5 latviešu sieviešu neparastie piedzīvojumi Indijā, Gudžaratā. No 23.04.10.-05.05.10.

  • 8 min lasīšanai
  • 53 foto

Neliela priekšvēsture.

Pirmie aizmetņi ceļojuma tapšanai radās jau februārī. Gribējās redzēt citādu Indiju, pabūt vietās, kur tūristi ieklīst reti. Un tā mēs ar draudzeni Ievu lasījām grāmatas, sērfojām netā un mūsu izvēle krita uz Gudžaratas štatu Indijā, jo tas atbilda mūsu prasībām, ko izvirzījām šim ceļojumam. Šī štata galvaspilsēta Ahmedabada (izrunā Amdabād) ir Indijas finanšu galvaspilsēta, līdz ar to tur ir salīdzinoši tīrāks kā citur Indijā, tur brauc ļoti maz tūristu, un tur ir arī lieliski tempļi, seno civilizāciju izrakumi, svētie kalni, dabas parks ar savvaļā dzīvojošām lauvām un lieliska pirmatnīga pludmale uz kādreizējās Portugāļu kolonijas salas Diu.

Un tā tika nopirktas aviobiļetes 3 lidojumiem, lai nokļūtu līdz Amdabādai, laicīgi nosūtīti vīzu pieteikumi uz Indijas vēstniecību Stokholmā. Kamēr gaidījām vīzas, turpinājām meklēt informāciju par Gudžaratas šatu un mūsu sākotnējam maršrutam klāt pievienojās 3 papildus punkti – senās Harappas civilizācijas izrakumu vieta, džainu svētais kalns Šatrundžaija (Shatrunjaya) un svētais Gir kalns (Mount Gir) Džunagadā (Junagadh).Kāpēc mūs piesaistīja šie svētie kalni? Mums bija lieliska pieredze, ceļojot pa Nepālu. Šī 3 nedēļu garā ceļojuma laikā aizbraucām uz tādu fantastisku vietiņu kā Pokhara un devāmies sagaidīt rītausmu uz 1500m augsto Sarangkot kalnu. Kāpiens no kalna vidus aizņēma aptuveni 1-1,5h, bet tas fantastiskais skats un pozitīvās emocijas par pārvarētajām grūtībām, uzlecošās saules stari pār sniegotajām un zaļajām kalnu virsotnēm bija visu to pūļu vērtas. Tieši tāpēc sapratām, ka mēs noteikti gribam kāpt kalnā, īpaši jau svētajā. Bet par to sīkāk pašā aprakstā.

Protams, dzīvē kā jau dzīvē, ne bez pārsteigumiem. Kad tuvojās mūsu sākotnējais izlidošanas datums – 17.04., brīnumus vai fors mažoru (force majeure) sāka veidot Īslandes vulkāns. Tas krietni vien pakutināja mūsu nervus, jo dienu no dienas izlidošana tika atlikta, līdz ar to nācās pārcelt arī visas iepriekšējās viesnīcu, auto, safari u.c. rezervācijas. Kad viss tika atcelts jau 3.reizi iestājās tāds kāds kā bezsvara stāvoklis, kad ar visām domām un var teikt arī nemateriālo ķermeni tu esi jau Indijā, bet fiziskā realitāte tev rāda izkropļotu realitāti, jo tu vēl esi Latvijā. J Tādēļ tiešā tekstā izvirzījās jautājums – BŪT VAI NEBŪT šim ceļojumam? Kad noskaidrojās, ka iespējams lidot ar Aeroflot caur Maskavu, ātri izsvērām iespējamos atgriešanās variantus ar vilcienu no Maskavas, vai caur Ķīnu J (gadījumā, ja vulkāns turpinātu „spļaudīt pelnus”) un nepilnas 12 stundas pirms izlidošanas nopirkām jaunās biļetes. Sākot ar šo brīdi tipa pārbaudīti mūsu organizatoriskie talanti, jo visas rezervācijas atkal vajadzēja pārcelt uz jauniem datumiem. Gods godam – ar uzdevumu tikām galām lieliski, kaut arī laika bija ekstrēmi maz. Jautrākais tajā procesā bija tas, ka tajā trakajā komunikācijas virpulī ar indiešiem paguvām izveidot lieliskas attiecības.

Un tā pēc visa tā notikumu virpuļa ar Īslandes vulkānu mūsu ceļojums varēja sākties. Patīkamu pārsteigumu sagādāja Aeroflot apkalpošana, kas bija lielā pretstatā iepriekšējai pieredzei. Vēl patīkamāk bija lidot ar Indijas vietējo aviokompāniju INdiGO, kur visas lidmašīnas tādas svaigas, svaigas un stjuartes kā no vietējā modes žurnāla izkāpušas. Mjā, puišiem būtu kur acis pamielot. J To, ka tūristi ir retums Gudžaratā sapratām jau lidmašīnā,jo bijām vienīgās baltās, pie tam vēl sievietes.

