsumā. bet šeku reku mums...”paveicās” ar fūri... Šoferis - vecs irānietis. Skan diezgan atbaidoša austrumu mūzika. Abi esam pārguruši un netīri līdz nāvei. Bija gandrīz vienalga, lai ved, kur grib, tikai pasēdēt... Un laikam nevajadzēja tā domāt...jo vecis „mazliet” nespēja savaldīt rokas brīdī, kad Oskars saldi aizmiga. Protams, der arī šāda pieredze. Paldies Dievam, nebija jābrauc tālu! Kā tikām ārā, tā prom, ko kājas nes. Stāvam ceļa malā galīgi beigti no karstuma, slāpēm un noguruma – lūdzam Dievu, lai paņem da vienalga kas (protams, izņemot nogribējušos austrumniekus)! Un mūsu lūgšanas tika uzklausītas – piestāja patiešām veca dzeltena, nebaidos šī vārda – „grabaža”, kaut kāds pussmagais auto, kas kratās un rūc tā, ka ausis krīt ciet. Tā nu atkal bija eksotika! Paldies Dievam, drīz vien mašīna tika nolikta stāvvietā un mēs tikām pārsēdināti normālā auto, ar kuru braucām tālāk. Redzēdams mūsu nožēlojamo stāvokli, šoferītis pavisam vienkārši paņēma un nopirka mums dzeramo. Nekad mūžā ar tādu baudu nebiju metusies virsū 2 L CocaColai un minerālim... Tikām izvesti ārā no pilsētas, kur turpat uz vietas pievārējām šos 4 litrus vienā rāvienā. Un tad nāca mūsu otrais (aiz poļu fūres) glābējs šajā ceļojumā – horvātu fūre ar kārtējo labo cilvēku pie stūres. Ja izdodas nostopēt braucamo, kas veic lielus attālumus, vairākas valstis, tā ir veiksme! Visu vakaru nobraucām, pa nakti nakšņojām fūrē uz apakšējā dīvāniņa (šoferis uz augšējā). Karstums nenormāls, bet nogurums vēl lielāks! Atrodamies kaut kur Bosnijā, laiskojamies uz apakšējā dīvāniņa, pa logu redzam slīdot garām ainavas, pārvietojamies arvien tālāk un tālāk no dzimentes, tāda kā nerealitāte. No rīta paveras skats ar Bosnijas skaistajiem kalniem, vēsa ūdens krāns benzīntanka tualetē, kafija, kuru izmaksā pilnīgi svešs cilvēks, sarunas par Latviju, Bosniju, Serbiju, Horvātiju, pagātni, tagadni. Nu nemūžam jūs to visu neizbaudīsiet, braucot tūristu autobusā vai personīgajā auto! Piektdiena, 21. jūlijs Pēc veiksmes seko neveiksme. Paiet krietns laiks, kamēr tiekam tālāk. Vēl viens secinājums – kad vairākas stundas bezcerīgi jāsēž ceļmalā, liekas – nekad vairs! Bet tiklīdz paveicas, pesimisms kā ar roku atņemts un tu saproti – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Un tad trešais veiksmīgākais „ķēriens” – pusmūža horvātu pāris Žarko un Emīlija, kuri brauc pa taisno uz...Splitu – Horvātijas pilsētu Adrijas jūras krastā, mūsu otro mērķi aiz Rumānijas!!! Esot pabraukuši mums garām, bet tad tomēr izdomājuši – jāatgriežas! Seko dažu stundu brauciens cauri Bosnijai un Horvātijai, sarunas par visu ko (abi ciešami runāja angliski), apmainīšanās ar koordinātēm. Tā kā mūsu visu plāni sakrita pilnībā, nolēmām līdz pat vakaram palikt kopā. Vairākas stundas nogulšņājām Adrijas jūras piekrastes asajos akmeņos. Lai nu kā, Baltijas jūra man patīk labāk, bet nu tomēr – ķeksīša dēļ vismaz esmu tur bijusi ! :) Vēlāk abi pieteicās arī izrādīt pilsētu, kas bijusi Emīlijas tēva dzimtā. Ekskursija abu „gidu” pavadībā, kapi, kas kļuvuši par daudz, daudz, daudz jaunu karavīru pēdējo atdusas vietu, kas tiem par tādu kļuvusi tieši 90-to gadu sākumā (tur gandrīz uz katra kapakmens iegravēts aizgājēja attēls), kārtējā vēstures stunda, bijām pat baznīcā. Pilsēta skaista. Palmas un kaktusi. Skaista apbūve, drupas, silts un skaidrs vakars. Tam visam klāt milzīgas emocijas, jo abi horvāti mums izstāstīja arī savu un savas tautas dzīves stāstu, kas lika paskatīties uz 10 gadus atpakaļ notikušo karu pavisam citām acīm... Smagi redzēt tik daudz sabombardētu māju, šķērsojot Bosniju, smagi dzirdēt īstu cilvēku bēdu stāstu, ko caur asarām mums izstāsta Emīlija pie sava brāļa kapa, kas tika nogalināts no musulmaņa rokas tikai tāpēc, ka runājis serbiski... Stāsts garš, tāpēc tagad to neatkārtošu. Tikai gribu pateikt, ka tādus iespaidus un pārdomu gūzmu tik bieži nenākas saņemt. Tā nu pašā vakarā ar smagu sirdi un negribīgi mēs šķīrāmies. Žarko un Emīlija pilnīgi nemanāmi bija kļuvuši ganrīz par mūsu otrajiem vecākiem. Varbūt tāpēc, ka viņiem pašiem bērnu kā neesot, tā neesot... Abi gribēja mūs pierunāt palikt kādā kempingā, tomēr mēs izdomājām labāk nakšņot labāk kaut kur ceļmalas krūmos, lai jau rīt agri no rīta varam doties tālāk. Jo mājas ir tālu... Nakts pasakaina. Pēc iespaidiem bagātās dienas to pavadījām drošā vietā aiz stāva kalna pie ceļa – vietējos krūmos, kaktusos un citos šīs klimata joslas augos tikai un vienīgi guļammaisos, un pat tad bija karsti. Debesis skaidras, zvaigžņu jūra, sisina cikādes, duras kaktusi. Un tas viss – aptuveni 10 km attālumā no Adrijas jūras. Fantastiski! Sestdiena, 22. jūlijs Visu dienu stopējām uz Slovēnijas pusi. Neveicas. Ar daudzām mašīnām beidzot tiekam līdz Zadarai. Tur kādā bendzīntankā mums paši piedāvājās aizvest...divi horvātu jaunieši – notetovēti un nopīrsingoti no vienas vietas. Nu neko – braucam! Tūlīt pat pamanījām, ka džeks pie stūres ir nelielā „šmigā” un aliņš pašlaik iet pa apli. Meitene visu laiku mūs mierina, ka viss taču ok! Tā kā tālu viņiem nebija jābrauc, domājām - cietīsimies. Bet šeku reku džeks piestāj malā, izvelk no „bardačoka” maisiņu ar baltu pulverīti un tūliņ tik sāks „ielietot”. Paldies Dievam, draudzene viņu atrunāja un mēs normāli (t.i., bez heroīna, bet tikai ar aliņu šofera asinīs) turpinājām ceļu pa klinšaino kalnu ceļu gar Adrijas jūru, kas kā zils spogulis vizēja dziļi bezdibenī aiz mašīnas loga. Nu bezgala skaisti! Kā tikām ārā, tā prom, jo šie solījās „patusēties” pie jūras (mūs jau arī aicināja, bet ko tad mēs) un pēc tam braukt tālāk – redz, ja mēs vēl tur būšot, paņemšot mūs atkal tālāk pavest. Aaaaaa..... No comments. Zadarā pēc vairāku stundu stopēšanas piestāja divas slovēņu mašīnas ar jauniem patīkamiem cilvēkiem – viena meitene vienā mašīnā, otra meitene un džeks - otrā. Mērķis – Ļubļana. Mēs pie meitenes, izrādās, arhitektūras studentes. Patīkami papļāpājām. Sekoja interesantas dabas parādības aplūkošana – otrpus kalniem sastājušies mākoņi, kas netiek tiem pāri. Vairākas stundas neciešamā karstumā stāvējām vairāku kilometru garās rindās pie tuneļiem, kas ved cauri šiem kalniem. Kādā Slovēnijas miestā mums tika izmaksāts arī alutiņš (no tā brīža mans mīļākais alus – slovēņu ZlotoRag), patīkami pasēdējām un papļāpājām par viskautko. Šie, izrādās, kaut kur pierobežas mežā bija paslēpuši mazliet zālīti. Tā nu mēs devāmies arī nelielā ekskursijā pa Slovēnijas mežiem, lai to atrastu. Katrā gadījumā – interesanti. Un tad jau pašā