Back to USSR jeb ceļojums uz Sanktpēterburgu un Karēliju
|
Dace Ivane
|
Apraksts nav paša pirmā svaiguma, pasākums norisinājās pagājušā gada augusta beigās, bet ceru, ka būs kaut nedaudz interesanti un varbūt pat noderīgi.
Sakarā ar krīzi, es kopā ar nelielu domu biedreņu grupu nolēmām baudīt mākslu, kultūru, dabu un eksotiku netālās ārzemēs, t.i. doties ar Impro uz Pēterburgu un Karēliju. Izbraukšanas vakarā manas draudzenes pie Latviešu biedrības nama grupas vadītājs Roberts sagaida ar vārdiem: „Tikai šoreiz bez mēbelēm, lūdzu.” Izrādās, puisis tā arī nav aizmirsis manu draudzeņu iepriekšējā gadā Baltkrievijā iegādāto mazo, jauko dīvāniņu, kurš gan bez jebkādām problēmām tika atgādāts uz Latviju.
Mēs, protams, nekādus solījumus par atturēšanos no lielgabarīta mantu iegādes Krievijā nedodam.
Tikko esam pārbraukuši pāri robežai, tā uzreiz top skaidrs, ka nemaz tik slikti tie ceļi Latvijā nav.
Pirmā pietura – Pleskavas stacija, kur apmeklējam labierīcības. Tur izrādās, ir tik klasiska padomju laika tualete ar tradicionālajām pēdiņām uzkāpšanai, ka nožēlojam, ka nav fotoaparātu. Šito klasiku nosolamies iemūžināt atpakaļ ceļā.
No rīta ierodamies Sanktpēterburgā un sākas „obzornaja po gorodu”. Gide ļoti cītīgi stāsta par pilsētas ievērojamākajām vietām, es cenšos atcerēties vismaz kaut ko no stāstītā, bet brīžiem nepaspēju pat izgrozīta galvu līdzi „paskatieties pa labi, paskatieties pa kreisi”. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Sanktpēterburgā arhitektūras, mākslas un kultūras pieminekļi ir biezā slānī un tie ir tā vērts, lai tos apskatītu lēnām un ar izjūtu, bet tas jāatliek uz citu reizi.
Tiek izziņots pusdienas pārtraukums, bet mēs vienojamies ietaupīt laiku uz pusdienu rēķina un uz savu roku vēl aizstaigājam līdz Ņevas prospektam, Ziemas pilij un vēl šur tur. Lai tomēr nemocītu bads un arī slāpes, un būtu spēks turpināt ceļu, apmeklējam vietējo gastronomu.
Aizstaigājam līdz slavenajam Pētera I piemineklim, mums parāda Pētera I namiņu, kas ir pirmā celtne jaundibinātajā pilsētā. Vēl pāris pieturas dažādās ievērības cienīgās vietās un tad - beidzot tas notiek – apmeklējam slaveno Auroru! Kuģis tur pat uz vietas, un vēl joprojām tūristu biezi apmeklēts. Tā kā es vēl piederu paaudzei, kura augusi padomju laikā, tad man kreiseris Aurora kopš bērnības ir bijis gandrīz vai mītisks objekts, un tagad es to varu redzēt dzīvē un pat aptaustīt... sajūtas tādas nedaudz dīvainas...
Nu jau klāt arī pēcpusdiena un dodamies uz kuģu piestātni, kur mūs gaida kuģis Aleksandr Suvorov, uz kura mums būs jāpavada turpmākās trīs dienas. Pirms uzkāpšanas uz kuģa grupas vadītājs dod pēdējos vērtīgos norādījumus, jo viņš paliks Sanktpēterburgā - nākamais veikals tagad tikai Kižos, kur vēlams iegādāties spēcinošos krievu dzērienus, kā arī informē tās četras kundzītes tur aizmugurē, t.i. mūsu kompāniju, ka uz kuģa pieejama pirts.
Apskatam kuģi, mūsējais izrādās pamatā domāts NVS pilsoņiem, visa komunikācija krievu valodā, bet nav ne vainas, tas piederas pie lietas.
Pēc vakariņam paredzēts kultmasu pasākums – iepazīšanās ar kapteini, spēles un citas izklaides. Mēs tomēr nolemjam šo pasākumu izlaist un tā vietā uz klajā sagaidīt, kad kuģis brauc garām Šliselburgas cietoksnim. Protams, ik pa laikam, lai spēcinātos, kā arī lai dezinficētos pirms un pēc nezināmas pārtikas baudīšanas tiek lietoti spēcinoši dzērieni.
Nākamajā rītā pēc brokastīm paredzēta Mandrogi ciemata apskate. Tas ir etnogrāfisks ciemats, kurā tiek izgatavoti, demonstrēti un arī vairumā pārdoti visdažādākā veida nacionālie suvenīri un mākslas priekšmeti. Var redzēt, kā tiek apgleznotas tradicionālās matrjoškas un cita veida figūriņas no koka, tiek gatavoti arī izstrādājumi no ādas, rotaslietas, akvareļi, kokgriezumi un vēl, un vēl... Tas viss bija ļoti interesanti! Ciematā arī mājās tiem, kas dzīvo uz vietas, ir visas etnogrāfiskā stilā, ar kokgriezumiem, attiecīgi krāsotas, skaisti! Apmeklējām arī šņabja muzeju ar iespēju degustēt daļu no eksponātiem.