Mūsu maršruts Indijā bija tāds: Delhi- Ahmedabad-Lothal-Bhavnagar-Šatrundžaija-Diu-Sasan Gir-Junagadh-Dwarka-Jamnagar-Ahmedabad-Delhi un kopā mēs tur pavadījām 11 dienas.

Saskaņā ar mūsu plānu Amdabādā bija paredzēts tikai samainīt naudu, iepirkt dzeramā ūdens krājumus un paēst pusdienas. To arī izdarījām. Mūsu šoferītis Mahendro aizveda mūs uz vietējo „smalko” restorānu, kur varēja nobaudīt tradicionālo Gudžarati Tali, kas sastāv no lielas paplātes, uz kuras ir izvietotas 5-6 mazas bļodiņas ar dažāda stipruma un sastāva mērcītēm. Klāt tiek pasniegti rīsi, čapatas (apaļas maizes plācenīši pēc garšas atgādina lavašu), to visu papildināja tradicionālais indiešu skābpiena dzēriens lasi (līdzīgs mūsu kefīram, bet tas ir atspirdzinošāks un pieejams gan sāļajā, gan saldajā versijā). Visu kolorītu mūsu pusdienām piešķīra tā fantastiskā apkalpošana, par kādu Latvijā vēl tikai jāsapņo. Atlika mums tikai ar pussoli ieiet tajā restorānā un apjautāties vai šeit iespējams paēst pusdienas, kā vienā mirklī kādi 5-6 cilvēki neticamā ātrumā sabīdīja kopā 2 galdus, noservēja tos un mirklī sāka pieņemt mūsu pasūtījumus. Arī tad, kad jau ēdām viņi nenolaida no mums acis, lai zibenīgi novāktu tukšos traukus un nestu jaunas bļodiņas. Mums tas likās tik jauki, ka kopā pat nobildējāmies.

Un tā mūsu neparastie piedzīvojumi Indijā varēja sākties. Neparasts bija jau tas vien, ka ceļojām 5 baltās sievietes un mūsu vienīgais pavadonis bija apvidus auto šoferis, kurš cik spēja izdabāja mums. Piebilde, cik spēja ir tieši vietā, jo brīžiem bija grūti saprasties dēļ viņa „švakās” angļu valodas un tad nācās nolaisties līdz viņa līmenim. Varu iedomāties, cik jautri izklausījās no malas mana komunikācija ar viņu. Dažkārt bija arī patriarhāli mēģinājumi mūsu plānus pakārtot savējiem Galvenais, iruztvert šādas situācijas ar humoru.

To, ka esam trakas sapratām jau atbraucot uz Harappas civilizācijas izrakumu vietu Lothal. Ārā bija +46oC un viss muzeja personāls slēpās no saules ēnainajās muzeja zālēs, kur pie griestiem ar pilnu jaudu darbojās ventilatori. Tomēr vēlme apskatīt šos unikālos izrakumus bija stiprāka par saules karstumu. Lothala piesaistīja mūsu uzmanību ar to, ka šai civilizācijai piemita augsti attīstīta kultūra, rakstība (līdz šim vēl nav atšifrēta) un dzīvē tika pielietoti dažādi tā laika zinātnes sasniegumi, piemēram, viņi bija izveidojoši labi attīstītu drenāžas un kanalizācijas sistēmu, kas deva iespēju ierīkot vannas istabu katrā namā. Tātad, senie romieši nebija nekādi pionieri šajā ziņā. Nebija izteikta nabago vai bagāto slāņa. Tā kā viens no ceļojuma mērķiem bija veikt arī ajūrvēdas procedūras, tad paralēli uzkrāju visu iespējamo informāciju arī par šo sfēru, un šādi paralēli meklējot info par vienu, otru, trešo „aizrakos” līdz tam, ka Harappas civilizācija (3300-1900.g p.m.ē.) bija tāds kā vidus posms senajai Indijas Ielejas Civilizācijai (aizsākumi ~7000 g. p.m.ē), kura savukārt varētu būt izcēlusies saplūstot 2 zudušo Hiperborejas un Lemūrijas kontinentu civilizācijām, jo šie kontinenti pastāvēja ~50 000 g.p.m.ē., savukārt ajūrvēdas izsākumi meklējami 30-35000 g. atpakaļ.Senās Lemūrijas nosaukums bij Kumari Kandam, kuru saskaņā ar leģendām „apēda jūra”.Lielākoties tūristi brauc skatīties apskates objektus, un klausās gidu stāstītos stāstiņus, bet mums tas šķiet garlaicīgi. Tāpēc mēs nolēmām, ka gribam par katru vietu sameklēt informāciju atšķirīgos griezumos, kā arī pastāstīt to pārējiem grupas dalībniekiem koncentrētā veidā, izceļot būtiskākās detaļas.

Nākamais objekts, kuru devāmies aplūkot bija džainu svētais kalns – Šatrundžaija (Shatrunjaya), līdz kura virsotnei ved 3600 pakāpieni. Tas arī bija ļoti svētīgi izkustēties un pasportot. Lai gan bijām iecerējušas sagaidīt saullēktu kalna virsotnē, mums nācās pamainīt savus plānus, jo līdz kalnam vēl bija jānobrauc 56 km no viesnīcas. Izbraucām no viesnīcas tikai 5.30un pie kalna bijām ap 6.30, jo Indijā max braukšanas ātrums ir 85km/h, kā arī satiksme nerimst ne dienu, ne nakti.

Kamēr noformēju foto atļauju, piereģistrēju mūsu grupu žurnālā, sagādājām ūdeni jau pienāca 7.00.Sākām savu kāpienu. Pirmos dažus simtus pakāpienu mūs pavadīja bērneļi, kas ubagoja naudu, kā arī vietējie nesēji ar stilizētām nestuvēm sagurušiem kāpējiem. Savus piedāvājumus viņi izteica nemitīgi murminot ausī – cheap dollies( lētas nestuves) Daudzi vietējie viņus arī aktīvi izmantoja. Pēc 3h nesteidzīga kāpiena nokļuvām tempļu paradīzē. To viegluma un apgarotības sajūtu, kā arī dabas un tempļu skaistumu nav iespējams ietērpt vārdos. Ir palikušas tikai tās fantastiskās sajūtas, kad gaiss ir sakarsis līdz +46oC, bet tu guli pašā augstākajā tempļa virsotnē uz marmora grīdas, baudi spirgtās gaisa brīzes, fantastiskās tempļa enerģijas un nododies tev vien zināmām apcerēm. Mums tiešām veicās vai arī vadīja neredzama eņģeļa roka, jo tajā tempļu virsotnē mūs uzveda vietējais dievību sargs, kurš uzradās tā negaidīti, visu mums parādīja, pastāstīja, izpildīja pudžu dievībām un pazuda, atstājot mūs izbaudīt visu to skaistumu.

Pēc Šatrundžaijas devāmies uz Diu salu. Apmetāmies salas smalkākajā viesnīcā. Un jau pirmajā vakarā izbaudījām īpašās ekonomiskās zonas priekšrocības un dzērām Kingfisher alu. Jāpiebilst, ka visā Gudžaratas štatā valda sausais likums un tur ir arī veģetārā virtuve.

Nākamais rīts sākās ar bijušā Portugāļu forta apskati. Iepazināmies ar kolorītu vietējo „tēlu”, kas piedāvāja savus gida pakalpojumus. Šis jaukais cilvēks Džosī sagādāja mums neaizmirstamas 3 stundas. Viņš izstāstīja daudz tādas lietas, kas ne grāmatās, ne netā nebija atrodamas. Viņš bija pat gatavs mūs vest ekskursijā pa pazemes tuneli. Mēs gan steigšu atteicāmies, aizbildinoties, ka mums nav piemērotu apavu gadījumā, ja jāsastopas ar čūsku. Arī tam viņš bija gatavs, jo, būdams bramins (amatu pavienošanas kārtībā) nenogalina čūskas, bet tikai pārdur tām indes zobu. Ja būtu lielāka kompānija, noteikti būtu jāpamēģina viņa piedāvātā „barbekju” ballīte jūras krastā ar ugunskuru, dejām, alu utt. Vēl gribētos pārlaist kādu nakti viesnīcā, kas ierīkota bijušās baznīcas telpās, un kuru vada portugāļu pēcteču mantiniece – kāda portugāļu sieviete. Skati un sajūtas bija fantastiski. Kopumā Diu salā pavadījām 3 naktis, apmeklējām Portugāļu fortu, kristiešu baznīcas, izveidojām hennas tetovējumus uz rokām. Pludmales gan varētu būt tīrākas.

Pēc Diu devāmies uz Sasan Gir. Pa ceļam apmeklējam kādu templi Somnath, kurš saskaņā ar senajām hindu leģendām ir uzbūvēts jau cilvēces rītausmā. Tas ir vairāk kārt iznīcināts un tad atkal pārbūvēts. Pēc leģendām 1.templi zeltā uzbūvēja Mēness dievs, tad nākamo būvēja sudrabā, nākamo akmenī un Krišna to uzbūvēja kokā. Protams, ka tagad tas ir pārbūvēts ar modernām tehnoloģijām, bet tomēr ir interesanti izjust enerģijas vietā, kas pastāv kopš pasaules radīšanas.

Sasan Gir apmetāmies burvīgā jaunuzceltā džungļu viesnīciņā, kuras tur dēvē par lodge. Vietiņa tiešām burvīga, jo tuksnešaino džungļu vidū ir izveidots krāšņs dārzs un katra mājiņa atrodas mango koku pavēnī. Brīdī, kad tur atradāmies zari vai lūza no mango daudzuma, žēl gan, ka tie bija vēl zaļi. Nolēmām paņemt maksimālo piedzīvojumu un sajūtu gammu, ko varēja piedāvāt Sasan Gir un vakarā devāmies uz tādu kā afrikāņu etnisko kopienas ciematu. Šos afrikāņus - Siddis ~400g atpakaļ kā vergus ieveda portugāļi. Pašreiz viņi ir izvietojušies vairākos ciematos Sasan Gir apkaimē, un arī paša lauvu parka vidū. Vakarā izklaidējāmies ar kādu Siddis afrikāņu deju grupu, iesaistoties mežonīgās dejās, lēkājot apkārt ugunskuram kopā ar daiļiem afrikāņu puišiem.

Otrā rītā devāmies lauvu safari. Mums ārkārtīgi paveicās, jo pie strauta ieraudzījām lauvu ģimenīti, kas nesteidzīgi pārcilpoja pāri ceļam un pazuda savās gaitās. Mums cēli pagāja garām 6 lauvas. Interesantākais ir tas, ka bail nebija nemaz, lai gan visu pasākumu vērojām no atvērta džipa.

Pēc džungļiem turpinājām savu ceļu uz Džunagadu, lai apskatītu Girnar Kalnu, kādu džainu templi, un seno fortu. Aizgājām vakarā uz Girnar paskatīties un ietrāpījāmies tieši brīdī, kad sākās svētā ceremonija ar fantastiskām zvanu skaņām. Tās skaņas it kā izvibrē tev cauri, un tu izbaudi katru zvanu skaņu, papildus tam džainu priesteris pilda savas riutālās darbības.Saņēmām priestera svētību un varējām doties pie miera. Džunagadh ir vieta, kur būtu ko darīt vismaz 2-3 dienas.

Tālāk dodamies uz Dwarku. Šo pilsētu pēc leģendas ir uzbūvējis Krišna. Protams, ka pašreizējā izpildījumā tā ir cilvēku roku darbs, jo kā vēsta tā pati leģenda, tad brīdi, kad Krišna pameta materiālo pasauli Arābu jūra aizskaloja šo pilsētu ar vienu vilni. Tempļi ir fantastiski un cilvēki Indijā arī tik jauki un labsirdīgi. Protams, nemitīgi jutām sev pievērstus ziņkārus skatienus. Daudzi lūdza atļauju mūs nofotografēt, daži vienkārši bildēja pa gabalu. Mēs tur viņiem bijām kā tādas eksotiskas būtnes, kas ieradušās no citas galaktikas.

Vēl izbaudījām ajūrvēdas klīnikas sniegto masāžu un neparasto pasākumu ar sēdēšanu koka kastē, kura savienota ar gumijas caurulīti, pa kuru plūst karsts tvaiks no kastroļa, kas turpat blakus vārās. Varu iedomāties kā es izskatījos no malas...

Teicām ardievas Gudžaratai un pavadījām pusi dienas Deli. Kā nozīmīgākais, ko redzējām, jāatzīmē Swaminarayan templis. Tur katru vakaru notiek gaismas un mūzikas šovs, ko papildina fantastiskās strūklakas.

Pa šīm dienām Indija bija kļuvusi tik mīļa, ka nemaz negribējās doties uz mājām. Par spīti netīrībai uz ielām, nemitīgai mašīnu pīpināšanai, šī zeme spēj apburt ar savu krāšņumu, smaržām, tempļiem, sieviešu košajiem tērpiem un pats galvenais šai bezgalīgajai cilvēku labsirdībai un labestībai, kas staro no ikkatras sejas. Ja vien kādam uznāk depresija vai liekas, ka dzīve ir grūta, tad noteikti ir jābrauc uz Indiju. Tur ir ko pamācīties kā cilvēki spēj saglabāt dzīvesprieku jebkurā dzīves situācijā.

Un tomēr Indija ir tik dažāda, jo atmiņā uzvēdī mans ceļojums uz Himalajiem. Kalni. Budistu klosteri un stūpas. Pavisam citāda ainava un smarža. Citādi cilvēki.Jau tagad galvā top ideja, ka augustā jābrauc uz Himalajiem un jāpaķer kāds gabaliņš no kalnu magnētisma, jāpakāpelē kalnos, jāpameditē kādā klosterī...

Ja gribi, vari pievienoties vienam foršam astoņpadsmitdieniniekam (18 dienas), kas notiks no 11.08.-30.08.10. Nopietnība, meditācija un kāpelēšana pa kalnu takām, kā arī jautrība un raibu emociju buķete garantēta.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais