...saulriets, kurš mums seko, saullēkts - kurš pavada... 4.daļa
|
Raimonds Gudrups
|
7.Diena
Čurkstoša rīta upīte aiz namiņa sienas, vējā dejojoši koku zari, putnu dziesmas un mazs saules stars, kurš izlauzies caur dēļu spraugu sienā, kutina pēdas – laiks celties…
Dzeltena rīta saule sijā gaismu pa zaļo dārzu, sienāžu fons un košdzelteni taureņi ar ziliem spēlējas. Modinoša, vēsa rīta duša un pa zaļu paradīzes taku ejam brokastīs pie sava jaunā Lacandonu drauga Lui.
Asfaltētas piķa upes krastā vienstāvu namiņš – plašs, gaišs. Zaļos augos un krūmos, palmu ēnā ieaudzis. Plašas, atvērtas durvis un tajās mūs sagaida pats saimnieks. Teju nedaudz pārsteigts, satrauktā sejā, par svešajiem viesiem, viņš steidz ierādīt vietas pie galda.
Taujāju Lui – ko viņš mums gatavošot – tiek piedāvāts olu kultenis ar kādu ,,tipisku´´ un šim reģionam tradicionālu ,,zaliti´´. Nešaubīgi ieinteresēti piekrītam.
Kafija, dzērieni… eh – kafija diemžēl neesot – varot piedāvāt limonādi. Pēc mirkļa izrādās, ka ´´pavars´´ arī tortilas vēl nav sacepis – bet tas jau nekas. Un baltā tērpies saimnieks nozūd virtuvē aiz nelielas sienas. Klusi čurkstošas olas fonā pavada mūsu rīta miegainas sarunas – Lindas nakts saruna ar mēnesi, Toma agrais, vientuļais ceļojums pa džungļiem un vienkārši dialogi – ne par ko – pilnīgā bezrūpībā…
Bezrūpībā vējš laiž savus spārnus starp sienas spraugām, bezrūpībā čalo koku lapas – bezrūpībā mostas rīts…
Un mēs – pie Lacandonu indiāņa gatavota olu kulteņa ar kādu zaļaugu sākam savu dienu… ,,Nu ka?´´- viens otram jautājam – ´´garšo pēc spinātiem!,, Lui kautri nosmej un uz brīdi nozūd, atgriezies ar palielu, zaļu lakstu. ,,Nu taču – visparastākā nezāle´´ – kāds no latviešiem pārliecināti konstatē… ,,bet garšo labi!’’ – pielabo Linda – ´´Tu tik, Raimond, skaties mums! Ko vēl nebūsi iebarojis!´´
Iespējams esam vienīgie Latvieši, kas šo zālīti ēduši, bet tomēr porcijas letiņu vēdariem ir nelielas un pateikušies par viesmīlību – pa taisno dodamies uz savas viesnīcas brokastīm…
Ierāstās olas ar pupiņām un salātiņiem – un iespējams tieši šī bezmaksas un Lui brokastu kombinācija mūs vēlāk paglāba no izsalkuma ´´nāves´´ mexikas džungļu biezoknī…
´´Pēc brīža dosimies ceļā,, – mani mudina mūsu pavadone – neliela auguma, tumša sieviņa ap gadiem 50. Tērpusies tumšos garos svārkos, baltā blūzē un necilās gumijas baseina čībiņās tā mani piekodina – ´´velciet ērtus apavus, ņemiet peldkostīmus, pretmoskītu līdzekli, ja ir un tiekamies pagalmā!´´ Šie ceļotāji nav ilgi skubināmi un teju pēc mirkļa visi ir gatavi doties pārgājienā…
Mūsu četrotnei vien pievienojas kāds apaļīgs kungs no Itālijas un gides vadīti sekojam neskartajā dabas valstībā.
Šķērsoti pārís ciema pagalmi, neliels gājiens pa akmeņainu šķembu ceļu un nogriežamies uz taku meža paēnā…
Brūnas skujas, sausas lapas pēdu mītas nes mūs dziļāk džungļos… Biezais, karstais vējšs pierimst – bet džungļu elpa kļūst arvien skaidrāka. Neskaitāmas putnu balsis, sienāžu un siseņu vijoles, koku lapu švīkstoņa un klusi svešinieku čuksti. Pa retam tos pārtrauc ´´džungļu māsa´´ lai mums parādītu kādu augu, koku – kāds izmantojams medicīnā, kāds pārtikā, kāds rituālos seansos…
Šķērsojam zaļu akmeņu krāvumu – ´´šeit lietus sezonā, plūst krāčaina, strauja upe´´ – mums stāsta pavadone. Bet mežš gan neizskatās izslāpis – milzu banānpalmu, šauras alejas mūs ved līdz citai mazai, dzidrai upītei. Pa šauru koka laipu to šķērsojam un attopamies pārís bambuskoka namiņu iekšpagalmā. Gaišas saules ēnas apspīdēti kā no bilžu grāmatas – primitīvi un neskarti. Sekla, rāma upīte līdzās, baltā tērpta jauna sieviete pie tās notupusies skalo drēbes. Līdzās mazs bērnelis garlaikoti noraugas svešajos ciemiņos. Trīs citi – lielāki nošmulētām mutēm, košās drēbēs sveic ceļotājus , bet ar piesardzību un kautrumu noraugoties un slēpjoties aiz namiņa bambusu durtiņām. Klusībā kūpoš vientuļš ugunskurs un bērnu smiekli paliek aiz muguras, bet liekas vēl ilgi tos dzirdam tālumā jaucoties ar putnu balsīm koku galotnēs…
Meža taka līkumu vadīta, starp biezu, necaurejamu Lacandon valstību mūs maldina arvien dziļāk un dziļāk prom no kaut jebkādas civilizācijas.Pavadonei ik pa laikam aizlaužot kādu zariņu takas malā uzticīgi tai sekojam. Kāda tumša, dziļa ala no ceļa stāvā, aizaugušā nogāzē – ´´Šeit dzīvo Dievi,, – es piemetinu – ´´Jā, jā – tam mēs ticam,, – mani apstiprina maiju pēctece. ´´Vai jūsu reliģija daudz atšķiras no seno maiju ticības?´´ – es taujāju. ´´Nē – pamatā nekas nav mainījies – varbūt laika gaitā pārís Dievu vārdi, kāda nianse – bet kopumā, mēs vien tie paši senie maiji esam!´´ - man ar lepnumu teic Lacandonu sieviņa.
Kad 16.gs. pie Mexikas krastiem piestāja konkistadori un uzsāka jaunās pasaules kolonizēšanu, dažas maiju ciltis, bēgot no varmākām apmetās dziļi Lacandon džungļos, kur Spāņi tiem netika klāt. Līdz pat pagājušā gadsimta 60.tajiem gadiem spāņi un visa pārējā pasaule par tiem bija aizmirsusi vai pat nezināja. Arī Lacandoni bija dzīvojuši neskartībā un nezināja par apkārtējās materiālās pasaules esamību – saglabājot savu kultūru, reliģiju un valodu īpaši neskartas.
Jautāju kundzei par attiecībām ar citām senajām maiju tautām – Tzotzil un Tzental. Viņa nosmīn – ´´Tie jau gan bieži skatās uz mūsu sievietēm – viņiem jau asinis ir ļoti netīras – mums īstās maiju…!´´
Tradīcijas, leģendas, senie mīti. Kultūra asinīs glabā senas vērtības, atmiņas…
Piestājam pie kāda koka un maiju sieviete mums stāsta, ka šī koka miza un sula tiek izmantota ādas infekciju, brūču, griezumu ārstēšanā… Ch´k Ash koks esot ļoti vērtīgs un ārstniecisks.
Tieši pirms brauciena un ceļojuma sākuma man uz vēdera un muguras uzmetās tādi kā alerģiski izsitumi – ne mazākās nojausmas no kā un pirmo reizi mūžā. Un šajā brīdī es nojaušu, ka ir laiks izmēģināt praksē maiju ´´brinumkoku´´. Parādījis savu kaiti pavadonei esmu gatavs sākt ārstniecības kūri. Palūgusi manu nazīti, ´´daktere´´ no koka nolauž palielu mizas gabalu un smalki sakasījusi tā apakšējo, gaišdzelteno, slānīti viendabīgā masā lūdz man pacelt kreklu.
Ar tā sulu rūpīgi tiek noziestas iekaisusšās vietas un tiko vēl bezkrāsainā koka sula mirklī kļūst zeļonkas košuma sarkana. Arī visa Ch´k Ash koka, nolauztā miza lēni maina krāsu un no dzeltenas par sarkanu kļūst. Bet es sarkani krāsots, pateicos par sadakterēšanu, lai jau nākamajā diena pamanītu – kaite ir manāmi atkāpusies.
Maiji savulaik ārstniecībā un medicīnā izmantoja vairāk kā 1200 dažādu augu un zālīšu – un vismaz par vienu no tiem esmu drošs – tas darbojas! Un nav pamata šaubīties arā par kādu no citiem mums rādītajiem vērtīgajiem augiem.
Kādā brīdī gaisā, koku galotnēs, izdzirdu nedabīgu, metāliski mehānisku skaņu. Pirms pārís dienam tādu jau dzirdējām Agua Azul apkārtnē un tobrīd biju drošs, ka tā ir kāda tehniska ierīce. Bet šeit džungļos?!!! Steidzu jautāt mūsu gidei – kas tas ir?! ,,Grillo!´´ – viņa atbild – ´´sienāzis?´´, es pārsteigti lūkojos viņā. ,,Skaļā, mehāniskā skaņa ir sienāža dziesma??!´´ – es nespēju noticēt - ´´daba tiešām spēj pārsteigt!´´´
Putnu balsis, sienāžu dziesmas un dzīvas termītu darba takas… Ik pa brīdim sajūta, ka kāds mūs vēro. Klusi čurkstoši strauti un mazas upītes ar baļķi tiltiņa vietā. Par zaļu kalnu pārvēties akmeņu krāvums – tā virsotnē liels akmens stāvs, vien mēmi runājot retām zīmēm grebtām, tas norāda pareizo ceļu uz zudušo La Lacaja pilsētu…
Kā laika pamests kuģa vraks, kura apkalpe padevusies džungļu jūras priekšā – tā pamesta guļ dziļi, šajos tumšajos mūžamežos…
Kāds rets templis garā zālē, kokos ieaudzis. Brikšņos iemīta taka ļauj tam pieskarties, sajust. Mitrās sienas smaržo pēc laika dvašas – lietus un zaļa akmens. Vejš glauda tā galvu un džungļu amfiteātrī atbalso teju dzirdamus, klusus tā sirdspukstus…
Es paceļu acis pret sauli, kā reiz šī pamestā kuģa kapteinis un viss viņa lepnums par manu kļūst…
Šis templis, šis koks, šis akmens un katra saules ēnas taka, līkums un kalns, un mežonīgs ūdenskrituma dārzs. Kā dzidra oāze biezajā džungļu jūra – tas pārkliedz klusuma dziesmu ar savu rēkoņas dobjo balādi. Tā atbalsojas akmeņu sienā un pa ieleju līdzi upei nes dzidru, svaigu, tiko dzimušu neskartības miera āriju…
Debesszilas ūdensvannas ar putojošu ūdens dušu, lielākas un mazākas kaskādes pārklāj viena otru un kaut kur starp tām plunčājas mani ceļabiedri…
Mūsu ´´džungļu māsa´´ ļauj ceļotājiem nesteigtībā veldzēties spirgtajā debess ūdenī un aizmirst par kādas citas pasaules esamību – šī piepilda dvēseli…
…un kādam vietējam indiānim un tā kopienai maciņu par 20peso (1Ls) no cilvēka. Laiski slinkais, pusmūža vīriņš liekas pat savā šūpuļtīklā īsti nesakustas – vien pastiepis roku iekasē savu pelnīto nodevu…
Guvuši gandarījuma spirdzinājumu sākam mērot garo atpakaļceļu. Pamanām Maiju svēto dzīvības koku Ceiba – tas ir katras tā leģendas vērts… Vairāk kā 200 gadu vecs, tas slejas augstu virs pārējiem džungļu brāļiem, vien savu reto lapotni, kā lietussargu, atvēzis pār tiem…
Un katrs koks, katrs zāles kumšķis, katra liāna un košu ziedu krūms šeit sargā kādu noslēpumu, par to kā bijis, par to kā soļi te sperti un to, kas reiz tos uzrunājis…
Vairāk kā pēc 6 stundu ceļojuma atgriežamies savā viesnīcā – pusdienas ir tieši laikā un paglābj mūs no milzu izsalkuma…
Līdz mūsu busam, kurš mūs nogādās atpakaļ pilsētā un realitātē ir daudz laika – to pavadām laiski zvelnējot zālītē vai šūpuļtīklā. Meitenes lasa košas sēkliņas un krata no koka savas čības. :DDriz vien jau klāt ir mūsu šoferis un ar krēslu atgriežamies Palenkes pilsētā.
Nolikuši mantas viesnīcā, dodamies manis piedāvātā - ´´Īstā Tako Medībās´´. Meksikas istā virtuve ir turpat uz ielas – mazās ´´pārvietojamās virtuvītēs´´ un mazos stūra restorāniņos…
Lai gan esmu dzirdējis sliktas pieredzes gadījumus – realitātē sanitārās normas tiek ievērotas nesalīdzināmi stingrāk kā Latvijas restorānos – lai gan vizuālais, bieži nevieš uzticību – galvenais, labas kvalitātes orientieris ir pulciņš vietējo klientu ap to. Personīgi pazīstu un zinu tikai vienu sliktas pieredzes gadījumu no Latvijas, tomēr tas vairāk izklausās pēc pārtikas atšķirības ar ko nākas sadzīvot un cīnīties Mexikas viesiem.
Lai un kā būtu, šie mani ceļotāji nav iebiedējami un vēlme nobaudīt īsto Mexikas tautas virtuvi ir krietni vien lielāka par dzirdētajiem aizspriedumiem.
Klīsdami pa naksnīgajām Palenkes ielām meklējam savu vakariņu ´´galdu’’- un tur nu tas ir. Dzīvu ielu krustojumā, neliela, vaļēja veikaliņa priekšā stāv koša, gaiša pārvietojama virtuvīte. ,,Tacos, Tortas, Hot Dogs, Hamburgesa´´- sarkaniem, izgaismotiem burtiem tas mūs vilina tuvāk. Gaisā jūtams silts, ceptas gaļiņas sulīgs aromāts – liellops, vistiņa, cūkgaļa, chorizo. Aiz stikla vitrīnas uz plašās metāla virsmas čurkst mūsu vakariņas. Neliela auguma tumš vīrinš, baltā pavāra tērpā steidz gatavot mūsu tako. Ieņemam vietas pie vienīgā, līdzās esošā galdiņa ar košzilu dermantīnu klātu. Cola no tuvējās bodītes un vakariņas var sākties. Eh…sulīgi cūkgaļas tako ar sīpoliņiem, koriandru - nedaudz habanero pikantumam un kolas malks… Izcili gardi un neaizmirstami. Kņadošas ielas malā, laternu gaismu apspīdēti…kaut kur fona mexikas slāgermūzika – ´´bandas’’ un katrs tako ar dziļu, īstu mexikas garšu…
Perfektai dienai – izdevies noslēgums. Un rīt, agri no rīta dodamies ceļā uz Rancho – prom no civilizācijas, lai pārís dienas atslēgtos no ārpasaules, Mexikas skaistākajā reģionā, Chiapu kalnienē, rancho La Escondido…
8.Diena
Atstājam Palenkes pilsētu, ar tās džungļiem, aiz muguras un rīta agrumā pametam to atmiņām. Autobusam lēni līkumojot pa kalnaino ceļu, sešas stundas aiz tā loga slīd pasakaina bilžu ainavu grāmata – ielejas un košzaļas pļavas – augstu, stāvu kalnu ieskautas, kāds ūdenskritums un mazs ciems ar tā cilvēciņiem…
Ocosingo miestā – pusceļš – pieturam, lai izlocītu kājas. Pēc mirkļa Baiba mūs pārsteidz autoostas pagalmiņā iečāpojot ar grilētu vistiņu ´´padusē´´. Diez vai atlikušie kilometri pārējiem pasažieriem pagāja nesiekalojoties – latviešu pikniks autobusā mexikas stilā – kūpināta vistiņa un saldās bulciņas desertā…
Galapieturā – San Cristobal de las Casas – vienā no Chiapu skaistākajām un vērtīgākajām pilsētpērlēm, bet šoreiz mēs to pametam neaplūkojuši, lai atgrieztos pēc pārís dienām… šodien mūsu galamērķis ir 40km netālā Teopiscas pilsēta un tai līdzās esošais mana drauga rančo.
Mans paziņa Robins ir devies apciemot savus radus ASV un mūs uzņems viņa palīgs saimniecībā – Gilberto. Ar viņu arī tiekamies pilsētas centrālajā laukumā. Jauns meksikāņu puisis, sirsnīgu smaidu mūs sagaida, sveikdams skaidrā angļu valodā. Esam viņu pārsteiguši nesagatavotu – diemžēl mūsu džungļu zonā nebija pieejami mobīlie sakari un tāpēc par savu ierašanos nevarējām paziņot laicīgi.
Viņš atvainojas un lūdz uz mirkli uzgaidīt pirms dodamies tālāk. Sarunājam tikties pēc pusstundas tepat parkā…Latvieši tikmēr iepazīst pilsētu, tirgu, iepērkot šādus, tādus pārtikas krājumus, un pirmo reizi nojauš, ko nozīmē meksikāņu punktualitāte un laika izpratne. Gilberto pie saviem paziņām atgriežas vairāk kā pēc 2 stundu noteiktā laika…
Milzu baltā džipā līkumojot starp kalnu un akmeņu pauguru labirintiem steidzam pretī saulrietam. Arvien tālāk un dziļāk prom no civilizācijas, prom no satiksmes un betona džungļiem, pa šauru akmeņu šķembu ceļu oranžas, milzu bumbas krāsotu…
Šis ir mirklis, kad putni pierimst un iestājas pilnīgs vēja klusums – riet saule un viss padebesis deg oranži sarkanās liesmās, lejot atblāzmu pār visu ieleju… Dzeloņstiepļu ielenktu ganību vēju, kādu vientuļu lauku māju, pelēkbrūnā zāles pļavā un zilganzaļu kalnu nogāzi oranžiem uguns lāsumiem…
Es varētu iemigt, bet bilde manā acu priekšā nemainītos – koši oranža milzu poga, lēni slīd aiz koku stāviem, sķeļot sarkani zeltītu gaismu, sijājot to pār pasauli šo…
Linda smejas – ´´Un Tev, Raimond, tie ´´asistenti´´ kārtējo reizi ir labi pastrādājuši, noorganizējot, par godu mūsu ierašanās, tik fantastisku saulrietu!´´
Pār rietošās saules vizošo pagalmu mums pretī, smagiem soļiem, lāčo divi lieli suņi – to draudīgais izskats ir pārlieku maldīgs…
Uzstājigi, nakts krēsla lēni klājas pār Chiapu zemi. Iekārtojamies savās naktsmājās – nelielā namiņā, slēģu durvīm, un Gilberto omīte – sirma kundzīte, sirsnīgām acīm un smaidu, drīz aicina mūs vakariņās…
Viņas balss nakts klusumu aizslauka ar sudraba slotu. Omītes stāsti, pat ja ne saprasti, paņem mūs kā skaista dziesma…
Vēlajā nakts stundā, mūsu iekurtā ugunskura dzirkstis, iededz milzu zvaigžņu jūru debesīs. Melns nakts klusums, kurā sprakšķ klusi ugunskura skali – tā dzimst zvaigznes un ar siseņu kora āriju pavadītas, tās lēni laižas pretī savām māsām, melnajos samta griestos…
Un mēs katrs savās prāta dzirkstīs – kaut kur tālu… tālu tām līdz virs dusošās Chiapu zemes…
9.Diena
´´Labrīt, ceļaties´´ atskan mana balss biedru sapnī. ´´Ceļamies, ceļamies´´ - apstiprinoši atkārtoju, spīdinot namiņa tumsā mobīlā telefona gaismiņu. Miegaina rosība un sapņaini acu skati - ´´Cik ir pulkstens?´´, man parsteigts, kāds jautā - ´´četri no rīta’’ es turpinu pārsteigt - ´´mums tālu jāiet, tāpēc taisaties raiti! Velciet siltas drēbes un ērtus apavus, un dodamies ceļā!´´ Jaunieši mani klausa un uzticas, un jau pēc brīža nakts tumsas vadīti sākam savu ceļu. Vien balts, pilns mēness met gaišu ēnu no mūsu stāviem, rādot ceļu. Arī viens no Robina suņiem nolemj mūs uzticīgi pavadīt un droši nozūdam nakts meža paēnā… Balti zila, tumša mēness gaisma un miegā guļošs, kluss mežs…
´´Kur mēs ejam!?´´ - man jautā rīta agrumā pārsteigtie ceļabiedri - ´´Kāpsim kalnā!´´, vien noslēpumaini atbildu, ´´jums patiks!´´
Sausas lapas, zāle čaukst zem kājām un atbalsojas tālu kalna nogāzē. Nepamodinātas, milzu pelēkās agaves slīd mums garām un mēnesgaismas vadīti, kā sapnī, esam izgājuši nakts pastaigā. Miegā netraucēti guļ viss kalns, vien mūsu smagie soļi, čuksti jaucas ar vējā trīcošiem koku zariem, lapām.
Ik pa brīdim apstājamies ievilkt elpu – kāpiens ir smags…
Vēsais rīta gaiss, tumša nakts – un vien stāva, necila meža taka pretī baltajai mēness bumbai. Nedaudz baisi, mistiski, bet mani ceļabiedri neatpaliek un cieši man seko…
´´Drīz jau būsim klāt´´ - ceļam metot asu līkumu, starp tumšajiem koku stāviem, mudinu savus draugus. Melojis neesmu un jau pēc pārdesmit metriem, kalna spicē, starp garu zāli, kokiem un krūmiem paslēpies augsts skatu tornis. Latvieši manāmi pamostas un steidz pievarēt augstās koka kāpnes.
Lai gan pār Chiapam vēl klājas nakts – gaišā mēnessgaisma ļauj apjaust horizontu. Tur kur zvaigznes grimst aiz pelēkzilās kalnu dzīveslīnijas, tur kur tumšais pakalns un tā taka debesīs ved…
Horizonts ir tur, kur tavs prāts to zīmē... Robežu nav. Un visa zeme, tumši pakalni, klusās ielejas, meži – dus saldā miegā pie tavām kājām…
Bet vairs tik mirklis un tā modīsies. Jau kādā nomalē, kaut kur gaišu gaismu met. Kā mākslinieka ota tā krāsas jauc – nakts zilo ar sudraba mirdzošo jaucot, tai sārto rīta un dzelteno saules klāt jaucot…
´´Daudz laimes dzimšanas dienā, Linda!´´ - es runāju jaunas dienas vārdiem - ´´maza dāvaniņa Tev no manis un no Meksikas!´´
Mostas jauna diena, mostas kalni, ielejas – košbaltais mēness no debessjuma padodas saules gaismai un nozūd zilajā jūrā ar zvaigznēm spēlēties…
Reiz tik tumšie un klusie meži – un tajos atbalsojas putnu balsis, sienāžu fons, lapu čaloņa, bet mēs - šeit tornī, kā no malas, kā sapnī, divas pasaules pārdzīvojam…
Varētu būt, ka mēs sapņojam – atgriežoties namiņā, visi uz pārís stundām saldi iemiegam – un var jau but, ka tik tiešām mēs visi sapņojām vienu skaistu kopīgu sapni.
Tveicigi karsto džungļu un karību rīta sutu, šeit nomaina svaigi spirdzinoš, vēss rīta vējš. Pa atvērtajām durvīm tas piepilda ,,casitu´´ar labrīta sveicienu… Kopīgi mostamies uz omītes aicinātajām brokastīm, lai dienai dotu jaunu piepildījuma auru…
Pēcpusdienā mums paredzēta izjade ar zirgiem, bet līdz tam laiski brīva diena lauku ielejā. Kāds stiedz uz svaigu rīta dušu, kāds apgaitā iepazīst teritoriju – trušu un vistu māju. Zirgi aplokā un jaunais kumeļš līdzās stallī. Toms steidz mazgāt drēbes un kar tās žāvēt Meksikas saulē, līdzās asinsbaltai trušādai mietagalā – tās mūsu pusdienas… Rancho sargi garlaikoti klīst no viena ciemiņa pie otra, savā suņa draiskulībā, amzierējoties ar jauniegūtajiem draugiem. Bet augstu virs galvām debesīs, spārnus vejā izpletuši, laižas vanagi – putnu čaloņas fons, silta saule un vien viegla vēja, kluss šalts…
Baiba grebj pilsētā iepirkto arbūzu un ber to pilnu ar zemenēm, - mammai dzimšanas dienā davināts prieks. Tāds miers un bezrūpība, klusums un pasaules apmierinātības sāts – šeit tā visa ir gana…
Pēcpusdienā, kad pēc sātiga truša sautējuma píevarēšanas kāpjam zirgu mugurās – Meksika kļūst par ko vairāk, kā vienkārši skaistu ceļojuma galamērķi…
Kāds trāpīgi piemetina - ´´Kā Marlboro reklāmā´´…
…un kad auļojoša zirga mugurā Tu centies noķert rietošo sauli – zvaigžņu jūra naksnīgajās debesīs ir tava balva…