Pēc pastaigas pa ciematu paredzēts pikniks. Realitātē tās ir pusdienas svaigā gaisā visiem kuģa pasažieriem, kādiem 300 gab. Barošanas pasākums bija noorganizēts perfekti, viss lielais bars operatīvi dabūja šašlikus, piedevas, salātus, desertā garšīgus pīrāgus un tēju vai kafiju no autentiskiem samovāriem. Ēdājus izklaidēja vietējais vokāli – instrumentālais ansamblis zem nosaukuma „Mandrogi Shov” – akordeons, gusļi, balss. Temperamentīgākās un atbrīvotākās pusdienotājas metās arī dejā... Mūsu kompānija gan tikai noskatījās...
Atgriežamies uz kuģa, nelielo vienmuļību uz kuģa kliedē slūžas, kurām ik pa laikam kuģis brauc cauri, kultmasu pasākumi uz kuģa (vēderdeju nodarbības, bardu dziesmu koncerti, vakara pasākumi ar spēlēm un mākslinieku uzstāšanos u.c.). Mēs gan esam nedaudz snobiskas un vakara izklaides pasākumus novērojam no malas, laikam tomēr ir drusku atšķirības mentalitātē.
Nākamajā rītā apmeklējam slavenos Kižus, no vienas puses jūtos drusku vīlusies, lielā koka baznīca patiešām iespaidīga, bet es laikam biju gaidījusi kaut ko divas reizes lielāku kā mūsu brīvdabas muzeju. Bet tur lielā baznīca, vēl pāris pavisam maziņas, dzīvojamā sēta, vēl pāris ēkas un viss... Bet te jau tā unikalitāte ir faktā, ka lielākā daļa ēkas atrodas savās oriģinālajās vietās, nekur nekas nav pārvests un pārvietots.
Kižos, paklausot grupas vadītāja ieteikumam, apmeklējam arī veikalu...
Vakarā „tām četrām kundzītēm aizmugurē” t.i. mūsu jautrajai kompānijai sagribas apmeklēt solīto pirti. Tā izrādās neoficiāli ierīkota pirts komandas vajadzībām, bet tā kā mums tāda ekstra tika apsolīta, principa pēc jāizmanto! Pirtij nebija ne vainas, maza, omulīga sauniņa...
Nākamā diena – Valaams. Piestājam krastā, visi sadalās pa grupām, sākumā apmeklējam divus skitus un tad ar kuteri dodamies uz centrālo klosteri. Es līdz tam brīdim nezināju, kas īsti ir skits. Tas izrādās ir sava veida klostera filiāle, kurā atsevišķi no centrālā klostera apmetās mūki, kuriem gribas lielāku vientulību un askētiskākus apstākļus.
Centrālajā klosterī vēl noklausāmies nelielu garīgo dziedājumu koncertu, apskatam mūku kapus un galveno baznīcu. Iespaidīgi un skaisti...
Ar kuteri dodamies atpakaļ uz mūsu kuģi, pa ceļam vēl baudot fantastiski skaistu saulrietu uz ezera...
Pēdējā vakarā tomēr saņemamies un dodamies uz organizēto izklaides pasākumu, tā kā pēdējais vakars uz kuģa, tad tautai tiek dota iespēja izpausties arī pašai. Tiek deklamēti dzejoļi, dziedātas dziesmas, dejotas dejas, mākslinieciskā pašdarbība izpaužas ar pilnu krūti... mums atliek tikai ar skaudību noskatīties...
Nakts uz kuģa, bet no rīta mūs piestātnē sagaida Robčiks. Tā kā laiks uz kuģa ritēja diezgan nesteidzīgi, tad esam nocietušās pēc aktivitātēm un metamies virsū nabaga grupas vadītājam ar vēlmēm, ko vēl mums noteikti vajag redzēt Pēterburgā.
Tad nu tiekam aizvestas līdz Smoļnija klosterim, izstaigājam Pētera – Pāvila cietoksni. Ir laiks arī apmeklēt Izaka katedrāli, uzkāpjam arī katedrāles skatu laukumā.
Aplūkojam arī to Pētera I pieminekli, kurā viņš drāž baļķi (t.i. attēlots kā kuģu būvētājs).
Un tad pienācis laiks pašam burvīgākajam piedzīvojumam – dodamies uz Pēterhofu! Man, protams, redzamais izsauc zināmas asociācijas ar veco, labo Rundāles pili, Restrelli rokraksts visā krāšņumā.
Ko lai saka, Pēterhofas strūklaku un zeltīto skulptūru skaistumu vismaz es neņemos aprakstīt... nelielu ieskatu, protams, var dot mana bilžu galerija, bet tā nu ir vieta, ko ir vērts redzēt un vislabāk, protams, saulainā laikā... skaisti, fantastiski skaisti!
Nobeigumā vēl mielošanās ar pankūkām ar ikriem, un sākas nedaudz vienmuļais ceļš uz mājām...
