Spānija: ziedi, dejas un Salvadors Dalī

Skaidrīte Sudraba 24.05.2010 8 min lasīšanai 109 foto

Pirms vairāk kā gada rakstīto par savu pirmo ceļojumu uz Barselonu pabeidzu ar nodomu nākamreiz šo pilsētu apciemot septembrī-oktobrī, kad tūristu plūsma jau norimusi. Taču mani plāni mainījās, kad nejauši uzzināju par pasākumu, kas katru gadu norisinās Žironā (Girona), pilsētā, kurp lido Ryanair, un līdz Barselonai aizvizina autobuss. Tas ir ikgadējais Ziedu festivāls, kas notiek 9 dienas maija sākumā un šogad risināsies jau 55.reizi. Tas man obligāti jāredz! Dažādu apstākļu dēļ sākotnēji ceļojumam plānotais laiks pagarinājās par trešdaļu, toties arī vairāk redzēju.

Sakarā ar izmaiņām Ryanair lidojumu grafikā, neplānoti pāris dienas pavadījusi Milānā un Bergamo, beidzot trešdienas pēcpusdienā esmu atlidojusi uz Žironu. Kad apjukusi skatos apkārt un neatrodu agrāko autobusa biļešu kasi, mani uzrunā meitene no informācijas. Izrādās, biļetes tagad pārdod turpat, kur pietur autobusi. Uzzinājusi, ka braukšu uz Žironu, laipnā meitene tūlīt pasniedz man pilsētas karti un atzīmē autoostu, kurp nokļūšu, kā arī iedod Ziedu festivāla reklāmas prospektu. Kad pasaku, ka pēcāk braukšu uz Barselonu, saņemu arī tās karti un sīku, kā pēc tam varēšu aizbraukt uz Reus lidostu.

Lai arī Žironas Ziedu festivāla reklāmas izdevumā apskates vietas ir norādītas tikai vecpilsētā, īstenībā ziedu veidojumi ir visur. Kad vakarā aizeju līdz stacijai, lai noskaidrotu, cikos rīt var aizbraukt uz Figeresu (Figueres), iekšā ēkā ir gan milzīga un skaista ziedu kompozīcija, gan no ziediem un floristikas materiāliem veidoti sienu panno. Ārpusē no ziediem izveidota upe ar mājām gar malām. Ziedi ir veikalu skatlogos un ielās. To visu es skatīšu rīt.

Kā nolemts, agri no rīta dodos uz Figeresu. Jādomā, ka tikai pilsētiņas iedzīvotāji zinātu par tādas eksistenci, ja vien te nebūtu dzimis dižais savādnieks Salvadors Dalī. Dzimis, dzīvojis un vēl piedevām pats uzcēlis, iekārtojis un uzdāvinājis pilsētai teātri-muzeju, kurā eksponētas paša Dalī un citu meistaru gleznas un ne tikai. Ne velti mākslinieks to nosaucis par teātri, jo tā māksla, kas te apskatām, īsti nepadodas klasifikācijai. Es brauktu šurp tādēļ vien, lai redzētu t.s. Mejas Vestas zāli, kur gleznas, kamīns un dīvāns, skatoties no attāluma, izskatās kā sievietes seja. Vispār Dalī veidotais teātris-muzejs ir pārsteigumu pilns, sākot jau no pašas ēkas noformējuma un turpinot ar eksponātiem. Varētu vēl ilgi staigāt pa muzeja zālēm, tikai jau sanācis tik daudz apmeklētāju, ka tāda spiešanās un spraukšanās vien sanāk.

Pēcpusdienā, pārbraukusi atpakaļ Žironā, beidzot dodos skatīt galveno, kāpēc es vispār atrodos Spānijā- Ziedu festivāla izstādi. Lai tā skaistuma baudīšana nebūtu tāda saldi cukuraina, sāk līt. Jau pavisam vakarā izrādīsies, ka ir lijis 7 stundas no vietas, mainoties divās intensitātēs: stipri un ļoti stipri. Nabaga lietussargam visi balsta spieķi salūza, bet karkass vēl turējās. Visbeidzot to vairs nevēru ciet, bet, ejot kaut kur iekšā, vienkārši noliku pie durvīm. Mēs, tie skatītāju bari, kas klīdām pa vecpilsētu, izlikāmies stipro lietu neievērojam, bet, kad sākās ļoti stiprais, nu, tad gan nācās glābties.

Žironas vecpilsētā dzīvo tikai ļoti turīgi ļaudis, un tā ir daļēji slēgta teritorija, tāpēc šis festivāla laiks ir viena no retajām reizēm, kad visas ielas ir pieejamas. Katalogā norādītas vairāk kā 70 vietas, kur izvietotas ziedu kompozīcijas. Absolūtais vairums no tām ir simboliskas, par ko stāstīts klāt pievienotajā aprakstā, diemžēl, spāņu valodā. Tās izvietotas ielās, arkās, baznīcās, uz jumtiem, sienām, kokos un vēl, un vēl. Cilvēku izdomai nav robežu. Ir tā, ka lietus gāž, staigātas jau vairākas stundas, šķiet, vairs nav spēka, iešu projām. Vēl tikai vienu kompozīciju paskatīšos, pēdējo. Paskatos, un atkal nevaru aiziet projām, jo šī ir interesantāka par iepriekšējo, un gribas redzēt, kas būs izdomāts tur- aiz tā stūra vai, lūk, tajā pagalmā. Lai arī līdz vēlai naktij viesnīcā ar fēnu žāvēju drēbes un apavus, lai rīt varētu ceļot tālāk, gandarījums par redzēto ir neaprakstāms.

Nākamajā dienā ar vilcienu dodos uz Barselonu. Atšķirībā no iepriekšējiem ceļojumiem, šoreiz nebija skaidra plāna, ko un kādā secībā gribu redzēt. Žironas ziedu festivālu apmeklēju, Salvadora Dalī muzejā biju, vēl obligāti gribu aizbraukt uz Montserratu un noskatīties Muzikālo strūklaku šovu. Bez tam jau piekto dienu līst lietus, kas arī izdara korekcijas manos sākotnējos plānos. Atsakos no brauciena ar Bus Turistic, jo kāds prieks no tāda brauciena, ja nevar sēdēt autobusa augšstāvā? Iekārtojos viesnīcā un dodos aplūkot tuvējo apkārtni. Lai vakaros pēc strūklaku šova kājām varētu atgriezties viesnīcā, to esmu rezervējusi turpat netālu no Placa d’Espanya un Tautas pils, kuras pakājē atrodas Muzikālās strūklakas.

Pamazām debesis sāk skaidroties, lietus rimstas, dodot cerību sagaidīt saulainu laiku. Aizbraucu līdz Katalonijas laukumam un pa Ramblu dodos jūras virzienā. „Dzīvo statuju” tikai dažas, acīmredzot, lietus laikā nav nedz vēlēšanās tur stāvēt, nedz tūristu, kas gribētu šķirties no saviem eirīšiem. Un tomēr, kādā vietā sapulcējies tā-ā-āds pūlis! To redzot, ziņkārīgie nāk klāt vēl un vēl. Interesanti vērot pienākušo reakciju: kādam mute paliek vaļā, citi izsaucas no pārsteiguma. Cilvēki rausta plecus, apspriežas, staigā „statujai” apkārt un pēta, pēta... Bet „statuja” mierīgi, aizvērtām acīm ... sēž gaisā. Atver acis, sāk plati smaidīt un aicina fotografēties, vien dzirdot noskanam spainītī iemesto naudu. Gribētāju netrūkst. Izskatās, ka te ieņēmumi būs daudzkārt lielāki nekā visām citām „statujām” kopā.

Iegriežos slavenajā tirgū Mercat de La Boqueria, lai papriecātos par krāsainību, kas tur valda, un par diviem eiro nopirktu porciju sagrieztu visdažādāko augļu. Tālāk dodos uz iepirkšanās centru Maremagnum, jo man beidzot jānopērk jauns lietussargs. Pirkums izrādās veiksmīgs un nelietderīgs vienlaikus: atlikušajās dienās Spānijā to ne reizi nenācās atvērt. :)

Ejot atpakaļ pa koka molu Rambla de Mar, izdzirdu arvien pieaugošas sirēnas skaņas, bet cilvēki no tilta pajūk uz visām pusēm kā tāds zvirbuļu bars. Kamēr brīnos, kas te notiek, redzu, ka visi gaida uz mani. Metos skriet, jo beidzot saprotu, ka tilts tiks pagriezts, lai kāds jahta varētu iziet jūrā. O, to taču es tik ļoti gribēju redzēt! Izrādīsies, ka šo dažu dienu laikā redzēšu to ne vienreiz vien.

Vakarā jau laicīgi ierodos pie Tautas pils, lai noskatītos Muzikālo strūklaku izrādi. Nekur gan īpaši neinteresējos, cikos tā sākas, vien aprakstos un ceļvedī lasīju, ka plkst.21:30. Esot trīs priekšnesumi pa 15 min., ar tikpat ilgu pārtraukumu starp tiem. Es skatījos šovu divus vakarus. Sākās tas jau plkst.21:00. Katru vakaru bija cita mūzika un cita programma. Izrādes un starpbrīžu garums tika brīvi variēts. Arī tajā laikā, kad nav gaismas mūzikas priekšnesums, strūklaka mainās un ir fantastiski skaista. Izrāde jau beigusies, bet nevar aiziet projām, jo žēl pamest tādu skaistumu.

Nākamajā rītā ar vilcienu devos uz Montserratu. Šoreiz viss izdevās kā iecerēts: pagājušajā gadā nenotikušais brauciens ar El Cremallera tagad pārspēja visu cerēto! Ļoti iesaku- ja brauksiet uz Montserratu, augšā brauciet ar šo moderno trīssliežu vilcieniņu. Jāapsēžas kreisajā pusē, tad, vilcieniņam par spirāli apkārt kalnam rāpjoties arvien augstāk, atklājas arvien aizraujošāki skati. Ja ļoti gribas pabraukties ar trošu vagoniņu, to var izdarīt atpakaļceļā.

Pēc Montserratas apmeklējuma atkal brīvi klejojumi pa Barselonu, kas aizved uz Guela parku. Tagad ir atklāti visi trīs līmeņi, kas mana iepriekšējā apmeklējuma laikā bija slēgti. Visās galerijās spēlē mūziķi, atpūtnieku ļoti daudz, aizņemti visi soliņi un zālāji. Cilvēki sauļojas, pusdieno, lasa, konspektē...

Trešā diena Barselonā ir svētdiena. Veikali slēgti, pie tā jau pierasts, bet, ka slēgts tirgus- tas no tiesas pārsteidza. Salīdzināju ar Latviju, kad svētdiena ir lielā tirgošanās diena... Nu, jā, Spānijā ir savādāk. Arī izklaides ir citādākas, par ko pārliecinos dažas stundas vēlāk. Šodien dodos uz Barselonas katedrāli, jo noteikti gribu redzēt izslavētās zosis, kas tur dzīvo. Zosis ir tieši 13, jo tik gadu bija Barselonas aizbildnei svētajai Eulalijai, kad viņu pēc pilsētas ieņemšanas nomocīja romieši.

Staigāju pa daudzajiem katedrāles iekšpagalmiem, līdz nonāku pie meklētā. Te ir tik skaisti un mierīgi, nost no dzīves steigas, ka negribas iet projām. Tieši tādēļ, ka uzkavējos te tik ilgi, pēcāk redzu, kā katalāņi svin svētkus, ko pat nekad nebūtu cerējusi piedzīvot. Kad izeju laukumā katedrāles priekšā, tas dzirkstī no saules un līksmības. Uz kāpnēm spēlē orķestris, bet desmitiem lielākos un mazākos apļos tiek dejota sardana. Tie noteikti nav tikai barselonieši, te ir arī tūristi no visas Katalonijas, jo katra apļa vidū sakrautas kaudzē drēbes un mugursomas. Visi, kas prot dejas soļus, ar visnopietnāko sejas izteiksmi, kā to prasa noteikumi, dejo sardanu. Franko diktatūras laikā tā bija aizliegta, jo visos laikos ir simbolizējusi katalāņu vienotību un nacionālo garu.

Šodien laikam ir visu ziņkārīgo un zinātkāro laimīgā diena. Nepietiek ar to, ka redzam sardanas dejošanu, vēl pāri laukumam dodas uzposušies jātnieki, tiem seko izgreznota kariete. Un tad jau vesela straume tautas tērpos ģērbtu visu vecumu ļaužu, kas ik pa brīdim laižas dejā. Šķiet, ka tas varētu būt flamenko, bet tad atceros, ka katalāņi uzsver: viņi nav spāņi, viņi nemīl koridu un nedejo flamenko. Līksmodamās un dejodama, pievienodama arvien jaunus gājējus, procesija dodas dziļāk vecpilsētā, bet es eju bez noteikta mērķa un skatos Barselonu.

...Šis pārītis ir pirmais, ko pamanu metro, pārejot no vienas līnijas uz otru. Abi iet man pa priekšu, ģērbušies gandrīz vienādi, zili-sarkani svītrotos kreklos ar numuru 10 un uzvārdu MESSI uz muguras. Meiteni var atpazīt vien pēc biželēm a la Pepija Garzeķe. Iekāpjot metro vagonā, šādus „strīpainos” jau var redzēt šur un tur. Vai tik šodien nav gaidāma „Barcelonas” futbolistu spēle? Kā tad! Kad iznāku no metro, šķiet, visa pilsēta ir tērpusies savu favorītu krāsās. Sākot ar trīs- un četrgadīgiem bērniem līdz onkuļiem ar apjomīgiem alusvēderiem – visi nēsā futbola komandas krekliņus. Redzu jaunus vecākus: vīrs tur rokās zīdaini, kas arī ietērpts pazīstamajās krāsās. :) Katalonijas laukums tiek pārveidots par skatuvi ar milzu ekrānu. Pie kafejnīcām stāv tāfeles ar uzrakstiem, kas atgādina, ka plkst.19 notiks „Barcelonas” un „Valladolid” spēle.

Jau pārbraukusi mājās, uzzinu, ka „Barcelona” uzvarējusi un kārtējo reizi kļuvusi par čempioniem. Arī to, ka svinības par godu šim notikumam pāraugušas grautiņos un sadursmēs ar policiju. Nu, lūk, bet es esmu visu nogulējusi, pat nenojaušot, kādas kaislības virmo tepat netālu. :)

Man gan futbols nav ne prātā, jo no mājām pienāk satraucoša ziņa, ka Islandes vulkāns atkal izmet pelnus, un šodien slēgtas lidostas Īrijā. Piedevām, saruna ar Latviju pārtrūkst, jo man ir beidzies okartes kredīts. Garastāvoklis tā – tinkš! – nokrīt no visaugstākās atzīmes uz viszemāko. Rīt man no Reus lidostas jālido uz Londonu (Stansted) un tālāk uz mājām. Ja Londona ir slēgta, tad... Uz nenoteiktu laiku iestrēgt Spānijā? Ko darīt, ko darīt? Pēkšņi nāk glābjoša doma: ja rīt izrādīsies, ka uz Londonu lidot nevar, nopirkšu Airbaltic biļeti pa tiešo uz Rīgu. Lai tie būs 200,- eiro, bet nokļūšu mājās. Rīgas lidostu jau nu neslēgs! Ar šo nomierinošo domu iemiegu.

Klāt pirmdiena. Tādā „smagā” dienā neviens veikals strādāt nesteidzas, arī internetkafejnīcas vēl ciet. Tikai ar plkst.10 tieku pie interneta. Paldies Dievam, Londona nav slēgta! Un – kāda ironija! – tieši Rīga nepieņēmusi lidmašīnas biezās miglas dēļ.

Lai gan lidmašīna ir tikai vakarā, man gribas ātrāk nokļūt Reus lidostā, tas sniedz tādu šķietamu drošības sajūtu, ka viss izdosies. Kompānijas Hispano Igualadina autobuss uz Reus atiet no Estacio de Sants. Padoms tiem, kas kādreiz brauks uz Reus lidostu: saraksts ar autobusu atiešanas laikiem obligāti jāizdrukā no interneta! Vismaz patlaban, kamēr šīs kompānijas ofiss ir remontā, informācija par autobusa kustību, jāsaka, ir gandrīz vai slepena. Vismaz nekur redzama tā nav. Jājautā blakus esošās kompānijas darbiniekiem, tad var uzzināt. Autobuss iet reti un katru dienu savādāk, atkarībā no lidmašīnu reisiem. Lai paspētu uz Londonas reisu, jāizbrauc plkst.18, bet es to vienkārši nespēju gaidīt un izbraucu ar iepriekšējo plkst.13:40. Ceļā paiet pusotra stunda. Var snaust vai priecāties par skatiem aiz loga, jo ceļš ved gar kalniem. Reus lidosta neliela un plaša vienlaikus, man patika.

Tā mans ceļojums tuvojas beigām. Naktī ielidojam Stanstedā. Nu reiz pati savām acīm skatu šo ceļotāju vidū tik ļoti populāro lidostu. Divas saskarsmes ar ierēdņiem un divi mini-konflikti. Lidosta ļoti demokrātiska. Nakšņotāji guļ visur, bet tautu staigāšana pierimst tikai uz stundu no plkst.2 līdz 3 rītā. Vismaz tie veikali, ko redzēju, strādāja visu nakti.

Tas ir brīnišķīgi, ka atmiņā paliek tikai labais. Ja es tā sāktu iedziļināties, būtu jāatzīst, ka gāja kā pa celmiem. Bet es neko tādu neatceros. Mans ceļojums ir izdevies! :)