vakarā arī Ļubļana. Pavisam drīz sapratu, ka šī ir skaistākā pilsēta, kurā jebkad esmu bijusi. Tas nav aprakstāms. Maza, skaista, mierīga pilsētiņa ar pasakainu dabu, mazām smukām mājiņām diezgan attīstītā valstī. Diemžēl laika nebija daudz – jau krēsla, jādodas tālāk, tādēļ neko daudz aplūkot nepaspējām, par patusēšanu nemaz nerunājot. Bet to nu es zinu droši – es tur atgriezīšos !!! Mums iedeva mazliet naudiņas izbraukšanai ārpus pilsētas un tā nu šķīrāmies. Diemžēl nekur tālāk netikām – pārsteidza tumsa. Atkal gulējām tikai guļammaisos, šoreiz tūdaļ aiz Ļubļanas ļoti stāvā kalnā, un atkal netālu no ceļa. Stāvums tāds, ka domājām – noriposim. Pie tam pamanījām, ka guļam dažus metrus no dzīvojamām mājām. Viss jau būtu labi, ja nakts vidū nesāktu gaudot signalizācija, nesadegtos lukturi un es nedzirdētu cilvēku klaigas. Sajūta drausmīga – laikam kāda laupīšana, bet mēs guļam burtiski turpat krūmos! Oskars, protams, kārtējo reizi gulēja kā nosists, neko nedzirdot, kamēr es vai prātā sajuku no uztraukuma, mēģinot pat neelpot. Labi, ka viss tā arī pieklusa... Svētdiena, 23. jūlijs Jau agrā gaismiņā sākām stopēt tālāk. Visa apkārtne vienā miglā. Neveicas. Kaut kā tikām līdz Mariborai, kur satikām savus „kolēģus” - poļu stopētāju pārīti. Tā kā bijām šajā vietā pirmie, viņi korekti nostājās gabalu aiz mums, kārtējo reizi apmainījāmies koordinātām (beidzot sāku saprast, kā krājas kontakti), papļāpājām. Oskars nostopēja mums visiem četriem mašīnu, bet pēc tam no poļiem šķīrāmies. Tā nu drīz vien nonācām kādā mazā miestiņā Ungārijas pierobežā. Un tur nu atkal nelieli uztraukumi – reizi pusstundā pabrauc garām viena mašīna. Turklāt, virs mums savilkušies melni mākoņi, zibens, pērkons... Nodrošinājām savas mugursomas, uzvilkām drēbes, kurās varētu salīt un gaidījām, kad nu sāks gāzt. Bijām gatavi kā varoņi salīt līdz ādai, lēkāt pa peļķēm un atcerēties šo notikumu ar smaidu. Bet nesanāca - pēdējā brīdī mūs paņēma krievs, kurš jau 10 gadus dzīvo Itālijā. Kā aizvērām mašīnas durvis, sākās negaiss un briesmīga vētra... Dievs laikam tomēr ir debesīs. Aizveda līdz Ungārijai netālu no Balatona, kur no negaisa ne vēsts. Drīz vien nostopējām ungāru, kurš izveda cauri gandrīz visai Ungārijai. Jau gandrīz tumsā apstājās ungāru vīrietis ar mazu bērnu, kurš nesaprata neko un nekādā valodā. Tomēr aizveda mūs līdz pašai Slovākijas robežai, lai gan viņam tur nemaz nebija jābrauc. Nu jau melna nakts, robežu škērsojam kājām. Vienīgā iespēja – kaut kur pārnakšņot. Bet nav, kur! Krimināls Slovākijas pierobežas rajons! Palūdzām benzīntankā, vai nevaram uzsliet telti viņu teritorijā. Pēc atļaujas saņemšanas metāmies benzīntanka zālītē. Lai nu kā, bet te vismaz bija droši – apsargāta teritorija :) Pirmdiena, 24. jūlijs Kaut kā tikām tuvāk Polijas robežai, kas gan nācās grūti – jānostaigā n-tie kilometri, jāmeklē iespēja, kā tikt uz tilta, lietus utt. Nokļuvām kādā atbaidošā miestā pie kroga, kur pilnīgi visi vietējie zemnieki un bezdarbnieki (droši vien) bija smagā alkohola reibumā, turklāt sāka atkal līt. Sajūta ekstrēma. Par laimi, izdevās nostopēt fūri, kura aizveda līdz Polijai (bija jau vakars), kur šoferim bija ieplānota 11 stundu gulēšana „stojankā”. Vietas, kur fūres nakšņo, ir ideālas stopētājiem, jo tur ar šoferiem var sarunāt visu ko. Ieraudzījām fūri ar latviešu numuru un sākām no laimes lēkāt. Dainis, protams, mums neatteica. Rīt pa taisni uz Latviju :) Mūsu mērķis gan bija Viļņa, tāpēc sarunājam, ka jau rīt no paša rīta laižam uz LV pusi, bet mūs „izmet” Paņevežos. Gulējām turpat teltī un šoreiz varējām svinēt ar aliņiem, jo rītdiena jau bija nodrošināta. Kūrorts! Sēdi teltī, sūc aliņu, caur smiekliem raksti ceļojumu piezīmes, bet par rītdienu viss sarunāts. Ko vēl vairāk var vēlēties? Otrdiena, 24. jūlijs Visu dienu braucam cauri Polijai un pļāpājām ar Daini. Polija, izrādās, liela, turklāt Dainim vēl jāiekrauj krava – sālīto riekstiņu bundžas kādā no kāda Polijas šķūņa, es gribēju teikt – noliktavas. Tur aizkavējāmies vairākas stundas, jo kārtības nekādas. Jau piķa melnā tumsā atkal apstājamies „stojankā” gulēt. Atvadījāmies un mēģinājām sarunāt nākamo vedēju. Nesekmīgi. Kaut kā tomēr izdodas apstādināt un pierunāt kādu poli, kurš aizvedīs līdz Kauņai. Uzzinājis, ka dzīvoju Rīgā, par katru cenu uzstāja, ka vedīs mani līdz pašai Rīgai :). Es ne un ne. Nabadziņš saskuma. Tuvojas Kauņa, bet mums vajag kaut kā tikt līdz Viļņai. Un ir nakts vidus! Polis visādi centās pa rāciju sasaukt savus kolēģus – varbūt kāds brauc Viļņas virzienā...? Nesekmīgi. Polis apstājās kādā visai apšaubāmā stāvvietā Kauņā, no kurienes mūs izmeta ārā, jo gulēt te nevarot. Vilkāmies uz šosejas pusi... Pa tumsu mums uzkūlās kāds traks lietuvietis, kas uzstāja, ka pavedīs tos dažus kilometrus līdz šosejai. Laimīgi bijām, kad tikām ārā. Vairāk kā stundu bezcerīgi stāvējām Lietuvas kriminālākās pilsētas nomalē. Un te nu vairs nepavisam nebija karsts... Tomēr, kā vienmēr, mums paveicās - apstājas ļoti jocīgs polis, kurš neko nesaprot, visu ceļu par kaut ko kurn, bet alu nu kā – līdz Vilņas nomalei tikām. Ir jau agrs rīts, un ar „sabiedriso” tiekam līdz Oskara mājām. Trešdiena, 25. jūlijs Pēc mana lielā „atlūziena” visu dienu pavadam Viļņā. Pievakarē sākam stopēt uz Rīgu. Vairākas stundas nostāvam. „Besis” nereāls. Tikko atgriezušies no Horvārijas, bet nevaram tikt no Viļņas uz Rīgu... Kad jau domājam griezties atpakaļ un mēģināt laimi rīt, kāds lietuvietis tomēr apstājas un aizved līdz Paņevežiem. Pēc nepilnas minūtes nostopējam latviešu busiņu, kas brauc pa taisno uz Rīgu, pie tam tieši garām manām mājām. Visu ceļu nopļāpājam. Izstāstija, kas Latvijā noticis, kā geji ar mēsliem apmētāti un tamlīdzīgi. Un goda vārds – nebija tā, ka gribētos atgriezties mājās... Bet par to cits stāsts, un ne tagad : ) Vakarā baudīju savu ierasto pēc-ceļošanas rituālu – karsta vanna un neizlasītā prese. „Privātajā” izlasīju sludinājumu par atlaidēm ceļojumam uz Splitu. Mani pārņēma miera un laimes sajūta :) Tā nu daži secinājumi pēc otrās lielās stopēšanas mūsu mūžā (Baltijas valstis neskaitās): 1) vislabāk stopēt divatā. Vienam – riskanti, trīs reti kurš ņems – pieredze no pagājušā gada; 2) neņemiet daudz mantu – lieks smagums; 3) neņemiet daudz somu – kādu var gadīties kaut kur aizmirst; 4) stopēt tumsā – gandrīz nereāli, lai gan ir paveicies arī tad. 5) pasaulē tomēr ir daudz labu cilvēku. Un kamēr tādi būs – uz priekšu! Un liels paldies viņiem!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais