Kara draudu rēgs (zīmogs) “Dienvidaustrumu Āzijas tīģera” dzīvē

  • 14 min lasīšanai
Dienvidkoreja pēdējo gadu desmitu laikā ir kļuvusi ne tikai par vienu no ekonomiski attīstītākajām Āzijas un pasaules valstīm, bet arī par aktīvu kristīgās ticības centru – līdz pat 40% tās iedzīvotāju ir kristieši. Man bija iespēja piedalīties vienā no konferencēm, ko rīkoja Dienvidkorejas kristieši. Tālo Austrumu eksotiku noteikti var izbaudīt vairākās valstīs – Japānā, Ķīnā u. c. šā reģiona valstīs, taču Dienvidkorejā īpaši spilgti var ieraudzīt Otrā pasaules kara radītās pasaules sašķeltības sekas un arvien gaisā virmojošo apdraudētību. Var sajust tautas sadalīšanas sāpes. Korejas problēmas sākās jau pirms Otrā pasaules kara, kas notika teju vai visā pasaulē – Eiropā, Āfrikā un arī Āzijā. Tālo Austrumu lielvaras pretendente – imperatora pārvaldītā Japāna – savas pretenzijas bija sākusi pieteikt jau 19./20.gs. mijā. 1894. gadā Ķīnas–Japānas kara rezultātā pēdējā nostiprināja savas pozīcijas attiecībā pret Ķīnu, desmit gadus vēlāk krievu–japāņu karā tika ierobežota vēl viena Tālo Austrumu galvenās valdītājas pretenziju īpašniece – Krievija. Japāna spēja nostiprināt savas vēlmes reģionā. No šīm aktivitātēm cieta vēl kāda Tālo Austrumu valsts – Koreja. Lai arī ar vairāk nekā tūkstoš gadu senu vēsturi, korejiešu valsts pēc 1904. gada kara nonāca Japānas mandātā jeb ietekmes sfērā un 1910. gadā tika nelikumīgi okupēta. Trīsdesmit piecu gadu ilgā un nežēlīgā japāņu vara noslēdzās ar Japānas sakāvi 1945. gadā. Sabiedrotie pārdalīja Japānas okupēto Koreju divās atbildības teritorijās – ziemeļu, kuru pārvaldītu PSRS, un dienvidu, kas būtu ASV atbildībā. Par robežšķirtni kalpoja 38. paralēle. PSRS agresīvās politikas dēļ tā arī nespēja īstenoties dzīvē korejiešu valsts atjaunošana, jo 1948. gadā Ziemeļkoreja atteicās piedalīties brīvās vēlēšanās, bet tiecās nodibināt komunistisku režīmu. Vēlēšanas notika tikai valsts dienvidu daļā. Pēc tām sanākušais parlaments pasludināja Korejas Republikas dibināšanu (KR – Dienvidkoreja). Par atbildi Ziemeļkoreja pasludināja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR – Ziemeļkoreja). 1950. gada 25. jūnijā Ziemeļkoreja uzsāka militāro ofensīvu, kas sākotnēji bija tai veiksmīga. Taču karadarbības panākumi mainījās un ar piesaistīto ANO spēku, galvenokārt ASV, prettriecienu dienvidkorejiešu armija gandrīz sasniedza komunistisko apvērsumu piedzīvojušo Ķīnu. Šāds notikumu pavērsiens pamudināja šo valsti bez oficiālas kara pieteikšanas iesaistīties konfliktā un ANO spēki tika atsviesti uz dienvidiem no 38. paralēles. Militārā kampaņa noslēdzās ar Ziemeļkorejas un Ķīnas armijas atspiešanu aptuvenās 38. paralēles robežās. 1953. gada 27. jūlijā tika parakstīts trīspusējs – Ķīnas, Ziemeļkorejas un ANO – pamiers, kura rezultātā karojošās puses noteica pamiera līniju – no abām pusēm to iekļāva demilitarizācijas zona divu kilometru platumā. Līdz pat šai dienai Korejas divas daļas viena otru neatzīst un atrodas pamiera stāvoklī, kura laikā notiek lielāki vai mazāki vairākumā gadījumu ziemeļu radīti incidenti. Korejas pussala ir viens no bīstamākajiem pasaules "karstajiem" punktiem, kur pretim stāv divas armijas kaujas gatavībā, turklāt Ziemeļkoreja jau paziņojusi, ka tās rīcībā ir kodolieroči. Dienvidkorejā savukārt izvietoti 37 000 ASV karavīru. Lai arī ar vairāk nekā pusgadsimta senu un neatrisinātu smagumu, Dienvidkoreja ir spējusi kļūt par vienu no reģionā un visā pasaulē attīstītākajām valstīm, vēl pirms desmitgades neoficiāli sauktu par vienu no četriem Āzijas tīģeriem līdzās Japānai, Taivānai un Honkongai, kas tolaik bija Lielbritānijas pārvaldījumā. Diemžēl no Rīgas nav tiešā reisa uz kādu no Dienvidkorejas pilsētām. Mēs lidojām caur Amsterdamu. Ceļā paiet vairāk par divām stundām līdz Amsterdamai, tad aptuveni 11 stundas līdz Inčeonai, pilsētai austrumos no Seulas, kur ir lidosta. Uzreiz pārregulējām savus pulksteņus, jo Korejai ar Latviju ir sešas stundas laika starpība. Tad, kad Latvija vēl tikai mostas, Korejā jau darba diena rit pilnā sparā. Pirmais iespaids, ierodoties Inčeonas lidostā, ir diezgan amerikānisks. Šāds iespaids pastiprinās arī vēlāk, kad atklājas, ka amerikāņu populārais sporta veids beisbols ir populārākais arī Dienvidkorejā, tāpat populāri ir arī basketbols un futbols. Lidosta ir atjaunota nesen. Visur valda gaišums, tīrība un kārtība. Uzmanību piesaista nepierasti daudz elektronisku ierīču – televizoru ekrāni, informācijas tablo un moderni publiskie tālruņi. Plašajos lidostas gaiteņos spožo grīdu tīra mazs braucamrīks, kuram priekšā viena slota, aizmugurē otra. Tas uzmanīgi apripina apkārt katrai kolonai. Šo brīnumu vada apkopēja. Domāju, ka tas būtu arī Latvijas apkopēju sapņu darba auto, turklāt daudzie mazā "kustoņa" nodalījumi bija piepildīti ar dažādiem tīrības uzturēšanas piederumiem. Inčeonas lidosta ir vairāku desmitu kilometru attālumā no Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas. Tā jau 600 gadus ir Korejas galvaspilsēta, kur, citējot reklāmas plakātus, "senais satiekas ar jauno". Taisnību sakot, senā gan ir palicis gaužām maz. Seula ir metropole ar desmit miljoniem iedzīvotāju. Koreju pamatoti uzskata par ļoti kalnainu zemi (līdz pat 70%) un arī Seula ir diezgan kalnaina – pilsēta brīžam "kāpj kalnā" un tad atkal noslīd pie Hanas upes (Han – gang), kas sadala Seulu. Pēdējo desmitgažu ekonomiskā augšupeja ir redzama pilsētas ielās. Vēsturiskais centrs ir pavisam neliels – bijušā karaļa pils, vēl kādas ēkas un pāris senlaicīgi cietokšņa vārti, kas ir slēgti kustībai un apskatāmi no attāluma. Pārējā pilsētas daļa liekas ļoti attīstīta un moderna. Visas neilgās vizītes laikā gadījās redzēt pavisam nedaudz Eiropas automobiļu, taču, ja tādi bija, tad tiešām dārgi eksemplāri. Neiznāca redzēt nevienu Japānas auto marku, tikai vienu amerikāņu mašīnu. No mazlitrāžas spēkratiem līdz pat autobusiem un kravas transportam manāmas tikai vietējās markas. Ielās šoferi manevrē līdzīgi mūsējiem. Diezgan bieži gadījās redzēt kādu, kas apbrauca krustojumā nogriešanos pa kreisi gaidošu mašīnu un nogriezās pirms tās – pārkāpums, ko pie mums dēvē par agresīvu braukšanu. Bija manāms arī pateicības žests, kad braucējs tencināja savu kolēģi par palaišanu mašīnu rindā, ieslēdzot avārijas apgaismojumu un ļaujot tam trīs reizes iekvēloties. Amizanti bija skati, kad kāds nekaunīgi iespraucās, bet pēc tam pieklājīgi pateicās. Par spīti šādai braukšanai nebija manāmi skaļi protesti vai neapmierinātība. Ļoti patīkama ir plaši izplatītā prakse, ka ceļa norādes un zīmes ir angliskotas, lai varētu orientēties arī latīņu rakstā lasošie viesi. Seulas centrs ir blīvi apbūvēts, tomēr debesskrāpjus īsti nemana. Ir daudzas augstceltnes, bet tās līdzinās mūsu augstceltnēm Rīgā. Dzīvojamie kvartāli ir cieši apbūvēti un no tālienes atgādina stāvu klinšu masīvu vai senu cietokšņa sienu. Hanas upē ir uzstādīta augstākā Āzijas strūklaka. Sporta mīļotājiem Seula ir palikusi atmiņā ar 1988. gada vasaras olimpiskajām spēlēm un 2002. gada Korejas/Japānas pasaules futbola čempionātu. Par šiem sporta notikumiem liecina stadioni un citas grandiozas ēkas. Seulas televīzijas tornis uz Namsana kalna paceļas pāri visai pilsētai un kopā ar kalna dabisko augstumu sasniedz 497,7 m atzīmi virs jūras līmeņa (236,7 m augsto torni veido – 135,7 m torņa ēka un 101 m ir torņa dzelzs konstrukcija). Turp ved viens ceļš augšā un viens lejā. Mašīnu un autobusu kustība notiek vienā joslā un ir lēna. Blakus brauktuvei ir novilkta nepārtrauktā līnija, kura norobežo brauktuvi no skrējēju celiņa. Līdzīgus skrējēju celiņus manījām arī citviet. Pie paša torņa nevar nokļūt ar mašīnu, tādēļ tā jāatstāj kādā no ceļa posmiem, ja vien var atrast vietu, un tad jādodas tālāk kājām. Torņa pakāje, kā tas ierasts, pilna ar maziem veikaliņiem, labierīcībām, biļešu kasēm un atpūtas vietām. Tornī tūristiem ir iespēja apskatīt nelielu Seulas vēstures, pasaules augstāko torņu un Namsana kalna unikālo dabas paraugu izstādi, uzbraukt trijos skatu laukumos (450 m, 460 m un 466 m augstumā virs jūras līmeņa) kur, protams, ir arī restorāni – panorāmas, tradicionālais korejiešu un eiropiešu. Augšup un lejup traucas ātrgaitas lifti, kas ik pēc neliela brītiņa atved jaunus Seulu skatīt gribošos. Skatu laukumi ir slēgti un ārpusi var redzēt vien caur stiklu. Ik pa divām lielajām skatu torņa rūtīm uz rāmja parādīts virziens, kādā apmeklētājs skatās, pasaules karte, kurā norādīts skatu leņķis, lielpilsētas, kuras atrodas šajā virzienā, un attālums līdz tām. Par nožēlu jāatzīst, ka neviena no Latvijas pilsētām nebija atzīmēta. Lejā varēja vērot visu Seulu. Tā, kalnu ieskauta, greznojas stiklā un akmenī. Lai arī Seula izskatās pietiekami apzaļumota, viens centra rajons izceļas īpaši. Tas nav apgūts, jo tajā vēl ir izvietotas amerikāņu armijas vienības. Mūsu gids stāsta, ka drīz amerikāņus pārcels uz citu vietu un tad arī šo teritoriju apbūvēs. Savā ziņā žēl, jo pilsētā katrs dabas stūrītis ir ieguvums. Viens no Seulas slavenākajiem tirdzniecības punktiem ir Namdaemunas tirgus, kas atrodas turpat blakus vēsturiskajiem Dienvidu vārtiem (Sungnyemun) Seulas centrā. Tirgus vieta izskatījās ļoti līdzīga Rīgas "Latgalītei". Te pārdod visu – ēdienu, virtuves piederumus, suvenīrus, drēbes un rotaļlietas. Lielākā daļa preču līdzīgi mūsu tirgos pieejamajām marķētas ar zīmi "Made in China" . Zemē uz kastēm salikti kādi jūras produkti, nedaudz tālāk var nopirkt milzīgu iepakojumu ar žeņšeņa tēju. Ieliņas vidū uz lielas kastes izlikti diski, kuru izcelsme ir manāmi pirātiska. Turpat netālu kāds par neparasti zemām cenām pārdod "firmas apģērbu". Mūs brīdina, ka labāk ir pieskatīt kabatas. Lielajā jūklī ir jāmāk orientēties, jo ko vienā vietā var nopirkt par vienu cenu, divus galdus tālāk var nopirkt par to pašu cenu, tikai divreiz vairāk. Pārdevēji nelabprāt kaulējas un dod atlaides. Nedaudz par naudu. Dienvidkorejas oficiālā naudas vienība ir vons. Mūsu apmeklējuma laikā viens ASV dolārs dažādās maiņas vietās maksāja no 1006 līdz 1230 voniem. Seula kā jau lielpilsēta likās diezgan dārga. Līdz šim braucienam biju dzirdējis par korejiešu pieklājību un cieņu pret vecākiem un amatā augstākiem ļaudīm, nu par to pārliecinājos pats. Pieklājība bija neuzkrītoša un neradīja uzspēlētu iespaidu. Tā it kā dabiski piemita ļaudīm, ar kuriem nācās satikties. Ņemot vērā, ka bijām viesi, likās, ka ikviens korejietis, kuru nācās satikt, ar patiesu rūpi centās mūs iepriecināt un padarīt mūsu uzturēšanos pēc iespējas patīkamāku. Gadījās novērot arī korejiešu savstarpējās attiecības. Ja gados cienījamāks kungs piegāja pie jauniešu pulciņa, tad viņi pārtrauca savu sarunu un uzmanīgi ieklausījās kunga sacītajā. Ja kāds nebija pazīstams, tad to stādīja priekšā. Jāatceras, ka korejieši novelk kurpes, ienākot namā. Pašsaprotama lieta ir gaisa kondicionēšana. Varbūt mums īsti nepaveicās, bet lielākā daļa korejiešu, kurus nācās satikt, diezgan vāji pārvaldīja angļu valodu. Iespējams, viņiem apgūt šo valodu ir lingvistiski grūti. Protams, ir grūti mācīties, ja ir atšķirīgas rakstu zīmes. Korejiešiem gan nav rakstu sistēmas, kur viena zīme attēlotu veselu vārdu vai zilbi kā japāņu vai ķīniešu valodā, bet gan burtu raksts. Tas līdzīgi latīņu rakstam tiek rakstīts no kreisās puses uz labo, ar to atšķirību, ka burti var būt arī viens virs otra izvietoti tā, ka vienā mazā burtu stabiņā ir veseli trīs. Nu jau arī Rīgā nav retums eksotiskas virtuves, arī korejiešu. Varbūt nedēļa ir nedaudz par maz, lai pierastu pie viņu neparasti asajiem ēdieniem. Nācās izvēlēties jau pierasto eiropiešu vai amerikāņu virtuvi. Mēs apmeklējām arī tipiski amerikāņu stilā ieturētu "Tony Roma"s" restorānu. Tas jau bija kaut kas Korejai neraksturīgs – amerikāņu ēdiens, tipiski amerikāniskā mūzika, tikai cilvēki, izņemot mūs, korejieši. Mēs dzīvojām divās vietās – korejiešu kristiešu sapulču centrā nedaudz ārpus pašas Seulas – "Lūgšanu kalnā" – un viesnīcā, kurai nekādas "zvaigznes" uz sienas neredzējām, bet vēlāk uzzinājām, ka tā skaitās četrzvaigžņu viesnīca. Par "Lūgšanu kalnu" ēku kompleksu sauc tādēļ, ka tas ir uz kalna un tur galvenokārt rīko kristīgus pasākumus. Kā vēlāk uzzinājām, pavisam šādu kompleksu Dienvidkorejā ir ap 150. Šādi mērogi liecina par kristīgās kustības plašumu. "Lūgšanu kalnā" ir vairākas sanāksmju zāles, 88 lūgšanu celles un 11 kapelas. Bez šīm strikti ticības praktizēšanai paredzētajām vēl ir plašas gulēšanai, darbam, atpūtai, administrācijai un ēšanai paredzētas telpas. Viss centrs ir mājīgs un ērts. Ēkā, kurā izmitināja mūs, bija četri stāvi virs un divi zem zemes. No četriem virszemes stāviem trīs augšējie bija guļamtelpām atvēlēti, pirmais bija dažādām aktivitātēm – sanāksmēm un izstādēm, divi apakšzemes stāvi – sportam un mazākas telpas darbam grupās. Brauciena laikā bijām arī kādā ļoti interesantā objektā – pēc Korejas kara izveidotajā demilitarizētajā zonā (DMZ). Tā joprojām ir ne tikai bīstamības faktors, bet arī pietiekami laba iespēja nopelnīt. Korejieši labprāt piepelnās uz šīs vēstures un tagadnes liecības rēķina. Tiek piedāvātas ekskursijas uz DMZ un ir pat izstrādāti atšķirīgi maršruti ar dažādi akcentētu tematiku. Dodoties šādā ekskursijā, piekodināja ņemt līdz pasi. Korejieši paši, kad stāsta par savu zemi, nesauc to par Dienvidkoreju, bet vienkārši par Koreju. Dažādos tūrisma maršrutos un brošūrās ļoti bieži ir iekrāsota ne tikai Dienvid-, bet visa Koreja vai liela tās daļa, taču, ņemot vērā reālos apstākļus, visi ceļi un ieteicamie tūrisma objektu norādījumi beidzas tieši pirms DMZ. DMZ atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā no Seulas. Mūsu ceļā pirmais bija Imdžingakas parks (Imjingak), kas izveidots, lai simbolizētu sāpes par sadalīto Koreju. Tajā atrodas vairāki apskates objekti. Brīvības tilts. Sākotnēji tas celts kā dzelzceļa tilts pār Imdžinas upi (Imdžin – gang), bet vēlāk pārbūvēts, piemērojot to autotransporta un cilvēku pārvietošanās vajadzībām. Šai būvei nav arhitektoniskas, bet ir milzīga vēsturiskā un emocionālā vērtība, jo pa to 1953. gadā pēc pamiera līguma parakstīšanas gandrīz 13 000 karagūstekņu varēja atgriezties mājās. Tieši tādēļ tas tiek saukts par Brīvības tiltu. Sašķeltās Korejas piemineklis. Tas attēlo Koreju, kas sadalīta, sadalītas arī daudzas ģimenes un salauztas dzīves. No Ziemeļkorejas pārbēgušo piemineklis. Tas ir nedaudz garāka staba un septiņu plākšņu komplekss, kurš uzcelts par to korejiešu ziedojumiem, kas laikā, pirms slēdza robežas, pārbēga uz dienvidiem. Pavisam tādu esot aptuveni pieci miljoni. Septiņas plāksnes simbolizē piecas provinces un divas provinču daļas, kas atrodas uz ziemeļiem no 38. paralēles. Vēl parkā ir Brīvības zvans. Pagoda ar lielu zvanu. Klāt gan nevienu nelaiž, bet fotografēt var. Pēdējais interesantais apskates objekts šeit ir 2000. gada 1. janvārī atklātais piemineklis "Miera akmeņi". To veido četras taisnstūrveida marmora plāksnes, kurās iestrādāti 86 akmeņi no dažādām pasaules vietām, kur ir notikusi karadarbība. Tā kā tūlīt jau arī sākās demilitarizētās zonas robeža, tad tika piekodināts uz to pusi nefotografēt. Tieši tādi paši uzraksti bija arī uz lielākiem un mazākiem plakātiņiem gar žogu, kas atdalīja šo pusi no militāros novērošanas posteņos sēdošu karavīru apsargātās teritorijas. Pēc Imdžingakas parka autobuss dodas uz daļēji militāru, daļēji tūrismam paredzētu novērošanas punktu – Doras observatoriju. Izbraucam cauri vairākām žogu, dzeloņdrāšu un citu militāru objektu kārtām, kas paredzētas pretinieka uzbrukuma kavēšanai. Ceļš uz observatoriju ved pāri Imdžinas upei, kuru pirms brīža redzējām aiz apsargātā žoga. Tālāk braucam augšā tajos kalnos, kurus skatījām aiz upes. Ceļš ir šaurs, līkumots un diezgan stāvs. Apkārt redzami brīdinājumi par mīnu laukiem un militāras nozīmes būves. Īpatnēji ir dienvidkorejiešu armijas plakāti, kuros karavīri bieži attēloti nevis kā varoņi, bet mazi, mīļi, smaidoši dzīvnieciņi, kaut kas vidējs starp lācēnu un susliku. Pēc neilga brauciena kalnup esam observatorijā. Tā ir betona sētas apjozta futbola laukuma lieluma teritorija, kuras viena mala ir uz kalna kores, lai varētu novērot ziemeļus. Mēs dodamies uz kalna kori, kur izveidots liels centrs – ēka ar auditoriju un citām telpām, novērošanas laukums. Vispirms ejam uz auditoriju, kurā ir amfiteātra veidā uz augšu kāpjoši soli un lektora vieta lejā. Aiz tās ir stikla siena – logs, uz kura iekrāsota demilitarizētā zona ar nosacīto robežu pa vidu. Blakus lektora pultij ir arī dabas un objektu attēlojums maketā. Lektors ir kāds vietējais instruktors – kaprālis, kura pienākumos ir pastāstīt par novērošanas punktu un no tā redzamo. Lielākā tiesa no redzamā ir arī atzīmēta uz maketa. Tas palīdz, jo diena ir diezgan apmākusies un grūti miglā kaut ko saskatīt. Tomēr, miglai lēnām ceļoties, ir iespējams saskatīt objektus, kurus karavīrs ir nosaucis: milzīgs Dienvidkorejas karogs šajā pusē un tam pretim vēl lielāks Ziemeļkorejas karogs. Vēlāk, jau mājupceļā uz Seulu, autostrāde iet gar Imdžinas upes dienvidu krastu, kur tūlīt aiz ceļa asfalta seguma atkal ir žogs. Tur mēs redzējām milzīgus propagandas elektroniskos tablo, mums stāstīja arī par milzīgajiem skaļruņiem, kas no vienas puses raida Dienvidkorejas ziņas un informāciju, bet no otras skan ziemeļkorejiešu mīļā vadoņa runas. Izrādās, ka demilitarizētajā zonā Dienvidkorejas pusē drīkst arī dzīvot. Zonas iemītnieki lielākoties ir zemnieki, kuri dzīves apstākļu bīstamības dēļ ir atbrīvoti no karaklausības un nodokļu lielākās daļas. Atbilstoši likumdošanai šajā ciemā drīkst pārcelties uz dzīvi tikai sievas pie vīriem. Vīriešu skaits tur pieaug, tikai piedzimstot zēniem. Pretējā pusē ir pilsēta, tikai tur neviens nedzīvo un dienvidkorejieši to sauc par propagandas pilsētu. Iespējams, ka tur nedzīvo tādēļ, ka nav viegla ikdiena totalitāras zemes pierobežā (daudzi atceras PSRS robežu, kas bija kilometriem plata uzarta zeme), bet, ticamāk, ziemeļi baidās, ka pilsētnieki no "laimīgās dzimtenes" varētu mukt prom pie "pūstošajiem kapitālistiem". Šo baiļu dēļ arī nozāģēti visi koki ziemeļu DMZ sektorā. Ir redzams kāds ceļš, kas savieno abas Korejas. Pa to, protams, pārvietojas mašīnas, bet nekādā gadījumā to nevarētu nosaukt par intensīvi noslogotu. Uz maketa un arī dabā mums rādīja kādu melnu punktu. Tā esot 1950. gadā sašauta mašīna, kas nezin kāpēc vēl arvien atrodas tur un nav aizvākta. Pēc teorētiskā stāstījuma mūs izved uz lielu skatu laukumu, kurā ir daudz maksas tālskatu, ar kuriem dabā var pavērot tuvāk to, kas dzirdēts. Tālskatu izmantošana maksā 500 vonus, aptuveni 35 – 40 santīmu. Daudzo tālskatu rindā pašā tālākajā galā atrodas divi, kuri ir bezmaksas – ar uzrakstu "For military purposes" . Daudzi tūristi šos vārdus attiecināja uz sevi, pie tiem izveidojās garas rindas. Jau izkāpjot no autobusa, mums paziņoja, ka nekur nedrīkst fotografēt, tikai novērošanas laukumā aiz dzeltenas līnijas, kas ir kādus 10 metrus no malas. Kā pēdējo šajā braucienā apskatījām DMZ muzeju un tā dēvēto trešo tuneli. Tie atrodas tiešā DMZ tuvumā. Pie ieejas muzejā uzsliets piemineklis, kurš attēlo, kā ģimene liek kopā lodi, – tās iekšpuses viena puslode ir Korejas ziemeļu, bet otra – dienvidu daļa. Muzejā pirmā "pietura" ir īss ieskicējums par Korejas karu un tā sekām. Tas ir multimediju mākslas darbs, ko rāda uz milzīga ekrāna. Tā galvenais saturs un uzsvars ir par DMZ ieguldījumu dabas unikalitātes saglabāšanā. Ekspozīcijā gūstam ieskatu par līdz šim atrastiem četriem tuneļiem un citām Ziemeļkorejas diversijām – iesūtītiem bandītiem un izprovocētām konfliktsituācijām. Var pabrīnīties par to neatlaidību, ar kādu ziemeļkorejieši ir rakuši tuneļus, kas ir dziļi zemē (līdz pat 73 m) un stiepjas no DMZ ziemeļu sektora uz dienvidiem vairāku kilometru garumā. Maketā attēlota arī šā rajona DMZ dabas ainava. Uz tuneli var braukt ar vagoniņiem vai aiziet kājām. Mēs izvēlējāmies doties ar kājām. Pirms nokāpj dziļumā, ir jāuzvelk aizsargkaska, kas vēlāk izrādās patiešām noderīga. Ceļš lejup ir 350 m kāpiens pa aptuveni 2,5 m augstu un 3 m platu tuneli aptuveni tādā leņķī kā Turaidas kalnā pie pils. Ik pa piecdesmit metriem ir iemūrēti soliņi, uz kuriem atpūšas kāpiena nogurdinātie. Gaiss ir diezgan smags, bet regulāra ventilācija neļauj tam kļūt nepanesamam. Ik pa laikam uz sienas izlasāms brīdinājums nesteigties, bet pārvietoties lēnām, kā arī uzrādīts attālums līdz augšai un apakšai. Nonākuši pašā apakšā, ieejam apaļā, apmēram desmit metru rādiusā, 2,5 m augstā telpā. Šeit pienāk arī vagoniņi. Ir iespēja arī padzerties no dziļurbuma strautiņa, kura ūdens uzkrājas nelielā baseiniņā. Tālāk ceļš ved pa trešo tuneli un ir mērojams tikai kājām. Tunelis ir aptuveni 2 m augsts, bet, tā kā akmeņi bieži ir izvirzījušies zemāk, tad pilnīgi taisni staigāt var tikai cilvēki, kam augums nepārsniedz 1,70 m. Vietumis tunelis ir stiprināts ar sastatnēm, kas arī samazina augstumu. Tieši šajos brīžos izjutu kaskas noderību, jo ik pa laikam atsitos ar to pret kādu akmens radzi vai pārkari. Gar vienu malu iet ventilācijas un elektrības vadi. Tuneli izgaismo un ir arī regulāra ventilācija. Ik pa gabalam ir dažādi paskaidrojoši tablo. Tā tas turpinās aptuveni 200 m, tad ceļš noslēdzas pie durvīm, kas aizklātas ar drāšu pinumiem, aizmūrētas vai kā citādi padarītas neatveramas, un uz tām visu laiku raugās novērošanas kameras acs. Uzraksts vēsta, ka tālāka pārvietošanās aizliegta. Mums līdzi ir atnācis dienvidkorejiešu armijas militārais policists, kas visam uzmet skatu un kopā ar mums nāk atpakaļ. Atpakaļceļā daudzi izvēlas doties ar vagoniņiem. Nokļūstot augšā, ievēroju arī vairākus militāros policistus, kuri mierīgi pastaigājas, bet tajā pašā laikā ir redzams, ka viņi pilda savus svarīgos pienākumus. Kādam no tuvumā esošajiem karavīriem nopētu formastērpu. Virs labās krūšu kabatas ir uzšūts uzvārds gan korejiski, gan transliterēts angliski. Vēl virs tā uzšūts paliels kristiešu krusts. Es pajautāju, kāpēc viņam ir piešūts krusts pie formastērpa. Augumā nelielais korejietis lepni izslejas un atbild, ka esot kristietis. Tūlīt pēc tam viņš man parāda uzšuvīti virs otras krūšu kabatas – tā no tāluma atgādina dūrīti ar romiešu ciparu divi (II). Korejietis lepni nosaka: "Otrais dans teikvando!" un izslejas vēl staltāk. Šī ir īpaša liecība par izmaiņām, kas ir skārušas gadu tūkstošiem veco zemi, jo 50 gadu laikā Koreja ir ļoti kristianizēta. Tādi mani piedzīvojumi. Tie bija aprakstīti arī "Latvijas avīzes" pielikumā "Mājas viesis" un interneta portālā "tvnet"


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais